Aliens

Svētlaimīgā uguns

Viens no Pareizticīgās baznīcas brīnumiem - uguns parādīšanās mistiskā veidā Tā Kunga kapa baznīcas mazā kapelā Jeruzālemē katru gadu Lieldienās.

Tā katru gadu Austrumu rita kristiešu Lieldienu priekšvakarā pati parādās mazajā grieķu kapelā - Kuvuklijā. kristīgajā mitoloģijā uzskata, ka šī kapela esot izvietota virs Jēzus Kristus kapa - tās vietas, kur Jēzus ķermeni ievietojuši zārkā. Kuvuklija atrodas Jeruzālemes Tā Kunga kapa baznīcā.
 

Sagatavošanās pirms ceremonijas. Sagatavošanās ceremonijai notiek diennakti pirms pareizticīgo Lieldienām. Sākumā pareizticīgo baznīcas Lieldienu sestdienā visi dievnama gaismekļi tiek nodzēsti un iznesti no Kristus kapenēm un dievlūdzēji paliek stāvam tumsā, kas simbolizē krustā sišanas tumsību.
Katru gadu Lieldienu priekšvakarā Jeruzālemes patriarhs vada īpašu lūgšanu - litāniju. 

Ceremonija. Lieldienu rītā katrā pareizticīgo baznīcā notiek krusta gājiens - trijkārt apiet baznīcu. Jeruzālemē krusta gājiens trijkārt apiet Kuvukliju - Kristus kapeni. Pēc tam Jeruzālemes grieķu patriarhs noģērbjas līdz apakšveļai un izraēliešu policisti to rūpīgi pārbauda, lai tam nebūtu nekā tāda, ar ko iedegt uguni. Lai gan visi labi saprot, ka patriarham nekā tāda nav, tomēr šī tradīcija tiek saglabāta. Agrākos otomaņu turku laikos patriarhu un kapelu pārmeklēja janičāri.
Tieši pirms patriarha parādīšanās īpašs baznīcas kalpotājs - podrizņičij (krievu val.) kapelā ienes lampadu, kurā tad arī būtu jāparādās Svētlaimīgajai ugunij. Bez tam kapelā ienes arī 33 sveces - to skaits vienādas ar Jēzus Kristus cilvēku pasaulē nodzīvoto gadu skaitu.
Pēc tam pareizticīgo patriarhs un armēņu patriarhs (to arī pārmeklē!) ar sveču saišķīšiem rokās kopā ieiet Kuvuklijā (Lieldienu rīta lūgšanas laikā?). Pēc tam kapelas durvis tiek aizzīmogotas ar zaļu vasku.
Patriarhs uz ceļiem kapelā intensīvi lūdzas par Svētlaimīgās uguns nākšanu tik ilgi, līdz tā tiešām ir klāt (kur palika un ko dara armēnis?). Pēc kāda laika, parasti pēc kādām 10-15 minūtēm, brīnums notiek - viņa svece tieši 12:00 iedegas no uguns, kas nonākot no Debesīm. Uguns svecēs iedegas no spoža, zibenim līdzīga, uzplaiksnījuma mazajā grieķu kapelā, visā lielajā baznīcā ieskanas daudzi zvaniņi. Tiek uzskatīts, ka uguns nonāk lejā no debesīm caur atveri Tā Kunga Kapa baznīcas kupolā.

Uguns parādīšanās. Uguns parādās uzreiz Kuvuklijas iekšpusē, tieši uz zārka vāka. taču nereti pirms tam ārpus kapelas var redzēt neparastus gaismas efektus. Mēdz būt tā, ka Svētlaimīgā uguns spilgtu uzliesmojumu veidā pārvietojas pa baznīcu. Reizēm tā nolaižas kā mākonis vai kā sienās sperošs zibenis. ir vēl arī citi varianti - zilganas gaismas straume, kā tīstoklis, kā zigzagi, kā tādas čūskiņas.
Aculiecinieki stāsta arī, ka Svētlaimīgā uguns vēl tikai pa ceļam uz kapelu iedzedz lampadas un sveces, tai skaitā arī uz altāra, kas atrodas baznīcas otrā galā. Tāpat lampadas, kasnovietotas uz zārka vāka un arī tās, kas iekārtas virs tā, var aizdegties vēl pirms patriarha došanās kapelā. Agrāk patriarhs pat īpaši gaidījis šo brīdi.

Svētlaimīgās uguns izplatīšana. Patriarhs no brīnumainās uguns aizdedz daudzas sveces un izdala tās dievlūdzējiem.
Savas sveces aizdedz arī īpaši tam norīkoti baznīcas kalpotāji, kas iznēsā to pa visu Tā Kunga kapa baznīcu.
Tad notiek nākamais brīnums - kādas 10-15 minūtes pēc tam, kad sākta uguns izdalīšana, Tā Kunga kapa baznīcas telpu caururbj zibenīgs gaismas zigzags, kas nāk virzienā no augšas uz leju. Tam blakus izkaisās mazas spilgti gaišzilas uguntiņas. Ticīgie šo norisi pavada ar sajūsmas saucieniem.
Uguns tiek izdalīta dievlūdzējiem, kas gaida ārpusē un izplatīta pa visu pasauli. Pirmie gan uguni saņemot grieķu pareizticīgie.
Tai pašā laikā no kapelas uz rokām iznes spēkus zaudējušo patriarhu, pats viņš iet nevarot.

