Aliens

Raudošās statujas

Fenomens, kad reliģiski motivētas koka (tikai?) statujas raud cilvēciskas, reizēm arī asiņainas asaras.

Vēsture. Pirmais tāds gadījums rakstu avotos atzīmēts ar laiku ap 988.gadu. Tad Piselas abatijā (Orleāna, Francija) krucifiksa Kristus sejā parādijušās asaras. Neviens nezinājis teikt, ko gan tas varētu nozīmēt. Tikai pēc tam, kad pilsētā izcēlies spēcīgs ugunsgrēks, to sāka skaidrot kā brīdinājumu no Augstākiem spēkiem.
1953.gada pavasarī Sicīlijā jaunlaulātie no Sirakūzām dāvanā saņēmuši nelielu Sv.Marijas skulptūru. Pēc vairākiem mēnešiem - 29.augustā jaunā sieva, kas tobrīd bija gan grūsna, gan arī stipri slimoja, cītīgi lūdzās šīs statujas priekšā, lūdzot Dievmātei veselību. Piepeši sieviete pamanīja, ka pa Dievmātes statuetes vaigiem tek asaras. Pēc neilga laika sieviete esot izdziedējusies. Tomēr asaras no statuetes esot turpinājušas tecēt. Šo neparasto faktu apstiprinājusi komisija, kurā  bijuši policijas, ārstu un garīdzniecības pārstāvji. Šķidrumu izpētīja laboratorijā, kur secināja, ka tas ne ar ko neatšķiras no īstām cilvēka asarām. Šo gadījumu katoļu baznīca uzlūkoja kā brīnumu, ko tā dara visai reti.
1960.gados Sv.Marijas  statuja, kas atradās kādā no Romas piepilsētām, negaidīti sāka raudāt asiņainas asaras. Speciālisti no vairākām laboratorijām Romā neatkarīgi viens no otra apstiprināja, ka šķidrums patiesi ir asinis.
1968.gadā Brazīlijā Portoalegres baznīcā. Šai gadījumā no Kristus koka statujas, kas tikusi izgatavota apmēram pirms 300 gadiem, arī sāka izdalīties sarkani asiņains šķidrums. Analīzes esot liecinājušas, ka šķidrums ne ar ko nav atšķīries no asinīm.
1973.gadā sarkanas asaras sāka "raudāt" Jaunavas Marijas statuja Akitā (Japāna).  Šoreiz statuja arīdzan "svīda" - šis eksudāts smaržoja pēc lilijām un rozēm. Reiz šī pati statuja sāka liet arī asaras. Tā tas turpinājās ilgu laiku, līdz 1981.gadā šie brīnumi izbeidzās.
1995.gada 2.februārī sarkans šķidrums sācis izdalīties no 40 cm augstas Sv.Marijas statuetes, ko 1914.gadā uz Itāliju atveduši no Bosnijas. Madonna raudāja 14 dienas - līdz 1995.gada 17.martam (kaut kas nav kārtībā ar datumiem!).
2002.gada martā "ieraudājās" statuja Mesīnā (Sicīlija). Šoreiz tā bija tēva Pio skulptūra, kas bija uzstādīta pilsētas centrā. "raudāšanu"  pamanīja kāds pilsētas iedzīvotājs. Par to viņš pazinoja vietējam garīdzniekam. Tas, savukārt, noslaucīja sarkano šķidrumu un grasījās doties prom. Tomēr sarkanais šķidrums no statujas tūdaļ turpināja izdalīties. Speciālisti, kas izpētīja šo šķidrumu, savu pētījumu rezultātus nav publiskojuši.

Pētījumi. Kaut ko zinātnieki ir pētījuši un cerējuši izskaidrot - taču nekā. 
Itāļu ķīmiķis Luidži Garlaskelli pētījis vienas šādas Sv.Marijas statujas izdalīto sarkano šķidrumu, un tās patiesi izrādījušās asinis.
Skeptiķi apgalvo, ka iespējams dobu statuju piepildīt ar jebkādu šķidrumu, tad acs kaktiņā ieskrāpēt statuju sedzošo krāsu vai glazūru tā, ka šai vietā sāks sūkties šķidrums un statuja "raudās." Tomēr analīzes uzrāda īstas asaras un īstas asinis, nezin gan kā to varētu iestudēt.

