Aliens

Filoloģija, filologi

Philologia - "mīlestība uz vārdu" (grieķu val.).
Valodniecības, literatūras zinātnes un folkloristikas zinātņu kopums.

Līdz XIX gs. vidum par filoloģiju dēvēja zinātņu nozaru kopumu, kuras pētīja kādas etniskas vienības garīgās kultūras attīstību, kas fiksēta rakstos, retāk mutvārdos. Filoloģijas pētījumu objekts bija teksts, pētījumu uzdevums - nodrošināt teksta izpratni: skaidrot tā rašanos, saistījumu ar attiecīgo laikmetu, komentēt tekstā atspoguļotās reālijas, noskaidrot valodas īpatnības.

Filoloģijas pamatmetode - teksta detalizēta un vispusīga kritika, uz kuras pamata tika izstrādāti teksta komentāri.

Ir senā filoloģija - klasiskā jeb sengrieķu un romiešu filoloģija, asiroloģija; un jaunā filoloģija. Jauno filoloģiju iedala atsevišķu tautu filoloģijā - letistika, lituānistika, anglistika; un tautu grupu filoloģijā - baltistika, ģermanistika, slāvistika.

Tā attīstās galvenokārt kā zinātne par dzimto valodu, literatūru un folkloru. Austrumu tautu garīgo kultūru pēta orientālistika, tās apakšnozares ir arābistika, irānistika, indoloģija, sinoloģija u.c. Attīstās indiāņu, Āfrikas tautu u.c. filoloģija. Filoloģija saistīta ar  vēsturi, etnogrāfiju, arheoloģiju, mitoloģiju, mākslas vēsturi, reliģijas vēsturi. Filoloģijas attīstību veicina tādu tekstu uzkrāšanās, kuru izprašanai attiecīgajā laika posmā nepieciešama papildinformācija.

Vēsture. Filoloģijas pirmsākumi veidojās Senajā Indijā - Jaskas apkopotie vēdu komentāri, Pānini, Patandžali gramatika, kā arī Ķīnā, Ēģiptē, Grieķijā (I g.tk.pmē.).
Eiropas filoloģijas pirmsākumi ir Senajā Grieķijā, tā sākās ar Homēra darbu komentēšanu. Grieķu filoloģijas pamatlicēji ir Protagors, Gorgijs, Prodiks, tās jautājumu apcerei raksturīga filozofiska pieeja - Hieraklītam, Platonam. Sengrieķu literatūras teorijas vispārinājums ir Aristoteļa "Poētika."
Helēnisma laikmetā filoloģija atdalījās no filozofijas, par filoloģijas centru kļuva Aleksandrija un Pergāma. Tika precizēti un komentēti Homēra, Eshila, Sofokla darbu teksti, veidoti glosāriji un gramatikas komentāri - Zēnodots, Samotrākes Aristarhs, Mallas Kratēts.
Bizantijas Aristofāns lika pamatus grieķu valodas leksikogrāfijai, Dionīsijs Trāķietis un Apolonijs Diskols - aprakstāmai grieķu valodas gramatikai. Šajā posmā izveidojās teksta kritikas un komentēšanas tradīcija, gramatika kļuva patstāvīga filoloģijas disciplīna.
Romiešu filoloģija, kuras uzplaukums bija II gs.pmē. - I gs.mē., balstījās uz grieķu filoloģijas tradīciju.
Tālākā Eiropas filoloģijas attīstībā nozīmīgi bija Varrona "Par latīņu valodu" 25 sējumi, Ēlija Donāta "Gramatikas māksla," Prisciāna "Gramatikas mācība" 18 grāmatas.  Bībeles filoloģijas (philologia sacra) izveidotājs bija grieķis Origens (II-III gs.), kas veica lielu tekstoloģisku darbu ar Vecās derības pirmavotiem, salīdzināja un precizēja tās tulkojumu grieķu valodā, uzrakstīja komentārus. 
Hieronīms tulkoja Bībeli latīņu valodā IV gs. beigās.
Viduslaiku Eiropā filoloģijas attīstība panīka. Grieķu filoloģijas tradīcijas turpinājās Bizantijā. Tika veikts galvenokārt tekstoloģisks darbs ar antīkajiem literatūras sacerējumiem. IX gs. Fotijs sarakstīja "Miriobiblionu," kurā komentēts 280 senu tekstu, Saloniku Eistatijs sagatavoja Homēra, Aristofāna, Pindara darbu tekstu komentārus.

      Fjodors Buslajevs (1818.-1897.g.). Viens no krievu filoloģijas pamatlicējiem.