Brīvības statuja
Ņujorkas simbols un viens no galvenajiem tūristu apskates objektiem pilsētā.
Atrašanās vieta. Ņujorkā, uz Brīvības salas, pirms 50 gadiem saukta par Bedlo salu.
Tūristam! Ieeja statujā bezmaksas, bet brauciens uz salu maksā 11,5 USD. Dzeltenie ūdens taksometri piestāj Manhetenas dienvidu galā. Brauciens ilgst 15 min. Iekļūšana lāpā slēgta jau 1916.gadā. Teroristu dēļ uz trim gadiem tūristu uzņemšanu pārtrauca, bet 2004.gada augustā atsāka. Tagad skatu platforma statujas kronī slēgta pavisam.
Tālrunis 212-363-3200. Piezvani amerikāņu Mildai!
Tehniskie raksturlielumi. Kopējais augstums – 93 m. Gatavota no vara (nosūbējis zaļš), skeletā 1350 dzelzs kauli. 168 pakāpieni, evakuācijai nepieciešamas 6–8 min.
Vēsture. Franči vēlējās uzdāvināt amīšiem ko paliekošu, viņi izvēlējās ASV Neatkarības deklarācijas parakstīšanas simto gadadienu – tātad 1876.gadu.
Idejas rašanās. Ideju par milzu statuju, kas simbolizētu brīvibu un pie viena arī amerikāņu un franču draudzību, pirmais ap 1865.gadu izteica franču vēsturnieks un progresīvists Eduārs de Labulē. ASV viņš tam uzskatīja par lielisku paraugu, jo tajā nesen bija beidzies Pilsoņu karš ar verdzības pretinieku uzvaru, kamēr Francijā valdīja imperators Napoleons III ar savu represīvo režīmu. Labulē sadarbojās ar tēlnieku Frederiku Ogistu Bartoldi, rezultātā pēc pāris gadiem viņi bija radījuši koncepciju. Abi bija izplānojuši, ka statuju uzstādīs par amerikāņu un franču saziedotiem līdzekļiem, pie tam astāvēja darba dalīšana - franči bija atbildīgi par statujas izgatavošanu un transportēšanu pari Atlantijas okeānam, bet amerikāņiem bija jaatrod vieta un jasagatavo atbilstošs masīvs postaments. Par statujas sejas modeli kalpoja skulptora māte, pēc citas versijas izskatīgā Izabella Eiženija Boijera – Parīzē pazīstama amerikāņu rūpnieka un modernās šujmašīnas radītāja Īzaka Zingera 5. un pedējā sieva, tagad atraitne.
1871.gadā tēlnieks Bartoldi apceļoja ASV un viņa uzrunātie amerikāņi bija pauduši sajūsmu par milzu statujas ieceri. Tēlnieks bija atradis arī piemērotu vietu - Bedlo salu (tagad Brīvības sala). Tai garām gāja visi kuģi, kas ienāca Ņujorkas ostā, pie tam zeme piederēja pašai ASV valdībai.
Tā Bartoldi no Amerikas brauciena atgriezās iedvesmots un ķērās pie statujas skicēm. Izrādās, viņam jau bija šādas tādas iestrādes - iepriekš bija piedāvājis Ēģiptes valdībai uzbūvēt milzīgu skulptūru ar bākas funkcijām Portsaīdā - pie nesen izraktā Suecas kanāla ziemeļu ieejas (tur gan nekas nesanāca). Brīvības statujas projektam tika piesaistīts arī inženieris Gustavs Eifelis, kura uzdevums bija izgatavot dzelzs karkasu, pie kura stiprināt pašu statuju veidojošās vara plāksnes
Abu francūžu sākotnējais nodoms esot bijis atklāt statuju ASV Neatkarības deklarācijas pieņemšanas simtgadē - 1876.gada 4.jūlijā (daži vēsturnieki gan to sauc par izdomājumu), taču viss pasākums ievilkās. Tēlnieka darbnīcā darbi jau kūsāja, kad 1875.gada septembrī Labulē beidzot izsludināja ziedojumu vākšanas kampaņu Francijā. Franču atsaucība nebija pārāk liela un ilgu laiku abiem vajadzēja iztikt ar saviem līdzekļiem.
Tādejādi pēc 3 gadiem gatava bija tikai roka ar lāpu un tā arī 1876.gadā aizceļoja uz Filadelfijas Simtgades izstādi. Arī tā izstādē ieradās ar novēlošanos, jo izstādes sākums bija maijā, bet sūtījums no Francijas ieradās tikai augustā un tādēļ netika iekļauts izstādes oficiālajā katalogā. Izstādes apmeklētājiem tobrīd nemaz nebija nojausmas, ka "Milzu roka" ir tikai daļa no iecerētās milzīgās statujas - tie vienkārši ar interesi pa šaurajām trepītem kāpa uz lāpas augšpusē ierīkoto skatu platformiņu.
Pēc Filadelfijas izstādes panākumiem ASV prezidents Raterfords Heiss 1877.gada martā atvēlēja statujas uzstādīšanai nolūkoto Bedlo salu. Tikmēr 1882.gadā ziedojumu vākšanas kampaņu sāka arī amerikāņi un ilgu laiku tā norisa ne visai sekmīgi - politiki vārdos pauda atbalstu, taču kategoriski atteicās piešķirt valsts līdzekļus, savukārt privāto ziedotāju atbalsts bija niecīgs. Franči, kuriem ar naudas vākšanu veicās labāk, nervozēja.
Vēlāk 1878.gadā šo pašu roku varēja aplūkot Parīzes Pasaules izstādē.