Uguns īpašības. Tai ir kāda dīvaina īpašība - apmēram pirmās 15-20 minūtes tā nededzina. Tādēļ svētceļnieki ar to brauka pa slimajām vietām, tā cerot izārstēties. Ūsaini un bārdaini mūki "apmazgājas" tās liesmās un to apmatojums nekur neaizdegas.
Kāds knauzerīgs XIX gs. aculiecinieks personīgi pārliecinājies, ka arī uz sveci pārdegta uguns sakumā neapdedzina ādu, no tās neaizdegas mati un apģērbs. daudzi aculiecinieki atzīmē, ka viņi paši un līdzās esošie bjurtiski "apmazgā" ar uguni no svecēm savas sejas. Uguns paliekot dedzinoša pēc kādām 10-15 minūtēm.
Svētceļnieki raksturo Svētlaimīgo uguni kā atšķirīgu no parastās arī pēc skata - "tas nav tāds kā zemes [uguns], spīd savādāk, tā liesma ir sarkana kā kinovarj (krievu val.)." Bieži vien ticīgie vērš uzmanību uz to, ka Uguns līdzinās izkausēta sudraba pilieniem, kas sedz Kristus zārka vāku kapelā. Uz vāka "mirdzoša gaisma, līdzīga izkaisītam smalkam biseru (krievu val.) baltā, gaiši zilā, sārtā un citās krāsās, kas vēlāk sārtojās un pārvērtās par ugunīgu substanci."

