Bors, ķīmiskais elements
Borum.
Mendeļejeva periodiskās sistēmas III grupas ķīmiskais elements.
Apzīmējms - B.
Atomnumurs - 5.
Atommasa - 10,81.
Atrašanās dabā. Bora daudzums Zemes garozā ir 0,0016 masas%. Brīvā veidā nav sastopams. Galvenie boru saturošie minerāli ir borāti (kolemanīts, ašarīts, kernīts, uleksīts) un borosilikāti (datolīts, turmalīns). Izkliedētā veidā bors ir dabas ūdeņos un magmātiskajos iežos.
Fizikālās īpašības. Boram ir vairāki alotropiskie veidi.
Kristāliskais bors ir pelēki melna, trausla viela. Blīvums - 2300 kg/m3, kušanas temperatūra 2075oC, cietība pēc minerālu skalas - 9. Slikti vada elektrību, temperatūrai paaugstinoties, vadītspēja pieaug.
Amorfais bors ir brūns pulveris. Blīvums - 1730 kg/m3.
Ķīmiskās īpašības. Kristāliskais bors ķīmiski ir mazaktīvs. Paaugstinātā temperatūrā reaģē ar S, Cl2, Br2, N2, gaisā temperatūrā virs 700oC aizdegas.
Ar metāliem veido borīdus, to apstrādi ar boru sauc par borēšanu. Koncentrētā HNO3 un karaļūdenī oksidējas par borskābi.
Sakausējot ar sārmiem, iegūst borātus.
Savienojumos oksidācijas pakāpe ir +3.
Vēsture. Amerikāņu ķīmiķis H.Č.Brauns (Nobeļa prēmija 1979.g.) ieviesis hidroborēšanas reakcijas, izstrādājis jaunas boru saturošo savienojumu sintēzes metodes.
Iegūšana. Kristālisko boru iegūst, reducējot tā halogenīdus ar H2 1000-1600oC temperatūrā vai termiski sadalot bora jodīdu.
Amorfo boru iegūst, reducējot bora oksīdu ar Mg.
Izmantošana. Vistīrāko boru lieto par pusvadītāju.
Tēraudi ar nelielu bora daudzumu ir mehāniski izturīgi un korozijizturīgi.
boru lieto atomreaktoros, sevišķi cietu un ugunsizturīgu materiālu iegūšanai.
Bors medicīnā. Bors ietilpst augu un dzīvnieku audos kā mikroelements. Bora trūkums vai pārbagātība rada augos augšanas un attīstības traucējumus, kā arī dažādas augu slimības. Valda uzskats, ka boram ir nozīme nukleīnskābju maiņā - piedalās oksidatīvās fosforilēšanas procesā.
Saites.
Ķīmiskie elementi.