1884.gadā statuja Francijā beidzot bija gatava, taču amerikāņu pusē bija bezcerīgi iestrēga statujas pamatnes būvniecība Bedlo salā finansējuma trūkuma dēļ. Tad izlīdzēja amerikāņu izdevējs Džozefs Pulicers, kura avīze The New York World sāka publicēt visu ziedotāju vārdus, pat nelielas naudas ziedojošo. Turklāt avīze arī publicēja īsus rakstiņus par nelielajiem ziedotājiem. Tā, spēlējot uz ļauži godkārības notīm, īsā laikā izdevās savākt gandrīz 100 000 dolāru (mūsdienu rēķinā tas būtu vairāk kā 2,5 miljoni).
1885.gada 17.jūnijā Ņujorkas ostā piestāja franču tvaikonis Isere, kas atveda Brīvības statuju 214 lielās kastēs. To sagaidīja 200 000 amerikāņu. Tomēr pamatnes negatavības dēļ statujai kastēs bija jāpagaida.
Pamatni amerikāņi bija uzbūvējuši tikai 1886.gada aprīlī, savukārt statuju atklāja 1886.gada 28.oktobrī. Ņujorkā tā bija svētku diena, bija sabraukuši ierēdņi un orķestri no visas ASV. No rīta notika parāde, kuras priekšgalā kā varonis soļoja pats ASV prezidents Grovers Klīvlends. Interesanti, ka pirms 2 gadiem Klīvlends kā Ņujorkas gubernators bija uzlicis veto 50 000 dolāru piešķiršanai statujas būvniecībai.
Simtiem tūkstošu noraugoties, prezidents kāpa uz jahtas Despatch un nelielas flotiles pavadīts devās uz Bedlo salu atklāt statuju. Ceremonijā piedalījās tikai īpaši izraudzīti viesi, no tiem divas sievietes - tēlnieka Bartoldi sieva un franču diplomāta Ferdinanda de Lesepsa mazmeita. Mazliet misējās ar atklāšanas scenārija iedzīvināšanu dabā - satrauktais Bartoldi, kurš bija atteicies uzstāties ar runu, par ātru nolaida Francijas karogu, ar ko bija aizklāta statujas galva. Sākās ovācijas un prezidents Klīvlends savu runu teica jau pie faktiski atklātas statujas. Arī solīto uguņošanu ņujorkieš nesagaidīja = slikto laika apstākļu dēļ to pārcēla uz 1.novembri.
Interesanti, ka Ņujorkas līcī uz kāda kuģīša bija sapulcējušās amerikāņu sufrāžistes,kuras sajūsmaspilnās runās pauda prieku par to, ka Ņujorkā ierīko pieminekli sievietei, un cerību, ka viņām drīz piešķirs vēlēšanu tiesības (tas gan notika tikai 1920.gadā).
Statuja XIX gs. beigās un XX gs. sākumā kļuva par imigrācijas simbolu, jo vairāk nekā deviņi miljoni ieceļotāju, ierodoties ASV, pirmo ieraudzīja tieši šo milzīgo sievietes statuju, nonākot savā sapņu zemē.
Ņujorka ar Brīvības statuju. Tā kā Bertoldi bija iecerejis statuju kā bāku, līdz pat 1901.gadam ta patiesi atradās ASV Bāku parvaldes ziņā. Tomēr speciālisti jau iepriekš bija norādījuši, ka īstas bākas ugunis nevar ierīkot nedz statujas lāpā, nedz arī kronī, bet parasti prožektori tikai apžilbinās jūrasbraucējus. Bartoldi mēģināja ko tehniski vēl labot, taču nekas no tā neiznāca.
Tā kā savulaik Bedlo salā atradās militārais forts, kura statuss nebija mainīts, tad 1902.gadā statuju nodeva Kara lietu departamenta pārziņā.
Par kuriozu uzskatāms 1906.gada ASV Kongresa pieņemtais lēmums finansēt statujas vara detaļu apsūbējuma notīrīšanu, kas piešķir tai raksturīgo zaļo krāsu. Tikai pēc autoratīvu ķīmiķu iejaukšanās politiķus izdevās pārliecināt, ka apsūbējums ir neizbēgams un kalpo kā papildu aizsardzības kārtiņa varam.
1924.gadā statujai piešķīra valsts nozīmes pieminekļa statusu, kopš 1933.gadā atbildību par statuju uzņēmās ASV Valsts parku dienests.
1944.gadā gaismiņas statujas kronī signalizēja "punkts–punkts-punkts–svītra," kas Morzes kodā nozīmē "V" kā victory, par godu uzvarai Eiropā.
1956.gadā sala tika pārdēvēta par Brīvības salu.
135 gadu laikā Brīvības statuja pieredzējusi daudzus remontus un modernizācijas. Beidzamais lielais statujas remonts notika 1984.-1986.gados.
Statuju ik gadu ķer aptuveni 600 zibens spērienu. Pirmo reizi šo notikumu nofotografēt izdevies vien 2000.gadā.
.
Pēc 2002.gada 11.septembra terora aktiem statujas apmeklējums tika liegts vairākus gadus.
2012.gadā statuju apdraudēja viesuļvētra "Sendija," Brīvības sala applūda
Statuju nevarēja apmeklēt arī kroņgripas uzliesmojumu laikā.
Apraksts. Labā rokā lāpa, kreisajā – grāmata ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanas datumu romiešu cipariem uz vāka – JULY IV MDCCLXXVI (1776.gada 4.jūlijs). Viena kailā pēda uzlikta uz sarautas važas. Kroņa septiņi stari simbolizē septiņas jūras vai kontinentus.
Informācija. www.StatueReservations.com.
Saites.
ASV Neatkarības deklarācija.
Ņujorka.
