Aliens

Svētbilžu brīnumi

Dažādas brīnumainas parādības, kas saistītas ar svētbildēm.

Svētbilžu "raudāšanas" brīnums. Svētbilžu un svēto statuju "raudāšana" (krieviski - мироточение) ir izplatītākais no t.s. "svētbilžu brīnumiem." Tiek stāstīts, ka reizēm "raudāšana" notiek ar bioloģiski īstām cilvēka asarām vai pat asinīm. Neizzinātu iemeslu dēļ visbiežāk tas notiekot Itālijā.
Vēsture liecina, ka Pētera I valdīšanas laikā kādā Pēterpils katedrālē pēkšņi sākusi "raudāt" kāda dievmātes svētbilde, tā protestējot pret jauno ieviesto kārtību. Lai to pārtrauktu, Pēteris I katedrāles vadītājiem nosūtījis vēstuli, kurā bijis rakstīts: "Pavēlu, lai turpmāk dievmātes neraudātu. Ja dievmātes vēl raudās eļļainās asaras, tad popu pakaļas sāks raudāt asinis." Ar to esot pieticis, lai "brīnumi" pārtrauktos.
Pētot "raudāšanas" ģeogrāfiju pētnieki noskaidrojuši, ka īpaši daudz tādu gadījumu atzīmēti Krievijā XX gs. 90.gadu sākumā. Tas esot gadījes tik bieži, ka 2004.gada novembrī ar patriarha svētību tikusi izveidota īpaša grupa, kas bija aicināta kritiski izvērtēt šo fenomenu. Grupā ietilpa biologi, ķīmiķi un antropologi. "Raudošās" ikonas tikušas pētītasIekšļietu ministrijas, čekas un MVU fakultāšu laboratorijās.
Vispār termins мироточение nav īsti precīzs, jo mirre ir īpaša viela, kas sastāv no vairāk kā 25 komponentēm. tas tiek gatavots baznīcā lielos daudzumos ar Viņa svētības patriarha piedalīšanos, pie tam ne katru gadu. Sagatavoto šķidrumu nodod draudzēm ticīgo iesvētīšanai. Pareizāk šo brīnumaino procesu būtu dēvēt par shožģeņije (krieviski), jo eļļa it kā tiek uznesta uz ikonas virsmas no ārienes kā rasas piles vai piles vēl lielākas. T.i. šīs piles nāk no svētbildes ārējās apkārtnes.
Mūsdienu pareizticīgo brīnumu pētnieks A.Ļubomudrovs raksta esejā "Mūsdienu brīnumdarītājas svētbildes": "Kā arī iepriekšējos laikos, zīmes uz ikonām visbiežāk parādās Lielā gavēņa dienās - grēku nožēlas un šaustīšanās laikā. Nereti tās sakrīt ar diviem desmitiem svētku, konkrētas Dievmātes ikonas vai svēto godināšanas svētkiem.
Krīt acīs to ārkārtīgā daudzveidība. Mūsu dienās svētlaimīgā rasa vai mirre bieži parādās ne tikai uz vienas, bet uz vairākām dievnama ikonām, kiotām, krucifiksiem. Mēdz būt, ka mitrums parādās un izburbst uz stikla, kas sedz tēlu, vai arī parādās uz pašas svētildes zem tā.
Ikonas senumam vai jaunumam, tās materiālam nav nozīmes: "raud" koka un papīra attēli, stikla un metāla, mirres izdala ikonu fotogrāfijas un reprodukcijas (tai skaitā uz sienas plakāti, kabatas kalendārīši), ikonu attēli dievkalpojumu grāmatās u.c. 
Rodošā šķidruma izskats, krāsa un konsistence ir dažādi: no tumšiem, staipīgiem sveķiem līdz rasai, tādēļ reizem mēdz runāt par "jeļetočeņiji" vai par "rosotečeņiji." Tam var būt patīkams aromāts, kas atgādina ziedu (rožu, jasmīnu) vai ladana smaržu. Piļu forma un izmēri tāpat ir stipri dažādi. Reizēm tās klāj visu attēlu, bet reizēm it kā izplūst noteiktos punktos. Zināmi gadījumi, kad mire\res tecējušas no apakšas uz augšu prteji smaguma spēkam. Mirrez var uz kādu laiku pazust, bet pēc tam parādas no jauna. 
Pat vienas ikonas ietvaros "raudāšana" var būt apbrīnojami dažāda. Lūk, viens no piemēriem. Pirmajā Lielā gavēņa seģmice (krievu val.) Lejasbaigoras (Ņižņaja Baigora, Voroņežas apgabals, Krievija) ciema baznīcā "raudāja" Ibēras Dievmātes ikona: 24.februārī Piedošanas svētdienas priekšvakarā mirres no tēla tecēja straumēm, tādēļ zem svētbildes palika dvieli, bet dievnams piepildījās ar neaprakstāmi jauku smaržu. Tīrajā pirmdienā mirres tecēja no Dievmātes vainaga un čela (krievu val.); otrdien - pilēja no visas ikonas; trešdien - svētbilde izžuva, bet no Valdnieces acīm parādījās asaras..."
Bieži vien jauku smaržu izdala nevis viena, bet gan vairākas svētbildes, kas atrodas blakus mirres izdalošajai. Vēl vairāk - mirres izdala arī tās svētbildes, kuras ticīgie atnes uz baznīcu. Tā, piemēram, Svētajā Vedenas sieviešu klosterī (Ivanova, Krievija) negaidīti uz daudzām ikonām parādījās eļļaina šķidruma pilieni.  Tas notika 1998.gada decembrī. Uzzinājuši pr šo brīnumu, svētceļnieki sāka še nest arī savas svētbildes, kas arī sāka izdalīt mirres. Interesanti, ka mirres izdalošo svētbilžu skaits gadu no gada palielinājās. Tā, ja 1999.gada sākuma tādu svētbilžu bija ap 100, aprīlī jau 2500, bet 2000.gada beigās tās bija jau ap 7000. T'tad par mirrez izdalošām kļuva ap 20 ikonām dienā.
Atzīmējama vēl kāda neparasta īpašība - kad pie mirres izalošas ikonas novietoja lapiņas ar to vārdiem, kuri bija jāmin aizlūgumos, tad mirre izdalījās tādā veidā, ka noklāja tikai šo cilvēku vārdus. Tādejādi sanāk, ka šādā gadījumā darbojas kāds saprātīgs spēks.
Pētījumi. Tie parādīja, ka izdalošais šķidrums visai līdzinās olīveļļai, tomēr atšķirībā no tās jauki smaržo un ir daudz un dažādu aromātu maisījums.
      "1368.gada 16.jūnijā vissvētais metropolīts Pimens atgriezās no Cargradas. Sev līdzi viņš atveda Dievmātes ikonu." /Dmitrijs Orehovs, "Mirru tecēšanas brīnums, 2009.g./ Tālāk grāmatā "Dievmātes Svētie darbi" teikts: "No šīs svētbildes notika audzi brīnumi. Reiz pēc tirgoņa Totruma lūguma to ienesa viņa mājā lūgšanas vajazībai. Tās laikā no svētbildes iztecēja brīnu maina un labsmaržīga mirre, ārstnieciska, daudzi slimie, to iesmērējuši, saņēma izdziedināšanu." Svētbildi novietoja Blagoveščenskas baznīcā un iesauca par "Pimena mirres radošo."
      Ibēras Dievmātes ikona. 
      Tolgas Dievmātes ikona. XIV gs. vietā, kur Tolga ietek Volgā, brīnumainā kārtā tika iegūta Dievmātes svētbilde. Parādīšanās vietā uzcēla baznīcu un klosteri. Drīzi te uzstādītā svētbilde sāka darīt brīnumus. 1392.gadā igumēna Hermaņa laikā rīta lūgšanas laikā, kad garīdznieks iesaucās: "Dievdzemdētāju un Gaismas Māti dziesmās godināsim," piepeši no Dievmātes tēla labās rokas iztecēja mirre, kas ar labsmaržību piepildīja visu dievnamu. Redzot šo brīnumu, klostera brāļi sāka dziedāt lūgsnu Dievmātei. Kad iedziedājās: "Valdniec, pieņem Tavu kalpu lūgšanas," no Jēzusbērna kreisās rokas iztecēja mirre. Visi vārgie, iesmērēti ar šo mirri, saņēma izdziedināšanu."
      Vladimiras-Orānas ikona. XVII gs. 1.pusē Mihaila Fjodoroviča valdīšanas laikā Ņižņijnovgorodas apkaimē Oranopolē tika nodibināts klosteris. Klostera baznīca tika iesvētīta par godu Vladimiras Dievmātes ikonai, kuru sāka dēvēt par Vladimiras-Orānas ikonu.
"Pirmais brīnums no svētās Dievmātes ikonas notika 1635.gadā. Lielā gavēņa piektajā nedēļā vakara srediķī ar akafistom (krievu val.) visi klostera baznīcā klātesošie redzēja, kā no svētās Dievmātes ikonas, tieši no Jēzus mazuļa galvas iztecēja labsmaržīgas mirres, un viss dievnams sāka labsmaržot. Bez tam, klostera dibināšanas pirmajā gadā no 1635.gada 20.septembra līdz 1936.gada novembrim pie svētās ikonas notika 131 izdziedēšanās no visdažādākajām un bieži vien ielaistām un neizārstājamām kaitēm. Lieli un mazi, vīrieši un sievieši, zemnieki un citu kārtu ļaudis - visi guva palīdzību un mierinājumu. Vienādi viegli un ātri izdziedinājās aklais, kas divdesmit vai trīsdesmit gadus netika redzējis saules gaismu, un divas trīs nedēļas ar drudzi slimojošais; īpaši daudz izdziedinājās aklie. Citas izdziedināšanās saņēma klibie, kāju un roku slimību cietušie, kurlie, mēmie, trakie un tādi, kas cieš no citām visai parastām kaitēm. Apmēram septiņpadsmit dažādu vietu iezīvotāji no Ņižņijnovgorodas novada, sākot ar Ņižņiju, guva daudzas izdziedināšanās no brīnumdarītājas svētbildes."

