Brazīliešu mūzika
Brazīliešu mūziku veido savdabīgs Rietumeiropas tautu, galvenokārt portugāļu un spāņu, afrikāņu un indiāņu mūzikas elementu apvienojums.
Plaši izplatītas ir dziesmu dejas samba, lunda, mašiša, populāra arī potugāļu izcelsmes dziesmu forma modiņja, nēģeru deja žongo, spāņu deja fandango.
Tautas instrumenti: violana (6 stīgu ģitāra), kavakiņja (mandolīnas paveids), pandero (tamburīns). Pilsētas mūzikas folklorā īpaša vieta ir šoro - instrumentāls ansamblis (flauta, klarnete, saksofons, ģitāras, kavakiņja), kam raksturīga savdabīga improvizējoša muzicēšanas maniere.
starptautisku popularitāti guvuši ikgadējie karnevāli, kuros piedalās lielāka daļa iedzīvotāju.
profesionālā mūzika sāka attīstīties pēc Brazīlijas neatkarības iegūšanas. Pirmie ievērojamie brazīliešu komponisti - Ž.M.Nuniss Garsija, F.M. da Silva, A.K.Gomiss (nacionālās operas pamatlicējs).
XIX un XX gs. mijā izveidojās nacionālā komponistu skola - F.Braga, A.Levi, A.Nepomusenu, E.Osvalds. Ievērojamākais XX gs. nacionālā virziena pārstāvis ir E.Vila Lobuss. Daudz folkloras elementu O.L.Fernandisa, K.Gvarnjeri, F.Minjones, K.Santoru darbos. Atskaņotājmākslinieki: diriģenti E.Karvalju, Ž.Sikeira; pianisti A.Estrela, Ž.Kleins; vijolnieks O.Borgerts.
Lielākais mūzikas centrs ir Riodežaneira, kur darbojas Brazīlijas universitātes nacionālā mūzikas skola (no 1937.gada, dibināta 1841.gadā kā konsistorija), Nacionālā konsistorija (1942.g.), Mūzikas akadēmija (dibināta 1945.gadā).
Saites.
Brazīlija.
