Aliens

Atlantoloģija

„Visi, kam patīk senas leģendas, tagad var brīvi ticēt Platona stāstam par Atlantīdu. Zinātne, vismodernākā zinātne to neuzskatīs par grēku, tā pati aicina to darīt. Tā aizved mūs pie okeāna, kurā noticis ļoti daudz katastrofu, un liek mūsu acu priekšā kopā ar daudzajiem nogrimušajiem kuģiem parādīties arī nogrimušiem kontinentiem un salām, kas apbedīt jūras dzelmē.
Kad redzu šo lielisko un vienaldzīgo jūru, manā iztēlē negribot parādās pēdējais Atlantīdas vakars.”
                                                                                                                                                                                                    Pjērs Termjē

Atlantīdas jautājuma pētniecība ir radījusi veselu zinātnes nozari - atlantoloģiju. Kaut gan vairums akadēmiskās zinātnes aprindu nevēlās atlantoloģiju atzīt par zinātni un uzskata to drīzāk par šarlatānu, dīvaiņu un muļķu darbības lauku. Tomēr, ja paskatās vēsturē, tad redzam, ka šī jautājuma pētniecībai savu dārgo laiku ziedojuši izcili zinātnieki, pasaules gudrākie prāti. Tie nebija nekādi "plānā galdiņa urbēji." Platonu mēs taču uzskatam par ģēniju, vai tad ne? Šajā esejā mēģināsim secīgi izsekot šā jautājuma pētniecības vēsturei.
Atlantīdas pētniecība aptver daudzu zinātņu disciplīnu problemātiku: arheoloģiju, vēsturi, etnoloģiju, etnogrāfiju, toponīmiju, filoloģiju, antropoloģija, zooloģija, botānika, ģeoloģija un astronomija. Ar to gribu teikts, ka pierādījumi Atlantīdas eksistencei jāmeklē daudzās zinātņu nozarēs. Tātad nopietns Atlantīdas pētnieks nevar būt šaurs savas nozares speciālists, tikai arheologs vai vēsturnieks, bet viņam būtu jāseko jaunumiem arī citās zinātņu nozarēs, lai nepalaistu garām iespējamos Atlantīdas pierādījumus.

Atlantīdas pētnieki pirms mūsu ēras.
Senā Ēģipte. II dinastijas faraons Nēho II (?) sūtījis ekspedīciju noskaidrot, kas noticis ar Atlantīdu. Ekspedīcija atgriezusies pēc 5 gadiem neko nenoskaidrojusi. Par šo ekspedīciju vēstīts kāda papirusā, kas pirms Pirmā pasaules kara laikā glabājies kādā Pēterpils muzejā un, pēc visa spriežot, vēlāk pazudis. Šo papirusu lasījis H.Šlīmaņa (Trojas atklājējs) mazdēls Pauls Šlīmanis. Tajā bija vēstīts, ka 2.dinastijas faraons Senta (mūsu ēgiptiešu ķēniņu sarakstā tāda nav!), kas valdījis pirms 46 gadsimtiem, sūtījis Atlantīdas meklēšanas ekspedīciju. No papirusa izrietēja, ka ēģiptiešu senči bija ieradušies no Atlantīdas 3350 gadus pirms šā faraona valdīšanas.
Kāda citā Manetona (tas gan ir stipri apšaubāms, jo cik zināms, tad šā ēģiptiešu vēsturnieka darbi nav saglabājušies un zināmi tikai pēc citu antīko autoru darbiem) spalvai piederošā darbā minēts 13 900 gadu ilgs periods, pirms Ēģiptē valdīja Atlantīdas gudrie. Saskaņā ar šo papirusu Ēģiptes vēsture sākusies pirms apmēram 16 000 gadiem. Mums gan grūti spriest par tādas informācijas ticamību, jo abi papirusi ir nozaudēti.
Tomēr viens gan ir jāņem vērā. Proti, saskaņā ar Platonu, Solons par Atlantīdas vēsturi uzzināja viesojoties Ēģiptē, kad Saisā tikās ar dievietes Neitas tempļa priesteriem.
Neita ir viena no senākajām ēģiptiešu dievēm. Viņas kulta centrs bija Saisa, kas bijusi vecākā un lielākā apmetne Ēģiptē un pirmā Lejas Nīlas galvaspilsēta pēc apvienošanās, kas notikusi ap 3100.g.pmē. Hors Aha -pirmās apvienotās Ēģiptes dinastijas valdnieks uzcēlis Saisā dievietei Neitai veltītu templi, kur noglabājis plāksnītes par Atlantīdu. Neitas vēlākā izpausme bija grieķu dieve Atēna. Pēc Senās valsts norieta dieviete Neita tika pilnībā aizmirsta.
Neitas kulta atdzimšana notika XXVI dinastijas saītu periodā (VII-VI gs.pmē.), kad ēģiptieši atjaunoja gan dievietes templi, gan visvecākos pierakstus. Šīs dinastijas laikā Neitas kults izplatījās visā senajā Ēģiptē. Tieši tad arī Solons apmeklējis Ēģipti - tā apgalvo Platons. Hērodots rakstīja, ka faraons Jahmess (vai Jahmess I ? - cita mūsu ēgiptiešu ķēniņu sarakstā nav, šis ir no 18.dinastijas) tikko kā bija pabeidzis Neitas tempļa atjaunošanas darbus, kad Saisā ieradies Solons.
