Aliens

Raudošās statujas

Fenomens, kad reliģiski motivētas koka (tikai?) statujas raud cilvēciskas, reizēm arī asiņainas asaras.

Vēsture. Pirmais tāds gadījums rakstu avotos atzīmēts ar laiku ap 988.gadu. Tad Piselas abatijā (Orleāna, Francija) krucifiksa Kristus sejā parādijušās asaras. Neviens nezinājis teikt, ko gan tas varētu nozīmēt. Tikai pēc tam, kad pilsētā izcēlies spēcīgs ugunsgrēks, to sāka skaidrot kā brīdinājumu no Augstākiem spēkiem.
1953.gada pavasarī Sicīlijā jaunlaulātie no Sirakūzām dāvanā saņēmuši nelielu Sv.Marijas skulptūru. Pēc vairākiem mēnešiem - 29.augustā jaunā sieva, kas tobrīd bija gan grūsna, gan arī stipri slimoja, cītīgi lūdzās šīs statujas priekšā, lūdzot Dievmātei veselību. Piepeši sieviete pamanīja, ka pa Dievmātes statuetes vaigiem tek asaras. Pēc neilga laika sieviete esot izdziedējusies. Tomēr asaras no statuetes esot turpinājušas tecēt. Šo neparasto faktu apstiprinājusi komisija, kurā  bijuši policijas, ārstu un garīdzniecības pārstāvji. Šķidrumu izpētīja laboratorijā, kur secināja, ka tas ne ar ko neatšķiras no īstām cilvēka asarām. Šo gadījumu katoļu baznīca uzlūkoja kā brīnumu, ko tā dara visai reti.
1960.gados Sv.Marijas  statuja, kas atradās kādā no Romas piepilsētām, negaidīti sāka raudāt asiņainas asaras. Speciālisti no vairākām laboratorijām Romā neatkarīgi viens no otra apstiprināja, ka šķidrums patiesi ir asinis.
1968.gadā Brazīlijā Portoalegres baznīcā. Šai gadījumā no Kristus koka statujas, kas tikusi izgatavota apmēram pirms 300 gadiem, arī sāka izdalīties sarkani asiņains šķidrums. Analīzes esot liecinājušas, ka šķidrums ne ar ko nav atšķīries no asinīm.
1973.gadā sarkanas asaras sāka "raudāt" Jaunavas Marijas statuja Akitā (Japāna).  Šoreiz statuja arīdzan "svīda" - šis eksudāts smaržoja pēc lilijām un rozēm. Reiz šī pati statuja sāka liet arī asaras. Tā tas turpinājās ilgu laiku, līdz 1981.gadā šie brīnumi izbeidzās.
1995.gada 2.februārī sarkans šķidrums sācis izdalīties no 40 cm augstas Sv.Marijas statuetes, ko 1914.gadā uz Itāliju atveduši no Bosnijas. Madonna raudāja 14 dienas - līdz 1995.gada 17.martam (kaut kas nav kārtībā ar datumiem!).
2002.gada martā "ieraudājās" statuja Mesīnā (Sicīlija). Šoreiz tā bija tēva Pio skulptūra, kas bija uzstādīta pilsētas centrā. "raudāšanu"  pamanīja kāds pilsētas iedzīvotājs. Par to viņš pazinoja vietējam garīdzniekam. Tas, savukārt, noslaucīja sarkano šķidrumu un grasījās doties prom. Tomēr sarkanais šķidrums no statujas tūdaļ turpināja izdalīties. Speciālisti, kas izpētīja šo šķidrumu, savu pētījumu rezultātus nav publiskojuši.

Pētījumi. Kaut ko zinātnieki ir pētījuši un cerējuši izskaidrot - taču nekā. 
Itāļu ķīmiķis Luidži Garlaskelli pētījis vienas šādas Sv.Marijas statujas izdalīto sarkano šķidrumu, un tās patiesi izrādījušās asinis.
Skeptiķi apgalvo, ka iespējams dobu statuju piepildīt ar jebkādu šķidrumu, tad acs kaktiņā ieskrāpēt statuju sedzošo krāsu vai glazūru tā, ka šai vietā sāks sūkties šķidrums un statuja "raudās." Tomēr analīzes uzrāda īstas asaras un īstas asinis, nezin gan kā to varētu iestudēt.

