Berlīnes mūris (1961.- 1989.g.)
Vēsture. Pēc kara, kad PSRS un Rietumi 1945.gadā sadalīja Vāciju krievu (austrumos) un angļu/franču (rietumos) okupācijas zonās, 1949.gadā tika nodibinātas divas Vācijas – Vācijas Federatīvā republika rietumos un Vācijas Demokrātiskā republika austrumos. Komunistiem aši tapa skaidrs, ka nepieciešama stingri slēgta robeža, jo bēgļu skaits uz Rietumiem kļuva visai iespaidīgs. 1949.gadā krievi sāka Rietumberlīnes blokādi un tā tika apgādāta tikai pa gaisu. Tas jaunāko laiku vēsturē iegājis kā "Aukstā kara" sākums.
1952.gada aprīlī VDR komunistu līderi tikās Maskavā ar Staļinu un tad toreizējais PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs esot izteicis priekšlikumu „apstādināt rietumu aģentu brīvu kustību” uz VDR. Staļins piebildis, ka robežai starp VDR un VFR vajadzētu būt „nevis vienkāršai, bet bīstamai... Vācieši sargās drošību ar savām dzīvībām.”
Pēc šīs tikšanās robežas šķērsošanu padarīja stingrāku – praktiski to slēdza, taču bēgļu straume turpinājās. Pēc aptuveniem aprēķiniem līdz 1961.gadam Austrumvāciju pameta ap 3,5 miljoni cilvēku.
Vēl 1961.gada jūnijā toreizējais VDR līderis Valters Ulbrihts starptautiskā konferencē teica, ka „nevienam nav nolūka celt mūri.” Taču jau tā paša gada augustā robeža tika slēgta arī starp Berlīnes daļām, slēdza Brandenburgas vārtus un parādījās pirmie upuri.
Tika ierīkots dzeloņstiepļu žogs, uzstādīts betona mūris un noteikta aizliegtā zona. Mājas drošības joslā bija jāpamet. Tika uzstādītas šaušanas mašīnas.
1963.gadā ASV prezidents Džons F.Kenedijs apmeklēja Berlīni un teica savu slaveno: ”Es esmu berlīnietis!”
1971.gadā četru lielvaru vienošanās atviegloja rietumberlīniešu pārvietošanos.
1987.gadā ASV prezidents Ronalds Reigans apmeklēja Berlīni un aicināja PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu nojaukt mūri.
1989.gada sākumā pasaules procesu iespaidā palielinājās spiediens uz Ēriha Honekera valdību. Sākotnēji daudzi austrumvācieši meklēja iespēju emigrēt. 1989.gada 23.augustā Ungārija atvēra robežu ar Austriju un septembrī vairāk kā 13 000 austrumvāciešu caur Ungāriju aizbēga uz Austriju, tālāk uz Rietumvāciju, kur skolās un sporta zālēs tika izveidotas bēgļu nometnes. Kad ungāri mēģināja bēgļu straumi ierobežot un sūtīja vāciešus atpakaļ uz Budapeštu, tad tie ieradās VFR vēstniecībā un atteicās atgriezties Austrumvācijā. Līdzīgi notika arī Čehoslovākijā. Formāli valdība atļāva emigrāciju, bet šķēršļi tomēr tika likti.
1989.gada rudenī baznīcai tuvi grupējumi sāka pieprasīt Austrumvācijā reformas līdzīgi citām sociālisma nometnes valstīm. Oktobrī Leipcigā notika vairākas demonstrācijas, kurās tika prasītas brīvas vēlēšanas. Bija skaidrs, ka uz PSRS režīmu vairs nevar cerēt. Drošības spēki apspiešanai bija gatavi, taču tāda pavēle netika dota.
1989.gada 4.novembrī Austrumberlīnes galvenajā laukumā uz demokrātijai veltītu mītiņu pulcējās ap miljons cilvēku. Sapratuši, ka bez kompromisiem iztikt nevarēs, komunistu politbirojs 18.oktobrī gāza no posteņa stūrgalvīgo Honekeru. Austrumvācijas valdība atkāpās.
