Biheiviorisms
Angļu val. - behaviorism, no vārda behaviour - "uzvedība," "izturēšanās."
Viens no galvenajiem ASV psiholoģijas virzieniem XX gs.
Radies XIX un XX gs. mijā. Par psiholoģijas pētniecības priekšmetu atzīst nevis apziņu, bet gan izturēšanos, ko izskaidro vienīgi ar stimula (ārējās vides) izraisītām reakcijām - kustībām vai uz tām reducētām verbālām un emocionālām atbildēm. Balstās uz pozitīvisma metodoloģijas principiem - zinātnei jāapraksta tikai tieši novērotais.
Biheivioristikas aizsācējs ir E.Torndaiks, terminu ieviesis un programmu izstrādājis Dž.Votsons. Virziena pārstāvji atzīst, ka cilvēkam piedzimstot ir nedaudzas izturēšanās shēmas (elpošana, rīšana utt.); uz to bāzes veidojas sarežģītākas shēmas, līdz nonāk pie komplicēta "uzvedības repertuāra" (B.Skiners). Veiksmīga reakcija fiksējas un tiecas atkārtoties ("efekta likums"). Nostiprinājušās reakcijas automatizējas - veido iemaņas. Apguves pamatā ir "mēģinājumu un kļūdu" princips. Katra jauna reakcija sākas ar nejaušiem mēģinājumiem un turpinās līdz pozitīvam efektam.
XX gs. 20.gados biheivioristika sasniedza kulmināciju un ietekmēja antropoloģiju, socioloģiju un pedagoģiju. Virziena tradīcijas tiek turpinātas programmētās mācīšanas amerikāņu koncepcijās.
Biheivoristika ignorēja psihes sociālo būtību un cilvēka izturēšanos aplūkoja primitivizēti. Biheiviorisma krīzi mēģināja pārvarēt neobiheiviorisms, kas revidēja novirziena pamatprincipus. Biheiviorisma nopelns ir tas, ka tapa jaunas eksperimentālas metodes, ka tika pievērsta uzmanība ārējai darbībai, matemātikas izmantošanas iespējām. Trūkums - domāšanas, gribas, apziņas ignorēšana.
Saites.
Psiholoģija un psihologi.
