Brazīliešu māksla
Līdz XVI gs. sākumam Brazīlijas teritorijā dzīvoja indiāņu ciltis, no senās indiāņu kultūras Brazīlijas teritorijā saglabājusies akmens tēlniecība, keramika ar ģeometriskiem ornamentiem, klinšu gleznojumi - galvenokārt Amazones apvidū.
Iesākumā kolonizācija līdz XVII gs. aptvēra galvenokārt piekrastes rajonus - tajos 1549.gadā tika nodibināta ģenerālgubernatorija ar galvaspilsētu Salvadoru. XVI gs. kolonizatori sāka veidot pilsētas ar neregulāru plānojumu - Resifi, Riodežaneira, Salvadora u.c., kā arī nocietinātas muižas. XVI gs. jezuīti arī dibināja Brazīlijā pirmās skolas.
XVII gs. 2.pusē portugāļu feodāļi izveidoja centralizētu koloniālās pārvaldes aparātu, aizliedza ražot preces, kuras ieveda no Portugāles, palielināja nodokļus. Šai laikā pilsētās cēla 2 vai 3 stāvu dzīvojamās mājas, kuru izkrāsotās fasādes rotāja barokāli frontoni, bet iekštelpas - apgleznotas flīzes.
XVIII gs. sākās zelta un dimantu ieguve, kas veicināja pilsētu augšanu. Pakāpeniski veidojās brazīliešu nācija, indiāņu, portugāļu un nēģeru kultūru mijiedarbībā - brazīliešu kultūra. Portugāļu arhitektu ietekmē Orupetā, Kongonjasā, Sanžuāna del Rejā veidojās savdabīga brazīliešu baroka arhitektūra, kas izcēlās ar apjomu plastiku, dekora smalkumu, krāsainību, piemēram, arhitektu M.F.Lisboa un Aleižadinju celtās baznīcas. Piekrastes pilsētu celtnēm bija vienkāršas fasādes un grezni interjeri. Bija izplatīta dekoratīvā glezniecība un tēlniecība - Aleižadinja veidotās statujas.
1763.gadā galvaspilsēta tika pārnesta no Salvadoras uz Riodežaneiru.
XIX gs. sākumā pēc Brazīlijas neatkarības iegūšanas tika nodibināta pirmā Brazīlijas mākslas akadēmija. Arhitektūrā un tēlotājā mākslā bija spēcīga franču klasicisma ietekme. Šā perioda arhitektūrā saglabājās arī baroka tradīcija. Glezniecismā klasicisms un romantisms dominēja vēsturiskajā un batālajā žanrā, ainavās un portretos - N.A.Tonē, F.E.Tonē, M. di Araužu Portu Alegri. Sākās brazīliešu grafikas attīstība - A.Ž.Palēra litogrāfijas. Tēlniecībā valdīja akadēmisms.
XIX gs. 2.pusē - XX gs. sākumā pilsētu arhitektūrā izplatījās grezns eklektisms un jūgendstils. Gleznotāji pievērsās nacionālai tematikai un tipāžam: vēsturiskā žanrā - V.Meireliss di Lima, P.Ameriku di Figeiredu i Melu; reālisma žanriskās kompozīcijās - Ž.F.Almeida Jaunākais; impresionisma portretos - E.Viskonti.
XX gs. 20.gados arhitektūrai raksturīgs t.s. neokoloniālais stils, savrupmāju vienkāršajās formās - Eiropas funkcionālisma ietekme, piemēram, arhitekts G.Varšavčiks. 30.gadu beigās izveidojās brazīliešu modernās arhitektūras skola - L.Kosta, R.Burle Markss u.c., kuras attīstību sekmēja veco pilsētu rekonstruēšana un jauno celtniecība - Belu Orizonti, Gojanija, Brazilja. Tai raksturīgi oriģināli kompozicionāli risinājumi, saikne ar dabisko reljefu - arhitekta O.Nīmeiera celtnes Pampuljā (1943.g.) un savrupmāja Riodežaneirā (1952.g.), arhitekta A.E.Reidija dzīvojamās mājas Pedreguljas rajonā Riodežaneirā (1952.g.). Celtņu veidojumā plaši izmantots dzelzbetons, čaulu pārsegumi, ažūras sienas, fasādēs - pretsaules aizsegi, lodžijas un dekoratīvā apdare.
Tēlotājā mākslā 20.gados sākās kustība par laikmetīgu na ionālo stilu - "Mūsdienu mākslas nedēļas." Tautas dzīve atspoguļota darbos ar sociālu ievirzi; līdzās reālismam pastāvēja neoklasicisms un modernisma virzieni - gleznotāji K.Portinari, E. di Kavalkanti, T. du Amarala, L.Segals, tēlnieki B.Džordži, V.Brešerē.
50.gados "Gravīras draugu klubs" veicināja saturā demokrātiskas grafikas attīstību - K.Skliars, R.Kaca.
50.-60.gados izplatījās abstrakcionisms - Sanpaulas biennāles, un jaunākie modernisma strāvojumi. Mūsdienu tautas mākslā - mājokļu sienu gleznojumos, darinājumos no putnu spalvām, maskās, saglabājušās indiāņu un afrikāņu mākslas tradīcijas.
