Bezgalība un laiks, senindiešu teksts
Tekstu iesūtījis Latgalls.
Teksts: Bezgalība un laiks
(no „Brahmavaivarta Purānas”)
Indra nonāvēja Vritru – milzu dēmonu, kurš bija pieplacis kalniem kā bezlocekļu mākoņu čūska, turēdams savā vēderā ieslodzītus debesu ūdeņus. Dievs svieda savu zibeni lempīgajam ritulim pa vidu; nezvērs sašķīda druskās kā sakaltušu meldru kaudze. Ūdeņi atsprāga vaļā un lentēm aiztecēja pāri zemei, lai atkal riņķotu pa pasaules ķermeni.
Šie pali ir dzīves pali un pieder visiem. Tie ir lauka un meža sula, asinis, kas tek to dzīslās. Briesmonis bija piesavinājies visu svētību, iebīdot savu godkārīgo, savtīgo masu starp debesīm un zemi. Taču tagad tas bija nosists un sulas tecēja. Dēmoni atkāpās uz pazemi, Dievi atgriezās zemes galvenā kalna virsotnē, lai tur valdītu no augstumiem.
Vritras valdīšanas laikā Dievu diženās pilsētas ēkas bija saplaisājušas un sadrupušas. Indras pirmais darbs bija tās uzbūvēt no jauna. Avaisas debesu dievības uzgavilēja savam glābējam. Triumfa vareni pacilāts un apzinādamies savu spēku, viņš paaicināja Višvakarmanu – mākslu un arodu Dievu – un lika viņam uzcelt tādu pili, kas atbilstu Dievu valdnieka nepārspējamam spožumam.
Brīnumainais ģēnijs Višvakarmans vienā gadā spēja uzcelt mirdzošu rezidenci ar apbrīnojamām pilīm, dārziem un torņiem. Bet darbiem izvēršoties, Indras vēlmes kļuva izteiktākas un to atraisītā iztēle – vērienīgāka. Viņš pieprasīja papildu terases un paviljonus, vairāk dīķu, mežaiņu un izpriecas vietu. Katrreiz, kad Indra ieradās, lai novērtētu darbu, viņš izvērsa vienu brīnumpilnu vīziju pēc otras, kuras vēl bija jāīsteno. Drīz dievišķajam amatniekam, iedzītam izmisumā, bija jāmeklē glābiņš augšās. Viņš vērsās pie Brahmā – Dieva radītāja, Vispasaules Gara pirmatnējā iemiesojuma, kurš stāv tālu pāri Dievu godkārei, nesaskaņām un slavai.
Kad Višvakarmans slepus devās pie augstā troņa un izteica savu sūdzību, Brahmā mierināja lūdzēju. „Drīz tu tiksi no šīs nastas atbrīvots”, viņš teica, „ej vien mājās ar mieru”. Tad, kad Višvakarmans steidzās lejup uz Indras pilsētu, Brahmā pats pacēlās uz vēl augstāku vietu. Viņš nonāca pie Augstākās Būtnes – Višnu, kuras priekšā Radītājs bija tikai izpildītājs. Svētlaimīgā klusumā Višnu uzklausīja Brahmā un ar galvas mājienu vien lika saprast, kaVišvakarmana lūgums tiks izpildīts.
Agri nākamajā rītā pie Indras vārtiem parādījās bramīnzēns ar svētceļnieka nūju rokā un lūdza vārtsargu ķēniņam pieteikt viņa apmeklējumu. Vārtsargs steidzās pie Kunga, un Kungs steidzās pie ieejas, lai personīgi sagaidītu vēlīgo viesi. Zēns bija slaida auguma, ap desmit gadu vecs un staroja gudrībā. Indra viņu pamanīja aizgrābti acis iepletušu bērnu bariņa vidū. Zēns sveica namatēvu ar savu tumšo un spožo acu maigu skatienu. Ķēniņš paklanījās svētajam zēnam, un zēns viņu mundri svētīja. Abi devās uz Indras zāli, kur Dievs viņu ceremoniāli apsveica ar medus, piena un augļu ziedu, teikdams: „Ak, godājamo zēn, pasaki man sava apmeklējuma iemeslu.”
