Aliens

Dānijas karaļi (958.g.-patlaban)

Dāņu monarhijas pirmsākumi meklējami 958.gadā, jo akadēmiskā vēsture par pirmo reālo karali uzskata Haraldu Zilzobi. Kopumā Dānijā valdījuši 52 karaļi un divas karalienes.
No 1134.-1184.gadam dāņu karaļi bija Vācijas imperatoru vasaļi.
Kopš 1849.gada Dānija ir konstitucionāla monarhija. Tas nozīmē, ka karaļi politikā neiejaucas un publiski nekāda veida politiskus paziņojumus nesniedz. Tie vada Dānijas Valsts padomes sēdes, pieņem ārzemju sūtņus, dodas valsts vizītēs,regulāri apmeklējot arī dāņu aizjūras teritorijas - Farēru salas un Grenlandi.
Pašlaik Dānijā pastāv tradīcija, ka karaliskā ģimene īpašumus nomā no valsts, saņemot ikgadēju uzturnaudu ap 15 miljoniem ASV dolāru ekvivalentā.
2009.gada vasarā Dānijā notika referendums par troņmantošanas likumu, kurā nobalsoja par to, ka karaļu varu mantot tiesības vīriešiem un sievietēm ir vienādas.
Lai gan Dānijā ir neliela organizācija, kas iestājas par monarhijas likvidēšanu, tomēr lielākais dāņu vairākums ir par tās saglabāšanu.

Karaļu vasaras rezidence Hillerēdā Frederiksborgas pilī.
Kopš XV gs. Doma baznīcā Roskildē tiek apglabāti visi Dānijas karaļnama pārstāvji. 

Skjoldungu dinastija. Pirmā dāņu ķēniņu dinastija, kas minēta Sakša Gramatiķa hronikā. Vēsturnieki to uzskata par mītisku un izdomātu.

Skjolds.
Radniecība. Tēvs - Odins.
Dēls – Grams (nākamais ķēniņš).
Biogrāfija. Skjoldungu dinastijas pamatlicējs un pirmais dāņu ķēniņš.
Ieradās Dānijā.

Grams.
Radniecība. Tēvs – Skjolds (iepriekšējais ķēniņš).
Dēls – Hadings.
Biogrāfija. Viņu nogalinājis norvēģu ķēniņš Svibdags.

Hadings.
Radniecība. Tēvs – Grams (iepriekšējais ķēniņš).

Horeks.
Hārek Godfredsson d.ā.
Dāņu karalis.

      Haralds Lielais (~829.g.).

Gotfrīds (IX gs.). Esot uzcēlis 17 km garo Valdemāra valni aizsardzībai pret ģermāņu feodāļiem. Valnis atrodas šodienas Šlēzvigas-Holšteinas zemē (Vācijā) starp Šlejas un Trenes upēm.

      Haralds Zilzobis (~940.-pirms 985.g.). 
      Svens I Dakšubārda (pirms 985.g.-~1000.g.).

Haralds Svensons (1014.-1017.g.).
Radniecība. Dēls – Knuds.
Biogrāfija. Sāka Anglijas iekarošanu, ko pabeidza viņa dēls Knuds.

No 1134.gada dāņu ķēniņi kļuva par Vācijas imperatoru vasaļiem.

      Knuds Lielais (1018.-1035.g.). 

Hardeknuds (1035.-1042.g.).
Radniecība. Tēvs – Knuds Lielais.
Biogrāfija. Kāpa Dānijas tronī 1035.gadā.
1040.gadā kļuva arī par Anglijas ķēniņu.

Estridu dinastija.

Svens Estridsons (?-1074.g.).
Radniecība. Dēli.
Biogrāfija. Dzimis ap 1020.gadu.
Pārorganizēja dāņu baznīcu, mēģināja misionizēt Kurzemi.

Knuds II Svētais (?-1086.g.). Vai dāņu karalis?
Dzīvesgājums. 1086.gadā viņu Fjūnas salā (Baltijas jūrā) nogalināja sacēlušies zemnieki.