Liepājas Sv.Annas luterāņu baznīcas mācītājs Jānis Bitāns vairākkārt esot redzējis svētbilžu aprasošanas brīnumu, kad uz fiziskas matērijas parādās īpaša rasa, kuru pētot ir secināts, ka tā satur dzīvam organismam raksturīgas organiskās vielas.
Īpaši tādi brīnumi tiek novēroti pareizticīgajās baznīcās. Latvijā tāds, piemēram ir Salaspils svētbildes brīnums.
Kritika. Visbiežāk svētbildes "raudot" tad, kad tajās no mugurpuses izurbti caurumiņi. Pa tiem "asaras" no īpašiem paslēptiem traukiem nonāk uz svētbildes virsmas.
Dažreiz asaras plūst nevis no acīm, bet no nenoteiktas vietas svētbildē, kā tas, piemēram, bija 1901.gadā Daļņedavidovas klosterī, kur asaras tika izspiestas (periodiski uzsitot ar roku) no vates, kas piesātināta ar eļļu un novietota uz svētbildes.
Parasti "brīnumu" izveido tā, ka svētbildes "raud" augu eļļu, jo ūdens vienkārši notecētu kā strautiņš, neradot asaru lāsītes. Svētbildes var raudāt arī ūdens asaras, bet tikai tad, ja pati svētbilde ieziesta ar eļļu vai kādu citu taukvielu. Reizēm par "raudāšanu" tiek dēvēta arī vienkārša svētbildes nosvīšana.
Gadījumos, kad tiek "raudātas" asinis, sarkanā šķidruma analīze norāda, ka tās sastāv no karmīna maisījuma ar glicerīnu. Visai efektīgas ir "asinis," kuras iegūst sajaucot nelielu daudzumu kālija rodanīda bezkrāsainā šķīduma ar dzelzs hlorīda gandrīz bezkrāsaino šķīdumu.