Raudošie krusti. Krusti "raud" daudz retāk, nekā statujas.
Šāds fenomens novērots Spasopreobraženskas baznīcā Siktikvarā, kur "raudāt" sāka krusts blakus Golgātas krucifiksam. Sākumā baznīcas kalpotāji nosprieda, ka kāds speciāli klāj krustu ar olīveļļu. Tomēr pēc katras noslaucīšanas jau nākamajā dienā šķidrums atkal bija uz krusta. Reizēm "raudāšana" bija tik intensīva, ka zem krusta satecēja peļķīte.
1999.gada 14.jūnijā sāka "raudāt" Golgātas krusts Georgijas baznīcas Debesbraukšanas piebūvē. Fenomens norisinājās 3 dienas pēc kārtas. Vēlāk šķidrums no krusta tecēja visu laiku pastāvīgi. Kā stāsta aculiecinieki, reizēm tas jauki smaržoja, bet varēja būt arī bez smaržas. Arī tecēja šķidrums dažādi - tas varēja nākt ar garām strūklām, bet varēja būt tikai eļļaini pleķi. Tika novērots, ka "raudāšana" īpaši izpaudās pirms (prestoļnij un dvunadecjatij) svētkiem.
Kidoša ciemā Beregovas rajonā Aizkarpatos arī ir "raudošs" krusts. Tas atrodas Tibērija un Marijas Sorko mājā. Tas sāka raudāt 2004.gada 26.februārī. Tas noklājās ar burbulīšiem, un pa viņu notecēja bezkrāsains šķidrums. Interesanti, ka "raudāja" nevis koka krusts, bet gan metāla krucifikss. Saimnieki ziņo, ka mitrums uz krusta parādās dažādos daudzumos. Reizēm šķīvis, ko novieto zem krusta, piepildās visai ātri, bet gadās arī, ka tam nepieciešams ilgāks laiks. Reizēm "raudāšana" notiek reizi mēnesī, reizēm - reizi nedēļā.
Dažās publikācijās kā "raudošs" pieminēts krusts Vagaņkovas kapsētā Maskavā. Runā, ka zem tā atdusoties Svētlaimīgā Mitrofana pīšļi.
Saratovas Augšamcelšanās kapsētā arī ir savs "raudošais" krusts. Krusts ir no granīta vai marmora, uz tā regulāri parādās šķidrums. Ja to noslauka, tas parādās atkal.
Aizkarpatos esošajā Kibļaru ciemā atrodas klosteris un tajā celle, kurā dzīvoja un lūdzās mūķene Elizabete. Sākumā parādījās patīkama smarža, pēc tam sāka "raudāt" neliels krusts uz galda ar Glābēju. "Rasu" nodeva analīzei Užgorodas mikrobioloģiskajā laboratorijā. Izmēģinājumi parādīja, ka šķidrums ir tāds, kas kavē sēnīšu un baktēriju augšanu. Užgorodas ārsts Mihails Lazoriks, kas ņēma dalību šajos izmeklējumos, stāsta par unikālu ar krustu saistītu gadījumu: "Mikrobioloģisko pētījumu laikā Mukačovas apgabala bērnu slimnīcā nokļuva1,5 gadu vecs puisēns, kas kritienā bija traumējis galvu - viņam bija galvaskausa kaulu lūzums un asinsizplūdums smadzenēs. Bērna stāvoklis bija ļoti smags, puisēns atradās komā un bija pieslēgts mākslīgās elpināšanas aparātam. Vecāki sadabūja krusta "raudāšanas" produktu no galda krusta ar Jēzus Kristus krucifiksu. Vecāku mēģinājumu ieziest bērna pieri ar šo šķidrumu ārsti uztvera skeptiski, taču neaizliedza. Uzreiz pēc ieziešanas bērns sāka patstāvīgi elpot un nākamajā dienā tika izrakstīts uz mājām."

Saites.
Dievmātes kults.
Reliģiskie brīnumi.

Rains, Džozefs B.

Viens no pazīstamākajiem amerikāņu parapsihologiem, Parapsiholoģijas institūta direktors.

Saites.
Parapsiholoģija un parapsihologi.

Reliģiskie brīnumi

Brīnumaini fenomeni, kas novēroti sakarā ar dažādu reliģisko darbību.

      Dievmātes rādīšanās.
      Labsmaržojošie.
      Lančānas vakarēdiena brīnums.
      Raudošās statujas.
      Raudošie krusti.
      Netrūdošie ķermeņi.
      Svētbilžu brīnumi.
      Svētlaimīgā uguns.
      Svēto asiņu brīnumi.
            Sv.Januārija asinis.
            Sv.Pantelemona asinis.