Vēsture. Šur tur mēdz rakstīt, ka ziņas par Svēto uguni nākot no pirmkristiešu laikiem, taču Aliens.lv neko konkrētu nv redzējis.
Šai vietā, saskaņā ar kristiešu mitoloģiju, apglabāts pats Jēzus - no tā ari lielās bazilikas nosaukums - Tā Kunga kapa baznīca. Tepat bija arī Golgāta - Jēzus soda vieta. Pēc noņemšanas no krusta Jēzus miesas tika apglabātas šeit alā. Tagad šajā vietā ir marmora kapliča, grieķiski kuvuklija. Kuvukliju iedala divās daļās – pirmā ir Eņģeļa altāris, otrā pats Kristus kaps.
Pirmo reizi rakstu avotos ziņas par neparastām darbībām ar uguni (bet vēl ne Svētlaimīgo!) sniedzis baznīcas vēsturnieks Eisēbijs (~260.-340.g.). Viņš stāsta kādu epizodi, kas norisinājusies II gs. patriarha Narkisa laikā: "Lieldienu dievkalpojuma laikā kādā brīdī lampādā aptrūkās eļļas. Tās vietā ielēja ūdeni no Siloāmas avota [ūdens avots Jeruzālemē, Aliens.lv]. Negaidīti baznīcu apgaismoja spilgta gaisma, un lampadā no jauna uzliesmoja uguns (to aizdedzināja debesu uguns?), kas dega līdz dievkalpojuma beigām."
Pirmo reizi Uguns esot parādījusies IV gs. Jeruzālemes patriarha Teofīla lūgšanas laikā. Kopš tā laika tā kļuvusi par pareizticīgo kristiešu visvairāk daudzināto brīnumu. 
Par Svēto uguni liecina Nisas Gregors (333.-394.g.).
Damaskas Jānis (675.-749.g.) savos sastādītajos baznīcas dziedājumos, kurus dzied vēl šobaltdien, bieži piemin gaismu, kas apgaismo svēto kapu.
Latīņu mūks Bernards (IX gs.) Svētās uguns brīnumu apraksta tā: “Pashas priekšvakarā, Lielajā sestdienā, rīta dievkalpojuma laikā, Tā Kunga kapa baznīcā, pēc Kirie eleison ("Kungs, apžēlojies") nodziedāšanas, nonāk eņģelis un aizdedzina lampādas, kas karājas virs Tā Kunga kapa. Patriarhs nodod šo uguni bīskapam un beidzot visai tautai, lai katrs var šo uguni ienest savās mājās. Tagadējo patriarhu sauc Teodosijs (863.-879.g.), šo posteni viņš ieņēma savas svētbijīgās dzīves dēļ.”
Skeptiķi gan apgalvo, ka uguns nenākot vis no debesīm, bet to aizdedz vietējais patriarhs ar iepriekš nišā paslēptu lampu. Visai daudz "atmaskojumu" nāk no arābu vēsturniekiem, kuri, iespējams, reliģiskas greizsirdības vadīti centās mazināt šī reliģiskā fenomena nozīmīgumu.
Al Džahīzs (miris 868.g.) rakstīja, ka "baznīcas glabātāji nepaguruši rīkoja tautai dažādas viltības, kā piemēram mūki no Augšāmcelšanās baznīcas Jeruzālemē, kas apgalvoja, ka eļļa lampās viņiem kādos svētkos iedegas naktī bez uguns." 
Al Biruni ap 1000.gadu ir viens no nedaudzajiem musulmaņiem, kas apgalvo, ka stāstiem par "svēto uguni" būtu jāuzskata kā ticami. Citi viņa laikabiedri gan domāja, ka tas ir cilvēku roku darbs.
Romas pāvests Urbāns II (1088.-1099.g.) nespēja noslēpt savu sajūsmu un Klermontā milzīgu tautas masu priekšā izsaucās: “Patiešām šajā baznīcā (Tā Kunga kapa baznīcā, Aliens.lv) atrodas Dievs: šajā dievnamā Viņš par mums nomira un tika apbedīts. Līdz pat šim laikam Viņš nepārstāj tur rādīt savus brīnumus, jo savu ciešanu dienās, kad visi uguņi tiek apdzēsti virs Viņa kapa un dievnamā, apdzēstās lampādas pēkšņi aizdegas. Kura gan sirds, lai cik cieta arī būtu, netaps mīkstāka piedzīvojusi tādu parādību.”
Svētlaimīgā uguns nenonāca 1101.gada Lieldienās, kad dievkalpojumā klāt bijuši franku bruņinieki krustneši.
1104.-1106.gados pa Palestīnu ceļoja krievu svētceļnieks Daniēls, kurš pirmais no krieviem pastāstījis par Svēto uguni Tā Kunga kapa baznīcā.
Ibn al Kalanisī (miris 1162.g.) skaidroja lampu "pašiedegšanos" ar to, ka kristieši starp lampām nostiepjot dzelzs stiepli, iesmērējot to ar balzāmeļļu, kas savienojumā ar jasmīna eļļu pašaizdegas. Pēc tam pietiek tikai tuvināt uguni šim diegam, lai tā pārmestos uz citām lampām.
Al Džaubars (miris 1242.g.) ziņo papildus detaļas: zem kupola esot dzelzs lādīte, kurā sestdienas vakarā īpaši apmācīts mūks ievieto sēru un sakur tajā uguni. Tās degšanas ilgums pielāgots tā, lai tā turpinātos līdz pat "uguns nonākšanai." Ķēde, kurā iekārta dzelzs lādīte, sasmērēta ar balzāmeļļu. Vajadzīgajā brīdī uguns no sēra aizdedzina eļļu, kas tek pa ķēdi uz lampadu - tā arī rodas "svētlaimīgā uguns."
Arābu rakstnieks Ibnaldžaūzs (miris 1256.g.) ziņo par marmora nišā kapelā paslēptu nedzēstu degošu lampadu, no kuras arī tiek iedegta Svētlaimīgā uguns. Šī liecība sakrīt ar vēlāko bīskapa Porfīrija Uspenska versiju.
Par zīda diegiem, kas ieziesti ar balzāmeļļu un ierīvēti ar sēru ziņo arī Mudžiradīns ap 1496.gadu.
Jeruzāleme otomaņu turku varā (1516.g.). Grūti laiki pienāca, kad Jeruzāleme pēc Palestīnas iekarošanas 1516.gadā sultāna Suleimana I valdīšanas laikā nonāca turku rokās. Lai pareizticīgie piekļūtu savam svētumam, musulmaņi prasīja ieejas maksu. Ir saglabājies kāds 1593.-1594.gada Maskavas tirgotāju ceļojuma apraksts, kur viņi liecina, ka lai iekļūtu baznīcā turki no katra pareizticīgā pieprasīja 4 monētas zeltā, bet no pārējiem, tai skaitā no katoļiem, 10 monētas zeltā. No mūkiem turki naudu neņēma. Daudzi kristieši no dažādām zemēm tā arī netika ielaisti, bet raudādami lūkojās caur šauru lodziņu baznīcas vārtos, lai kaut nedaudz ieraudzītu Tā Kunga godību, kad Svētais Gars nāks pār Tā Kunga kapu.
Otomaņu turki izrādīja īpašu uzcītību Svētlaimīgās uguns brīnuma atmaskošanā. Šai laikā musulmaņu varasvīri ļoti rūpīgi pārbaudīja Svētlaimīgās uguns procesa norisi. Tieši no šī laika līdz pat mūsdienām saglabājies patriarha pārmeklēšanas process, tā virsdrēbju novilkšana un Kuvuklijas aizzīmogošana. Lai cik rūpīgi viss tika pārmeklēts, vēsture tā arī nav mums saglabājusi ziņas par kādu pieķeršanu blēdībās.
Reiz no Bagdādes ieradās kāds Amīrs (kas tas tāds?). Viņš izvirzīja savus noteikumus, pēc kuriem pareizticīgajiem, lai noturētu dievkalpojumu pie Kristus kapa, bija jāsavāc 7000 zeltā. Patriarham tādas summas nebija, un atlika vienīgi cerēt uz Dieva žēlastību. Patriarhs ar tautu cītīgi lūdza Dievu, un patiesi - noticis brīnums. Amīra acu priekšā baznīcas lielie vārti atvērušies bez cilvēka roku līdzdalības un virs Tā Kunga kapa, Golgātas un citās vietās atrodošie gaismekļi iedegušies paši no sevis. Redzot notiekošo, Amīrs bijis tā iespaidots, ka ļāvis pareizticīgajiem noturēt svētkus.
Notikums ar armēņiem. Savā laikā bija mēģinājumi izolēt pareizticīgos un iegūt Svētlaimīgo uguni pašu spēkiem, jo tika uzskatīts, ka visa pamatā ir fakts, kura pārziņā ir Kristus kaps. Kas ir Tā Kunga kapa saimnieks, tas ir arī Uguns saimnieks. Tā XVII gs. turku kundzības laikā, kad valdīja sultāns Murats Taisnais, notika sekojošais.
Bagātie armēņi ar savas baznīcas vadītāju ziņu piekukuļoja turku ierēdņus un saņēma atļauju un piekrišanu saņemt Svētlaimīgo uguni pašiem. Viņiem izdevās pārliecināt turkus, ka Svētlaimīgā uguns nonāk nevis pareizticīgo grieķu dēļ, bet visu kristiešu dēļ un, ja armēņi būs tur, tad dabiski notiks tas pats, kas vienmēr. Un tā - Jeruzālemē valdošie otomāņu turki piešķīra tiesības tiesības Svētlaimīgo uguni iegūt un izplatīt armēņu gregoriāņu kopienai (armēņiem Jeruzālemē vēl tagad ir vesels kvartāls!).
Pareizticīgie tika pilnīgi nobīdīti malā un netika pielaisti pat skatīt Kunga kapu, viņus kopā ar visu patriarhu izdzina arī no Kristus Augšāmcelšanās baznīcas. Tā Kunga kapa baznīcā palika tikai augstākie Armēņu apustuliskās baznīcas garīdznieki, ieskaitot katolikosu. Pareizticīgo grieķu patriarhs Sofronijs ar ticīgajiem noskumuši stāvēja baznīcas ārpusē, kamēr armēņi sava katolikosa vadībā cītīgi lūdzās.
Pagāja labs laika sprīdis, bet nekas nenotika – Uguns kā nenāca, tā nenāca. Armēņi (arī turki?) nobijās ne pa jokam, raudāja un lūdzās, lai jel Dievs arī viņiem sūta savu žēlastību. Taču Dievs negribēja uzklausīt armēņus. Pagāja vēl kāds brīdis. Atmosfēra ar katru brīdi kļuva saspīlētāka, nervozāka. Hronikas stāsta, ka šai sakarā noticis ļoti neparasti - notika brīnums, nogranda pērkons, un pie ieejas Kristus Augšāmcelšanās dievnamā gandrīz visā garumā kreisajā pusē sašķēlās vidējā marmora kolonna. Svētlaimīgā uguns nenonāca uz Kristus kapa kā parasti, bet izrāvās caur kolonnu pie pareizticīgajiem, tieši tajā vietā, kur baznīcas ārpusē stāvēja patriarhs. Patriarhs aizdedzināja no Svētlaimīgās uguns šalts pie kolonnas savas sveces un pasniedza Uguni tālāk pārējiem pareizticīgajiem un citiem, kas bija šeit sanākuši. Sevišķā sajūsmā bija pareizticīgie arābi, kas no prieka skrēja, lēkāja un kliedza. (Jāsaka, ka šī neapvaldītā arābu līksmošana šajos svētkos ir kļuvusi par tradīciju.)
Kad turki to redzēja, viņi atvēra pareizticīgajiem baznīcas vārtus. Gavilējot ar aizdegtām svecēm grieķi ienāca dievnamā. Turki no sākuma gribēja visus armēņus sakapāt ar zobeniem, taču apdomājās, sodīja un ar kaunu padzina. Kopš tā brīža neviens vairs necenšas apstrīdēt pareizticīgo tiesības iegūt Svētlaimīgo uguni. Mūsdienās ieejot dievnamā katrs dievlūdzējs godbijīgi noskūpsta šo Svētlaimīgās uguns iededzināto zīmi kolonnā. Līdz pat šai dienai slavenajai kolonnai pieskaras ticīgie, pirms ieiešanas baznīcā.
Skeptiķi gan apgalvo, ka uguns nenākot vis no debesīm, bet to aizdedz vietējais patriarhs ar iepriekš nišā paslēptu lampu. Šādu versiju jau XIX gs. vidū paudis krievu bīskaps Porfīrijs (Порфирий Успенский, 1804.-1885.g.). Kad Porfīrijs apjautājies savam Jeruzālemes kolēģim, kamdēļ tas nesaka taisnību par Svētlaimīgās uguns nonākšanu, tas atbildējis: "Mēs nedrīkstam sākt šo apvērsumu prātos, mūs saplosīs pie paša Tā Kunga kapa zvanu torņa."
Akadēmikis Kračkovskis publicēja savu eseju I Pasaules kara gados, kad Krievijas impērija pretendēja uz daļu Turcijas teritorijas, kā arī vēlējās pārņemt kontroli pār Svēto zemi. A.Kračkovskis bija Krievijas ZA īstenais loceklis no 1921.gada, pārtulkojis Korānu, viens no padomju orientalistikas un arābistikas skolas dibinātājiem. Viņa eseja "Svētlaimīgā uguns - pēc Al Biruni un citu musulmaņu rakstnieku stāstītā X-XIII gs. («Благодатный огонь – по рассказу Ал-Бируни и других мусульманских писателей Х-ХIII вв.») tika publicēta 1914.gadā.
Nikolaja Uspenska ziņojums. Garīgās akadēmijas profesors Nikolajs Uspenskis (Николай Успенский, 1900.-1987.g.) un akadēmiķis Ignātijs Kračkovskis (Игнатий Крачковский, (1883.-1951.g.) arī rakstīja, ka tā ir gluži parasta uguns, ko mācītājs iededzina uz Lieldienām, un tikai ar laiku tā tika uztverta kā brīnums. Šie abi pētījumi par Svētlaimīgā uguns rituālu Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzālemē 2007.gadā tika publicēti vēstures zinātņu doktora Sergeja Bičkova (Сергей Бычков) un vēstures zinātņu doktora, dievvārdu kandidāta diakona Aleksandra Musina (Александр Мусин) grāmatā "Svētlaimīgā uguns: mīts vai realitāte?" («Благодатный огонь: миф или реальность?») Autori atzīst, ka patiesība par Svētlaimīgo uguni parādījusies katru reizi svarīgā vēstures pagriezienā. Grāmatas autori domā, ka senākie arābu autori, visdrīzāk, mēģināja "brīnumu" skaidrot ar viņiem zināmajiem paņēmieniem spontānai lampadas iedegšanai un iedomāties nevarēja, ka tas notika pavisam vienkārši - ar sveci.
Mūsdienās katolikosa pārmeklēšana kļuvusi formāla, tādēl principā viņš varētu kapelā ienest šķiltavas.