Neitas templī glabājušās plāksnītes, uz kurām bija pierakstīts stāsts par Atlantīdu. To saturu Solonam pārtulkojis augstais priesteris Sonhiss. Sonhiss ir ēģiptiešu dieva Suhosa, kas zemē pie Nīlas bija pazīstams kā Sebeks, grieķiskais atvasinājums. Sebeks bija ūdens dievība, dievietes Neitas dēls.
Platona piekritējs Krantors 260.g.pmē. personīgi devies uz Ēģipti, un Saisas pilsētā apmeklējis Neitas templi, kur viņš atklājis oriģinālās plāksnītes. Plāksnītes atradušās uz kolonnām Neitas templī. Saisas priesteru iztulkotais teksts pilnībā sakritis ar Platona rakstīto.
Ir tikai viens sīkums. Platona dialogi ir vissenākais avots, no kura mēs uzzinām, ka Solons ceļojuma laikā Ēģiptē no Saisas priesteriem uzzinājis par lielu salu Atlantīdu, kas atradusies aiz Hērakla stabiem. Pārējie antīkie autori rakstot par Solona viesošanos Ēģiptē, tikai atsaucas uz Platonu. Hērodots, apceļojot Ēģipti, uzzināja daudzus interesantus faktus par tās pagātni. Viņš piefiksējis valdnieku un dinastiju vārdus, pierakstījis skaitļus, dievus un mītus. Bet neviens ēģiptiešu priesteris vai vēsturnieks ne ar pušplēstu vārdu neieminējās Hērodotam par Atlantīdu. Tāpat Ēģipti apmeklējis Sicīlijas Diodors, Plīnijs Vecākais un Strabons. Visi viņi detalizēti aprakstījuši Ēģiptes vēsturi, neslēpdami izbrīnu par „neiespējamiem datumiem” saistībā ar šās zemes valdnieku dinastijām, bet, šķiet, viņi neko neuzzināja par Atlantīdu. Ja viņi par Atlantīdu rakstījuši, tad atsaukdamies uz Platona rakstīto.
Laikam jau iemesls tam, ka arī Ēģiptē neviens neatcerējās par Atlantīdu, izņemot varbūt Saisas Neitas priesterus ar kuriem Solons runājis, ir tie paši 9000 gadi. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai izbālētu atmiņas. Tāpat rakstītie dokumenti, kurus piemin Platons savos dialogos, bijuši pieejami tikai Saisā. Tas, protams, nenozīmē, ka tādu nebija arī citur, bet šeit jāatceras, ka visas senatnes lielās bibliotēkas gājušas bojā ugunsgrēkos u.c. Vēl jau pastāv jautājums par to vai Saisas priesteri nogrimušo salu tiešām saukuši par Atlantīdu. Iespējams, ka vārds „Atlantīda” ir šās zudušās civilizācijas grieķiskais nosaukums. Tā kā mēs nemaz nezinām, kā ēģiptiešu priesteri paši apzīmējuši šo noslēpumaino salu, kas atradusies aiz Hērakla stabiem. Kā paši Atlantīdas iedzīvotāji saukuši savu salu, to mēs ne tik nezinām un laikam neuzzināsim. Ģeogrāfiskie nosaukumi laika gaitā izmainās.
Arī pats Platons savā dialogā „Krītijs” sniedz grūti atspēkojamu argumentu tam, ka viņa informācijas avots par Atlantīdu ir negrieķiskas izcelsmes, liekot teikt Krītijam, vai arī citējot viņu, ka arī „helēniskie” (grieķu) vārdi attiecās uz „sveša tipa vīriem”: „...Taču savā ziņojumā man jāizdara vēl kāda īsa piezīme, lai jūs neizbrīnītos, dzirdot hellēniskus vārdus tur, kur tiek runāts par sveša tipa vīriem; jo jums jāzina tā iemesli. Solons, kurš gribēja izmantot šos vārdus savā darbā, pētīja to īsto nozīmi un atklāja, ka ēģiptieši, proti, tie, kas vārdus bija pierakstījuši, pārtulkojuši tos savā valodā. Pats viņš vēlreiz apsvēra katra vārda nozīmi un pierakstīja tos, pārtulkotus mūsu valodā.”
Mēs, protams, varam, cerēt, ka nākotnē arheologi Ēgiptē uzies kādu nezināmu papirusu, kas varētu kaut netieši apliecināt Platona dialogos sniegto informāciju. Varbūt šādas rakstiskas ziņas par Atlantīdu atrodamas pazemes kamerā zem Lielās sfinksas, kuru savos pētījumos atklāja Šohs un Vests? Varbūt tā ir Keisija pareģotā „Pierakstu zāle”? To mēs nezinām, jo Ēģiptes oficiālas varas iestādes neļāva Šoham turpināt šos daudzsološos pētījumus. Noslēpums paliek neatklāts. Sapņot, taču nav aizliegts. Un, kā ir ar kolonnām ar uzrakstiem Neitas tempļa drupās Saisā? Vai tur ir veikti kādi arheoloģiski izrakumi? Nevar būt, ka kolonnas ir pazudušas bez pēdām. Izputējušas.