Ēriks Labsrangs (~1164.g.). Kas tas tāds vispār ir?
Dzīvesgājums. 1164.gadā pāvests Paskāls III pilnvarojis Dānijas karali Ēriku Labsrangu organizēt misijas darbu Kursā. Dāņiem esot pat izdevies ar bruņotu spēku kādā vietā (iespējams – jau iepriekš minētajā Piltenes novadā) nodibināt savu koloniju un uzcelt vienu vai vairākas baznīcas, bet arī šoreiz kurši nelūgtos viesus padzinuši. (šis fakts minēts Induļa Ķeniņa rakstā "Pirmie misionāri Baltijā," tomēr minētais pāvests ir Paskāls III, kuru neatradām pāvestu sarakstā. Iespējams, domāts pāvests Paskāls II, tomēr neatbilst valdīšanas gadi!)

Valdemārs I Lielais (1157.-1182.g.).
Valdemar I.
Radniecība. Sieva - karaliene Sofija, Novgorodas kņaza Vladimira meita.
Audžubrālis – Absalons, Roskildes bīskaps, vēlākais Lundas arhibīskaps.
Dēli: vecākais Knuds VI (nākamais karalis), Valdemārs II Uzvarētajs.
Dzīvesgājums. Kopš savas valdīšanas sākuma 1857.gadā bija spiests atvairīt vendu iebrukumus Dānijā, kas tolaik bija visniknākie dāņu ienaidnieki. Pēc Sakša Gramatiķa ziņām pirms Valdemāra I valdīšanas vendi bija izpostījuši jau trešdaļu Dānijas.
Savas valdīšanas laikā Valdemārs I sparīgi ar vendiem cīnījās un atvairīja tos. Rezultātā pārgāja uzbrukumos un 1169.gadā ieņēma Arkonu, savai varai pakļāva arī vendiem piederošo Rīgeni (Rūgen) un nelielu Pomerānijas daļu.
No hronikām ir zināms, ka XII gadsimtā kurši turpināja savu uzvaras gājienu un uzbruka zviedru Blekinges salai, kā arī dāņu Monas salai. Ap 1170. gadu dāņu karalis Valdemārs Lielais, mēģinot garantēt mieru sava dēla kronēšanas svinībās, nosūtīja kuģus, lai atbrīvotu Baltijas jūru pie Dānijas krastiem no pirātiem.
Mira 1182.gadā.

Knuds VI (1182.-1202.g.).
Knud den Sjette. Reizēm saukts arī par Knudu Ceturto.
Radniecība. Tēvs – dāņu karalis Valdemārs I Lielais (iepriekšējais karalis).
Māte – karaliene Sofija, Novgorodas kņaza Vladimira meita.
Jaunākais brālis – Valdemārs II Uzvarētājs, nākamais karalis.
Dzīvesgājums. Dzimis 1163.gadā.
Kāpis tronī 1182.gadā.
1184.gadā jutās jau tik drošs, ka atteicās pakļauties Vācijas imperatoram Frīdriham I Sarkanbārdim kā vasalis. Tāda kārtība pastāvēja kopš 1134.gada.
1185.gadā pakļāvis dāņu varai Austrumvendiju. Pēc vendu pakļaušanas Knuds VI nosauca sevi par dāņu un slāvu valdnieku – Rex Danorum Slavorumque. Tolaik Dānijai piederēja lēņi arī Dienvidzviedrijā – Skone, Hallande un Blēkinge.
Iekaroja Ziemeļigauniju.
Mira 1202.gadā.