Skaistais zēns atbildēja balsī, kas bija dziļa un liega kā labumu nesošo lietus mākoņu nestaidzīgā dunēšana: „Ak, Dievu ķēniņ, esmu dzirdējis par vareno pili, ko tu cel, un esmu atnācis, lai uzdotu jautājumus, kuri nodarbina manu prātu. Cik daudz gadu vajadzēs, lai pabeigtu šo bagāto un plašo rezidenci? Kādus vēl būvēšanas varoņdarbus būs jāveic Višvakarmanam? Ak augstākais starp Dieviem,” - zēna starojošajā sejā parādījās maigs, tikko samanāms smaids, „neviens Indra pirms tevis nav spējis pabeigt tādu pili, kāda būs tev.”
Uzvaras triumfa pārņemto Dievu ķēniņu uzjautrināja šī zēna pretenzija – zināt par Indrām, kas bija pirms viņa. Ar tēvišķīgu smaidu viņš pavaicāja: „Saki man bērns, vai tad ir tik ļoti daudzi tie Indras un Višvakarmani, kurus tu esi redzējis vai vismaz par kuriem esi dzirdējis?”
Apbrīnojamais viesis mierīgi pamāja ar galvu: „Jā, patiesi esmu daudzus redzējis.”
Balss bija silta un salda kā piens tieši no govs, bet vārdi viesa pakāpenisku dzestrumu Indras dzīslās. „Mans dārgais bērns”, zēns turpināja, „es pazinu tavu tēvu Kašjapu, seno Cilvēku – Bruņurupuci, visu šīs zemes radību kungu un ciltstēvu. Un es pazinu tavu vectēvu Marīči – Debesu Gaismas Staru, kurš bija Brahmā dēls. Marīči tika radīts no tīra Brahmā gara; viņa vienīgais gods bija tā svētums un dievbijība.
Es arī pazīstu Brahmā, ko Višnu radīja no viņa nabas izaugušā lotoszieda kausiņa. Un pašu Višnu – Augstāko būtni, kas balsta Brahmā radīšanas pūles, - arī viņu es pazīstu.
Ak, Dievu ķēniņ, es esmu iepazinis Visuma šausmīgo sabrukumu. Es esmu redzējis, kā viss iet bojā atkal un atkal katra cikla noslēgumā. Šajā briesmīgajā reizē katrs atoms izšķīst pirmatnējos un šķīstajos mūžības ūdeņos, no kuriem reiz viss ir radies. Tad viss atgriežas neizmērojamā pirmatnējā okeāna bezgalībā, kuru sedz pilnīga tumsa un kurā nav ne zīmes no kādas dzīvas radības. Ak, kas gan var saskaitīt Visumus, kuri ir izplēnējuši, vai radījumus, kuri atkal un atkal ir pacēlušies par jaunu no plašo ūdeņu bezformas bezdibeņa? Kas spēj sasakaitīt visus īslaicīgos pasaules ciklus, kuri bezgalīgi seko cits citam? Un kas iedziļināsies telpas neizmērojamos plašumos, lai skaitītu citu citam blakus sarindotos Visumus, katram no kuriem ir savs Brahmā, savs Višnu un savs Šiva? Kas gan uzskaitīs Indras tajos visos – Indras citu citam blakus, kuri valda vienlaicīgi visās neskaitāmajās pasaulēs; tos citus, kuri bij!
a pirms viņiem; vai pat Indras, kuri seko cits citam pa vienu līniju, vienam pēc otra paceļoties līdz Dievu ķēniņiem un izzūdot? Dievu ķēniņ, starp taviem kalpiem ir tādi, kuri apgalvo, ka var būt iespējams saskaitīt smilšu graudus uz zemes un lietus piles, kas krīt no debesīm, taču neviens nekad nesaskaitīs visus šos Indras.
To zina Zinošie.
Indras dzīve un valdīšana septiņdesmit vienu laikmetu, un, paejot vienai Brahmā dienai un naktij, nomirst divdesmit astoņi Indras. Taču Brahmā mūžs, rēķinot viņa dienas un naktis, ilgst simt astoņus gadus. Brahmā seko Brahmā; viens nogrimst, cits paceļas – neviens nespēj aprakstīt bezgalīgo secību. Nav gala šo Brahmā skaitam, nemaz nerunājot par Indrām.
