Aliens

Muhameds II Iekarotājs (1444.-1446.g. un 1451.-1481.g.)

Turciski - محمد ثانى.
Fatih - "iekarotājs" (turku val.).
Osmaņu turku sultāns no 1444. līdz 1446.gadam un no 1451. līdz 1481.gadam.

Radniecība. Tēvs – Murads II, iepriekšējais sultāns.
Dēli – Bajazīds II, nākamais sultāns, un Džems.

Dzīvesgājums. Pirmo reizi kāpa tronī nepilngadīgā vecumā 1444.gadā, kad tā tēvs Murads II atteicās no troņa par labu dēlam.
Pēc trim mēnešiem ungāri, pāvesta Eigēnija IV kūdīti, lauza pamieru un iebruka Bulgārijā. Taču 1444.gada 10.novembrī Muhameds II viņus sakāva pie Varnas. Kaujā gāja bojā poļu karalis Vladislavs III un gūstā nonāca daudz citu eiropiešu.
1446.gadā Anatolijas aristokrātija izrādīja neapmierinātību ar pārmērīgi lielo Muhameda II Iekarotāja cīņas sparu, kā arī centieniem ieņemt Konstantinopoli. Drīz pēc tam Muhameds II tika atbīdīts no varas un troni no jauna uzticēja tā tēvam Muradam II.

Otro reizi sultāna tronī kāpa 1451.gadā 19 gadu vecumā, kad nomira viņa tēvs Murads II. Uzreiz pēc tam viņš izmantoja neapmierinātu ierēdņu palīdzību, nogalēja savu mazgadīgo dēlu no piegulētājas un sāka gatavoties Konstantinopoles ieņemšanai.

Konstantinopoles ieņemšana. Cēla iespaidīgus nocietinājumus abās Bosfora šauruma pusēs, tai skaitā arī Rumelihisāra cietoksni, kā arī veica citus pasākumus, lai traucētu Konstantinopoles apgādi. 1451.gada beigās Muhameda armija bija jau gatava sparīgām darbībām un kontrolēja visu apgādi Konstantinopoles rajonā. Bizantijas imperators Konstantīns XI Paleologs sūtīja pie sultāna sūtņus ar protestiem, taču Muhameds II pavēlēja tiem nocirst galvas.
1452.gada jūnijā bizantiešu armija veica izbrukumu.
Sultāns Muhameds II sapulcēja Edirnē vismaz 100 000 karotāju lielu karaspēku (tai skaitā 12 000 janičāru) un aplenca Bizantijas galvaspilsētu no sauszemes puses.
1452.gada augustā Muhameds II deva pavēli pilnīgi bloķēt Dardaneļus - turki ieveda savus kuģus Marmora jūrā un pārtrauca Konstantinopoles sakarus ar ārpasauli. Venēciešu kuģi, kas mēģināja pārraut blokādi, nogremdēja, bet komandai nocirta galvas.
Tā kā Bizantija tolaik bija trūcīga, tā varēja sapulcēt tikai 10 000 vīru lielu armiju, bet tautu apbruņot vara baidījās. Konstantīns XI Paleologs lūdza palīdzību Eiropas valstīm, bet lielā vairumā tās viņu ignorēja. Ieradās tikai nedaudz karotāju no Dženovas, Venēcijas un Spānijas. Taču to bija maz un viņi nespēja organizēt aizsardzību 22 km garajā aizsardzības sistēmā.
1453.gadā aplenkuma loks ap pilsētu savilkās.
Turkiem bija tā laika visspēcīgākā artilērija Eiropā. Ar milzīgiem lielgabaliem tie dienu un nakti grāva pilsētu. Viens no tiem bija īpaši garš – vairāk kā 8 m garo dižgabalu bija konstruējis ungāru inženieris Urbāns. Tāds stobrs spēja izšaut 250 kg smagu lodi vairāk kā 1,5 km tālumā.
Kad pilsētas aizstāvji atsita pirmo nikno uzbrukumu, turki sāka rakt apakšzemes eju zem pilsētas vārtiem. Ielenktie atminēja turku plānus un uzspridzināja eju kopā ar turku karavīriem.
Neveiksmes saniknots, Muhameds II pavēlēja ievest 70 kuģus Konstantinopoles iekšējā ostā – Zelta ragā, lai pilsētu aplenktu arī no ziemeļu puses, kas bija vāji aizsargāta. Līča ieejai bija priekšā masīva ķēde, kurai pāri nevarēja izlauzties neviens kuģis. Tad turki naktī izveidoja koka platformu, nozieda to ar biezu tauku kārtu un pa sauszemi pārvilka savus kuģus uz Zelta ragu. Krastā izsēdās 70 kuģu komandas.
Neskatoties uz niknajiem uzbrukumiem, bizantieši tos atsita veselu mēnesi.
Aplenkuši Konstantinopoli no visām pusēm, turki 29.maija agrā rītā uzsāka izšķirošu triecienu. Viņiem izdevās ieņemt daļu pilsētas mūru un ielauzties pa Sv.Romāna vārtiem. Asiņainā cīņā krita pēdējais Bizantijas imperators Konstantīns XI Paleologs.
Konstantinopole tika ieņemta 53.aplenkuma dienā un līdz ar to 1453.gada 29.maijā beidza pastāvēt Bizantijas impērija – pēdējā Romas impērijas daļa.
Sultāns atļāva 3 dienas karaspēkam laupīt pilsētā. Kareivji laupīja, izvaroja un nogalināja, apgānīja kristiešu dievnamus. Lielāko daļu pilsētas aizstāvju nogalināja, ap 60 000 iedzīvotāju pārdeva verdzībā.