Valdemārs II Uzvarētājs (1202.-1241.g.).
Valdemar II Sejr, Waldemar II Sejr.
Radniecība. Tēvs – dāņu karalis Valdemārs I Lielais.
Māte – karaliene Sofija, Novgorodas kņaza Vladimira meita.
Vecākais brālis – Knuds VI, iepriekšējais karalis.
Viņš bija precējies divreiz.
Pirmo reizi 1205.gadā ar Čehijas karaļa Pržemisla I Otokara meitu Margaretu (m.1213.g.). Karaļa pirmajā laulībā dzimušais mantinieks Valdemārs mira 1231.gadā.
Otrreiz 1214.gadā ar Portugāles karaļa Sančo I meitu Berengariju (m.1221.g.). Dānijas tronī pēc kārtas kāpa Valdemāra II trīs dēli no otrās laulības: Ēriks IV (nākamais karalis 1241.-1250.g.), Ābels (karalis 1250.-1252.g.) un Kristofers I (karalis 1252.-1259.g.).
Biogrāfija. Dānijas karalis no 1202.-1241.gadam. Pievienojis Dānijas karaļa īpašumiem vairākus novadus Ziemeļvācijā, no kuriem gan daļu vēlāk zaudēja. Piedalījies krusta karos Baltijā.
Dzimis 1170.gadā.
Vēl pirms kļūšanas par karali no 1188.gada Valdemārs bija Šlēsvigas hercogs.
Par Dānijas karali kļuva pēc sava vecākā brāļa Dānijas karaļa Knuda VI nāves 1202.gadā.
Drīz pēc kāpšanas tronī viņam uzticību zvērēja rinda Ziemeļvācijas zemju (t.sk. Lībeka, Hamburga). Īpašumus Ziemeļvācijā Valdemārs II paplašināja arī ar karadarbības palīdzību. Plaši novadi Baltijas jūras dienvidu piekrastē nonāca Dānijas karaļa pakļautībā. Strīdā par Svētās Romas impērijas kroni Valdemārs II nostājās imperatora Fridriha II pusē, par ko 1214.gadā imperators atzina Valdemāra II virsvaru pār viņa ieguvumiem Ziemeļvācijā (Holšteina, Lauenburga, daļa Meklenburgas u.c.). Ar Valdemāra II varas un ietekmes pieaugumu neapmierināto Ziemeļvācijas firstu un pilsētu koalīciju Valdemārs II sakāva.
Karš Sāmsalā. Jau 1206.gadā Valdemārs II devās krusta karā pret Sāmsalas igauņiem. Sāmsalā tika uzbūvēta pils, taču garnizons tajā netika atstāts un pili nācās nojaukt. Būtībā Valdemāram II nācās pamest Sāmsalu bez paliekošiem ieguvumiem, ja neskaita vienīgi zināma skaita Sāmsalas igauņu kristīšanu katoļticībā.
Karadarbība Igaunijā. 1218.gada vasarā pie Valdemāra II ieradās Rīgas bīskaps Alberts un Igaunijas bīskaps Teoderihs, kuri lūdza Dānijas karaļa atbalstu igauņu apdzīvoto zemju iekarošanā (arī atbalstu cīņai pret pagāniem un krieviem). Par šo atbalstu Livonijas bīskapi solīja nodot Valdemāra II rīcībā daļu iekaroto zemju. Atbildot uz šo aicinājumu, Dānijas karalis ar karaspēku 1219.gadā ieradās Ziemeļigaunijā, kur Rēvelē uzbūvēja pili (arī Lindanise; tag. Tallinā). Kauja pie Lindanises 1219.gadā. Pēc veiksmīgas karadarbības pret igauņiem Valdemārs II nostiprinājās Ziemeļigaunijā, atstāja dāņu karavīrus Rēvelē un šajā pašā 1219.gadā atgriezās Dānijā.
Tā kā par atbalstu karā pret igauņiem Livonijas bīskapi bija Valdemāram II apsolījuši virsvaru pār Igauniju, konfliktā ar Dānijas karaļa varu nonāca uz igauņu zemēm pretendējošais Zobenbrāļu ordenis. Arī Livonijas bīskapi vairījās no dāņu varas izplatības pār visiem igauņu novadiem. 1220.gadā Dānijas karalis vienojās ar Zobenbrāļu ordeni par igauņu zemju sadali, kurā tika ignorēts Rīgas bīskaps Alberts un viņa brālis - jaunieceltais Igaunijas bīskaps Hermanis Bukshēvdens. Reaģējot uz šo Valdemāra II un zobenbrāļu separāto rīcību, 1220.gadā Rīgas bīskaps Alberts vērsās pēc palīdzības pie Svētās Romas impērijas ķeizara Fridriha II. Alberts apelēja pie tā, ka bija nodevis Livoniju impērijai un saņēmis to kā impērijas lēni. Fridrihs II tomēr ieteica Albertam atrisināt problēmu griežoties pie paša Dānijas karaļa. Alberts kopā ar Igaunijas bīskapu Hermani bija spiests doties pie Valdemāra II un atzīt Dānijas karaļa virsvaru ne tikai pār Igauniju, bet pār visu Livoniju. Tika noteikts, ka Valdemāra II virsvara stāsies spēkā tikai pēc Rīgas pilsētas, Livonijas garīdznieku un iedzīvotāju piekrišanas. Šī pakļaušanās bija tikai Livonijas bīskapu diplomātisks solis. To apliecināja 1221.gada notikumi, kad pārņemt tiesas varu Rīgā ieradās Dānijas karaļa pārstāvis Gotšalks. Dāņu bruņinieks tika nelabvēlīgi uzņemts un tāpēc drīz vien bija spiests pamest Rīgu.