Bet Visumi ar Brahmā un Indru katrā un ikvienu brīdi blakus viens otram – kas aprēķinās to skaitu? Aiz iespējas iztēlei ielūkoties vistālāk, drūzmējoties ārējā telpā, Visumi nāk un iet – neskaitāms milzu daudzums. Kā smalki veidotas laivas tie peld virs bezdibeņa šķīstajiem ūdeņiem, kuri veidi Višnu stāvu. No šī ķermeņa katras poras izburbuļo un sabrūk kāds Visums. Vai tu vari iedomāties tos saskaitīt? Vai tu pasāksi skaitīt Dievus visās šajās pasaulēs – gan pastāvošajās, gan aizgājušajās?”
Laikā, kad zēns runāja, zālē parādījās skudru procesija. Militārā izkārtojumā, četrus jardus platā kolonnā to cilts svinīgi slāja pa grīdu. Zēns to pamanīja, pagaidīja, tad pēkšņi pārsteidzoši dārdoši iesmējās un nekavējoties ieslīga dziļā un dompilnā klusumā.
„Kādēļ tu smejies?” izstostīja Indra. „Kas tu esi noslēpumainā būtne, maldinoši nomaskējies par zēnu?” Lepnā ķēniņa rīkle un lūpas bija kļuvušas sausas, un viņa balss nepārtraukti aizlūza. „Kas esi tu, Tikumu Okeāns, maldinošā miglā tīts?”
Lieliskais zēns atsāka runāt: „Es smējos skudru dēļ. Iemeslu nevaru pastāstīt.
Neprasi man to atklāt. Šajā noslēpumā ietilpst bēdu iedīglis un gudrības augļi. Šis noslēpums ar cirvi dragā pasaulīgā nīcīguma koku, cērt tā saknes un izsvaida tā zarotni. Šis noslēpums ir gaismeklis tiem, kuri taustās nezināšanā. Šis noslēpums ir aprakts laikmetu gudrībā un reti tiek atklāts svētajiem. Šis noslēpums ir dzīves gaiss askētiem, kuri atsakās no pasaulīgās esības un paceļas tai pāri; bet tas iznīcina vēlmju un lepnības apkrāptos pasaulīguma piekritējus.”
Zēns pasmaidīja un iegrima klusumā. Indra vērās viņā, nespēdams pakustēties. „Ak Bramīna Dēls”, ķēniņš nekavējoties lūdzās ar jauna veida un acīmredzamu pazemību, „es nezinu, kas tu esi. Tu man šķiet Iemiesota Gudrība. Atklāj man šo laikmetu gudrību, šo gaismu, kas kliedē tumsu.”
Lūgts pamācīt, zēns Dievam atklāja apslēpto gudrību. „Es redzēju skudras, ak Indra, soļojot garā parādē. Katra no tām bija kāds Indra. Tāpat kā tu, ikviens no viņiem, pateicoties dievbijīgiem darbiem, reiz bija pacēlies līdz Dievu ķēniņa stāvoklim.
Bet tagad caur daudzām atkalpiedzimšanām viņi atkal bija kļuvuši par skudrām. Šī armija ir kādreizējo Indru armija.
Dievbijība un labi darbi paaugstina zemes iemītniekus līdz debesu savrupmāju lieliskajai vietai vai līdz vēl augstākajai Brahmā un Šivas valstībai un visaugstākajai - Višnu sfērai. Bet ļauni darbi tos nogremdē Zemzemes pasaulēs, sāpju un bēdu bedrēs, saistībā ar atkalpiedzimšanu – starp putniem un parazītiem vai cūku un mežazvēru dzemdēs, vai starp kokiem, vai starp kukaiņiem. Darbi ir tie, pateicoties kuriem var izpelnīties laimi un mokas, kunga vai verga, kāda Dieva vai Indras, vai Brahmā stāvokli. Un atkal – caur darbiem var saslimt, iegūt skaistumu un kroplīgumu vai piedzimt par briesmoni.