Svētbilžu raudāšana. Asarām līdzīgs šķidrums mēdz parādīties no svētbilžu acīm.
Vēsturiskajos arhīvos esot ziņas par daudziem tādiem gadījumiem.
1854.gada 1.februārī Dievmātes svētbilde "ieraudājās" Sokolas klosterī Rumānijā.Semināra rektors Filarets, kas tobrīd atradās notikumu vietā, izņēma tēlu no kiotas, noslaucīja "asaras" un atkal nolika to iepriekšējā vietā. Tad viņš palūdza visus pamest baznīcu un aizslēdza to. Kad dievnamu no jauna atvēra, tad "asaras" no Dievmātes tēla bija turpinājušas tecēt. Reizēm "asaras" parādījās katru dienu, reizēm ik pēc divām, trim vai pat četrām dienām. Draudzes locekļi varēja vērot šo fenomenu.
1877.gada 17.februārī Lielā gavēņa otrajā nedēļā Iļjinas skit-ā (krievu val.) Atonā "ieraudājās" Dievmāte Tihvinas ikonā. Sākumā asaras nāca no labās acs, bet pēc kāda laika - arī no kreisās. Mūki izņēma svētbildi no kiotas un nopētīja no visām pusēm, Mitruma uz paša tēla nebija. Tad ikonu norīvēja ar vati un nolika atpakaļ vietā. Pēc tam visi pameta baznīcu un aizslēdza to. Pēc trim stundām dievnamu atvēra un ikona pa to laiku bija "raudājusi."

Svētbilžu asiņošana. Zināmi gadījumi, kad mirru vietā no ikonām izdalās asinīm līdzīgi šķidrumi.

829.gadā, kad imperators Teofīls sāka cīņu pret svētbilžu godāšanu, viens no karavīriem ielauzās kādā atraitnes mājā. Ierudzījis tajā svētbildi, viņš tai iecirta ar zobenu, bet no tās izšļācās asinis. Šī brīnuma satriekts, karavīrs esot devies mūkos.
Kādas Kipras baznīcas vārtos tikusi izstādīta Dievmātes svētbilde, kurā tā attēlota sēdam tronī ar Jēzus bērnu klēpī un diviem eņģeļiem sānos. Reiz baznīcai garām gājis kāds arābs un iešāvis bultu svētbildes Dievmātei celī. Tūdaļ pat no tās vietas izšļākušās asinis. Pārbiedētais arābs traucies prom ar zirgu, bet pusceļā uz savām mājām miris.
XX gs. 20.gados Ukrainā. Arhibīskaps Metodijs savā grāmatā "Par svētbilžu atjaunošanās brīnumu" (Maskava, 1999.g.) atstāsta aculiecinieka redzēto, kāds ceļa meistars no Kameņeckas-Podoļskas: "Tā kunga krusta Uzsliešanas svētku priekšvakarā garām gāja divi sarkanarmieši. Krustcelēs viņi ieraudzīja lielu krustu, uz kura bija krustā sists Jēzus. Viens no kareivjiem pērkrustījās un paklanījās krustam, bet otrs teica: "Ko klanies kokam?" un izšāva uz krucifiksu. No sašautās vietas sāka tecēt asinis, kas pilēja trīs dienas. Vēsts par to zibens ātrumā izplatījās 40-50 verstu apkārtnē, no kuras pie krusta sāka pulcēties cilvēku pūļi, un savācās tāds daudzums kā 5 verstis, un pūlis neizklīda 3 dienas, kamēr komunisti neizdzenāja, kas izsauca lielu sašutumu tautā. Minētā šķidruma anlīze, ko veica ārsti, atzina šķidrumu par asinīm."

Raud asinis Kazaņas Dievmātes ikona. Dievmātes sejā ir pleķis, no kura pil asinis. Tas periodiski palika te tumšāks, te gaišāks, pie tam tas arī pulsēja it kā būtu sirds. Ārsti, kas pētījuši šo fenomenu, noskaidrojuši, ka asiņainā pleķa aprises Dievmātes sejā precīzi atbilstot asinsvadu izvietojumam cilvēka sejā? (kā gan?) Šī ikona dziedējusi tos, kas tās priekšā lūgušies.

Asiņo Glābēja ikona (2000.g.). Tā tika pamanīta 2000.gada 5.aprīlī Orenburgas apgabalā. Glābēja sejā negaidīti parādījušies nelieli sarkanas krāsas šķidruma pleķīši, kas pēc kāda laika sāka recēt un pārvērtās plānā garoziņā. Analīze parādīja, ka pēc savām fizioloģiskajām un ķīmiskajām īpašībām šķidrums identisks cilvēka asinīm. Vēl vairāk - tās bija IV grupas asinis (tāda pat asiņu grupa esot bijusi asinīm uz Turīnas līķauta). Šī ikona dziedējusi tos, kas tās priekšā lūgušies.

Bībeles Daniēla grāmatā ir vieta, kur uz sienas parādās uzraksts.

1948.gadā Itālijā parlamenta vēlēšanu kampaņas laikā svēto statujas dažās baznīcās esot sākušas bolīt acis.
1949.gada decembrī Čehoslovākijā Čigošas ciema baznīcā sprediķa laikā Kristus krucifikss pagriezās uz rietumiem.

Sirakūzu raudošā Madonna (1953.g.). 1953.gada pavasarī Sicīlijā jaunlaulātie no Sirakūzām dāvanā saņēmuši nelielu Sv.Marijas un Jēzus bērna skulptūru. Pēc vairākiem mēnešiem - 29.(vai 27?)augustā jaunā sieva Antonieta Januzo, kas tobrīd bija gan grūsna, gan arī stipri slimoja, cītīgi lūdzās šīs statujas priekšā, lūdzot Dievmātei veselību. Piepeši sieviete pamanīja, ka pa Dievmātes statuetes vaigiem tek asaras. Pēc neilga laika sieviete esot izdziedējusies. Tomēr asaras no statuetes esot turpinājušas tecēt. Jaunums par šo brīnumu izplatījās pa visu Sicīliju un salā uzliesmoja masu reliģiska histērija.
Šo neparasto faktu apstiprinājusi komisija, kurā bijuši policijas, ārstu un garīdzniecības pārstāvji. Šķidrumu izpētīja laboratorijā, kur secināja, ka tas ne ar ko neatšķiras no īstām cilvēka asarām. Šo gadījumu katoļu baznīca uzlūkoja kā brīnumu, ko tā dara visai reti. Vietējā baznīcā novietoja "raudošo" statuju vietējā baznīcā, kur to var aplūkot arī mūsdienās. Laikam gan tā vairs neraud.

