Aliens

Pirmais krusta karš (1096.-1099.g.)

Ļaužu gājiens. Iesākumā tas bija neapbruņotu un neorganizētu svētceļnieku-zemnieku pūlis, kurus pārgājienā dzina trūkums un bads, jo XI gs. beigās Eiropa pārdzīvoja „septiņus liesos gadus” (neraža, lopu slimības un epidēmijas). Svētajā zemē tie cerēja tikt pie zemes un kļūt par brīvajiem zemniekiem. Tos vadīja Pēteris Tukšinieks.
1096.gada pavasarī augšup gar Reinu, bet pēc tam lejup gar Donavu virzījās slikti organizēti nabadzīgu zemnieku pūļi kopā ar ģimenēm čīkstošos ratos. Hronists rakstīja, ka viņu bijis tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm vai smilšu jūras krastā.
Gandrīz bez pārtikas krājumiem un ieročiem viņi izgāja pa Ungārijas un Bizantijas ceļiem, ceļā ubagoja un laupīja. Ieraudzījuši katru lielāku pilsētu tie taujāja, vai tā jau nav Jeruzāleme. Ciezdami lielus zaudējumus, nabagi beidzot ieradās Konstantinopolē. Bizantijas imperators steidzīgi vēlējās atbrīvoties no nelūgtajiem viesiem un zemnieku vienības pārcēla pāri Bosforam.
Šeit jau pirmajā sadursmē ar seldžukiem viņus visus gandrīz pilnīgi iznīcināja un tikai nedaudzi paglābās bēgot.

Militārās operācijas sākums. Likās jau, ka pasākums ir neatgriezeniski izgāzies, taču iejaucās pāvests Urbāns II. Klermonas pilsētā viņš iestājās par pasākuma turpināšanu bruņotā veidā. Eiropas augstmaņiem, kas piedalīsies karagājienā, pāvests piesolīja pestīšanu pēc nāves.
Vai nu grēku bija sakrājies daudz, vai gribējās piedzīvojumu, bet Eiropas aristokrātija aicinājumu sadzirdēja lielie feodāļi: Flandrijas Roberts, Normandijas Roberts, Raimunds de Senžils ar provansiešiem no Tulūzas, kā arī Boemunds ar savu brālēnu Tankredu, kas vadīja sicīliešu un apūliešu normaņus, Vermandas grāfs Hugo Lielais (Francijas karaļa Henrija I dēls). Bet visaktīvākie karagājiena organizēšanā bija Godfrīds no Buljonas un viņa brālis Balduīns.
Tā nu 1096.gada rudenī no Francijas, Vācijas un Itālijas pa dažādiem ceļiem bruņinieki ar karotāju vienībām devās uz Austrumiem. Tie bija labi apbruņoti un ar naudu, pēc dažām ziņām šo karaspēku sastādīja ap 300 000 vīru. Tie bija līdzi paņēmuši jokdarus, kalpus, medību suņus un vanagus. Lielākā to daļa bija francūži vai franciski runājošie normaņu karotāji. No tiem lielākā daļa bijuši pieredzējuši, kaujās rūdīti karotāji, bet to starpā bijis arī liels skaits piedzīvojumu meklētāju un dažādu kriminālnoziedznieku. Tos var iedalīt trijos bruņotos grupējumos:
      -  Buljonas Gotfrīda un viņa brāļa Balduīna vadītajos;
      -  Tulūzas grāfa Raimunda un pāvesta legāta Ademāra Le Pjuī vadītajos;
      -  Tarentas Boemunda vadītajos.
Karaspēku pavadījuši mūki, tirgotāji un zemnieki, daudzi augstmaņi devušies ceļā kopā ar ģimenēm un apkalpotājiem. Visi šie cilvēki ievērojami apgrūtināja karagājiena norisi, bet vēl lielākas grūtības sagādāja karaspēka vienotības trūkums, nesaskaņas starp vadoņiem, bruņinieku un vienkāršo karotāju nedisciplinētība. Pēc ilgām pārrunām ar Bizantijas imperatoru (Alekseju I Komninu?) tas viņus apgādāja ar pārtiku, ekipējumu un visu citu nepieciešamo. Krustneši, izņemot Raimundu, zvērēja tam uzticību. Tad krustneši Buljonas Godfrīda vadībā cauri Konstantinopolei devās uz Mazāziju.