Homērs (VIII gs.pmē.). Daudzi Atlantīdas pētnieki norādes par Atlantīdu ir meklējuši Homēra poēmā „Odiseja. Tad arī šajā esejā mēģināšu iztirzāt šo jautājumu, jo, kas zina, varbūt tiešām „Odisejā” atbalsojas atmiņas par Atlantīdas civilizācijas lieliskumu un varenību. Kāda eposa „Odisejs” vietā Homērs runā par Kimmeriešu zemi, kas atradās
„...pāri Okeāna straumei,
Redzēsi lēzenus krastus un tuvu Peserfones birzis.
Papeles augstas visapkārt un vītolu zarus bez augļiem...
Kimmeru vīri tur dzīvo un pilsēta viņiem tur celta,
Mūžam tur migla un nakts un mūžām tur mākoņi tumši,
- Mirdzošā Hēlija seja ne reizes tiem neatspīd gaiši...”

Kimmeriešu zemē atradās ieeja mirušo valstībā, kur valdīja Zeva brālis Aīds. Daudzas tautas mirušo valstību iedomājās atrodamies tālu rietumos aiz okeāna (seno ēģiptiešu Amenti, šumeru-babiloniešu Arala, ķeltu Avalona u.c.).
Homērs raksta par Elisijas (Elizejas) laukiem, kuri atradās aiz Hērakla stabiem:
„Aizvedīs mūžīgie dievi Elīsijas klajumā tevi.
Zemes vistālākajā malā, kur gaišmatis Radamants mājo
Mirstīgajiem ļaudīm pēc nāves tur nolemta laimīga dzīve.
Nav tur ne sniegainas vētras, ne ledainas ziemas, ne lietus.
Tikai tur okeāns dziļais jo tīkamo zefīra elpu
Nerimstas raidīt pret krastu un veldzināt mirstīgo sirdis.”
Cits grieķu dzejnieks pēc Homēra - Hēsiods (VII gs.pmē.) darbā „Dienas un darbi” raksta par Svētlaimīgajām salām tālu rietumu okeānā.
Vai gadījumā leģendas par Svētlaimīgo salām, Elīsijas laukiem nesatur atmiņas par Atlantīdu kā kultūras un civilizācijas centru. Atlantīdas civilizācijas laiku senie cilvēki varēja atcerēties kā Zelta laikmetu.
Hēsiods „Dienas un darbi” atstāsta mītu par pieciem (vai četriem) laikmetiem. Pirmais laikmets bija Zelta laikmets, kad cilvēki dzīvoja nepazīdami rūpes, slimības un vecumu. Zelta laikmetā par pasauli valdīja Krons. Ar katru nākamo laikmetu cilvēka dzīves apstākļi pasliktinājās un arī paši cilvēki pagrima arvien vairāk.
Seno indiešu kosmogoniskais mīts vēsta par četriem laikmetiem - jūgām. Pirmā jūga Satjajūga vai Kritajūga tiek raksturota kā vislaimīgākais laiks cilvēces vēsturē.
Cilvēces mīti par paradīzi, kuru senči zaudēja iespējams ir transformētas atmiņas par Atlantīdas civilizācijas Zelta laikmetu. Ļaunā un labā atzīšanas koka un čūskas simbolika atspoguļo atmiņas par grandiozu katastrofu, kura iznīcināja augsti attīstītas civilizācijas centru - Atlantīdu. Viena no čūskas simboliskajām nozīmēm ir tāda, ka tā ir lielo ūdeņu, grēku plūdu, katastrofas simbols. Savukārt labā un ļaunā atzīšanas koks šajā gadījumā nozīmē bojāgājušās civilizācijas intelektuālos un tehnoloģiskos sasniegumus, kuri gāja zudumā katastrofas laikā.
Tagad atgriežos pie Homēra „Odisejas.” Tajā pieminēta vientuļā Ogigijas sala, kas atradās jūras vidū. Ogigijas sala piederējusi nimfai Kalipso. Īpaši izceļams fakts, ka nimfa Kalipso bija titāna Atlanta meita, kas „...turēja stabus, kas debesis no zemes šķīra.”
Septiņus gadus pie Atlanta meitas Kalipso nodzīvoja Itakas valdnieks, Trojas kara varonis Odisejs. Visus šos septiņus gadus viņš pavadīja Ogigijas salā, nemitīgi ilgodamies pēc dzimtās Itakas, pēc mežiem bagātā Neirita kalna, pēc uzticīgās, skaistās sievas Penelopes un dēla Telemaha u.c. Viņš atteicās no nemirstības un mūžīgās jaunības, ko tam piedāvāja nimfa Kalipso, lai tik varētu atgriezties Itakā.
Pati sala bija mežiem bagāta, auglīga: auga papeles, platānas, ciedri, cipreses un alkšņi. Koku lapotnēs ligzdoja daudz dažādu sugu putnu.
Nimfas alu apvija vīnkoka stīgas ar pilniem vīnogu ķekariem.
Pļavās ziedēja vijolītes, selerijas. Četri avoti deva sākumu četriem strautiem. Tie burbuļodami plūda cits citām līdzās. Var būt, ka salas apraksta pamatā ir kaut kādas atmiņas par Atlantīdu.
Taču diezin vai Ogigijas salu var identificēt ar Atlantīdu. Visticamāk, ka tā bija kāda atlantu kolonija, nevis pati Atlantīda. Jāņa Kārkliņa grāmatā „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusi zeme” (izdota 1939. gadā) izteikta doma, ka Ogigijas sala bija kāda no Kanāriju vai Azoru salām, kur uzturējies Odisejs. Šeit jāmin interesants fakts, ka Kanāriju salu iedzīvotāji guanči bija pārsteigti par eiropiešu (spāņu) ierašanos, jo bija pārliecināti, ka ir vienīgie cilvēki, kas izdzīvojuši pēc katastrofas.
No Ogigijas salas Odisejs, pārcietis nāves briesmas, nokļuva Sherijas salā, kur dzīvoja laimīgā faiaku tauta, par kuru valdīja gudrais valdnieks Alkinajs.
Homērs apraksta Sherijas skaisto dabu, pilsētas varenos mūrus un lielo ostu, kur noenkurojušies daudz kuģu. Lielu vērību Homērs velta Alkinoja pils un dārza aprakstam. Pils sienas bija no vara, dzega bija no dzelzs, zelta durvis, sudraba palodas, vara slieksnis. Durvju abās pusēs stāvēja zelta suņi, kas bija dzīvi - viņi sargāja ieeju. Tos bija kaldinājis Hēfests (vai runa ir par robotiem?!). Sēdekļi skaisti izrotāti, pārklāti ar smalki austām segām bija novietoti gar sienu. Uz pakāpieniem stāvēja četri jaunekļi, arī no zelta - rokās tie turēja degošas lāpas.
Alkinoja dārzā augļu koki augļus deva visu gadu, tur vīnogas vāca gan vasarā, gan ziemā, puķes šajā dārzā nekad nepārstāja ziedēt.
Tur bija divi avoti: viens avots plūda uz dārzu, otrs avots plūda uz pili, kur faiaki ņēma ūdeni.
Daudz, kas šajā stāstījumā par Sheriju atgādina Platona Atlantīdas aprakstu. Piemēram, Alkinoja pils līdzinās atlantu ķēniņa pilij. Neiztrūkst arī divi avoti dārzā.
Homērs „Odisejā” faiakus slavē kā izveicīgus jūras braucējus. Viņu kuģiem nebija vajadzīgs stūrmanis, jo tie paši atrada ceļu uz ostām, tikai doma tos vadīja. Vētra un jūras bangas neapdraudēja faiaku kuģus.
Neatkarīgi no tā, vai ar Sherijas salu domāta Korfu sala (Jonijas jūrā), vai Tartēsa, no kuras savu nosaukumu ieguva slavenie feniķiešu kuģ i- „Tarsišas kuģi” - vai varbūt Krētas sala ar tās augsti attīstīto kultūru un lielo jūras floti, vai pati Atlantīda, bet neapstrīdami ir tas, ka Homērs aprakstījis augsti attīstītu agrīnu civilizācijas centru.
Čārlzs Berlics grāmatā „Atlantīda” raksta: „Tomēr, vārds Sherija sastopams tikai „Odisejā,” tāpēc atbilde var slēpties pašā vārda nozīmē, ja tāda ir. Tā kā shera feniķiešu valodā nozīmē „tirdzniecība” jeb „komercija,” tad šis vārds varētu būt lietots kā parasts nosaukums, lasītājam zināms, tā laikmeta tirdzniecības centram un tādejādi bija viens no tālajiem rietumu centriem, tādiem kā Tartēsa vai Gadesa, sala vai salas kontinents Atlantijas okeānā.”
Rezumē šeit ir tāds, ka Odisejs diezin vai atpakaļcelā no Trojas apmeklējis Atlantīdu, jo eposā aprakstītie notikumi attiecās uz 12.gs.pmē., bet Platona dotais Atlantīdas bojāejas laiks ir aptuveni 9500.g.pmē. Kaut gan nevar izslēgt domu, ka Ogigijas un Sherijas salas varēja būt atlantu (pēcteču) kolonijas ar pārvaldi pēc Atlantīdas parauga.