Itāļu jurista Marijas statuja (1971.g.). 1971.gada janvārī presē parādījās ziņojumi par to, ka Maropatas pilsētiņas advokātam guļamistabā pie sienas piekārtas svētbildes no jaunavas Marijas acīm kāda itāļa guļamistabā sāka sūkties asinīm līdzīgs šķidrums. Vēl vairāk - asinis nevis vienkārši tecēja lejup pa sienu, bet gan pārvietojās, veidojot dažādus zīmējumus, tostarp krustus.
Pārsteigtais jurists ievēroja, ka "asins" tecēja no statuetes stikla seguma - tieši no Dievmātes acīm, kā arī no rokām un pēdām diviem svētajiem, kas bija attēloti ceļos nometušies tās priekšā. Jurists vērsās tuvējā baznīcā, pēc tam arī pie policijas ekspertiem, kas paņēma sarkano šķidrumu analīzei. Parbaudes parādīja, ka tās patiesi ir īstas asinis, pie tam mānīšanās nebija iespējama - statuja "asiņoja" arī policijas priekšnieka seifā ieslēgta.

Raud Bosnijas statuja (1994.g.). Visilgāk raudājusi 40 cm augsta ģipša statuja, ko 1994.gadā pārveda no kapenes Bosnijā uz Itāliju. Tā raudāja asiņainas asaras veselas 14 dienas - 1995.gadā no 2.februāra līdz 17.martam. Daudzi aculiecinieki, ieskaitot klātesošu bīskapu, uzskatīja šo faktu par Balkānu kara upuru apraudāšanu, jo tieši tad tur (arī Bosnijā) notika asinsizliešana.

Raud Sicīlijas statuja (2002.g.). 2002.gada martā atkal asiņainas "asaras" raudāja statuja Sicīlijā. Uz Mesīnu devās tūkstošiem ticīgo, jo šoreiz raudāja tēva Pio statuja, kas bija novietota pilsētas centrā. "Raudāšanu" pamanīja kāds garāmgājējs, kurš pasauca vietējo garīdznieku. Tas vienkārši noslaucīja sarkano šķidrumu, būdams aizdomīgs par izjokošanu. Tomēr "asins" parādījās atkal. 
Ziņojumi par šo brīnumu parādijās jau vakara ziņās. Naktī pēc ziņojuma pie Pompejas Madonnas baznīcas laukumā Mesīnas centrā savācās vairāk kā 2000 cilvēku. Šķidrums tika paņemts analīzēm, tomēr pētījumu rezultāti nav tikuši publiskoti.

Krievijā. Izdala mirres un atjaunojas ikonas. Ja pirmslielinieku Krievijā tādas parādības bija ļoti retas, tad mūsdienās - ārkārtīgi biežas. 
Padomju laikā attieksme pret šo fenomenu bija ļoti skeptiska. Piemēram, 1925.gadā kādā no apsūdzības dokumentiem par svētbildes "brīnumu" teikts: "Par Ibērijas Dievmātes svētbildes, kas pieder pilsonim Vasīlijam Grigorjevam, atjaunošanos. Svētbildes atjaunošanās kandžas dzeršanas laikā pamanīja pilsonis Antonovs, kas sēdēja pie galda kopā ar ikonas īpašnieku Grigorjevu un kaimiņu Harlamovu. Ziņas par brīnumu izplatījās ciemā, ticīgie nesa svētas veltes... Ikonu aplūkoja lauku varas iestādes, vietējie komjaunieši un garīdznieks. Svētbilde patiesi palika gaišāka, un tas notika klātesošo acu priekšā. Grigorjevam atņemto ikonu apskatīja ekspertu komisija un noskaidroja, ka tās atjaunināšana notikusi norīvējot stikla ārpusi, tāejādi novēcot netīrumus un kvēpus, kas aptumšoja ikonas vaibstus." Komisija secināja, ka "brīnumu" veicis pats Grigorjevs, par ko viņu drīzumā izsūtīja uz Solovkiem. Ilgus gadus ziņot par šādiem "brīnumiem" kļuva bīstami.
1999.gadā Maskavas patriarhijas Katehizācijas nodaļā tika nodibināta komisija, lai aprakstītu Krievu pareizticīgo baznīcā notiekošās brīnumainās zīmes. Tās sastāvā iekļāva pašu dažādāko zinātņu nozaru pārstāvjus: fiziķus Maskavas Aleksandru (Александр Московский) un Sašinas Sergeju (Сергей Сашинский); biologu Aleksandru Agadžanjanu (Александр Агаджанян), ģeologu Pāvelu Florenski (Павел Флоренский), filoloģi Tatjanu Šutovu (Татьяна Шутова). Komisija pētīja mirru tecēšanu, asarošanu, atjaunošanos un ikonas attēla atkārtošanos uz kiotas stikla. Pēc šo pētnieku datiem, šodien Krievijā zināmas vismaz 3 mājas, kurās notiem masveida mirru tecēšana no svētbildēm. Te "raud" ne tikai vietējās ikonas, bet arī tās, ko šeit atnes citi ticīgie. Parādījies pat jauns termins - "atvest ikonu mirru tecēšanai" (krieviski - привезти икону на мироточение).
Parasti pētnieki nenovēro pašu procesu - šis noslēpumainais process nenorisinās cilvēka acu priekšā. Pašos dievnamos šos pētījumus veikt neļauj. Tomēr reiz kādā mājā Brjanskas tuvumā esošajā Loktevas (Локтев) ciemā komisijas locekļi personīgi bija klāt fenomena norises brīdī: "Saimniece uzklāja galdam tīru galdautu, tad papīra lapu, uz tiem salika atvestās ikonas. Vienas papīra lapas mala izspraucās no ikonas apakšas. Garīdznieks novadīja lūgšanu. Tad saimnieki palūdza viesus iziet no istabas: jo neģeldot būt klāt brīnuma brīdī. Mēs atgriezāmies pēc stundas... Visas ikonas, kas bija sakārtotas uz galda, bija pilieniņiem klātas. Svarīga detaļa - ar eļļu noklājās arī tās papīra lapas mala, kas izbāzās no tēla apakšas, bet pārējā lapas daļa, kas atradās zem ikonas, bija tīra. Secinājums - tātad viela radusies nevis ikonas iekšienē, bet gan no ārpuses - augšas. Profesors Florenskis: "Šai gaījumā notikusi ne vis izdalīšana, bet gan eļļas parādīšanās uz ikonas." Un piemetina: "Uz galda gulēja lodīšu pildspalva, un tā arī noklājās ar eļļu. Ja process ir svēts, td kādēļ gan šeit ir nepiederoši priekšmeti? Ikona bija ar trim mocekļiem, bet eļļa izrādījās tikai uz sejām, klostera kontūras, taču tās nebija uz debesīm. Šai gadījumā notikusi eļļas nosēšanās."
Varēja pieņemt, ka eļļa kondensējusies uz tēlu virsmas. Tomēr fiziķis Maskavas Aleksandrs tūdaļ aplēsis, ka piesātinātības staba augstumam būtu jābūt 10 km. Florenskis pārvilcis ar pirkstu un notrausis daļu pilienu, pieļaudams, ka tie parādīsies atkal. Neparādījās. 
Pētnieki esot izanalizējuši pilienu vielu, kas izrādījās līdzīga saulespuķu vai olīvu eļļai, bet ar mirrēm tai nekāda sakara nebija.
Pētnieki bija uzkrājuši datus par "raudošajām" un "atjaunojošajām" svētbildēm un noskaidroja, ka vairums no tām ir "jauni" tēli no XIX gs. beigām vai XX gs. To apstiprina arī restauratori. Pat pazīstamais meistars Ādolfs Ovčiņņikovs (Адольф Николаевич Овчинников), kas ņēmis nost netīrumus un kvēpus no slavenākajām Krievijas ikonām, tomēr ne reizi nav saskāries ne ar mirru izdalīšanos, ne ar atjaunošanos. 
Jaroslavļas apgabalā tēvs Aleksejs gājis uz dievnamu un pa ceļam sniega kupenā atradis pilnīgi baltu dēli. Iebāzis to skapī starp grāmatām. Pēc gada par to atcerējies un uz tā bijusi seja. Iespējams, šis dēlis senāk  bijusi ikona.