Tomēr protesti turpinājās un kulmināciju sasniedza 4.novembrī, kad Aleksandra laukumā Austrumberlīnē sapulcējās apmēram miljons cilvēku.
Jaunā E.Krenca valdība vēlējās „nolaist tvaiku” un ļaut aizbraukt neapmierinātākajiem. 9.novembra pēcpusdienā politbirojs nolēma lēmumu dot plašākas iespējas legāli atstāt Austrumberlīni. Jaunajai kārtībai vajadzēja stāties spēkā 17.novembrī. Jautājumu izskaidrot preses konferencē bija uzdots funkcionāram Ginteram Šabovskim, kurš ar to pats bija visai švaki iepazinies. Rezultātā vācieši saprata, ka lēmums stājas spēkā nekavējoši un devās uz mūri.
Šī ziņa izplatījās zibens ātrumā. Jau pēc stundas pie robežas atradās tūkstošiem cilvēku. Apjukušie robežsargi sāka tos laist pāri robežai. Sākumā vēl kontrolēja pases, bet tad arī tam atmeta ar roku. Daudzviet cilvēki vienkārši rāpās pāri mūrim. Tā 9.novembrī tūkstošiem austrumberlīniešu devās uz Rietumberlīni.
Daudzi mūra atvēršanu vēlu vakarā bija „nogulējuši” un devās pie tā nākamajā – 10.novembrī. Tajā dienā robežu pārgāja miljoniem cilvēku. Ceļš no VDR uz VFR 200 km garumā bija pilns ar trabantiem.
10.novembrī no rīta cilvēki sāka nojaukt mūri un robežsargi tam nepretojās. Simtiem tūkstoši cilvēku sēdēja uz mūra un kala to ar āmuriem un dzelkšņiem. Vakarā tas izskatījās kā Holandes siers. Cilvēki dziedāja, apskāvās un dejoja. Rietumberlīnes krogi deva alu par brīvu. Dzeriet, cvaišniceļi, tā vairs nebūs nekad!
VDR valdība uzreiz mūri demontēt neatļāva. Kādā trešajā dienā drošībnieki pat mēģināja nodzīt rietumvāciešus no mūra ar ūdensmetējiem, taču bez panākumiem. 12.novembrī sāka mūra nojaukšanu ar tehniku.
1990.gadā Vācija formāli tika atkalapvienota.
Mūra pastāvēšanas laikā par mēģinājumiem to pārvarēt tika notiesāti ap 75 000 cilvēku. 70.gados Rietumvācija sākusi tos izpirkt par 40 – 100 000 marku. Tādējādi tas Austrumvācijai kļuva par labu ienākumu avotu.
Tāpat saskaitīti 5057 veiksmīgi pārbēgšanas gadījumi, no kuriem 574 bija karavīri, kas veiksmīgi izmantoja savu dienesta stāvokli.
Darbojās no 1961. – 1989.gadam, t.i. – 28 gadus.
Pēc Vācijas apvienošanas par šaušanas pavēles došanu tika notiesāti vairāki augsti VDR vadītāji. Spriedumu apstiprinājusi arī ECT.
Honikers tika nobīdīts pie malas un tā vietu ieņēma Egons Krencs. Vēlēdamies veikt izmaiņas viņš izraisīja tautas masveidīgu robežpāriešanu 1989.gada17.novembrī.
Apraksts. 3,60 m augstais betona mūris Berlīnē (starp Rietumberlīni un Austrumberlīni) bija izbūvēts 43,10 km garumā, robeža cauri biezi apdzīvotiem Berlīnes rajoniem – 37 km, mūra kopgarums bija 155-160 km.
Tas saturēja 302 novērošanas torņus, 20 bunkurus. To apsargāja 14 000 kareivju un 259 sargsuņi. Kā pirmie pirms vai pēc pirmā mūra austrumu pusē atradās novērošanas torņi ar šaujamlūkām. Pirmais betona mūris, kas dažviet aprīkots ar elektronisku brīdinājuma iekārtu. Tālāk sekoja zemē iedzīti metāla stabi, aiz tiem 2 m augsts dzeloņdrāšu žogs. Tālāk – akustisks vai optisks trauksmes kabelis, dzeloņdrāšu pinums un bunkuri. Aiz šiem nocietuinājumiem bija patrulēšanas ceļš, pa kuru pārvietojās patruļtransports un bruņoti sargi. Aiz tās sekoja prettransporta grāvis apgaismots ar ielas lampām. Kāpēdējie elementi šai sistēmā bija kontroles josla ar smalkām sliltīm, lai pamanītu bēgļu pēdu nospiedumus un pēdējais 3,6 m augstais mūris. Savukārt rietumberlīnieši varāja līdz šim mūrim nokļūt pavisam vienkārši un apzīmēja to ar grafiti.