Solons (640.-560.g.pmē.). Solons bija viens no septiņiem Grieķijas gudrajiem, ievērojams Atēnu politiķis, kas veica reformas un iedibināja likumu kodeksu, tas veidoja klasiskās civilizācijas politisko pamatu. Turklāt Solons bija pirmais izcilais Atēnu dzejnieks. 571.g.pmē. (šis gads ņemts no Dēnikena grāmtas) Solons ceļoja uz Ēģipti un izkāpa krastā Naukrātē, grieķu tirgotāju ostā Nīlas upes Kanopes atzarā. 16 km attālumā no šās ostas atradās Saisa, 26.dinastijas galvaspilsēta Nīlas deltā. Šajā pilsētā atradās dievietes Neitas templis. Saisā atradusies arī tulku skola.
Neitas templī Atlantīdas vēsture bija saglabāta hieroglifos, kas bija rūpīgi iecirsti vai uzkrāsoti uz kolonnām. Šos uzrakstus Solonam pārtulkojis augstais priesteris (Dēnikena grāmatā - rakstvedis) Sonhis (Sonchis). Atgriezies Atēnās, Solons Ēģiptē noklausīto priesteru stāstījumu par Atlantīdas vēsturi sīki iestrādājis poēmā Atlantikos. Tomēr līdz galam poēmu pabeigt Solonam neļāva politika. Ne visi bija apmierināti ar Solona reformām. Solons nomira 560.g.pmē. Pēc 150 gadiem Solona nepabeigtā poēma nonāca Platona rokās, kurš balstoties uz to uzrakstīja divus dialogus - „Tīmajs” un „Kritijs.”
650 gadus pēc Solona nāves Plūtarhs uzrakstīja Solona biogrāfiju, kuru tā arī sauca „Solona dzīve.” Plūtarhs raksta, ka Solons „apņēmies ietvert vārsmās šo diženo Atlantīdas vēsturi, ko viņam izstāstījuši Saisas gudrie,” bet neesot varējis to izdarīt lielā vecuma dēļ.

Statijs Seboss. Grieķu ģeogrāfu un Platona laikabiedru Statiju Sebosu saistībā ar viņa detalizēto Atlantīdas aprakstu pieminējis romiešu zinātnieks Plīnijs Vecākais. Diemžēl visi Statija darbi gājuši zudumā līdz ar klasiskās civilizācijas bojāeju (tā Frenks Džozefs).
Tomēr stipri apšaubāms šķiet apgalvojums, ka Statijs Seboss bija Platona laikabiedrs, jo citur mēs atradām informāciju, ka viņš darbojies ap 100.g.pmē. Viņa izteikums, ka tas 40 dienas burājis no Gorgades līdz Hesperīdām, bija izraisījis daudzu pētnieku interesi, īpaši Endrū Kolinsa. Gorgades, parasti pieņem, varētu būt bijušas Zaļā raga salas (Cape Verde). Lai kā, Hesperīdu identificēšana ir bijusi daudz strīdīgāka, līdz populārākajam viedoklim, ka tās bijušas Kanāriju vai Azoru salas. Tomēr, Kolinss bija drosmīgi novietojis Hesperīdas Karību jūrā savā Gatway to Atlantis.

Milētas Dionīsijs. Milētas Dionīsijs, kurš savas rokas protēzes dēļ saukts par „Ādas roku,” pirms Platona ap 550.g.pmē. uzrakstīja „Ceļojums uz Atlantīdu.” Dionīsija manuskripts tika uziets rakstnieka un vēsturnieka Pjēra Benuā personiskajos dokumentos. Diemžēl tas pazuda, kad restauratori un dažādi interesanti sāka šo manuskriptu izmantot pēc Benuā nāves.
Tā raksta Frenks Džozefs savā esejā „Atlantoloģija - psihiski slimu vai iedvesmas pārņemtu cilvēku nodarbe” (iekļauta Dž.Duglasa Kenjona sastādītajā krājumā „Aizliegtā Vēsture”). Citur mēs uzdūrāmies informācijai, ka Milētas Dionisījs, saukts arī par Skitobrachionu, dzīvojis 2.gs.pmē. vidū un rakstījis grāmatu, kurai licis virsrakstu „Argonautika.” Tā kā katram ir izvēle piekrist Frenka Džozefa sniegtajiem datiem vai noraidīt tos, kā neticamus un apšaubāmus. No Milētas Dionīsija darba Sicīlijas Diodors smēlies informāciju par amazoņu un atlantu karu.

Mitilēnes Dionīsijs (430.-367.g.pmē.). Šis grieķu vēsturnieks, balstoties uz pirmsklasiskajiem avotiem, rakstīja, ka „bargais Poseidons izkustinājis Flegijas salu no vietas, satricināja un nogremdēja jūras viļņos ar visiem tās iedzīvotājiem.” Iespējams, ka ar ugunīgo Flegijas salu domāta Atlantīda.

Hērodots (5.gs.pmē.). Hērodots par atlantiem raksta kādā Lībijas (Āfrikas) tautām veltītā nodāļā: „Tie apdzīvo kalnu, kuru sauc par Atlasu, un no šā kalna cēlies viņu vārds.”
Hērodots raksta, ka atlanti neēda gaļu un neredzēja sapņus. Atlantu zeme atradusies 50 dienu gājiena attālumā no Ēģiptes uz rietumiem. Taču der iegaumēt, Hērodots nekur nepiemin Atlantīdu.
Hērodots savā darbā vēsta par sāls iegulu rajonu, kas robežojās ar Atlanta kalnu grēdu: „Tā ir šaura, pilnīgi apaļās formas un tik augsta, ka tās virsotnes nemaz nevar saskatīt. Mākoņi nekad neatkāpjas no tām - ne vasaru, ne ziemu. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka šie kalni esot debesu kolonnas. Šo kalnu vardā nosaukti arī cilvēki, proti, viņi tiek saukti par atlantiem...”
Hērodots ticēja, ka Atlantijas okeāns ieplūdis Vidusjūrā, kad zemestrīce sagrāvusi zemes tiltu pie Gibraltāra. Kad Ēģiptes pakalnos atrada jūras gliemežvākus, Hērodots pieļāva iespēju, ka agrākas zemes nogrimušas jūrā un tagadējās ir kādreizējā jūras gultne.