Svētbilžu atjaunošanās. Vēl viens svētbilžu brīnums, kura laikā svētbildes zīmējums iegūst pārsteidzošu asumu, it kā būtu tikko gleznots. Atjaunošanās raksturs mēdz būt visai dažāds. Atjaunošanās process var ilgt laikā no dažām dienām līdz pat dažām nedēļām. Bet mēdz būt arī momentānas atjaunošanās, tādos gadījumos ikona nereti sākt zilgani zaigot. Reizēm "atjaunojas" tikai kāda svētbildes daļa. Zināmi arī gadījumi, kad atjaunojusies ikona sāk labsmaržot.
Ikonas nomelnēšana. Nomelnēja Teodorovas Dievmātes ikona, kas ar saviem brīnumiem bija pazīstama jau kopš XII gs. Ar šo ikonu 1613.gadā ticis iesvētīts valdīšanai pirmais Romānovs - Mihails Fjodorovičs. No tiem laikiem svētbildi uzskatīja par Romānovu dinastijas relikviju. Negaidīti 1917.-1918.gados pirms ķeizara ģimenes aresta un slepkavībām šī ikona nomelnēja. Spriežot pēc fotogrāfijas, vēl 1913.gadā uz tās bija atšķirami tēli un detaļas. Tādā stāvoklī ikona atrodas arī mūsdienās.
1840.gada ziemā muižniece Kasperova, piecēlusies uz rīta lūgšanu XVI gs. svētbildes priekšā, ievēroja, ka Dievmātes un Jēzus mazuļa attēls palicis gaišāks. Vēlāk šī ikona tika nosaukta par Kasperovas svētbildi un pareizticīgo baznīca to atzina par brīnumdarītāju - daudzi bija pie tās izdziedējušies no visādām kaitēm.
Līdz XX gs. ikonu atjaunošanās fenomens novērots visai reti. Taču 20.gados šis fenomens sāka noritēt masveidīgi. Daudzi atjaunošanās gadījumi tika fiksēti Petrogradas un Pleskavas eparhijās, arī Ukrainā - Optinas tuksnesī. Šajos gados tikai divos Krievijas pagastos - Novgorodas un Starorusas pagastos, palika gaišākas apmēram 150 svētbildes. Tālajos Austrumos un Piejūras novadā 1923.-1925.gados, saskaņā ar dažām ziņām, pārveidojās apmēram 300 svētbildes.
Dažos apgabalos, pārsvarā Baltkrievijā, tika reģistrētas masveida atjaunojušās svētbildes pirmajos gados pēc II Pasaules kara beigām. Piemēram, 1950.gada maijā un jūnijā tika fiksēti 4 ikonu atjaunošanās gadījumi Ivacēvičas rajonā, divi - Kobrinas rajonā, divi - Berezovas rajonā. Vēl vairāk - ikonu atjaunošanās notika pat uz ceļmalu krustiem. Visi šie fakti tika varas iestāžu apsekoti, pārsvarā tie bija čekisti.
Nākamais ikonu atjaunošanās aktivitātes periods bija Krievijā sākot ar 1991.gadu. Pats pazīstamākais gadījums - Dievmātes Šķidrauta ikonas tapšana gaišāka Jāņa klosterī Pēterpili. Iepriekš šis Dievmātes tēls bija uzgleznots uz audekla un bija knapi saskatāms. Tomēr pirms Piecdesmitnieka svētkiem tas pilnīgi izmainījās - no senuma nomelnējusī svētbilde ieguva tīru un debeszilu krāsu.
1992.gadā Pēterpils Atdzimšanas baznīcā notika svētbilžu atjaunošanās, 1994.gadā - Valaāmas klosterī, 1994.gada maijā - Stavropolē.
1998.gadā atjaunojās XIX gs. Kristus Dzimšanas svētbilde Dieva nonākšanas baznīcā Pēterpilī.
Kritika. 1953.gadā Smoļenskas apgabalā bijuši vairāk kā 10 tādi "pašatjaunošanās" gadījumi, arī Volgogradas apgabalā, Ukrainā un Almātā. Kāda garīdznieka dienasgrāmatā uziets šāds ieraksts: "Šodien uzzināju vienkāršu un lētu recepti atjaunošanai. Nedaudz nomelnējusi svētbilde kļūst gaišāka, ja to vairākkārt ieberzē ar sīpoliem un pēc tam ieziež ar augu eļļu." Atjaunināšanu var veikt arī ar efektīvāku vielu - vīna spirta un terpentīna maisījumu. Ja svētbilde ir ļoti veca, tad piejauc nedaudz ožamā spirta, šād amaisījuma ietekmē ātri noiet kvēpi un laka. maisījuma tālāko kodīgo iedarbību aptur bildi uzmanīgi noslaukot ar sausu lupatu un ieziežot ar augu eļļu, pernicu vai pārklāj ar laku.
"Atjaunošanās" var notikt arī citādi. Tā kā svētbildes parasti gleznotas ar eļļas krāsām, kuru sastāvā ir svina savienojumi, tad gaisā esošā sērūdeņraža ietekmē svina ar laku pārvēršas melnā sērpaskābes svinā un kļūst tumša. Lai sadalītu sērpaskābes svinu un tā "pašatjaunotu" svētbildi, tās virsmu apstrādā ar kādu oksidētāju, piemēram, ar ūdeņraža pārskābi.