Ticējumi. Tiek uzskatīts, ja uguns reiz neparādīsies, tad tās būs visu laiku beigas - varbūt pat parādīsies Dieva pretmets Antikrists. Tomēr tādi gadījumi bijuši vairākkārt, piemēram, 1101.gada Lieldienās, kad dievkalpojumā klāt bijuši franku bruņinieki krustneši, tomēr nekāds Antikrists tā arī neparādījās.

Kolonna baznīcas ārpusē. Šeit svētceļniekiem rāda caurumu kolonnā (pa kreisi no ieejas baznīcā), kur esot tā Uguns izšāvusies laukā pie baznīcas ārpusē stāvošajiem grieķu pareizticīgajiem, kurus armēņi nelaiduši iekšā. Tas esot noticis agrīnajos viduslaikos pirms islāma rašanās, kad Armēnijas lielvalsts aizņēma visu Mazāzijas pussalu un stiepās līdz pat Palestīnai. Tādejādi uguni vienalga pirmie saņēmuši grieķi.

Profesors Uspenskis teica savu runu 1949.gadā, gadu iepriekš grieķu baznīcas bija atteikušās atzīt Staļina KPB līderības pretenzijas pareizticīgajā pasaulē un neieradās Maskavā uz koncilu. Abos gadījumos tas bija trieciens grieķu pareizticības autoritātei.