Platons (428.-347.g.pmē.). Platons mums ir īpaši mīļš, jo bez mācības par idejām un ideālo valsti, viņš atstājis mums stāstu par Atlantīdu, kas mūsuprāt nav Platona ideālās valsts ilustrācija, kaut vai tāpēc vien, ka Atlantīdas civilizācijas apraksts dialogos „Tīmajs” un „Kritijs” neatbilst tai ideālajai valstij, kuru viņš aprakstījis dialogos „Likumi,” "Valsts", un Politiķis.”
Dialogs "Likumi." Arī dialogā „Likumi” Platons pievēršas ļoti senas pagātnes jautājumiem, tajā Platons sarunājas ar kādu viesi no Atēnām, ar Kleiniju no Krētas un lakedemonieti Megilu. Viņi runā arī par seniem laikiem. Atēnietis saka: „Aplūkojot tuvāk, redzams, ka gleznas un izrotātās kolonnas, kas radītas pirms desmittūkstoš gadiem, ar to domājot tiešām desmittūkstoš gadus, nevis kādu aptuvenu, nenoteiktu skaitli, nav ne skaistākas, ne arī neglītākas...”
Šajās citētajās rindās grieķis īpaši akcentē, ka viņš desmittūkstoš gadus domājis vārda tiešajā nozīmē. Tas ir saprotams, jo senie grieķi visu, kas lielāks par skaitli 10 000 uzskatīja par kaut ko vidēju starp „lielu” un „bezgalīgu.”
Turpinājumā vīri pilnīgi nopietni pārrunā agrāko kultūru bojāeju. Viņi nerunāja par nelielām tautu grupām, kas cietušas no dabas kaprīzēm vai kara. Vīri runāja par globālu katastrofu, kuru izraisīja lieli plūdi. Platons raksta, ka tikušas iznīcinātas veselas zemes un pilsētas. Izdzīvojušas nelielas cilvēku grupas, kas bija patvērušās kalnos. Izdzīvojušie cilvēki pārvaldīja podnieka mākslu, prata medīt, izgatavot audumus un vienkāršos saimniecības priekšmetus, taču viņi neizmantoja metāla darbarīkus. Regress. Civilizācija bija gājusi bojā katastrofā un cilvēkiem vajadzēja visu sākt no jauna. Kāda dievība iemācīja cilvēkiem iegūt metālu, „lai grūtajos apstākļos, kādos atradās cilvēku dzimums, tas atkal iegūtu jaunu stimulu un augšanas spēku.
Platons detalizēti apraksta, kā pilsētas, kas atradās pie jūras un līdzenumos, nogrima, un visas metālu raktuves tika aizbērtas, kā dēļ metāla rūdu nebija vairs iespējams iegūt. Cilvēki zaudēja darbarīkus, zināšanas daudzās jomās, tai skaitā valsts pārvaldes mākslu. Nākamajām paaudzēm, kas nāca pēc šis katastrofas, nebija ne mazākās nojausmas, ka bija pagājuši daudzi jo daudzi tūkstoši gadu.
Platona dialogi „Tīmajs” un „Krītijs.” Par zudušajām civilizācijām Platons runā ne tikai dialogā „Likumi.” Dialogos „Timajs” un „Kritijs” Platons izklāsta Atlantīdas salas vēsturi, kas vienā ļauna naktī un dienā gāja bojā milzīgos plūdos un zemestrīcēs.
Šie dialogi mūs interesē tāpēc, ka tur sniegts Atlantīdas apraksts, un tie ir galvenais avots Atlantīdas jautājumā pētniecībā. Tie, īpaši „Kritijs,” izceļas ar detalizētu un lietišķu šīs zudušās civilizācijas aprakstu un tāds apraksts tikpat labi iederētos Hērodota vai Tukidīda darbos. Protams, šajos dialogos ir arī dievi, dievietes un titāni, taču arī Hērodota „Vēsturē” dievi un dievietes spēlē nozīmīgu lomu.
Izplatītais izskaidrojums, ka stāsts par Atlantīdu „Tīmajā” un „Kritijā” ir mācības par ideālu valsti pamatā ir kļūdains vairāku iemeslu dēļ. Frenks Džozefs min sekojošus argumentus pret šo skaidrojumu (Dž.Duglass Kenjons „Aizliegtā vēsture”):
· kaut gan viņš acīmredzami apbrīno tās augsti attīstīto kultūru, Atlantīda nebija „Valstī” aprakstītas sabiedrības spoguļattēls. Starp abām pastāvēja nozīmīgas, pat fundamentālas atšķirības. Viņa autoritatīvais ideāls, valdnieku-filozofu režīms, bija vienas rases pārvaldīts, nevis plašs, dažādu tautu sajaukums, kur monarha absolūto varu ierobežoja viņam līdzīgu karalisku personu padome;
· pat tādā gadījumā, ja Atlantīda būtu veidota pēc darbā „Valsts” aprakstītā parauga (tā tas nebija), nevajadzīga, ar filozofiju nesaistītā materiāla pievienošana (gari arhitektūras, kanālu, ģeogrāfijas un vēstures apraksti) nespēj vēl labāk ilustrēt jelkādas idejas, kas jau nebūtu rūpīgi aplūkotas „Valstī,” tādējādi radot daudz lieku atkārtojumu, kas nebija pieredzēts nevienā cilvēka pierakstītajos darbos;
· turklāt Atlantīda izvirst, tādējādi sagādājot dieviem iemeslu tās sodīšanai - diez vai tādu likteni Platons bija cerējis padarīt nemirstīgu kā savu ideālu. Viņa stāsts parādās pienācīgā gaismā, kad apjaušam - tas nebija iecerēts kā savdabīga anomālija starp citiem viņa filozofiskajiem darbiem, bet gan vairāk kā pirmā daļa nepabeigtā antoloģijā par galvenajiem notikumiem, kuri lielā mērā bija veidojuši pasaules vēsturi līdz viņa laikam. Tā bija skaidrojoša vēsture pēc sava būtības - vēl viens filozofisks darbs.
„Tīmajā” aprakstīta pasaules radīšana, cilvēku daba un pirmās civilizētās sabiedrības. Vēl tas vēsta par Solona sarunu ar Neitas tempļa priesteriem Saisā, kuru tas apmeklējis sava Ēģiptes ceļojuma laikā. Priesteri pastāstījuši pārsteidzošu stāstu par Atēnu dibināšanu, par to, ka atēnieši 9000 gadus pirms Solona viesošanās Saisā uzvarējuši milzīgu armiju, kas nākusi no Atlantijas. Pats galvenais, Neitas priesteri pavēstījuši par lielu salu, kas atradusies aiz Hērakla stabiem. Tas viss aprakstīts Tīmajā.
Dialogā „Kritijs” Platons sniedz jau izvērstāku Atlantīdas aprakstu, kuru mēs šajā reizē tuvāk neapskatīsim, jo tas jau ir izdarīts citās esejās. Acīmredzot „Krītijs,” kas nezināmu iemeslu dēļ netika pabeigts, bija iecerēts kā pilns ziņojums par Atēnu-Atlantīdas karu un tā sekām. Noslēguma daļā bijis paredzēts sniegt nesenās pagātnes izšķirošo notikumu apskatu. Tā Frenks Džozefs.
Dialogs „Politiķis.” Tajā Platons raksta: „Tas bija saules un citu zvaigžņu lēkta un rieta apgriešanās brīnums. Proti, tur, kur tās tagad aust, pirms tam tās bija rietējušas un pretējā pusē atkal uzausa...”
Par ko ir runa? Par Zemes ass apgriešanos, tās virziena maiņu? Zemes ass nobīde tiešām būtu izraisījusi milzīgus plūdus.