Svētbilžu dubultošanās. Pirmo reizi par šo fenomenu ierunājās 1993.gadā, kad ikonas "Prizri na smireņije" (krievu val., atrodas Kijevas Vedenas baznīcā) segstikla iekšējā virsmā parādījās viegls satumsnējums. Kad baznīcas kalpotāji noņēma ietvaru, tad uz kiota stikla ieraudzīja ārkārtīgi plānu vielas slānīti, kas bija izveidojis gandrīz precīzu svētbildes kopiju. Segstiklu samainīja pret jaunu, bet pēc vairākiem mēnešiem svētbilde dubultojās no jauna, lai gan nebija tik asa.
Pētnieki mēģināja šo procesu skaidrot. Bieži slaukot un rīvējot stiklu, tas elektrizējies. laka, ar kuru klāta svētbilde, ar laiku sabrūk. Sabrukušās lakas daļiņas pievelkas pie elektrizētā stikla un tādejādi veido uz tā ko attēlam līdzīgu. Tomēr, kad izpētīja dubulto attēlu veidojošās vielas, tad izrādījās, ka tās būtiski atšķiras no ikonu veidojošās krāsas un lakas. Tādejādi šī hipotēze neapstiprinājās, bet citu versiju speciālistiem nav.
2000.gada vasarā Tā Kunga Pārveidošanās baznīcā (Maskava, Domoģedovas rajons) uz Kazaņas Dievmātes kiota stikla izveidojās skaidri redzams attēls.