Kritika. Protams, ka tik slavens fenomens, kas prognozējami ar līdzīgiem rezultātiem notiek paredzamā dienā, izsauca aizdomas par iestudētību. Par to aizdomājās jau viduslaikos.
Al Džahīzs (miris 868.g.) rakstīja, ka "baznīcas glabātāji nepaguruši rīkoja tautai dažādas viltības, kā piemēram mūki no Augšāmcelšanās baznīcas Jeruzālemē, kas apgalvoja, ka eļļa lampās viņiem kādos svētkos iedegas naktī bez uguns."
Al Biruni ap 1000.gadu ir viens no nedaudzajiem, kas apgalvo, ka stāstiem par "svēto uguni" būtu jāuzskata kā ticami. Citi viņa laikabiedri gan domāja, ka tas ir cilvēku roku darbs. 
Ibn al Kalanisī (miris 1162.g.) skaidroja lampu "pašiedegšanos" ar to, ka kristieši starp lampām nostiepjot dzelzs stiepli, iesmērējot to ar balzāmeļļu, kas savienojumā ar jasmīna eļļu pašaizdegas. Pēc tam pietiek tikai tuvināt uguni šim diegam, lai tā pārmestos uz citām lampām.
Al Džaubars (miris 1242.g.) ziņo papildus detaļas: zem kupola esot dzelzs lādīte, kurā sestdienas vakarā īpaši apmācīts mūks ievieto sēru un sakur tajā uguni. Tās degšanas ilgums pielāgots tā, lai tā turpinātos līdz pat "uguns nonākšanai." Ķēde, kurā iekārta dzelzs lādīte, sasmērēta ar balzāmeļļu. Vajadzīgajā brīdī uguns no sēra aizdedzina eļļu, kas tek pa ķēdi uz lampadu - tā arī rodas "svētlaimīgā uguns."
Arābu rakstnieks Ibnaldžaūzs (miris 1256.g.) ziņo par marmora nišā kapelā paslēptu nedzēstu degošu lampadu, no kuras arī tiek iedegta Svētlaimīgā uguns. Šī liecība sakrīt ar vēlāko bīskapa Porfīrija Uspenska versiju.
Par zīda diegiem, kas ieziesti ar balzāmeļļu un ierīvēti ar sēru ziņo arī Mudžiradīns ap 1496.gadu.
Īpašu uzcītību Svētlaimīgās uguns brīnuma atmaskošanā izrādīja otomaņu turki pēc Palestīnas iekarošanas 1516.gadā. Šai laikā musulmaņu varasvīri ļoti rūpīgi pārbaudīja Svētlaimīgās uguns procesa norisi. No šī laika līdz pat mūsdienām saglabājies patriarha pārmeklēšanas process, tā virsdrēbju novilkšana un Kuvuklijas aizzīmogošana. Lai cik rūpīgi viss tika pārmeklēts, vēsture tā arī nav mums saglabājusi ziņas par kādu pieķeršanu blēdībās.
Katoļu teologs G.Klamets savā grāmatā "Uguns brīnums Svētajā sestdienā Augšāmcelšanās baznīcā": "Noslēpumainas degvielas izgudrošana XIII vai IX gadsimtā bija, iespējams, par iemeslu, lai izmainītu Lieldienu dievkalpojuma rituālu." Ar to autors laikam domājis lampadas nomaiņu ar vati un svecēm.
Ja atklātu sveces dakti samērcē baltā fosfora sēroglekļa šķīdumā, tad pēc kāda laika (empīriski to var viegli noteikt) svece pati no sevis iedegas. Sērogleklis aizkavē fosfora uzliesmošanu, tādēļ tā iedegas tikai tad, kad sērogleklis ir iztvaikojis.
Interesanti, ka krievu fiziķis Andrejs Volkovs baznīcā brīnumainā notikuma laikā veicis fizikas eksperimentu. Ar aparātu, kas fiksē elektromagnētisko starojumu viņš noteicis, ka dažas minūtes pirms Svētlaimīgās uguns iznešanas no kapelas baznīcā parādās jaudīgs garu viļņu impulss. Tāds rituāla laikā rodas tikai vienreiz un vairāk neatkārtojas. Izteikta doma, ka šādu mipulsu rada kopā savākušos ticīgo psihskā enerģija. Tomēr fenomena daba ta arī nav tapusi skaidra.

------------------------------------------------

Mistika.lv

Ekumēniski noskaņotam cilvēkam būtu grūti pieņemt un apzināties to, ka Svētā Uguns nonāk tikai pie pareizticīgajiem un tikai pēc vecā kalendāra. Šis brīnums it kā runā pretī mūsdienu veselā saprāta nostādnei – progresam, jo visi kristieši taču pielūdz vienu vienīgu Dievu. Arī vecais kalendāra stils, pie kura pieturas lielākā pareizticīgo daļa mūsdienās tiek uzskatīts par ietiepīgu sava īpaša viedokļa demonstrāciju, nepakļaušanos vispārpieņemtajām mūsdienu kristiešu normām. Taču, vai Svētā Gaisma neliecina, ka pareizticīgajiem tomēr ir taisnība. Kāpēc tad Svētā Uguns nedodas rokā nevienai citai konfesijai? Vai šajā gadījumā tik ļoti popularizētais un cilvēku kultivētais ekumēnisms nerunā pretī Dieva taisnībai un patiesībai?

Ļoti zīmīgs gadījums notika 1099. gadā, kad Jeruzalemi iekaroja krustneši. (Te jāatzīmē fakts, ka 1054. gadā notika lielā Baznīcas šķelšanās. Oficiāli tiek pieņemts, ka no šī brīža Baznīca sadalījās divās daļās – Pareizticīgajā Baznīcā un Romas Katoļu Baznīcā.) Katoļu garīdzniecība brālīgi nolēma iegūt Svēto Uguni kopā ar pareizticīgajiem. No cilvēciskā viedokļa – kas tur slikts. Tikai apsveicami. Taču, lai arī kā grieķu un katoļu garīdzniecība kopā lūdzās, no Uguns nebija ne vēsts. Visā Jeruzalemē sākās jezga un satraukums. Nedabiskā situācija liecināja, ka kaut kas nav kārtībā. Svētā Uguns nonāca tikai tad, kad katoļu garīdzniecība pameta Kristus kapu un ar kailām kājām devās uz Zālamana templi. Uguns nonāca nevis kā parasti Lielajā Sestdienā, bet tikai nākamajā dienā, pašos Kristus Augšāmcelšanās svētkos.

***

Svarīgs ir fakts, ka Svētā Gaisma apspīd Kristus kapu ne tikai Ciešanu nedēļas Lielajā sestdienā. Svētais Damaskas Jānis liecina, ka Svētā Gaisma Kristus kapu apspīd katru dienu. Ja parastā laikā ikdienā Svētā Gaisma šad tad uzplaiksnī un iemirgojas un to ne visi pat pamana, tad Lielajā Sestdienā šo Gaismu redz visi, tā pārtop dedzinošā Ugunī un to redz un izjūt gan ticīgie, gan neticīgie. Svētā Gaisma liecina, ka Kristus patiesi ir augšāmcēlies.

