Brauna kustība
Šķidrumā vai gāzē esošu dispersu dļiņu haotiska kustība.
To pirmais noverojis angļu botāniķis R.Brauns 1827.gadā. Dispersās daļiņas, kas mazākas par dažiem mikrometriem un novērojamas mikroskopā, izdara haotiskas līčloču kustības. Daļiņas pārvietojas neatkarīgi cita no citas, un to kustība laikā nenorimst. Brauna kustības cēlonis ir šķidruma molekulu termiskās kustības radītie triecieni pret dispersajām daļiņām, kuri no dažādām pusem nekompensējas.
Brauna kustību izskaidroja A.Einšteins un poļu fiziķis M.Smoluhovskis 1906.gadā, izmantojot fluktuāciju teoriju.Brauna kustības teorijueksperimentāli apstiprināja franču fiziķis Ž.Perēns un zviedru fiziķis T.Svēdbergs 1906.gadā. Tās teorija izmantota, lai eksperimentāli noteiktu Bolcmaņa konstantes un Avogadro skaitla vērtības, kā arī lai pamatotu statisko mehāniku. Brauna kustību ņem vērā, izveidojot precīzus mērinstrumentus.