Saites.
Reliģijas un reliģiozitāte.
Pārdabiskums.

Rapelts, Edvards Džeimss (1923.-1963.g.)

Edward James Ruppelt.
Amerikāņu GKS militārpersona, vairāku NLO izpētes projektu vadītājs.

Dzīvesgājums. Dzimis 1923.gada 17.jūlijā Aijovā, kur arī pavadījis jaunību.

II Pasaules karā (-1945.g.). 

Grudge projektā (1949.g.). Kļuva par projekta vadītāju 1949.gadā.

Zilās grāmatas projekta laikā (1959.-1969.g.). Ar šādu kodētu nosaukumu 1952.gada aprīlī sākās NLO izpētes projekts, kura iniciators bija ASV GKS. Projektu vadīja E.Dž.Rapelts.
NLO pētnieks Džeroms Klārks (Jerome Clark) vēlāk raksta: "Lielākā daļa "Zilās grāmatas" projekta novērotāju piekrīt, ka Rapelta gadi bija projekta zelta laikmets, kad izmeklēšanas tika vadītas un veiktas visefektīvāk. Rapelts bija atvērts NLO fenomenam, un izmklētājiem nebija pazīstams, tāpat kā tas bija Grudge's projektā,  ko nozīmē for force-fitting explanations on cases."
Projektā ņēma dalību arī astronoms un vēlākais amerikāņu ufoloģijas pamatlicējs Dž.A.Haineks, kuram tas bija jau trešais tāds - šai projektā nonāca no iepriekšējiem projektaiem "Zīme" un "Gradžs." 
1969.gada 17.decembrī ASV GKS ministrs Roberts Sīmenss paziņoja par projekta slēgšanu sakarā ar tā bezperspektivitāti.

Rapelts kā NLO termina radītājs. NLO, ar ko šodien apzīmē pašu nezināmo lidojošo objektu, bet precīzāk - tas ufoloģijā iegājās pateicoties projekta Zilā grāmata vadītājam E.Dž.Rapeltam. Viņš šo terminu izmantoja, lai nošķirtu ticamu informāciju no mazāk ticamas. Ar šo jauno apzīmējumu viņš aizvietoja terminus "lidojošie šķīvji" un "lidojošie diski," kas sarakstē un saziņā bija jau sākušie ieieties.

Projekta "Hektors Kintanella" laikā (1963.g.). Vēlāk vadīja arī projektu "Hektors Kintanella" 1963.gadā. Nosaukums nav izvēlēts nejauši, bet gan satur sevī norādi uz dažām ASV koledžām, kas savu studentu vidū veica tāda paša nosaukuma testus ar milzīgu daudzumu nesaprotamu un samezglotu jautājumu.

Miris 1960.gada 15.septembrī tikai 37 gadu vecumā.

Darbi.
"Ziņojums par NLO." Par NLO rekordātrumu ziņo projekta "Zilā grāmata" bijušais direktors Rupelts savā grāmatā "Ziņojums par NLO," kurā raksta, ka vislielākais NLO ātrums, ko fiksējuši radiolokatori, ir 200 000 km/st.

because the military thought them to be "misleading when applied to objects of every conceivable shape and performance. For this reason the military prefers the more general, if less colorful, name: unidentified flying objects. UFO (pronounced 'Yoo-foe') for short."[1]

He enlisted in the Army Air Corps during World War II in 1942, and served with distinction as a decorated bombardier: he was awarded "five battle stars, two theater combat ribbons, three Air Medals, and two Distinguished Flying Crosses".[3]

After the war, Ruppelt was released into the Army reserves. He attended Iowa State College where, in 1951, he earned a Bachelor of Science degree in aeronautical engineering. Shortly after finishing his education, Ruppelt was called back to active military duties after the Korean War began.

He was assigned to the Air Technical Intelligence Center headquartered at Wright-Patterson Air Force Base.

With Blue Book
When Project Grudge was ordered dissolved, Project Blue Book was developed to replace it. Lt. Col. N. R. Rosengarten asked Ruppelt to take over as the new project's leader, partly because Ruppelt "had a reputation as a good organizer",[4] and had helped get other wayward projects back on track. Though he was initially scheduled to stay with Blue Book for only a few months, when Project Grudge was reorganized in late 1951 and renamed Project Blue Book, Ruppelt (then a captain) was kept on as director.