Pirmais uzbrukums. Tikmēr 1097.gadā apvienotā bizantiešu un krustnešu armija sakāva Mazos seldžukus pie Nīkejas. Kad šī ziņa sasniedza Eiropu, uz Konstantinopoli pa sauszemi un jūru devās vēl lielāks skaits bruņinieku. No Nīkejas izdzītie „ziemeļu” seldžuki dibināja jaunu galvaspilsētu Konjā.
Kauja pie Dorilas 1097.gadā.

Otrais uzbrukums. Otrā kara kampaņas laikā 1098.gadā krusta karotāji aplenca Antiohiju, ieņēma to un nodibināja kristiešu karaļvalsti – pirmo uz dienvidiem no Taura kalniem. Tikmēr Mazo seldžuku valdnieks Kilihs Arslāns tai pat gadā iekaroja Rumu (Anatoliju).
Pārgājiens cauri Mazāzijai bija visai grūts. Pastāvīgi uzbruka seldžuku turku vieglā kavalērija. Krusta karotāju kungi īpaši nesteidzās ceļā uz Svēto zemi. Pa ceļam tie ieņēma un izlaupīja pilsētas. Ne vienu reizi vien izcēlās pat bruņotas sadursmes viņu pašu starpā dalot laupījumu.
1098.gadā Balduīns II ieņēma spēcīgi nocietināto Edesu un tā uz 46 gadiem pārgāja kristiešu rokās.

Trešais uzbrukums. Pie Jeruzālemes nonāca tikai 1/5 daļa krusta karotāju (tomēr literatūrā minēts arī, ka to varētu būt ap 200 000 skaitā) pēc 3 gadu pārgājiena un 1099.gada 14.jūlijā niknā triecienā to ieņēma pēc 15 dienu aplenkuma.
Pilsētā tika slepkavots un laupīts uz nebēdu, netika saudzēti ne bērni, ne sievietes – nogalināti tika gan musulmaņi, gan žīdi. Ielauzies kādā mājā, bruņinieks pie durvīm piekāra vairogu – tā bija zīme, ka māja līdz ar visu mantu pieder jaunam saimniekam. Citus ņēma gūstā – kā vergus, vai arī gaidot izpirkumu, un daži musulmaņi un žīdi arī atpirkās (zelts, sudrabs un citas dārglietas). Izpirkumu atdevuši un tikuši brīvībā, tie atkal krita nākamo krustnešu gūstā. Mošejas un sinagogas tika izlaupītas.
Kopumā Jeruzālemē gāja bojā ap 40 000 iedzīvotāju.

Krustnešu valstu nodibināšana. Seldžukiem atkarotajā Šaurajā joslā gar jūras piekrasti Sīrijā un Palestīnā krustneši nodibināja savas valstisun ieviesa kristietību. Lielākā no valstiņām bija Jeruzālemes karaļvalsts. Krustnešu pārējo īpašumu īpašnieki bija Jeruzālemes karaļa vasaļi.

Buljonas Godfrīds atteicās no jaundibinātās karalistes kroņa, apmierinājās ar titulu „Tā kunga kapa aizsargs” un nomira (no citiem avotiem tomēr ir noprotams, ka iesākumā viņš tomēr stājies karalistes galvgalī). Dīvaini, jo viņš bija pašā spēka plaukumā un pārcietis neskarts daudzas kaujas (ir hipotēze, ka templieši viņu noindējuši, jo savu tas bija jau paveicis).
Tomēr iespējams, ka Gotfrīds mira no slimības. Lieta tā, ka jau dažas nedāļas pēc pilsētas ieņemšanas pilsētā sākās bads un infekcijas. Tamdēļ daudzi no krusta karotājiem devās mājup un 1099.gada beigās krustnešu nebija vairāk par 60 000.
Tomēr galu galā pēc I Krusta kara bija izveidojušās četras kristiešu valstis: Antiohijas karaļvalsts (kā pirmā vēl 1098.gadā), Jeruzālemes karaļvalsts (līdz pat Sarkanajai jūrai dienvidos), Tripoles grāfiste un Edesas grāfiste.
Vietējos brīvos iedzīvotājus krustneši padarīja par dzimtcilvēkiem un atņēma tiem 1/3 vai pat ½ no labības, olīvu, vīnogu u.c. ražas. Bez tam tiem bija jāmaksā lieli nodokļi karalim un 1/10 daļa baznīcai.
Musulmaņu pasaule uz Jeruzālemes krišanu reaģēja apātiski, lai gan ziņa neapšaubāmi satrieca. Savstarpējo karu dēļ sadrumstalotais Abasīdu kalifāts nekādu nopietnu pretestību vairs neizrādīja.
1099.gada Ēģiptes fatimīdu armija, nesaņēmusi seldžuku atbalstu, tika sakauta pie Aškalonas. Ar to arī Pirmā Krusta kara aktīva darbība beidzās.