Tālākie iekarojumi. Konstantinopole kļuva par Muhameda II rezidenci. Sengrieķu akropoles vietā viņš sāka Jaunās pils (Jeni-saraj) celtniecību, kuru pabeidza 1465.gadā.
Pēc tik lielas uzvaras gūšanas tai pašā 1453.gadā nekavējoties Muhameds II ar armiju iebruka Albānijā un Grieķijā.
1455.gadā ieņēma Moldāviju.
1456.gadā osmaņi ieņēma Atēnas un pārņēma visu Augšējo Grieķiju. Šai pašā gadā pievienoja saviem īpašumiem lielāko daļu Balkānu pussalas.
1456.gada jūlijā Janošs Hunjandi sakāva viņa floti, līdz ar to novērsdams Ungārijas iekarošanu. Muhameds II gan aplenca Belgradu, taču neveiksmīgi.
1457.gadā Muhameds II atsāka Belgradas aplenkumu ar 60 000 vīru lielu armiju, un pilsētas sienas neizturēja vareno turku artilēriju. Taču Muhameda II janičāriem neizdevās uzveikt pilsētas aizstāvjus ielu kaujās un pilsēta tā arī nekrita turku rokās. Ungārijas līdzenumi atkal bija pasargāti.
1458.gadā osmaņi nostiprināja savu varu Balkānos. Pats sultāns devās karagājienā uz Moreju (Grieķijā, Peloponēsas pussalā).
1462.gadā turki likvidēja Trapezundas valsti – pēdējo kristīgo bizantiešu grieķu anklāvu Melnās jūras piekrastē.
1462.gadā Muhameds II personīgi vadīja Balkānu-Ungārijas kampaņu un okupēja Valahiju.
1463.gadā turki iekaroja Bosniju.
1463.gadā venēcieši, sašutuši par turku iejaukšanos Levantes tirdzniecības lietās, pieteica tiem karu un sniedza atbalstu Morejas grieķiem.
1464.gadā osmaņi izspieda venēciešus no Morejas, kas kļuva par Osmaņu impērijas provinci.
Ak-Kojunlu dinastijas ķēniņš Uzun Hasans turpināja centienus izveidot impēriju, balstoties uz savām teritorijām Irākā un Persijas rieteņos, taču 1473.gadā tika osmaņu-turku sakauts pie Beškentas.
Turpinājās karadarbība ar venēciešiem, kuri 1473.gadā sagrāba Kipru.
1475.gadā osmaņu turki izspieda dženoviešus no to kolonijām Krimā.
1477.gadā osmaņu armija izsēdās krastā tagadējās Itālijas ZA un apdraudēja pašu Venēciju.
1479.gadā starp Venēciju un Osmaņu impēriju Konstantinopolē tika parakstīts miera līgums, kas izbeidza šo karu. Osmaņi paturēja dažus venēciešu īpašumus – Negroponti un Lemnas salu. Venēcija apņēmās maksāt turkiem gadskārtēju nodevu par tirdzniecību Levantē un Melnās jūras piekrastē.

Reliģiskā darbība. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas 1453.gadā izdeva pavēli par kristiešu reliģisko vajāšanu nepieļaujamību, un pasludināja sevi par Grieķu pareizticīgās baznīcas aizstāvi. Ņēma savā aizbildniecībā Sv.Sofijas katedrāli. Pirmais pareizticīgās baznīcas galva Genādijs saņēma kalpotāju sarakstu no paša sultāna.
Tā arī, kad 1461.gadā Muhameds II pievienoja savai impērijai grieķisko Trapezundu, tad viņš ņēma aizbildniecībā slaveno Melas kalna klosteri, iedalīja tam zemes, apdāvināja ar zeltu un citām dārglietām.
Tiesa, kristieši un žīdi tika aplikti ar džizas nodokli.

Nāve. Nomira 1481.gada maijā.

Aplūkojamie objekti.
Mošeju komplekss Konstantinopolē. Stipri cieta 1766.gada zemestrīcē.

Izteicieni. „Zobens un reliģija ir nešķirami.”

Saites.
Otomaņu turku sultāni.