Mūrī izvietotais kontrolpunkts „Čārlijs” bija domāts ārzemniekiem un diplomātiem.
Viens vairāk kā 1 km garš fragments no tā vēl ir atlicis. Aprakstīts ar grafiti un aplīmēts ar plakātiem.
Pie Berlīnes mūra mirušie. Žurnālisti Verners Filmers un Heriberts Švāns bija pirmie korespondenti, kuriem 1990.gada decembrī kļuva pieejami militāro arhīvu dokumenti. Tos viņi padarījuši pieejamus grāmatā „Mūra upuri” (Opfer der Mauer) un no tiem secinājuši, ka pie Berlīnes mūra, mēģinot šķērsot robežu, gājuši bojā 216 cilvēki.
Berlīnes prokuratūra savākusi ziņas par 169 nāves gadījumiem.
Muzejs Checkpoint Charlie 2004.gada 13.augusta preses konferencē ziņoja par 1065 nāves gadījumiem.
Pirmais zināmais upuris bija 58 gadus vecā Ida Zīkmane, kura 1961.gada 22.augustā lēca pa vienu no mājas logiem Berlīnes mūra tuvumā un no gūtajām traumām mira.
24.augustā tika nošauts bēglis Ginters Liftins.
Rietumu medijos lielu satraukumu izraisīja 18 gadu vecā Pētera Fehtera nāve. Zēnu sašāva 1962.gada 17.augustā, kad viņš mēģināja bēgt pāri mūrim. Sabiedroto spēku karavīru un Rietumberlīnes policistu acu priekšā viņš noasiņoja līdz nāvei. Uzskata, ka viņam tika ļauts nomirt par biedinājumu citiem.
Pēdējais, kas tika te nošauts, bija 20 gadu vecais Kriss Gefrojs 1989.gada pavasarī.
Viss tas Mazajam Zaļajam atausināja atmiņā XX gs.70.gados emigrācijā dziedošo latviešu popmūzikas zvaigzni Alfrēdu Vinteru:
"Kad tautu šķīra Berlīnē
Un mūris tika celts,
Tad latvju presē, laikrakstos
Šis kauna darbs tika pelts.
Bet tai pašā laikā mūsu tautas cēlie līderi
Veļ akmeņus un mūri ceļ pret savu dzimteni."
Un piedziedājums - visi kopā!
"Vēl jau viss nav pagalam
Vēl jau latviešu daudz!
Un rozes zied dārzos,
Un tramvaji brauc..."
Mēs, latvieši, kādu laiciņu arī esam dzīvojuši "aiz mūra." "Berlīnes mūra" fragments 1989.gadā tika atvests arī uz Rīgu, un izstādīts apskatei pie "Komunistu pils" (Latvijas PSR KP Centrālkomitejas). Vēl tagad tas aplūkojams tai pat vietā Elizabetes ielā 1.
Šodien. Mūra fragmenti pašreiz atrodas lielākajos Berlīnes laukumos, metro stacijās un muzejos. Ir pat Mūra muzejs (Friedrichstrasse 43-45, ieeja 12,5 eiras), kas atrodas blakus Čārlija kontrolpunktam - maza balta mājiņa ielas vidū.. Muzejs veidots kā piemiņa visām brīvības idejām - mūra laika mocekļiem, starptautiskiem brīvības cīnītājiem, nogalinātiem žurnālistiem un pat Mihailam Hodorkovskim.
Vēl ir arī Mūra parks (Mauerpark), kas ir piemiņas vieta cilvēkiem, kas krituši šķērsojot mūri.
Saites.
II Pasaules karš (1939.-1945.g.).