Platons-vēsturnieks. Mēs Platonu galvenokārt pazīstam kā ģeniālu filozofu, kurš nodarbojies ar gnozeoloģijas, ontoloģijas un ar tautu politisko dzīvi saistītiem filozofiskiem jautājumiem. Vēsturnieks Platons vairumam nav pazīstams un nekādi nevēlamies viņam uzticēties kā vēsturniekam. Taču tikai 20.gadsimtā kļuva iespējams pārbaudīt Platona darbos atrodamās vēsturiskās ziņas. Ilgu laiku Platona aprakstu par svēto avotu, kas tecējis caur Akropoli, uzskatīja par mītu. Taču, kad tika atrastas Mikēnu māla lauskas no 13.gs.pmē., uz kurām bija attēlots avots Akropoles vidū, pētniekiem nācās mainīt savas domas par Platonu kā vēsturnieku. 1938.gadā veiktajos izrakumos atklāja, ka zemestrīces rezultātā tika aizbērts pazemes strauts tieši tajā vietā, kuru bija norādījis Platons. 20.gs. 50.gados grieķu, vācu un amerikāņu arheologu apvienotā komanda atklāja 5.gs.pmē. veikto Atēnu rekonstrukciju. Noskaidrojās, ka Atēnas negaidīti precīzi atbilst Platona aprakstītajai pilsētai. Tātad nav nekāda pamata Platonu noniecināt kā vēsturnieku. Augstāk minētie fakti kalpo kā arguments tam, ka Atlantīdas apraksts ir tikpat ģeogrāfiski un vēsturiski precīzs un ticams.
Vācu ģeogrāfijas vēsturnieks R.Henings rakstīja: „Iespējamība, ka Platona Atlantīda varētu būt tikai izdoma, mums jānoraida aiz sekojošiem iemesliem. Kādas izdomātas zemes piesaistīšana noteiktiem ģeogrāfiskiem apzīmējumiem ir kaut kas pasaules literatūrā nesastopams. Bet Platons nepārprotami norāda uz Herkula(Hērakla) stabiem, Gadira (Gaddir, Kadiksa) apgabalu un vēl citām vietām. Visos līdzīgos mītos ir sadzirdama tālas vēstures atbalss.”
Tomasa Teilora „Tīmaja” un „Krītija” tulkojuma priekšvārdā R.Keitsbijs Taliafero raksta: „Tas man šķiet tikpat vismaz tikpat labi pārbaudīts kā jebkurš cits senā vēsturnieka stāstījums. Patiešām, viņu [Platonu], kas apgalvo, ka patiesība ir visa labā avots gan dieviem, gan cilvēkiem, un kura darbi veltīti kļūdu konstatēšanai un pārliecības izpētei, nekādi nevar turēt aizdomās par tīšu cilvēces krāpšanu, publicējot patiesībā neparastu izdomājumu, kas ir precīzs visos vēsturiskajos sīkumos.”
1956.gadā klasiskās vēstures profesors Sorbonnā Albērs Rivāns paziņojis, ka „Tīmajs” un „Krītijs” ir senu vēsturisku tradīciju atspoguļojums. Šāds franču zinātnieka paziņojums „piešķir vēl lielāku svaru ģeogrāfiskajām un ontoloģiskajām norādēm abās grāmatās” (Ivans Lisners).
Atcerēsimies, ka Platona dialogos „Tīmajs” un „Krītijs” darbojošies varoņi bija sava laika slavenības, izcili vīri, kas ieņēma augstu stāvokli sabiedrībā. Pats galvenais Platona varonis bija Solons, viens no septiņiem Grieķijas gudrajiem, Atēnu likumdevējs, kurš no sava Ēģiptes ceļojuma uz Grieķiju atvedis stāstu par Atlantīdu. Tad vēl varam minēt Tīmaju, dabas pētnieku un astronomu no Lokri, kurš pārstāvēja Pitagora mācību un matemātiku. Vēl viena svarīga persona bija Krītijs jaunākais, Platona mātes brālis, orators, politiķis, dzejnieks, filozofs un viens no Trīsdesmit tirānu vadoņiem.
Saskaņā ar Krītija jaunākā stāstīto, Solona nepabeigtais manuskripts nonāca pie viņa brāļa Dropīda, Krītija vecvectēva. Tādējādi manuskripts Atlantikos kļuva par dzimtas īpašumu. Nav izslēgts, ka Platons pats turējis savās rokās un lasījis šo manuskriptu.
Ja Platons Atlantīdu bija izdomājis, tad kāpēc viņam vajadzēja savā pasaku stāstā iesaistīt slavenu vīru vārdus, tostarp savu mātesbrāli Krītiju, kuru Atēnas visi pazina un cienīja? Tā rīkodamies, Platons noteikti būtu sabojājis savu reputāciju, bet nekas tāds mums nav zināms. Diez vai Krītijs būtu mierīgi noskatījies, kā viņa vai vecvectēva vai Solona vārds tiek izmantots melu stāstā kā pamatojums tā patiesumam. To, ka Krītija īpašumā atradies stāsta par Atlantīdu rakstiskais variants apliecina šāda rinda dialogā „Krītijs”: „...šie pieraksti piederēja manam vectēvam, un tagad tie pieder man...” Ja visa saruna, kas atspoguļota abos dialogus ir no paša sākuma Platona izdomāta, tad tās dalībniekiem, kas taču bija Platona laikabiedri, vajadzēja celt iebildumus - šajā rindkopā izmantotie argumenti ir no Dēnikena grāmatas.
Tomēr, kā raksta Frenks Džozefs, dialogi „„Tīmajs” un „Krītijs” nav stenogrāfiski, vārdu pa vārdam fiksētu runu pieraksti, bet vairāk gan runas, kas izkārtotas tā, lai ilustrētu domas, saliekot argumentus vispārliecinošākajā loģiskajā secībā, - tas bija standartuzdevums augstās retorikas klasiskajās skolā.”
Manuprāt, Frenka Džozefa argumenti ir daudz pārdomātāki un pamatotāki par Dēnikena argumentiem, jo viņš ņem vērā dialogu sarakstīšanas laiku. Toties no Dēnikena grāmatas lasītājam rodas iespaids, ka Platons gluži kā sekretāre pierakstīja Sokrāta, Tīmaja un Krītija sarunas, kaut gan abi dialogi sarakstīti tad, kad visticamāk dialogu „Tīmajs” un „Krītijs” varoņi jau labu laiku bija tai saulē. Kā raksta Frenks Džozefs, Platons stāstā par Atlantīdu izmantojis standarta retorikas paņēmienu. Taču mūsuprāt argumenti, ka Platona stāsts atspoguļo reālus vēsturiskus, ģeogrāfiskus un ģeoloģiskus faktus, ir pietiekami pārliecinoši un vērā ņemami, lai noraidītu vispārpieņemto skaidrojumu, ka ar Atlantīdu Platons aicinājis sabiedrību veidot ideālu valsti. Un es uzskatu, ka Solona manuskripts Atlantikos patiešām atradies Kritija ģimenes īpašumā un Platons noteikti bija to lasījis un izmantojis, rakstot dialogus „Tīmajs” un „Krītijs.”
Iespējams, ka pats Platons apmeklējis Neitas templi Saisā, Ēģiptē un redzējis oriģinālas plāksnītes. Tiesa par to varam runāt tikai pieļāvuma formā.
Šo visu es rakstīju, lai atspēkotu apgalvojumu, ka stāsts par Atlantīdu ir pamatā Platona mācībai par ideālu valsti(šis apgalvojums atrodams esejās „Atlantīda- aizvēstures civilizācijas bojāeja” un „Platons par Atlantīdu”).
Fragmenti no „Tīmaja” un „Krītija” citēti esejā „Platons par Atlantīdu.”