Konfliktsituācija tika atrisināta 1222.gada vasarā, kad Valdemārs II ar karaspēku ieradās Sāmsalā, kur uzsāka mūra pils būvi. Šeit ieradās arī Rīgas bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvins. Sarunu rezultātā karalis atteicās no virsvaras pār bīskapa un zobenbrāļu zemēm. Pabeidzis pils pamatnocietinājumu izbūvi, Valdemārs II atgriezās Dānijā. Savukārt, jaunuzbūvētās pils garnizonā palika dāņu karavīri, kā arī Rīgas bīskapa karavīri un zobenbrāļi. Taču Rīgas bīskapa vīru, zobenbrāļu un dāņu militārā sadarbība Sāmsalā nebija ilgstoša. Neilgu laiku pēc karaļa karaspēka aiziešanas sāmsalieši sagatavojās karadarbībai, aplenca pili un piespieda tās garnizonu pili pamest.
Gūstā. Valdemāra II ievērojamo stāvokli destabilizēja 1223.gada notikumi. Šī gada maijā Dānijas karalis nokļuva Šverīnas grāfa Heiriha gūstā kopā ar savu dēlu. Gūstā Valdemārs II bija līdz pat 1225.gada decembrim un šajā laikā viņa pozīcijas vājinājās kā Ziemeļvācijā, tā Baltijā. Karaļa vācu īpašumos sākās pret Valdemāra II varu vērsta kustība, Holšteinā atgriezās grāfs Adolfs un tā atkrita no Dānijas. Dāņu karaspēks ar Orlamindes Albrehta vadībā tika sakauts. No Dānijas atkrita arī Ziemeļvācijas pilsētas. Valdemārs II bija spiests pieņemt smagus miera noteikumus. Tomēr, atgriezies no gūsta, Valdemārs II ar pāvesta apstiprinājumu lauza miera līgumu uzsāka karadarbību. Tomēr Bornhevedas kaujā (1227.g.) Dānijas karalis tika sakauts, neatjaunojis varu zaudētajos Ziemeļvācijas novados. Valdemārs II bija spiests samierināties ar īpašumu samazināšanos un noslēgt mieru. Dānijas karaļa varā palika tikai neliela daļa no Valdemāra II iekarojumiem.
Gūsta laikā pie Valdemāra II ieradās Rīgas bīskaps Alberts un Igaunijas bīskaps Hermanis un panāca agrāk liegto atļauju Hermanim ierasties Livonijā. Gūsta laikā bīskapi un Zobenbrāļu ordenis sadalīja jauniekarotās zemes Baltijā bez Dānijas karaļa līdzdalības. Dāņu īpašumi Ziemeļigaunijā bija apdraudēti, izraisījās konflikti starp dāņiem un Livonijas vāciešiem par īpašumiem igauņu zemēs. Rezultātā dāņu Ziemeļigauniju ieņēma Zobenbrāļu ordenis. Tikai pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules kaujā (1236.g.) un tā pievienošanas Vācu ordenim (1237.g.) tika noslēgts Stensbijas līgums (1238.g.), ar kuru Dānija atguva Ziemeļigauniju.
Pēc ievērojamām neveiksmēm ārpolitikā Valdemārs II vairāk pievērsās valsts iekšpolitiskajām problēmām. Karaļa iekšpolitiskā darbības rezultāts bija „Zemes kadastra” (Liber Census Daniae; sākts 1231.g.) un Jitlandes likumu krājuma (Jüdske Lov; 1241.g.) izstrāde.
Valdemārs II miris 1241.gada 28.martā.
Avoti.
Indriķa hronika. Tulk.: Feldhūns, Ā.; Priekšv. Un koment. Mugurēvičs, Ē. Zinātne, Rīga, 1993. (X 13, XXII 1, XXIII 2, 10, 11, XXIV 2, 4, 7, XXV 1, 2, 5, XXVI 2, 4, XXVIII 1, 7)
Valdemars II krusta karos Baltijā - X:13, XXIII:2, XXVI:2
Valdemars II sarunās ar Livonijas bīskapiem, Zobenbrāļu ordeni - XXII:1, XXIII:11, XXIV:2, XXIV:4, XXVI:2, XXVIII:1
Valdemara II virsvara Igaunijā un Livonijā - XXIII:10, XXIII:11, XXIV:2, XXIV:4, XXV:1, XXV:2, XXV:5, XXVI:2, XXVIII:1
Literatūra:
Danmarks Historie. Bd.3. Kongemagt og Kirke 1060 - 1241 af H.Koch. København, 1963.
Jörgensen A.D. Waldemar Sejr. København, 1879.
История Дании с древнейших времен до начала ХХ века. Москва, 1996.