Ikonu parādīšanās. 
Ibēras Dievmātes ikona. Šīs svētbildes oriģināls atrodas Ibēras klosterī Atonā, bet slavenas ir arī kopijas Monreālā un Maskavā. To reizēm sauc par Vārtnieci vai par Pievārtnieci, bet no klostera ievuva Ibēras vārdu. Eksistē vairākas šīs svētbildes parādīšanās versijas.
Saskaņā ar vienu, IX gs., kad Bizantijas imperators teofīls rīkoja represiju kampaņu pret svētbilžu pielūgšanu, lai saglabātu Svētumu, viena no kristietēm, kas dzīvoja Mazāzijas Nīkejā, aiznesa ikonu pie jūras un ielaida to ūdenī. Apmēram pēc 2 gadsimtiem - 1004.gadā Ibēras klostera mūki Atonā ieraudzīja jūrā uguns stabu. Naktī klostera mūkam šķīstajam vecajam Gabriēlam Svjatogorcam sapnī parādījas Dievmāte, kas vēlēja tam doties pie uguns staba un atnest no turienes ikonu. Gabriēls tā arī izdarīja - kājām devās pie staba pa ūdeni un atnesa svētbildi, ko ievietoja klostera galvenajā dievnamā. Tas esot noticis pirmajā otrdienā pec Lieldienām. Tomēr no rīta ikona bija uzradusies uz sienas virs klostera vārtiem. To atgrieza vietā baznīcā, bet nākamajā rītā tā atkal bija virs vārtiem. Tā tas esot turpinājies vairākas dienas. Galu galā inoki nosprieda, ka Dievmātes tēls pats rāda vietu, kur tam būtu jāatrodas un atstāja ikonu virs klostera vārtiem. Tādēļ arī svētbildi no sauca par Vārtnieci.
Pirmajā laikā Dievmātes tēls atradās kiotā klostera ārpusē tieši virs vārtiem. Tomēr vēlāk tai uzcēla nelielu baznīcu klostera teritorijā, kur tā atrodas arī tagad. XVI gs. tēlu izskaistināja ar izklapētu sudraba ietvaru, ko bija pagatavojuši gruzīnu juvelieri. Ietvars aizsedz visu ikonu, redzamas atstājot tikai Dievmātes un Jēzus mazuļa sejas.
Tolgas Dievmātes ikona. Saskaņā ar nostāstu, 1314.gadā ikona tikusi sniegta Rostovas un Jaroslavļas bīskapam Prohoram. Atgriežoties Jaroslavļā no Kirila-Belozeras klostera, bīskaps nolēma pārnakšņot  vietā, kur Tolga ietek Volgā, ap 6 km no Jaroslavļas. Kad negaidīti Prohors pamodās nakts vidū, tad pretēja upes krastā ieraudzīja gaismas kūli, pie kura pāri Volgai veda tilts. Paķēris līdzi ceļa spieķi, Prohors devās pie brīnumainās gaismas. "Sasniedzis pretējo krastu, bīskaps ieraudzija Svētās Dievmātes tēlu, kas turēja rokās Zīdaini, Mūsu Kungu Jēzu Kristu; tēls neatradās uz koka, bet brīnumainā kārtā turējās gaisā piecu elkoņu augstumā, tā ka no zemes to nevarēja aizsniegt ar rokām. Bīskaps, paklanoties Dievmātes ikonai, sūtīja pasaules Valdniecei kvēlas lūgšanas, pavadītas asarām; pēc visai ilgstošas lūgsnas viņš atgriezās atpakaļ, aizmirsis tai vietā savu ceļa spieķi." /Avots - Dmitrijs Rostovskis, "Šķīstās dievmātes svinēšana par godu Viņas šķīstajai un brīnumdarītājai ikonai, par Tolgas saukto"/ Kad no rīta kalpi nevarēja atrast bīskapa spieķi, viņš tiem pastāstīja par nakts notikumu. Tad tie pārpeldēja uz pretējo krastu, kur uzgāja ne tikai spieķi, bet arī Dievmātes svētbildi, kas stāveja uz zemes. Pēcāk pēc Prohora rīkojuma tai vietā tika uzcelta koka baznīca, bet pie tās Tolgas Vedenas klosteris.
Vēsturnieki, protams, šo notikumu uzskata par izdomātu, taču savu ikonas parādīšanās versiju nepiedāvā.
Ar Tolgas ikonu saistīti vairāki brīnumi. Piemēram, XIV gs. beigās - XV gs. sākumā ugunsgrēka laikā, kad liesmas pilnīgi iznīcināja baznīcu, ikonu tomēr atrada neskartu birzī pie klostera. Bet 1553.gadā pateicoties Tolgas Dievmātes ikonai Ivans Bargais izārstējis slimās kājas. Par pateicību viņš pavēlējis klosterī uzcelt akmens dievnamu.
Kurskas Dievmātes ikona. To uzgājuši Kurskas iedzīvotāji 1295.gadā. Saskaņā ar nostāstu, to atrada zem celma. Ikonu vairākkārt atnesa uz dievnamu, taču tā vienmēr pazuda un atradās tai pašā vietā. Nu tad tur arī uzcēla dievnamu. 1383.gadā ikonu sagrāba Ordas tatāri, pārcirta uz pusēm un izmeta. Tomēr brīnumainā veidā to atrada vietējais garīdznieks un salika kopā. Viņam par lielu izbrīnu puses esot saaugušas. Ar laiku ap dievnamu izauga klosteris - Korennajas tuksnesis. Gandrīz pēc 500 gadiem - 1898.gadā nezināmas personas uzspridzināja dievnamu, tomēr ikona palika neskarta, nebija cietis pat kiotas stikls.
Tihvinas Dievmātes ikona. Viens no visvairāk Krievijā godātajiem Dievmātes tēliem. Rokrakstā "Stāsts par Tihvinas Dievmātes ikonu" tās uzrašanos Novgorodas zemēs saista ar 1383.gadu. Nostāsts vēsta, ka svētbilde apstājusies gaisā virs Tihvinkas upes, kur tieši viņai uzcelts Uspeņijas ievnams. Lai gan baznīca 3 reizes dega, katru reizi svētbilde necieta. iespējams, 1383.gads izvēlēts tādēļ, ka 1380.gados uz Krieviju tika atvestas vairākas Odihitrijas ikonas - Dievmātes un Jēzus mazuļa svētbildes, kuras esot gleznojis evaņģēlists Lūka. Saskaņā ar nostāstu ikonas parādīšanās reti apdzīvotos un vēl kristietību nepieņēmušos apgabalos rādīja tās brīnumaino spēku. 
Sākot ar XVI gs. Tihvinas Dievmātes sāka saistīt ar Vlahernas Odihitriju no Vlahernas dievnama Konstantinopolē. No turienes 1383.gadā turku iebrukuma priekšvakarā tā brūnumainā kārtā pārvietojās uz Tihvinkas upes krastu.
1507.-1515.gados pēc lielkņaza Vasīlija pavēles un uz viņa rēķina tika uzcelta Uspenskas akmens baznīca, kas ar laiku kļuva par Tihvinas ikonas mājvietu. Tāda labvēlība bija saistīta ar to, ka ikona bija Maskavas lielkņazu dzimtas aizbildne.
Kazaņas Dievmātes ikona. 1579.gada vasarā Kazaņā bija nepanesams karstums, kas kļuva par iemeslu milzīgam ugunsgrēkam. Tas iesākās netālu no Nikolas baznīcas un pēc tam pārmetās uz Kazaņas kremli. Dzīvību ugunī zaudēja arī kāds strēlis - Daņila Onučins. Reiz viņa meita Matrona redzēja sapni, kurā tai parādījās Svēta Dievmāte un lika tai uzmeklēt vietu, kur atrodas kāda svētbilde, kas būtu jāatrod. Par sapni Matrona pastāstīja tuviniekiem, taču viņai nenoticēja. Tomēr meitene drīzumā atkal ieraudzīja Dievmāti, un arī vēl trešo reizi - tad gan tā pavēstīj, ka meitene miršot, ja neuzmeklēšot ikonu. tad Matrona ar māti devās meklēt svētbildi un tiešām to atrada zemē. Brīnumainā atraduma vietā ieradās arhibīskaps Jeremija ar garīdznieku, un svētbildi krusta gājienā aiznesa uz Blagoveščenskas dievnamu. Jau šī gājiena laikā izdziedinājās divi aklie - Jāzeps un Ņikita.
