Bioģeogrāfija
Zinātne par augu, dzīvnieku un mikroorganismu dažādu taksonu (sugu, ģinšu) un biocenožu ģeogrāfiskās izplatības likumsakarībām, veidošanās vēsturi.
Bioģeogrāfiju pieskaita zinātnēm par biosfēru. Daļa zinātnieku bioģeogrāfiju uzskata tikai par fitoģeogrāfijas un zooģeogrāfijas apvienojumu.
Pētī taksonu un biocenožu izplatības areālus (arealoģija), noskaidro atsevišķu sugu atrašanās vietas (floristiskā bioģeocenoloģija, faunistiskā bioģeocenoloģija), pētī bioģeogrāfiskos apgabalus, joslas, konstatē endēmus (reģionālā bioģeocenoloģija), pētī komplekso biomasas sadalījumu (ekoloģiskā bioģeocenoloģija), ģeoloģisko faktoru ietekmi uz taksonu vai biocenožu veidošanos (vēsturiskā bioģeocenoloģija).
Izmanto ekoloģiskos, ģeogrāfiskos, ģeoloģiskos datus, izpētes objekti bieži vien ir kopīgi ar biocenoloģiju. Palīdz veidot dabas resursu racionālas izmantošanas un aizsardzības teorētisko pamatojumu.
Vēsture. Bioģeogrāfija radās XVIII gs. beigās - XIX gs. sākumā. To teorētiski pamatoja A.Humbolts, A.Grizebahs, A.Šimpers (Vācija); E.Varmings (Dānija); A.Dekandols (Šveice).
Mērķus un uzdevumus 1914.gadā formulēja A.Brauers (Vācija).
Nozīmīgi ir P.Dansero (1957.g., Kanāda) un A.Voronova, Ļ.Zenkeviča (1963.g., PSRS) darbi.
Saites.
Biosfēra.