Ēriks IV (1241.-1250.g.).
Radniecība. Tēvs – Valdemārs II Uzvarētājs.
Māte – Berengarija, Portugāles karaļa Sančo I meita.
Jaunākie brāļi - Ābels un Kristofers I.
Biogrāfija. Kāpa tronī pēc tēva naves 1241.gadā ka vecākais no trim brāļiem.

Ābels (1250.-1252.g.).
Radniecība. Tēvs – Valdemārs II Uzvarētājs.
Māte – Berengarija, Portugāles karaļa Sančo I meita.
Vecākais brālis – Ēriks IV (iepriekšējais karalis) un Kristofers I (nākamais karalis).
Biogrāfija. Kāpa tronī pēc vecākā brāļa Ērika IV nāves 1250.gadā ka vidējais no trim brāļiem.

Ēriks IV (1252.-1259.g.).
Radniecība. Tēvs – Valdemārs II Uzvarētājs.
Māte – Berengarija, Portugāles karaļa Sančo I meita.
Vecākie brāļi – Ēriks IV un Ābels.
Biogrāfija. Kāpa tronī pēc vidējā brāļa nāves 1252.gadā ka jaunākais no trim brāļiem.

Valdemārs IV Aterdāgs (1340.-1375.g.).
Valdemar Atterdag.
Radniecība. Meita – Margrēte I (nākamā? karaliene).
Dzīvesgājums. Dzimis ap 1320.gadu.
Lai neitralizētu zviedru pretenzijas uz Igauniju, karalis Valdemārs IV Aterdāgs 1346.gadā pārdeva savu Igaunijas daļu Livonijas ordenim.
1361.gadā viņš iekļuva karā ar Hanzu, kuru 1370.gadā zaudēja. Miera līgumā Hanzas savienība ieguva savu tiesību apstiprināšanu, ka arī līdznoteikšanu dāņu ķēniņu vēlēšanās.

Margrēte I (1375.-1412.g.).
Radniecība. Tēvs – Valdemārs Aterdāgs, dāņu karalis.
Biogrāfija. Pirmā sieviete Dānijas tronī. Dāņu-zviedru-norvēģu karaliene.
Dzimusi 1353.gadā.
Samaksājot lielu izpirkuma naudu Livonijas ordenim 1408.gadā, dāņu karaliene Margarēta atguva Gotlandes salu.

Pomerānijas Ēriks ( ap 1397.g. ).
Biogrāfija. Viņa ēra sākās ar Kalmāras ūnijas noslēgšanu 1397.gadā. Uzbūvēja Kronborgas (Hamleta) pili.

Kristiāns (?-1523.g.).
Dzīvesgājums. 1523.gadā viņu padzina no troņa.

Frederiks I (1523.-1533.g.).
Radniecība.
Biogrāfija. Dzimis 1471.gadā.
Ievēlēts par karali 1523.gadā pēc viņa brāļa dēla Kristiāna padzīšanas.
Frīdrihs I piešķīra muižniekiem dažādas priekšrocības. Noslēdza līgumu ar Hanzas savienību, atbalstīja reformācijas izplatīšanos.