------------------------------------------------

1095.gadā pāvests Urbāns II saņēma Bizantijas imperatora lūgumu un sākotnēji par to pavēstīja ietekmīgākajiem Dienvidfrancijas augstmaņiem un bīskapiem. Doma par krusta karu pret musulmaņiem bija radusies jau iepriekšējam pāvestam – Gregoram VII, bet palika nerealizēta. Urbāns II pilnveidoja šo domu, saistot karagājienu ar svētceļojumu uz Jeruzālemi. Guvis hercogu un bīskapu atbalstu, pāvests tā paša gada rudenī Francijas pilsētā Klermonā sasauca Baznīcas koncilu, uz kuru sapulcējās ne tikai garīdzniecība, bet arī bruņniecības, pilsoņu un zemnieku pārstāvji. Milzīgajam ļaužu pūlim, kas bija sadrūzmējies pilsētas laukumā, Urbāns II noturēja dedzīgu uzrunu, aicinādams visus uz Svēto karu, lai atsvabinātu Kristus kapu no neticīgo musulmaņu varas. Ar saucieniem “Dievs tā grib!” sapulcējušies izteica savu piekrišanu, un daudzi bruņinieki jau turpat uz vietas uzšuva saviem tērpiem sarkanas drānas krustus kā apliecinājumu tam, ka viņi dosies karā Kristus vārdā. Krusta zīme uz apģērba laika gaitā kļuva par krustakarotāju simbolu, tās nēsātājus sāka dēvēt par krustnešiem.

Ar pāvesta rīkojumu garīdzniecība sāka plašu darbību, aicinot ticīgos pildīt šo svēto pienākumu – Kristus kapa atbrīvošanu no “neticīgajiem.” Baznīca solīja visiem, kas dosies Svētajā karā, ne tikai grēku piedošanu, bet arī atbrīvošanu no tiesiskās atbildības par izdarītajiem likumpārkāpumiem. Krustakarotāju īpašumus un pārējo mantu, kā arī rūpes par mājās palikušajiem ģimeņu locekļiem, Baznīca solīja ņemt savā aizgādībā. Tika solīta arī visu parādu atlaišana, zemnieku – dzimtļaužu atbrīvošana no dzimtniecības. Lielu popularitāti guva klejojošais mūks Pēteris no Amjēnas, kurš ceļoja no viena Francijas novada uz citu, visur aicinādams zemniekus un citus vienkāršos cilvēkus pildīt “Dieva gribu.” Amjēnas Pētera iedvesmoti, tūkstošiem zemnieku, pilsētu amatnieku un trūcīgāko bruņinieku, tikpat kā neapbruņoti, bez militārajiem vadoņiem, bez pārtikas krājumiem, daudzi pat ar sievām un bērniem, 1096.gada pavasarī no Francijas devās tālajā, nezināmajā ceļā. Šķērsojot Dienvidvācijas apgabalus, tiem pievienojās arī vācu zemnieki. Viss šis milzīgais, desmitiem, vai pat simtiem tūkstošiem cilvēku lielais, neorganizētais, tikai reliģiskā fanātisma vadītais pūlis, sadalījies vairākās straumēs, virzījās gar Donavas upi Konstantinopoles virzienā, savā ceļā izlaupīdami gan pilsētas, gan zemnieku ciemus. Ungārijas un Bulgārijas teritorijās tiem ceļu aizšķērsoja šo valstu karaspēka vienības, lai paglābtu savus iedzīvotājus no šādu “krustakarotāju” varmācības. Daudzi krita kaujās, daudzi bija gājuši bojā, nespēdami pārciest ceļa grūtības, un Bizantijas galvaspilsētu sasniedza tikai neliela daļa no sākotnējā “Kristus karavīru” skaita. Atlikušos, pēc pārcelšanās Bosfora jūras šaurumam uz Mazāzijas piekrasti, Nīkejas pilsētas apkaimē iznīcināja musulmaņu karapulki.

Avoti.
Šartras Fulhērija hronika. Garīdznieks Fulhērijs no Šartras, kas piedalījās I Krusta karā grāfa Bluā vienībā.

Saites.
Krusta kari.