Aristotelis (384.-322.g.pmē.). Aristotelis, Platona skolnieks, arī grieķu ģēnijs filozofijā, bija pirmais garajā skeptiķu rindā, kas apšaubīja Atlantīdas eksistenci. Viņa secinājums bija šāds: „Viņš, kurš to (Atlantīdu) radīja, to arī iznīcināja.” Taču vienlaikus viņš rakstījis par lielu salu Atlantijas okeānā, kuru kartāgieši pazinuši ar nosaukumu Antilija.
Kāda Aristotelim piedēvētā manuskriptā izteikta doma, ka pastāv arī citi kontinenti: „Droši vien ir daudz citu kontinentu, kurus no mums šķir jūras, kas jāšķērso, lai tos sasniegtu, - citi lielāki, citi mazāki, bet visi mums neredzami. Visām salām ir sakars ar mūsu jūru, gan apdzīvotajai pasaulei ir sakars ar Atlantiju, gan daudziem citiem kontinentiem ir sakars ar jūru...”

Teopomps (4.gs.pmē.). Vēsturnieks Teopomps (Theopompus) rakstīja par Meropa (Meropis) kontinentu viņpus okeāna. Šis apraksts ir iekļauts viņa daudzsējumu Philippica 8.grāmatā, kurā ir dialogs starp ķēniņu Midu un Silēnu, Dionīsa biedru. Silens aprakstīja meropīdus, cilvēkus, kuru augums bijis divreiz lielāks par normālo, un kuri apdzīvoja divas pilsētas Meropas salā: Eisēbu (Eusebes, Εὐσεβής - „dievbijīgo pilsēta”) un Mačimu (Machimos, Μάχιμος - "kareivīgo pilsēta”). Viņš arī ziņojis, ka desmit miljonu liela kareivju armija šķērsoja okeānu, lai iekarotu Hiperboreju, bet atteicās no šā nodoma, kad viņi saprata, ka hiperboreji ir vislaimīgākie cilvēki uz Zemes.

Krantors no Solas (330.–275.g.pmē.). Krantors - ievērojams Aleksandrijas bibliotēkas zinātnieks, Platona piekritējs un kometētājs personīgi apmeklējis Neitas templi Saisā, kur atklājis oriģinālās plāksnītes, kuras apstiprinājušas Platona stāstu. Kad noticis šis apmeklējums, man nav zināms. Frenks Džozefs min 260.g.pmē. Prokls raksta, ka Krantora apmeklējums noticis 300 gadus pēc tam, kad Saisā viesojies Atēnu likumdevējs Solons. Ja Solona vizīte notikusi 571.g.pmē., tad, atņemot 300 gadus, sanāk, ka Krantors Saisā Neitas templi apmeklējis 271.g.pmē., bet tad viņa miršanas gadu skaitlis ir nepareizs (tas, starp citu, ir norādīts Dēnikena grāmatā). Tieši tādā nolūkā Krantors bija ieradies Saisā, lai gūtu apstiprinājumu Platona vēstījumam par Atlantīdu. Priesteru tulkojums pilnībā apstiprinājis Platona stāstījumu. Krantors atzīmējis, ka Atlantīdas vēsture bijusi pierakstīta uz plāksnītēm, kas klāja pilāru Neitas templī. Interesanti, ka Platona dialogā „Kritijs” stāstīts, ka valdnieku likumi bija iemūžināti plāksnītēs, kas sedza kolonnu Poseidona templī Atlantīdā. Par Krantora ceļojumu uz Saisu vēsta mē. neoplatonisma skolas filozofs Prokls. Krantors bija arī tas, kas pirmais publicējis Platona dialogus. Viņa darbs, komentāri par Platona „Tīmaju,” ir zudis, bet to pieminējis Prokls, kura laikā tas vēl bija pieejams.