Tilermas Dievmātes ikona. Viens no nedaudzajiem tēliem, ko vēl Marijas zemes dzīves laikā uzgleznojis pavadonis un Pāvila palīgs evaņģēlists Lūka. Tas esot radīts 46. mē. gadā. Apmēram tai pat laikā Lūka to uzdāvājis nācaretiešu mūkiem, kas bija apmetušies Antiohijā. Pēc neilga laika ikona tika pārvesta uz Jeruzālemi, kur tomēr arī atradās neilgi. 430.gadā Bizantijas imperatora Teodosija II sieva Eidoksija pabija Svētajā zemē un no turienes šo Dievmātes tēlu nosūtīja uz Konstantinopoli, kur to glabāja vairāk kā 7 gadsimtus. Tikai pēc tam, kad Konstantinopoli 1204.gadā sagrāba krustneši, ikona atkal nonāce Jeruzālemē. Tur Tilermas Dievmātes ikona nonāca katoļu rokās - tās jaunie saimnieki bija Sv.Jāņa Bruņinieki ar rezidenci Akrā. 1291.gadā Akra nonāca mameluku rokās, bruņinieki pārcēlās uz Kipru, līdzi paņemdami arī ikonu. No tā laika ikona ceļoja kopā ar Sv.Jāņa bruņiniekiem, kuriem vairākas reizes bija jāmaina dzīvesvieta. Tā, sākot ar 1309.gadu svētbilde 2 gadsimtu laikā atradās Rodas salā, ko bruņinieki atkaroja turkiem un saracēņiem. 1522.gada jūlijā otomaņu sultāna Suleimana I karaspēks izsēdās salā un  ar flotes tabalstu uzbruka Rodas cietoksnim. Neskatories uz sīvo pretestību, pilsēta tika ieņemta. Paošanās noteikumu starpā turkiem bija rakstīts, ka "kavalieriem ļauts atrasties salā 12 dienas, kamēr viņi pārnesīs uz kuģiem svēto pīšļus, svētos traukus no Sv.Jāņa baznīcas, dažādus ordeņa retumus un viņu personīgo mantu, lai salā esošās baznīcas netiktu apgānītas, par ko kavalieri no savas puses atdod kā Rodu, tā arī tiem piederošās salas."
Pēc padzīšanas no Rodas salas, veselus 7 gadus Sv.Jāņa bruņinieki nevarēja atrast sev pastāvīgu mītnes vietu un pārbrauca no vienas Itālijas pilsētas uz citu - Neapolē, Nicā, Romā un ikona bija ar viņiem.
Beigu beigās 1530.gadā Sv.Romas imperators Kārlis V nodeva bruņiniekiem mūžīgā valdīšanā Maltas, Komino un Goco salas līdz ar Tripoles cietoksni Lībijā. Uz Maltu nogādāja arī Tilermas Dievmātes ikonu. Par tās mājvietu kļuva Sanandželas forts. 1571.gadā ikona kopā ar ordeņa relikvijām tika pārvesta uz Valetu un ievietota Tilermas madonnas tornī Sv.Jāņa baznīcā. No tā laika ikonu sāka dēvēt par Tilermas. Tur tā palika vairāk kā 2 gadsimtus.
Ikona te atradās līdz 1798.gada jūnijam, kad salā ieradās Napoleona I karaspēks. Ordeņa lielmestram sala bija jāpamet, līdzi paņēma visas relikvijas, arī šo ikonu. Tad ikonu vadāja pa visu Eiropu, beigu beigās nonākot Austrijā. Pēc tam, kad Krievijas imperators Pāvels I kļuva arī par Maltas ordeņa lielmestru, ikna kopā ar citām relikvijām pēc Austrijas imperatora gribas tika nosūtītas uz Pēterpili - jauno ordeņa rezidenci. Tā Tilermas Dievmātes ikona nonāca Krievijā. Sākumā relikvijas un ikona atradās Ziemas pilī - Spasa Ņerukotvornogo Obraza baznīcā. 1852.-1919.gados visas trīs relikvijas (ikona, gabalu no Jēzus krusta un Jāņa Kristītāja desņica) katru gadu pārveda uz Gatčinas Pils (Dvorcovuju) baznīcu. No šejienes tika izvests krusta gājiens uz Pāvila katedrāli, kur 3 relikvijas 10 dienas tika izstādītas ticīgo pielūgšanai. tad relikvijas atkal aizveda uz Ziemas pili. 
1919.gadā Krievijas Pilsoņu kara laikā ikonu un relikvijas pārveda uz Tallinu. Te tā atradās neilgi un slepus tika nogādāta Dānijā, kur dzīvoja Aleksandra III atraitne Marija. Pēc viņas nāves 1928.gadā meitas Ksenija un Olga nodeva relikvijas Krievu pareizticīgajai baznīcai aiz robežām metropolītam Antonijam. Apmēram 4 gadus ikona atradās Berlīnē. 1932.gadā bīskaps Tihons tās nodeva Dienvidslāvijas karalim. Relikvijas un ikonu novietoja ārpilsētas pils baznīcā Dediņjī salā. 1941.gada aprīlī pirms vāciešu okupācijas 18 gadus vecais Dienvidslāvijas karalis Petrs II un Serbu pareizticīgās baznīcas patriarhs Gabriēls izveda relikvijas uz Sv.Ostrožas Vasīlija klosteri Melnkalnē. Te relikvijas glabāja, kamēr 1951.gadā vietējie specdienestu darbinieki tās izveda uz Titogradu. Pēc tam tās noeva glabāšanā Cetiņas pilsētas Vēstures muzejā.
1993.gada 7.jūlijā Jezus krusta gabals un Jāņa Kristītāja desņica tika pārvesti uz Cetiņas Svētās Dievmātes dzimšanas vīriešu klosteri, kur tie atrodas vēl šodien. Ikona joprojām atrodas tai pašā muzejā.
Bētlemes Dievmātes ikona. Viena no godātākajām kristiešu svētbildēm, kurā attēlota Marija ar Kristus bērnu uz kreisās rokas. Ar labo roku Marija norāda uz Jēzu, domājams, šis žests nozīmē, ka mazulis ir viņas dēls. Pēcāk visas katoļu un pareizticīgo svētbildes, kurās Marija šādi norāda, tika dēvētas par "Odigitrijām."
Svētbildes radīšanas apstākļi nav skaidri. Daļa vēsturnieku uzskata, ka to uzgleznojis evaņģēlists Lūka, pie kam vēl Marijas dzīves laikā. Jāatzīmē, ka šī svētbilde ir vienīgā uz kuras Marija smaida. Ar šo svētbildi saistīta virkne nostāstu, kuros Dievmāte izpaudusies kā kristiešu aizstāve. 
Tā, piemēram, 463.gadā skitu ciltis mēģināja ieņemt Konstantinopoli. Lai atvairītu barbaru uzbrukumu pēc ķeizara Teodosija II sievas Eidoksijas rīkojuma Konstantinopolē tika nogādāta Bētlemes Dievmātes svētbilde un skiti atkāpās. Pēc šī brīnišķā notikuma ikonu ievietoja Valhernas baznīcā, kas atradās blskus ķeizara pilij Konstantinopolē. Te ikmona atradās apmēram 300 gadu. Tomēr eksistē arī versija, ka ikona tika glabāta nevis Valhernas baznīcā, bet gan vienā no Bizantijas galvenā sieviešu kolstera Panagijas Odigitrijas (saīsināti Odigons) baznīcām. No šejienes tad arī otrs ikonas nosaukums - Odigitrija.
988.gadā ikonu uzdāvināja kņazam Vladimiram, kurš to pārveda uz Korsuņu. savukārt Vladimirs nodeva to Novgorodas Sofijas baznīcai, kur to glabāja apmēram 400 gadu. 
Izrādās, šo tēlu nogādāja Krievzemē kā aizsargājošu relikviju Bizantijas ķeizara Vasīlija II meitai (???) Annai, kas devās no Konstantinopoles uz Čerņigovu pie sava nākamā lauleņa - Kijevas kņaza Vladimira.
Vēl viens nostāsts saista šo ikonu ar kristiešu lielmocekli kņazieni Elizabeti Romanovu, kura izdziedinājusies lūdzoties šīs svētbildes priekšā. Tiek arī uzskatīts, ka tieši viņ nodevusišo ikonu Bētlemei. tur tā atrodas līdz pat mūsu dienām - koka kiotā Bētlemes Kristus Piedzimšanas baznīcā.
1927.gadā ikonas priekšā sāka šūpoties lampada. Ticīgie šo dīvainību saista ar zemestrīci, kas notika gandrīz uzreiz pēc šā notikuma. 

Kritika. Akadēmiskā zinātne šos gadījumus uzskata par ticīgo fantāzijas augļiem.

Saites.
Reliģija un reliģiozitāte.