Augi-plēsoņas
- Detaļas
- 2985 skatījumi
XVII gadsimta sākumā, no tropu zemēm atgriezušies ceļotāji un misionāri, stāstīja par augiem vampīriem un kokiem slepkavām. Saprotams, ka nopietni zinātnieki šādus stāstus neņēma par pilnu. Taču biologs Aivens Sandersons ir pārliecināts, ka dažos grūti pieejamos planētas reģionos ir gaļēdāji augi, kuri spēj pievilināt un apēst arī diezgan lielus dzīvniekus.
Augi-kukaiņēdāji. Tādi augi parasti aug vietās, kur ir nabadzīgs organisko vielu slānis, tādēļ iztikai izmanto arī dažādas sīkbūtnes un kukaiņus, ko noedī ar savām lipīgajām, īpaši veidotajām lapām. Tie sastopami visur pasaulē, kur rodama ve'ģetācija - pētnieki ir saskaitījuši ap 630 sugu.no 19 dzimtām. Latvijā sastopamie - rasene, kreimule, pūslene.
Venerīnas mušķērājs. Pagāja daži desmiti gadu un botāniķi atveda uz Eiropu pirmos augu eksemplārus, ko nosauca par Venerīnu mušķērāju. Mušķērāja venerīna, lai pievilinātu mušas, izdala lipīgu bezkrāsainu nektāru, kas pēc smakas atgādina konditorijas sīrupu.
Tiklīdz muša nolaidās ieliektajās bļodiņās ar šī auga skropstiņām, tā „plaukstiņas” sakļāvās - upuris notverts. Jo vairāk kukainis spirinās, jo matiņi ciešāk sakļaujas. Uz lapas virsmas esošie dziedzeri sāk izdalīt gremošanas fermentus. Laupījumu apēd apmēram 10 dienās, pāri paliek vien kukaiņa hitīna apvalks. Vidēji viena lapa var apēst 3-5 kukaiņus.
Pēc kāda laika kukaiņēdāju augi tika atrasti arī Eiropā.
Čārlzs Darvins uzskatīja, ka mušķērāja Venerīna, kad tās ķērājorgāniem pieskaras kukaiņi, izdara tādas pašas kustības kā dzīvnieki ķerot laupījumu. Tāpat domā arī Vladimirs Opritovs, Ņižņijnovgorodas Valsts universitātes profesors. Viņš pētīja plēsējaugu reakciju uz arējiem kairinājumiem. Viņa secinājums bija tāds, ka dažas šo augu reakcijas atbilst reakcijām, kas rodas dzīvnieku nervu šūnās.
Profesors Boriss Golovkins uzskata, ka „indīgie koki tāpat kā to mierīgie zaļie sugas brāļi satur hlorofilu un pilnībā var sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo dzīvei. Taču bez dzīvās piebarošanas tie kļūst vārgi, pārstāj ziedēt un galu galā iet bojā.”
Baltā saracēnija aktīvi aprij mušiņas. Tas ķeršanas tehnoloģija ir tāda pati kā mušķērājai venerīnai. Atšķirība ir tikai tā, ka tā dēvētā ķeramā lapa, raiba, ārēji uzkrītoša, veidota kā pudele ar šauru kakliņu un slīdīgu iekšējo virsmu. Kukainis, kas apsēdies uz viltīgās lapas malas, uzreiz noslīd slazda dibenā.
Saracēnijām ir pat kuņģis - ietilpīgi dobumi ar viena litra tilpumu, kas piepildīti ar gremošanas sekrētu, ko atšķaida lietus ūdens. Kuņģis vienlaikus saracēnijām ir arī aktīvs ķeramais orgāns. Dienā, bet jo īpaši naktī, tas izgaro gaisā reibinošu aromātus. Saracēnijas (aug Afrikā) ir džungļu sanitāri, kas atbrīvo cilvēkus no mušām. Tie skaitās svēti. Saracēnijām par godu tiek rīkoti svētki, kuru dalībnieki sapošas zaļos, no augu šķiedrām pītos kostīmos, kas ir līdzīgi papagaiļu knābjiem. Tieši tā izskatās saracēniju ziedu lamatas.
Kreimule ir necila gaišzaļa, gar malām nedaudz iesārta, gaļīga, mitrā zemē iespiedusies puķe. Tā ir ļoti plēsīga puķe. Kukaiņi, mušas un lieli gliemji aplīp ap kreimuli un vairs nekad netiek prom. Auga matiņi vienā mirklī pārdur hitīna pārvalku, iesmidzina iemidzinošus komponentus. Pa adatiņu izvadkanāliem sākās barības vielu izsūkšana. Dzīres ilgst vairākas dienas un ātri vien lieti noskalo hitīna paliekas no kreimules. No pelēkas tā atkal pārvēršas par zaļu un kukaiņiem tā atkal liekās viesmīlīga. Pats apbrīnojamākais ir tas, ka kukaiņi paši bez piespiešanas izvēlās tās lapu vietas, kur notiek visintensīvākā gremošana. Lidojošajiem radījumiem kā signāls kalpo vājās ultraskaņas vibrācijas, kas ir analogas to kukaiņu spārnu vibrācijas frekvencei, kuri domāti apēšanai. Vismīļākais kreimules ēdiens ir skudras.
Nepente. Vizuāli ļoti interesants augs. Mēdza dēvē arī par krūku augu, jo lapu pārveidnes ir savdabīgu krūku formā, ar kuru palīdzību tiek uzņemtas pārtikas vielas. Kausiņos ir šķidrums, kurā augs izdala gremošanas fermentus, lai sadalītu nomedīto laupījumu. Dabā šie augipārsvarā ir epifīti - izvietojas uz koku zariem, to žāklēs.