***

Jāatzīmē, ka Svētā Uguns parādīšanās Ciešanu nedēļā pie Kunga kapa notiek vietējās valdības stingrā uzraudzībā. Visi gaismekļi policijas uzraudzībā tiek apdzēsti jau iepriekšējā dienā, Lielajā piektdienā. Kunga kapa telpa tiek stingri apsekota.

Lielajā Sestdienā divi mūki iemīca palielu vaska rituli, ar kuru tiks apzīmogots Kristus kaps. Viss notiekošais ir stingrā saskaņā ar Sv. Rakstiem: “Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” Pilāts sacīja uz tiem: “Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.” Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni.” (Mt 27, 63 – 68) Vaska zīmotne tiek pielipināta pie kuvuklijas vārtiem. Dievnama sargi uzliek uz vaska savus zīmogus.

Tuvāk un tuvāk tuvojas izšķirošais brīdis. Tiek atnesta liela lampāda, kas, aizdedzināta no Svētās Uguns, turpmāk visu gadu stāvēs uz Kristus kapa akmens.

Pusdienas laikā baznīca piepildās ar tik lielu cilvēku skaitu, ka nav vietas, kur ābolam nokrist. Daudzi ir palikuši dievnamā visu iepriekšējo nakti no piektdienas. Ne tikai dievnama apakšējā daļa, bet arī visi tā stāvi, galerijas, logi, durvis, visas vietas, kur tik var nostāties, ir aizņemtas. Ticīgie atrodas pat uz kupoliem un baznīcas jumta. Dievnamā var manīt grieķus, krievus, bulgārus, serbus, koptus, sīriešus, rumāņus, albāņus, beduīnus, frančus, armēņus, gruzīnus, angļus, poļus un daudzas citas nācijas. Netrūkst arī pārliecinātu musulmaņu. Sastapsiet arī ebrejus. Visu skatieni pievērsti kuvuklijai.

Sevišķi emocionāli šo notikumu sagaida pareizticīgie arābi. Viņi nekādi nevar apslāpēt savu līksmi. Uzvedas kā mazi bērni. Pareizticīgajam, kas audzināts grieķu, slāvu vai citās tradīcijās no sākuma šķiet nepieņemami redzot, kā arābi uzvedas – sit bungas, sēž viens otram uz pleciem, dejo, kliedz un dzied. Tikai tad, kad kāds dziedāto pārtulko, kļūst silti ap sirdi. Izrādās, ka arābu jaunatne skandina: “Mūsu ticība ir pareiza, mūsu ticība ir Pareizticība.” Stāstīja, ka vienu gadu Jeruzalemes patriarhs pareizticīgos arābus viņu skaļās uzvedības dēļ pat negribēja ielaist baznīcā, taču tas zīmīgi atsaucās uz Svētās Uguns nonākšanu – tā nonāca ar lielu aizkavēšanos. Kopš tā laika pareizticīgajiem arābiem neviens vairs necenšas pārmest un ļauj izpaust savu prieku pa savam.

Mūsdienās Svētās Uguns saņemšanas laiks pārvērties par speciālu Svētā kapa litāniju. Apmēram vienos dienā no Kristus Augšāmcelšanās baznīcas altāra Jeruzalemes un visas Palestīnas patriarhs ar saviem klēriķiem svinīgi dodas uz Svētā Kapa baznīcu. Viņi ir tērpti baltās drēbēs. Notiek krusta gājiens. Tiek nesti karogi, svētbildes. Kuvuklija tiek apieta trīs reizes. Grieķu un arābu valodās dzied Kristus Augšāmcelšanās tropārus: “Tavu Augšāmcelšanos, Kristus Pestītāj, eņģeļi teic debesīs, iecienī arī mūs virs zemes šķīstām sirdīm Tevi slavēt.” Pareizticīgajam patriarham seko armēņu patriarhs ar savu klēru, koptu un jakobīņu klērs, kuri aizņem dievnamā viņiem piederošās vietas. Arī pārējās konfesijas ieņem baznīcā paredzēto vietu. No armēņu patriarha svītas atdalās viens bīskaps – patriarha dragomans ar diviem klēriķiem, tāpat divus klēriķus izvirza gan kopti, gan jakobīņi – viņi visi pienāk pie pareizticīgā patriarha un skūpsta tam roku. Tādā veidā viņi parāda godu pareizticīgajiem kā priviliģētai un galvenai ticībai Kunga Kapa baznīcā.

Krusta gājiens beidzas pie Kristus kapa vārtiem. Tiek dziedāta vakara dievkalpojuma himna: “Jēzu Kristu, Tu nemirstīgā, svētā, svētīgā debesu Tēva svētās godības lēnā Gaisma. Mēs, saules noiešanu piedzīvojuši, vakara gaismu ieraudzījuši, teicam Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Dieva Dēls, dzīvības Devēj! Tu esi cienīgs, lai visos laikos Tevi teiktu svētām dziesmām, tādēļ arī pasaule Tevi godā”. Himna Dievam Dēlam atgādina, ka šī litānija kādreiz bija vakara dievkalpojuma sastāvdaļa. Tai beidzoties pareizticīgā garīdzniecība atgriežas Kristus augšāmcelšanas dievnama altārī atstājot patriarhu vienu svētā kapa vārtu priekšā. Piekalpotāji palīdz patriarham novilkt svētku drēbes un visu “patriarha godību” – mitru, sakosu, omoforu un palicu. Virsgans paliek vienā talārā ar epitrahilu, jostu un aprocēm. Viņš paņem rokās saišķus ar svecēm, armēņu dragomans noņem vaska zīmogu no svētā Kapa vārtiem. To uzreiz sadala simtos un simtos gabaliņu, kas nonāk pie ticīgajiem. Patriarhs ieiet kapā. Viņam pēc tradīcijas arī ar sveču saišķiem seko armēņu bīskaps, kurš kā liecinieks novēro visu notiekošo. Pēc viņu ieiešanas Svētajā Kapā durvis tūdaļ tiek aizvērtas, armēņu bīskaps paliek Eņģeļa altārī, savukārt pareizticīgo patriarhs iet tālāk un pie Kunga kapa nokrīt ceļos un lasa īpašas lūgšanas. Šis moments savā ziņā ir ārkārtējs – baznīcā uz brīdi beidzot iestājas klusums. Visi aizturējuši elpu gaida brīnumu.