Ruppelt wrote that the Air Force's initial approach to the UFO question "was tackled with organized confusion."[5] In defending General Samford's press conference on 29 July 1952, immediately after the big UFO flap at Washington National Airport, Ruppelt wrote that "his [Samford's] people had fouled up in not fully investigating the sightings."[6] Astronomer and Blue Book consultant J. Allen Hynek thought that Ruppelt did his best, only to see his efforts stymied. Hynek wrote "In my contacts with [Ruppelt] I found him to be honest and seriously puzzled about the whole phenomenon".[7]

After Blue Book
Ruppelt requested reassignment from Blue Book in late 1953 shortly after the Robertson Panel issued its conclusions (based partly on the panel's official report, Ruppelt's Blue Book staff was reduced from more than ten personnel to three, including Ruppelt). He retired from the Air Force not long afterwards, then worked in the aerospace industry. In 1956, he worked as a research engineer for Northrop Aircraft Company, according to publisher information in the online version of his 1956 book The Report on Unidentified Flying Objects. Hynek suggested that Ruppelt's "book should be required reading for anyone seriously interested in the history of this subject".[7] In the book, Ruppelt detailed his time with Projects Grudge and Blue Book, and offered his assessments of some UFO cases.

In 1956, Donald Keyhoe asked Ruppelt to join to serve as an adviser to the newly created National Investigations Committee On Aerial Phenomena (NICAP). Ruppelt had recently suffered a heart attack, and declined Keyhoe's offer. Ruppelt's book indicates that he held some dim views of Keyhoe and his early writings; Ruppelt stated that while Keyhoe generally had his facts straight, his interpretation of those facts was another question entirely. He thought Keyhoe often sensationalized the material and accused Keyhoe of "mind reading" what he and other officers were thinking.

In what would turn out to be a matter of months before his death, Ruppelt came out with an expanded 20-chapter edition of his book, which was published by Doubleday & Co. In new chapters that were notably conservative in tone, and frequently attributed by reviewers to author disillusionment or disenchantment, Ruppelt declared UFOs a "space age myth". Content of this nature was of a noticeably different tone to famous quotes from the original "Report" that had, for example, referred critically to a 1949 change of attitude in the Project whereby "everything was being evaluated on the premise UFO's couldn't exist. No matter what you see or hear, don't believe it". Ruppelt had also been prompted to write back in 1956: "This period of "mind changing" bothered me",[8] and "this change in the operating policy of the UFO project was so pronounced that, I like so many other people, wondered if there was a hidden reason for the change. Was it actually an attempt to go underground - to make the project more secretive?"[8]

Death
In what one paper referred to as a "sudden" death, Ruppelt succumbed to another heart attack on September 15, 1960, at the age of 37.

References
Notes
 Ruppelt, 1956, p. 19.
 Clark 1998, p. 517.
 Clark 1998, p. 516.
 Jacobs 1975, p. 65.
 Ruppelt 1956, p. 46.
 Ruppelt 1956, p. 223.
 Hynek 1972, p. 175.
 Ruppelt 1956, p. 58.
Bibliography
Clark, Jerome. The UFO Book: Encyclopedia of the Extraterrestrial. Detroit, Michigan: Visible Ink, 1998. ISBN 1-57859-029-9.
Hoyt, Diana Palmer. "UFOCRITIQUE: UFOs, Social Intelligence and the Condon Committee". Master's Thesis, Virginia Polytechnic Institute, 2000.
Hynek, J. Allen. The UFO Experience: A Scientific Inquiry. Chicago, Illinois: Henry Regenery Company, 1972.
Jacobs, David Michael. The UFO Controversy In America. Bloomington, Indiana: Indiana University Press, 1975. ISBN 0-253-19006-1.
Ruppelt, Edward J. The Report On Unidentified Flying Objects. New York: Doubleday & Company, Inc., 1956, First Edition; London: Victor Gollancz, 1956. 2nd, expanded edition New York: Ballantine, 1960.
Tulien, Thomas. Proceedings of the Sign Historical Group UFO History Workshop. Scotland, Connecticut: The Sign Historical Group, November 2001.
External links
 Biography portal
 Media related to Edward J. Ruppelt at Wikimedia Commons
Wikisource logo Works by or about Edward J. Ruppelt at Wikisource
Works by Edward J. Ruppelt at Project Gutenberg
Works by or about Edward J. Ruppelt at the Internet Archive
Works by Edward J. Ruppelt at LibriVox (public domain audiobooks)

Saites.
Zilā grāmata (1959.-1969.g.).