Buveibas kauja (634.g.)
Kauja, kurā 434.gada 9.novembrī nelielais arābu musulmaņu karaspēks Musana ibn Harisa vadībā sakāva milzīgo Mihrana vadīto persiešu armiju pie Al Buveibas.
Nedēļu pirms šīs kaujas persieši bija smagi sakāvuši arābu musulmaņus tā saucamajā "tilta kaujā" - t.i. pie ceļa no Hīras uz Ktēsifonu, pie apdzīvotās vietas Kusa an Natīfa. Kaujas laukā gāja bojā komandieris Abu Ubeida ibn Masud as Sakafi. Galu galā musulmaņiem no aplenkuma izdevās izlauzties pateicoties brīnumam un Musana ibn Harisa komandētās vienības apņēmībai.
Neskatoties uz smagajjiem ievainojumiem, Musana sakārtoja savu armiju un noturēja persiešu spiedienu, kamēr visi viņa kareivji nepārcēlās pāri Eifratai pa minēto tiltu. Persiešu virspavēlnieks Bahmans nolēma nevajāt arābus, jo bija pienākusi ziņa par sacelšanos Al Medaīnā - persieši devās turpu.
Kalifs Omārs ibn al Hatabs Medīnā mierīgi uztvēra ziņu par sakāvi, un izsludināja brīvprātīgo mobilizāciju karam ar Persiju.
Tikmēr arābu armijas atliekas Musanas vadībā atkāpās uz Uleisu. Te tā pērgrupējās un uzņēma savās rindās jaunpienākušos.
Pirms kaujas. Arābu musukmaņu armiju komandēja Musana ibn Hariss. Tā bija 12 000 vīru. Musanna saņēma ziņu, ka pret viņu tiek vākta milzīga armija. Musanna virzījās uz Eifratas rieteņu krastu uz Al Buveibu. Tur, netālu no nākamās pilsētas Kufas vietas, sāka gaidīt pretinieku pieejam tiltam. Kalifs Omārs bija brīdinājis neatkārtot iepriekšējās kaujas kļūdas un nevirzīt savus ļaudis pāri upei uz otru krastu.
Persiešu 150 000 vīru lielo armiju komandēja Mihrans.
Kaujas gaita. Hadisas vēsta, ka Musanna esot ļāvis persiešiem bez traucēkļiem pieiet tiltam. Persieši pāvietojušies trijās milzīgās kolonnās, katras galvgalī gājis pa zīlonim, apsardzes un kājnieku vadībā. Viss 150 000 lielais karaspēks kustējies ar lielu troksni.
Pēc Musannas pavēles arābi pārtraukuši ramadāna gavēni un pirms kaujas bija pilnvērtīgi iestiprinājušies. Par uzbrukuma sākumu bija jākalpo trejkārtējam saucienam "Dievs ir visvarens" (Allahu akbar!). Līdz ar ceturto saucienu arābi metās uzbrukumā.
Persieši samala pirmās uzbrucēju rindas. Kauja bija ilga, un Musanna saprata, ka tās ieilgšana nespēlē par labu arābiem. Tādēļ viņš piesauca cilšu vecākos un lika tiem izvēlēties vairākus drosmīgos, kas spētu veikt grūtu uzdevumu - piekļūt persiešu armijas pavēlniekam Mihranam un nogalēt to. Kā vēsta avoti, to esot izdevies paveikt Džarīram ibn Abdullaham (pēc citiem avotiem - Al Munzīram ibn Hasanam), kas persiešu komandierim nocirtis galvu.
Saņēmis šādu ziņu, Musanna pavēlēja savam karaspēkam doties izšķirošajā uzbrukumā. Zem niknā arābu spiediena persiešu rindas centrā saļodzījās. Saņēmās arī atspiestie arābu flangi. Persieši sāka atkāpties uz tiltu. Tomēr Musannas kareivji pirmie nonāca pie tilta, un pārgrieza to atkāpšanās ceļu. izmisumā persieši merās uzvajātājiem, bet nelielā arābu vienība ar Musannu priekšgalā atsita nikno pretuzbrukumu.
Kā stāstīja vēlāk kāds no šīs kaujas dalībniekiem: "Ienaidnieku, ko mēs vajājām, apturēja upe, un, neatrodot atkāpšanās ceļu, tas pagriezās un metās mums pretī. Kāds kliedza komandierim pagriezt mūsu karogu atpakaļ. "Mana lieta," - tas at bildēja, "ir nest karogu uz priekšu, ne atpakaļ." Tā ka mēs traucāmies uz priekšu un sakapājām viņus, neviens no tiem pat nenokļuva līdz upes krastam."
Kaujas rezultāti. Persieši kaujā esot zaudējuši ap 100 000 vīru, tādēļ kaujas lauks ieguvis nosaukumu - "desmitu lauks," jo 100 karavīru lielījās, ka katrs ar savu pīķi nogalējis pa desmitam naidnieku. Musulmaņiem šai uzvarai bija milzīga psiholoģiska nozīme. Ilgus gadus vēl šai vietā balēja persiešu kauli, tiem ik pa laikam uzdūrās Kufas iedzīvotāji.
Arābi kaujā zaudēja ap 4000 vīru. To skaitā bija arī Musannas brālis. Pāris mēnešus pēc šīs kaujas nomira arī pats Musanna, kas tā arī neatlaba no smagajiem ievainojumiem, saņemtajiem "tilta kaujā."
Saites.
Kauju saraksts.