Eņģeļa altāra sienās ziemeļu un dienvidu pusēs ir pa vienam lodziņam. Tie domāti Svētās Uguns ātrākai nodošanai tautai. Caur ziemeļu lodziņu Uguni nodod pareizticīgo patriarhs, caur dienvidu – armēņu bīskaps, kurš pirmām kārtām to pasniedz savam armēņu patriarham. Neilgi pirms Svētās Uguns nonākšanas baznīca sāk mirguļot no debesu gaismas. Tā ļauj sevi aptvert dažādi – viens to pamana ugunīgu lodveidīgu bumbu veidā, cits – zibens, cits – krusta veidā. Kā liecina vēsture, Svētā Uguns katru gadu nonāk savādāk. Visos smalkumos aprakstīt to nav iespējams, var tikai ieskicēt aptuvenās kontūras, kas iezīmē šo Dieva žēlastības brīnumu. Dažreiz Svētā Gaisma nonāk uzreiz, dažreiz Jeruzalemes patriarhs pavada lūgšanās 10, 15, 20 minūtes, dažreiz vairākas stundas. Gaidot sekundes pārvēršas minūtēs, bet minūtes stundās, tāpēc, kad iezvanās Kristus Augšāmcelšanās baznīcas zvani un caur kuvuklijas ziemeļu un dienvidu lodziņiem parādās pirmās liesmojošās gaismiņas, dievlūdzēju dvēseles iegavilējas neizsakāmā priekā. Neaprakstāmo pacēlumu nav iespējams attēlot. Cilvēki piepildās ar lielu līksmi. Gribas gandrīz vai lidot. Beidzot atveras arī Svētā kapa durvis, iznāk patriarhs ar liesmojošām svecēm. Svētā Gaisma acumirklī izlīst pa visu baznīcu. Gaisma bez ēnas. Tās liesma no sākuma ir zilganā krāsā un sasniedz 10 – 15 cm garumu. Ļaudis mazgājas gaismā, un viens otrs nespēj noticēt, ka tas ir iespējams, ka Uguns nededzina, pēc kāda laika notiek pārvērtība – mainās liesmas krāsa, gaisma pārvēršas ugunī – sāk dedzināt. Katrs no svētceļniekiem tur rokā sveču saišķīti ar 33 svecēm, kas simbolizē Kristus zemes dzīves gadus un cenšas iededzināt tās no pirmavota – Jeruzalemes patriarha, pareizticīgo un armēņu garīdzniekiem, kas stāv sarkanos tērpos pie kuvuklijas ziemeļu un dienvidu lodziņiem.

Svētā Uguns no Kunga Kapa tai pašā diena ceļo uz visām pasaules malām. To kā lielu dārgumu ved svētceļnieki uz savām baznīcām, kur tā savukārt nonāk pie tiem, kas klātbūtnē brīnumu nav piedzīvojuši. 

Saites.
Tā Kunga kapa baznīca.
Reliģiskie brīnumi.

Nikolaja Uspenska ziņojums. Garīgās akadēmijas profesors Nikolajs Uspenskis (Николай Дмитриевич Успенский, 1900.-1987.g.) un akadēmiķis Ignātijs Kračkovskis (Игнатий Крачковский, (1883.-1951.g.) arī rakstīja, ka tā ir gluži parasta uguns, ko mācītājs iededzina uz Lieldienām, un tikai ar laiku tā tika uztverta kā brīnums. Šie abi pētījumi par Svētlaimīgā uguns rituālu Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzālemē 2007.gadā tika publicēti vēstures zinātņu doktora Sergeja Bičkova (Сергей Бычков) un vēstures zinātņu doktora, dievvārdu kandidāta diakona Aleksandra Musina (Александр Мусин) grāmatā "Svētlaimīgā uguns: mīts vai realitāte?" («Благодатный огонь: миф или реальность?») Autori atzīst, ka patiesība par Svētlaimīgo uguni parādījusies katru reizi svarīgā vēstures pagriezienā. Grāmatas autori domā, ka senākie arābu autori, visdrīzāk, mēģināja "brīnumu" skaidrot ar viņiem zināmajiem paņēmieniem spontānai lampadas iedegšanai un iedomāties nevarēja, ka tas notika pavisam vienkārši - ar sveci.
Nikolajs Uspenskis dzimis 1900.gadā garīdznieka ģimenē. 1909.gadā viņš iestājās garīgajā skolā Starajarusā, bet, kad bija to beidzis - Novgorodas garīgajā seminārā. Pēc dienesta Sarkanajā Armijā viņš turpināja mācības Pēterpils Dievvārdības institūtā (Петроградский Богословский институт), 1925.gadā aizstāvēja kandidāta disertāciju.
Kad N.Uspenskis nevēlējās atteiktis no tēva-garīdznieka, ko ОГПУ bija atzinusi par "tautas ienaidnieku," viņš tika apsūdzēts "kulta priekšmetu zagšanā" un viņam tika atņemtas vēlēšanu tiesības. Pēc tam viņš tika ieslodzīts Pēterpils "Lielās mājas" kamerā. Tur, visdrīzāk, viņš tapa čekas savervēts un pēcāk reabilitēts.
1932.gadā, saņēmis reabilitāciju, iestājās Pēterpils Valsts konservatorijā (Ленинградскaя государственнaя консерватория) un 1937.gadā beidza tās Teorētiskās vēstures fakultāti. 1946.gadā aizst'vēja kandidāta disertāciju "Krievu Ziemeļu tikumi" («Лады русского Севера»). 1942.-1946.gados viņš vadīja Pēterpils Nikolo-Bogojavļenskas katedrāles kori (Ленинградский Николо-Богоявленский кафедральный собор).
1946.gadā, pēc Pēterpils garīgo skolu atdzimšanas, N.Uspenskis ar patriarha Aleksija I pavēli tika nozīmēts par Pēterpils Garīgās akadēmijas (Ленинградскaя Духовнaя академия) docentu. 1947.gadā viņam piešķirts profesora nosaukums. 1949.gadā aizstāvējis disertāciju par tēmu «Чин всенощного бдения в греческой и Русской Церкви, un viņam piešķirta dievvārža maģistra grāds. 1957.gadā aizstāējis disertāciju par tēmu «История богослужебного пения Русской Церкви (до середины XVII века)» un kļuva par baznīcas vēstures doktoru.