Kristiāns III.
Radniecība. Dēls - Frederiks III.

      Frederiks II (1559.-1588.g.).

Kristians IV.
Radniecība. Dēls - Frederiks III, nākamais karalis.
Dzīvesgājums. Uzbūvējis Rozenborgas pili Kopenhāgenā.
Atradumi.
Karaļa kronis. Tas apskatāms Rozenborgas pils apmeklētāju zālē.

Frederiks III (1648.-1670.g.).
Dānijas un Norvēģijas karalis no 1648. līdz 1670.gadam.
Radniecība. ITēvs - Kristiāns IV, iepriekšējais karalis.
Dzīvesgājums. Dzimis 1609.gada 18.martā.
Jaunībā bijis bīskaps.
1648.gadā kļuva par Dānijas un Norvēģijas karali. Tika izvēlēts laikā, kad karaļa vara bija krasi vājinājusies un tautas masās valdīja plaša neapmierinātība - to izsauca neveiksmes karā ar Zviedriju.
Ārpolitika. Centās atgūt zaudētās pozīcijas Baltijā un 1657.gadā uzsāka neveiksmīgu karu ar Zviedriju Dāņu-zviedru karš (1657.-1658.g.) beidzās ar smagu dāņu sakāvi. Saskaņā ar Reskildas miera nooteikumiem 1658.gadā zaudēja plašus apgabalus, dažus no kuriem gan dabūja atpakaļ 1660.gadā.
Nākamā dāņu-zviedru kara (1658.-1660.g.) rezultāti beidzās ar 1960.gada Kopenhāgenas mieru, kas dāņiem bija daudz labvēlīgāks.
Iekšpolitika. Valsts iekšienē Frederiks III sekmīgi cīnījās pret feodālo aristokrātiju. 1660.gadā, balstoties uz birģeriem un armiju, Frederiks III veica valsts apvērsumu, tādējādi nomainot vēlēto kārtu monarhiju ar mantoto. 
1665.gadā uz valsts saeimas lēmuma pamata, kur par to uzstājās sevišķi muižniecībai naidīgā pilsonība, Frederiks III izdeva t.s. karaļa likumu, ar ko Dānijā tika nodibināta absolūtā monarhija.
Cīnīdamies ar muižniecību, šis karalis centās uzlabot valsts ekonomisko stāvokli, saglabāt administratīvo un tiesu iekārtu.
Miris 1670.gada 9.februārī.

Kristians V (1670.-?.g.). 
Radniecība. Dēls - Frederiks IV, nākamais karalis.
Dzīvesgājums. Pavēlēja izbūvēt Jauno ostu (Nyhavn) Kopenhāgenā.

      Frederiks IV (1699.-1730.g.).

Frederiks V (1746.-1760.g.).
Radniecība. Iepriekšējā karaļa dēls.
Biogrāfija. Dzimis 1723.gadā.
Kāpis tronī 1746.gadā.
Sava ministra Bernstorfa atbalstīts, valdīja apgaismotā absolūtisma garā, veicinot tirdzniecību un rūpniecību, zinātnes un mākslas. Tādā nolūkā arī aicināja uz Dāniju ievērojamus ārzemju kultūras darbiniekus.

Kristiāns VII (?-1808.g.).
Radniecība. Dēls - Frederiks V, nākamais karalis.
Dzīvesgājums. Bija vājprātīgs karalis. 