Tā ir noslēpuma būtība. Šī gudrība ir pārceltuve pāri nāves okeānam uz svētlaimi.
Dzīve neskaitāmu atkalpiedzimšanu ciklā ir kā sapņu vīzija. Dievi debesu augstumos, mēmie koki un akmeņi ir līdzīgi parādībām tajā. Bet nāve valda pār Laika likumu.
Laika norīkota, nāve ir visa kungs. Šī sapņa radību labais un sliktais ir nīcīgi kā ziepju burbuļi. Labais un sliktais nomaina viens otru bezgalīgos ciklos. Tādēļ gudrais nepieķeras ne vienam, ne otram – ne ļaunam, ne labam. Gudrie vispār nekam nepieķeras.”
Zēns pabeidza savu drausmīgo mācības stundu un klusēdams lūkojās Indrā. Dievu ķēniņš, neraugoties uz viņa debešķīgo spožumu, paša acīs bija novests līdz nenozīmīgumam. Pa to laiku kāda cita pārsteidzoša parādība bija ienākusi zālē.
Jaunatnācējs izskatījās pēc vientuļnieka. Virs viņa galvas bija nesukātu matu ērkulis, ap gurniem tas nēsāja melnu briežādu, uz pieres viņam bija iekrāsota balta zīme, bet virs galvas – neliels zāles saulessargs. Un dīvains, apaļīgs matu kušķis auga uz tā krūtīm: tas bija neskarts gar malām, bet izskatījās, ka daudz matu trūka centrā. Šī svētā persona devās tieši pie Indras un zēna, notupās uz grīdas starp viņiem un tur palika nekustīga kā klints. Karaliskais Indra, kaut cik atguvis savu namatēva lomu, noliecās un viesim izrādīja godbijību, piedāvādams tam rūgušpienu ar medu un citus atspirdzinājumus. Tad viņš nedroši, bet godbijīgi apjautājās par skarbā izskata ciemiņa veselību un apliecināja viņam savu viesmīlību. Pēc tam svēto vīru uzrunāja zēns ar jautājumiem, kuri bija arī Indras mutē.”No kurienes t nāc, Svētais Vīrs? Kā tevi sauc, un kas ir tevi atvedis uz šo vietu? Kur ir tavas pašreizējās mājas, un ko nozīmē šis zāles saulessargs? Ko nozīmē šis apaļais matu kušķis uz tavām krūtīm: kādēļ tas ir biezs gar malām, bet gandrīz kails pa vidu? Esi tik laipns, Svētais Vīrs, un īsumā atbildi uz šiem jautājumiem. Es ļoti vēlos saprast.”
Vecais vīrs pacietīgi pasmaidīja un lēnām sāka atbildēt. „Es esmu bramīns. Mani sauc par Mataino. Un es šurp nācu, lai skatītu Indru. Tā kā es zinu, ka mans mūžs ir īss, es nolēmu iztikt bez mājām, nebūvēt mitekli un ne precēties, ne gādāt par iztiku. Es pārtieku no ubagdāvanām. Lai sevi aizsargātu pret Sauli un lietu, es virs galvas nēsāju šo zāles lietussargu. Kas attiecas uz matu ripuli uz manām krūtīm, tas ir sāpju avots pasaulīgiem bērniem. Tomēr tasa māca gudrību. Kādam Indram ejot bojā, izkrīt viens mats. Tādēļ arī centrā visi mati ir prom. Kad pašreizējam Bahmā iztecēs tam atvēlētā laika otrā puse, es nomiršu. Ak, bramīnzēn, no teiktā izriet, ka man stipri pietrūkst dienu; kāds gan tādēļ ir labums no sievas un dēla vai mājām?
Katrs dižā Višnu acu plakstiņu pamirkšķinājums apzīmē Brahmā galu. Viss lejup no Brahmā sfēras ir tik nebūtisks kā tas, ka mākonis izveidojas un atkal sadalās. Tāpēc es sevi veltu tikai meditācijai par ne ar ko nesalīdzināmām Višnu lotospēdām.