N.Uspenska ziņojums par Svētlaimīgo uguni nebija domāts presei. Tas tika nolasīts "ikgadējā aktā" Pēterpils Garīgajā akadēmijā un seminārā 1949.gadā. Ziņojuma tekstu apstiprināja Akadēmijas Padome 1949.gada 31.augusta sēdē. Vairāk kā 50 gadus šis ziņojums "gāja pa rokām," un tika kaismīgi apspriests. 
Galvenie N.Uspenska secinājumi:
      1)  visagrīnākie ziņojumi par "svēto uguni" nāk no IX gs., bet iepriekšējā laika baznīcas rakstos nekas par šo brīnumu nav uziets;
      2)  VIII-X gs. liturģisko rokrakstu dati ļauj izdarīt secinājumu, ja Jeruzālemes rituāls radies no Lielās sestdienas lampadu mazgāšanas paraduma, tajās tika iedekta Lieldienu uguns. Latīņu tradīcijā šis paradums saglabājies līdz mūsdienām.

Citāti no Uspenska ziņojuma. 

"Skaistā pavedienā cauri visai svētceļnieku literatūrai no IX gs. otrās puses piligrima Bernarda un līdz XX gs. iet doma par brīnumaino Sv.uguns parādīšanos... Līdzīgi svētceļnieku ziņojumi, paši sev pretrunīgi par uguns izcelsmes veidiem no augšas, un tiek apgalvota šīs izcelsmes acīmredzamība visiem ticīgajiem, tas drīzāk runā par autoru un Sv.uguns rituāla laikā apkārt esošā pūļa reliģisko eksaltāciju, nevis par paša rituāla nozīmību. Šeit tad arī tiek zaudēta tā zinātniskā vērtība jautājumā par rituāla izpēti."

"Literatūra par Sv.uguns rituālu, kvantitatīvi visai bagātīga, nesniedz mums stāstu par tās izcelsmi. Tā tikai apgalvo svēto uguni kā pārdabiskas izcelsmes, par ko neko nevēsta vispasaules baznīcas balss."

"Ne vispārējas ne vietējas nozīmes baznīcas rīkojumi, ne svēto tēvu literatūra nepazīst brīnumaino uguni."

"Prof. Oļesņickis izskaidro Sv.uguns rituāla izcelsmi ar Sv.Narcisa brīnumu. "...Saskaņā ar vēsturnieka Eisēbija liecību, par tā rašanās cēloni kalpojis brīnums, kas noticis patriarha Narcisa laikā, kad lampadā ielietās eļļas trūkuma dēļ ar no debesīm nonākušu brīnumainu uguni tika aizdedzināts Siloāmas avota ūdens un dega kā svaidāmā eļļa visa turpmākā Lieldienu dievkalpojuma laikā."
Šis prof. Oļesņicka apgalvojums liek mums apmulst. Lieta tā, ka Eisēbija neko nesaka līdzīgu tam, ko raksta par brīnumaino lampadu iedegšanos, uz viņu atsaucies prof. Oļesņickis. Eisēbijs stāsta tikai par brīnumu, kā Siloāmas ūdens pārvēršas par svaidāmo eļļu un nesniedz pat norādi par brīnumainas uguns nonākšanu no debesīm un lampadu aizdegšanu."

"Kristīgā apziņa nespēj pieļaut brīnumainu uguns parādīšanos noteiktā dienā, stundā un minūtē, jo tāda lietu kārtība nonivelētu pašu kristietības reliģiju tā saucamo dabisko reliģiju līmenī." /Aliens.lv plati smaida - šai spriedumā manifestē biedra Uspenska čekistiskā daba!/

"Mums var uzdot jautājumu: ko tad īsti skatās Palestīnas hierarhi un pats Jeruzālemes patriarhs? Uz šo jautājumu mēs atrodam atbildi vissvētā bīskapa Porfīrija dienasgrāmatā. Atsaucties uz savu sarunu ar patriarha vietvaldi, Filadelfijas bīskapu Dionīsu (vēlākais Bētlemes metropolīts), kurā pēdējais runājis par veidu ka iedegt Sv.uguni, vissvētais Porfīrijs raksta: "Izstāstot visu to, metropolīts piebilda, ka tikai no viena Dieva tiek gaidīta svētlaimīgo melu pārtraukšana. Kā viņš pārvalda un var, tā arī ieskaidrot un nomierināt tautas, kas tagad tic Lielās sestdienas ugunīgajam brīnumam. Bet mēs pat nedrīkstam uzsākt šo apvērsumu prātos, mūs saplosīs pie pašas Sv.Kapa kapelas.""

"Acīmredzot, kaut kad, savlaicīgi sparīgi nesniedzot skaidrojumu savai draudzei par īsto Sv.uguns rituāla jēgu, turpmāk viņi izrādījās nespējīgi pacelt balsi objektīvu apstākļu dēļ pieaugošajam tumšo masu fanātismam. Tā ka tas netika izdarīts savlaicīgi, tad vēlāk tas kļuva neiespējami bez riska personīgai labklājībai un arī pašu svētvietu saglabāšanai. Tiem atlika - novadīt rituālu un klusēt, mierinot sevi ar to, ka Dievs "kā pārvalda un var, tā arī ieskaidrot un nomierināt tautas" (Uspenska oriģinālā - «как ведает и может, так и вразумит и успокоит народы»).