Frederiks VI (1808.-1839.g.).
Dānijas karalis no 1808. līdz 1839.gadam, apgaismotā absolūtisma pārstāvis.
Radniecība. Tēvs - Kristiāns VII, iepriekšējais karalis.
Dzīvesgājums. Dzimis 1768.gada 28.janvārī.
1784.-1808.gados bija vājprātīgā tēva Kristiāna VII pavaldonis - Dānijas un Norvēģijas princis-reģents. Kā tāds veica valstī vairākas reformas:
  -  ieveda preses brīvību;
  -  1788.-1800.gados galīgi atcēla dzimtbūšanu;
  -  1792.gadā atcēla verdzību dāņu Rietumindijas kolonijās;
  -  uzlaboja tiesas iekārtu;
  -  pacēla tautas izglītību utt.
Visu šo reformu iedvesmotājs bija A.P.Bernstorfs.
Frederiks VI arī ierobežoja klaušas, kas gan saglabājās līdz 1848.gadam; noņēma muižniekiem tiesības iecelt tiesnešus;.
Napoleona karu laikā Frederika VI politika bija ļoti neveiksmīga – angļi 1807.gadā bombardēja Kopenhāgenu un atņēma dāņiem floti.
Mantoja troni 1808.gadā.
1831.gadā ieviesa likuma konsultāciju sapulces provincēs.
Savas valdīšanas otrajā pusē turējās pie reakcionāras politikas. Tikai 1834.gadā bija spiests atļaut provinču sapulču sasaukšanu.
Ārpolitika. XVIII gs, beigās un XIX gs. sākumā novērsās no tradicionālās neitralitātes.
1788.-1790.gados savienībā ar Krievijas impēriju nesekmīgi karoja pret Zviedriju.
Dānija ņēma dalību tā saucamajos "Napoleona karos," 1807.gadā tā izrādījās sakauta un kā Napoleona sabiedrotā 1814.gadā zaudēja Norvēģiju, ko Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) rezultātā ieguva Zviedrija.
Miris 1839.gada 3.decembrī.

Šlēzvigu-Holšteinu-Sonderburgu-Gluksburgu dinastija (XIX gs. 50.gadi - patlaban).

Frederiks VII (1848.-1863.g.).
Dānijas karalis no 1848. līdz 1863.gadam.
Radniecība. Tēvs – Kristiāns VIII.
Dzīvesgājums. Dzimis 1808.gada 6.oktobrī.
Kāpa tronī 1848.gadā.
1848.gadā apspieda buržuāziskās revolūcijas Šlēzvigā un Holšteinā.
Cieta sakāvi dāņu-prūšu karā (1848.-1850.g.).
1848.gadā asas šķiru cīņas apstākļos atcēla klaušas.
1849.gadā bija spiests dot valstij demokrātisku satversmi, kas ierobežoja karaļa varu un ieviesa vispārējas vēlēšanu tiesības (vīriešiem). Šis karalis atteicās no absolūtās varas un nosēdza ar saviem pavalstniekiem savdabīgu līgumu.
Ārpolitikā nebija īpaši aktīvs, bet ar lielu dedzību nodevās dzimtenes senlietu vākšanai un pētīšanai.
Miris 1863.gada 15.novembrī.

Frederiks VIII (1906.-1912.g.).
Radniecība. Tēvs – Kristiāns IX.
Dēls – Kriistiāns X (nākamais karalis).
Dzīvesgājums. Kāpa tronī 1906.gadā.
1908.gadā izveda liberālu pašvaldības iestāžu reformu.

Kristiāns X (1912.-?).
Radniecība. Tēvs – Frederiks VIII (iepriekšējais karalis).
Dēls - Frederiks IX (nākamais karalis).
Dzīvesgājums. Spēja pretoties vācu okupācijas rīkojumam par žīdu izraidīšanu no valsts.

Frederiks IX (1947.-1972.g.).
Gluksburgu dinastijas Dānijas karalis no 1947. līdz 1972.gadam.
Radniecība. Tēvs - Kristiāns X (iepriekšējais karalis).
Sieva – Ingrīda, pirms laulībām Zviedrijas princese.
Meitas – Margrēte II (dz. 1940.g.,nākamā karaliene), Benedikta (dz.1944.g., šodien dzīvo Vācijā) un Anna Marija (dz.1946.g., vēlākā Grieķijas karaliene, šobrīd dzīvo Londonā).
Dzīvesgājums. Dzimis 1899.gada 11.martā.
Tika dēvēts par ekscentrisku.
Miris 1972.gada 14.janvārī.

      54. Margrēte II (1972.-šodien).

Nākamie karaļtroņa mantinieki ir 40 gadus vecais kroņprincis Frederiks un viņa dēls princis Kristians.

Saites.
Dānija.
Dāņi.