Paļāvība uz Višnu ir vairāk nekā atbrīvošanās svētlaime. Jo jebkurš, pat debesu prieks ir tik trausls kā sapnis un tikai traucē mūsu ticības vienvirzībai uz viņu – Augstāko.
Šiva – miera dāvātājs, augstākais garīgais ceļvedis – man iemācīja šo brīnišķīgo gudrību. Es nealkstu piedzīvot dažādus svētlaimīgus atbrīvosanās veidus: atrasties augstākā Dieva debešķīgajās savrupmājās kopā ar viņu vai baudīt viņa mūžīgo klātbūtni, vai kļūt viņam līdzīgam pēc auguma un drānām, vai kļūt par viņa diženās būtības sastāvdaļu, vai tikt pilnībā uzsūktam viņa neaprakstāmajā būtībā.”
Pēkšņi svētais vīrs pārtrauca runāt un izgaisa. Tas bija pats Šiva, viņš atgriezās savā pārpasaulīgajā mītnē. Vienlaicīgi izzuda arī bramīnzēns, kurš bija Višnu.
Ķēniņš bija palicis viens, apmulsis un izbrīnīts.
Indra iegrima domās, un viss notikušais viņam šķita sapnis. Taču tam vairs nebija nekādas vēlmes vairot savu debešķīgo spožumu un turpināt celt pili. Viņš paaicināja Višvakarmanu. Sveicot meistaru ar saldiem vārdiem, viņš to apbēra ar dārgakmeņiem un vērtīgām dāvanām, pēc tam ar krāšņām godībām to aizvadīja prom.
Ķēniņš Indra tagad ilgojās pec atbrīvosanās. Viņš bija ieguvis gudrību un tikai gribēja būt brīvs. Sava amata greznumu un nastu viņš uzticēja dēlam un gatavojās nodoties vientuļnieka dzīvei mežā, kas viņa skaisto un kaislīgo sievu Šacī ļoti apbēdināja.
Raudādama, bēdās un galīgā izmisumā Šacī devās pie Indras atjautīgā mājas priestera un garīgā padomdevēja, gudrības kunga Brihaspati. Noliecoties pie viņa kājām, viņa to lūdza novirzīt vīra prātu no skarbās apņemšanās. Dievu attapīgais padomdevējs, kurš ar saviem burvju vārdiem un viltībām bija palīdzējis debesu varai izraut noteikšanu pār Visumu no konkurentu – dēmonu rokām, domīgi uzklausīja baudkārās, bēdu pārņemtās Dievietes sūdzēšanos un zinoši pamāja ar galvu. Ar burvja smaidu viņš paņēma to pie rokas un veda pie vīra. Tad, izpildīdams guru lomu, vinš gudri runāja par garīgās, bet arī par laicīgās dzīves vērtīgumu. Viņš atdeva katrai tās pienācīgo daļu. Savu tēmu Brihaspati izvērsa ļoti prasmīgi. Karaliskais skolnieks atmaiga savā galējā lēmumā. Ķēņiniene atguva savu prieka starojumu.
Brihaspati – burvestīgās gudrības kungs – kādreiz bija sacerējis traktātu par valdību, lai pamācītu Indru, kā pārvaldīt pasauli. Tagad viņš izlaida otro darbu – traktātu par precēto mīlestības valstisko nozīmi un tās viltīgajiem paņēmieniem.
Uzskatāmi atklājot, kā vajag piekopt atkal un atkal no jauna uzmanības parādīšanas saldo māku un savalgot iemīļoto ar pastāvīgām saitēm, šī nenovērtējamā grāmata iedibināja atkal apvienotā precētā pāra dzīvi uz veselīgiem pamatiem.
Tā noslēdzās brīnišķīgais pastāsts par to, kā Dievu ķēniņš tika pazemots ārkārtīgās lepnības dēļ, izārstēts no pārliecīgas godkāres un kā ar gudrības – garīgas un laicīgas – palīdzību viņš tika novests līdz pienācīgajai lomai nebeidzamā dzīves rinķa lugā.
P.S.
Lasītājam laikam jau kļuva skaidrs, ka šis Indijā jo bieži pieminētais pastāsts Višnu paceļ pāri citiem Dieviem.
