Bismarks, Otto fon (1815.-1898.g.)
Otto von Bismarck.
Prūsijas un Vācijas politiķis, sabiedriskais darbinieks, Vācijas apvienotājs.
Dzīvesgājums. Dzimis 1815.gada 1.aprīlī.
1847.-1848.gados bijis viens no Prūsijas 1. un 2.landtāga deputātiem, prasīja ar karaspēku apspiest revolūciju.
1851.-1859.gados bija Prūsijas pārstāvis bundestāgā Frankfurtē pie Mainas.
1859.-1862.gados bija Prūsijas vēstnieks Krievijā.
No 1862.gada bija Prūsijas ministru prezidents un ārlietu ministrs. Veica reformas Prūsijas militārās varenības nostiprināšanai, lai panāktu Vācijas apvienošanu "no augšas."
1866.gada 7.maijā Berlīnē uz Unterderlindena ielas (Unter der Linden) viņu kā premjerministru mēģināja noslepkavot žīdu terorists Karls Kohens (Karl Cohen).
Pēc Ziemeļvācu savienības nodibināšanas 1867.gadā kļuva par bundeskancleru.
1871.-1890.gados bija Vācijas impērijas reihskanclers. Ar protekcionisma palīdzību (1879.gada tarifs) nostiprināja junkuru un buržuāzijas bloku.
Ārpolitikā centās novērst franču revanšu par sakāvi 1870.gadā un izjaukt pret Vāciju vērstas koalīcijas izveidošanos. Pirms dažiem gadiem franču-prūšu kara laikā Krievijas impērija faktiski bija atbalstījusi vāciešus karā pret Napoleonu III, tomēr kancleram Oto fon Bismarkam ar to bija par maz - 2 gadus pēc kara beigām Bismarks nopietni apsvēra iespēju sākt jaunu karu. Lai gan Vācija šai karā bija ieguvusi Elzasu un Lotringiju, franči ātri atjaunoja savu armiju pēc sakāves un nevēlējās ar to samierināties. Tomēr šoreiz kanclera plāniem traucēja Krievija, jo Aleksandru II un viņa galmu sāka uztraukt jaunās Vācu impērijas pārlieka nostiprināšanās. Tadejādi Aleksandra II valdīšana dažnedažādi izvairījās no tiešas atbildes par to, vai arī šoreiz atbalstīs Vāciju. Iesākumā mēģināja tirgoties - izzināja no vāciešiem, vai tie atbalstīs krievus gadījuma, ja pēdējie izteiks pretenzijas uz Konstantinopoli. Taču arī vācieši izvairījās no tiešas atbildes. Tā nu arī Bismarkam neizdevās iegūt Krievijas atbalstu savos plānos pret Franciju.
Tā nu 1875.gadā Aleksandrs II apmeklēja Berlīni, kur kopā ar kancleru Aleksandru Gorčakovu (Александр Горчаков) un tur tikās ar vācu ķeizaru Vilhelmu I un sarunās precizēja savas pozīcijas. Krievija atteica atbalstu Prūsijai karā pret frančiem. Pēc atgriešanās no Berlīnes Gorčakovs izsūtīja krievu sūtniecībām visā pasaulē telegrammu, no kuras varētu secināt, ka jauns karš nav sācuies tikai pateicoties Krievijas pūliņiem. Protams, ka tā tas nebija, jo faktiski Bismarks bija nonācis izolācijā - arī Vīne un Londona nevēlējās saglabāt neitralitāti.
1873.gadā panāca Krievijas, Vācijas un Austroungārijas savienību, 1879.gadā tika noslēgts Vācijas un Austroungārijas līgums, 1882.gadā izveidota Trejsavienība.
Centās novērst Vācijas karu vienlaikus divās frontēs (pret Franciju un Krieviju), nesekmīgi centās panākt Vācijas tuvināšanos Lielbritānijai.
1878.-1890.gados ar "Izņēmuma lkumu pret sociālistiem Vācijā" un sociālās likumdosanas programmu nesekmīgi mēģināja aizkavēt strādnieku kustības izvēršanos Vācijā. Neveiksmes cīņā pret strādnieku kustību piespieda atkāpties no amata.
Miris 1898.gada 30.jūlijā.
Tieši Bismarka laikā vācu pasaulē iesākās panģermānisms.
Bismarks un Latvija.
Bijis medībās Kurzemē un visdrīzāk nakšņojis Dundagas pilī. Pirms Dundagas pils nodegšanas 1872.gadā taja bija izstādīti nošauto briežu ragi - viena tāda medību trofeja bijusi ar Bismarka vārdu.
Avoti.
Bismarka memuāri.
Saites.
Vācija.