Raudošie krusti. Krusti "raud" daudz retāk, nekā statujas.
Šāds fenomens novērots Spasopreobraženskas baznīcā Siktikvarā, kur "raudāt" sāka krusts blakus Golgātas krucifiksam. Sākumā baznīcas kalpotāji nosprieda, ka kāds speciāli klāj krustu ar olīveļļu. Tomēr pēc katras noslaucīšanas jau nākamajā dienā šķidrums atkal bija uz krusta. Reizēm "raudāšana" bija tik intensīva, ka zem krusta satecēja peļķīte.
1999.gada 14.jūnijā sāka "raudāt" Golgātas krusts Georgijas baznīcas Debesbraukšanas piebūvē. Fenomens norisinājās 3 dienas pēc kārtas. Vēlāk šķidrums no krusta tecēja visu laiku pastāvīgi. Kā stāsta aculiecinieki, reizēm tas jauki smaržoja, bet varēja būt arī bez smaržas. Arī tecēja šķidrums dažādi - tas varēja nākt ar garām strūklām, bet varēja būt tikai eļļaini pleķi. Tika novērots, ka "raudāšana" īpaši izpaudās pirms (prestoļnij un dvunadecjatij) svētkiem.
Kidoša ciemā Beregovas rajonā Aizkarpatos arī ir "raudošs" krusts. Tas atrodas Tibērija un Marijas Sorko mājā. Tas sāka raudāt 2004.gada 26.februārī. Tas noklājās ar burbulīšiem, un pa viņu notecēja bezkrāsains šķidrums. Interesanti, ka "raudāja" nevis koka krusts, bet gan metāla krucifikss. Saimnieki ziņo, ka mitrums uz krusta parādās dažādos daudzumos. Reizēm šķīvis, ko novieto zem krusta, piepildās visai ātri, bet gadās arī, ka tam nepieciešams ilgāks laiks. Reizēm "raudāšana" notiek reizi mēnesī, reizēm - reizi nedēļā.
Dažās publikācijās kā "raudošs" pieminēts krusts Vagaņkovas kapsētā Maskavā. Runā, ka zem tā atdusoties Svētlaimīgā Mitrofana pīšļi.
Saratovas Augšamcelšanās kapsētā arī ir savs "raudošais" krusts. Krusts ir no granīta vai marmora, uz tā regulāri parādās šķidrums. Ja to noslauka, tas parādās atkal.
Aizkarpatos esošajā Kibļaru ciemā atrodas klosteris un tajā celle, kurā dzīvoja un lūdzās mūķene Elizabete. Sākumā parādījās patīkama smarža, pēc tam sāka "raudāt" neliels krusts uz galda ar Glābēju. "Rasu" nodeva analīzei Užgorodas mikrobioloģiskajā laboratorijā. Izmēģinājumi parādīja, ka šķidrums ir tāds, kas kavē sēnīšu un baktēriju augšanu. Užgorodas ārsts Mihails Lazoriks, kas ņēma dalību šajos izmeklējumos, stāsta par unikālu ar krustu saistītu gadījumu: "Mikrobioloģisko pētījumu laikā Mukačovas apgabala bērnu slimnīcā nokļuva1,5 gadu vecs puisēns, kas kritienā bija traumējis galvu - viņam bija galvaskausa kaulu lūzums un asinsizplūdums smadzenēs. Bērna stāvoklis bija ļoti smags, puisēns atradās komā un bija pieslēgts mākslīgās elpināšanas aparātam. Vecāki sadabūja krusta "raudāšanas" produktu no galda krusta ar Jēzus Kristus krucifiksu. Vecāku mēģinājumu ieziest bērna pieri ar šo šķidrumu ārsti uztvera skeptiski, taču neaizliedza. Uzreiz pēc ieziešanas bērns sāka patstāvīgi elpot un nākamajā dienā tika izrakstīts uz mājām."

Saites.
Dievmātes kults.
Reliģiskie brīnumi.