Rodas Apolonija Argonautika (III gs.pmē.). Izradās, ka Rodas Apolonija poēmā „Argonautika” atrodama interesanta norāde uz Atlantīdu: „...viņi no visa spēka pātagoja viļņus; vakarā viņi izcēlās krastā Atlantidnas salā. Orfejs viņus karsti lūdzās nenocienāt salas svētumus, noslēpumus, tiesības, paražas un svētos rakstus. Tā viņi nodrošinājās ar debesu mīlestību bīstamajā jūrā. Taču teikt kaut ko vairāk par šo lietu neuzdrošinos...”

Rodas Poseidons (130.-50.g.pmē.). Grieķu ģeogrāfs Rodas Poseidonijs, kas bija studējis Kadisā jeb „Krītijā” aprakstītajā Gades-Atlantīdas valstī Gadeirā, ticējis, ka stāsts par Atlantīdu ir vēsturisku notikumu atspoguļojums. Strabons par viņu rakstīja: „[Viņš] labi darīja, atsaukdamies uz Platona domām, ka tradīciju, kas attiecās uz Atlantīdas salu, varētu uztvert kā kaut ko vairāk par izdomu.”

Sicīlijas Diodors (90.-21.g.pmē.). Diodors, stāstot par amazoņu un atlantu karu, pieminējis, ka amazones nākušas no rietumu salām Hesperīdām, kas atradušas Tritona purvā, „pie okeāna, kas apskauj zemi” un kalna, ko grieķi dēvējuši par Atlasu. „Teika arī vēsta, ka Tritona purvs pazudis skatienam kādā zemestrīcē, ticis sarauts gabalos un nogrimis okeānā...”
Tālāk, izklāstot mītu par Atlantiju, Diodors raksta: „Ķēniņvalsts sadalīta Urāna dēliem, no tiem slavenākie bijuši Atlants un Krons. Kā savu daļu Atlants dabūjis novadus okeāna krastā un ne tikai devis atlanta vārdu saviem ļaudīm, bet arī šīs zemes augstāko kalnu nosaucis savā vārdā. Viņš uzlabojis astroloģijas zinātni un pirmais cilvēkiem paudis mācību par sfēru; tas ir par pamatu leģendai, ka debesis balstās uz Atlanta pleciem.”
Visai idillisks ir Sicīlijas Diodora Atlantīdas salas apraksts: „Aiz Lībijas ir liela sala, tā atrodas okeānā uz rietumiem no Lībijas, vairāku dienu brauciena attālumā. Tā ir auglīga, lielākā daļā kalnaina, bet ir plašs, brīnumskaists līdzenums. Tai cauri plūst kuģojamas upes, ko izmanto apūdeņošanai, un daudzās vietās aug dažādi koki un zaļo dārzi, ko šķērso strauti ar dzidru ūdeni; salā ir arī dārgas privātās villas, un cauri banketu namu dārziem vijās puķu dobes, dārzos iedzīvotāji vasarā pavada laiku... Tur notiek arī lieliskas savvaļas dzīvnieku medības...
Šīs salas klimats ir tik maigs, ka tur vienmēr ir dārza augļu un citas sezonas ražas pārpilnība, tāpēc var likties, ka tā savas ārkārtīgās svētlaimes dēļ bijusi dievu, nevis cilvēku mītne.”

Tīmagens (I gs.pmē.). Grieķu vēsturnieks rakstījis par senās Gallijas iedzīvotājiem un pieminējis to vidū izplatīto teiksmu, ka tos kādreiz iekarojuši ļaudis no salas, kas nogrimusi. Tīmagens raksta, ka daži galli ticējuši, ka paši cēlušies no tālas zemes okeāna vidū.

Mūsu ēras pirmie gadsimti. Tie vēl pieder antīkajai kultūrai, kaut gan tas arī ir kristietības dzimšanas un nostiprināšanās laiks. Viduslaiku sākumu vēsturnieki datē ar 476.gadu, kad pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Agustulu, kuram tad bija 6 gadi, no troņa gāza ģermāņu algotņu vadonis Odoakrs.

Aleksandrijas Filons (I gs.). Hellēnisma žīdu filozofs Filons mē. 1.gadsimta sākumā par Atlantīdas bojāeju rakstīja savā darbā "Pasaules mūžība" (Eternity of the World): „...un Atlantīdas salai, kura bija lielāka par Āfriku un Āziju, kā Platons teicis „Tīmajā,” viena dienā un naktī nogrimstot jūrā ārkārtējas zemestrīces un plūdu rezultātā un pēkšņi izzūdot, kļuva jūra, patiesi kuģošanai nepieejama, bet bezdibeņiem pilna un mutuļojoša.”

Plūtarhs (46.-120.g.). Grieķu rakstnieks Plūtarhs darbā „Solona dzīve” rakstījis, ka Atēnu likumdevējs pēc Ēģiptes ceļojuma vēlējies uzrakstīt pa Atlantīdu, bet nav spējis to izdarīt vecuma dēļ. Plūtarhs rakstījis arī par kontinenetu Saturniju un Ogigijas salu, kas atradusies 5 dienu jūras brauciena attālumā no Britānijas.

Tertuliāns (160.-240.g.). Viņš Atlantīdas bojāeju pieminējis, spriezdams par zemes virsmas pārmaiņām: „...pat tagad notiek vietējas pārmaiņas... Dēlas salas vairs nav... Sama ir smilšu kaudze... Ibērija pāršķelta ar drausmīgu triecienu no Āzijas un Tīrenu jūras, atstādama Sicīliju kā pārpalikumu.”

Klaudijs Eliāns (170.-235.g.). Eliāns (Aelians) savā Historia Naturalis aprakstījis, kā ģērbušies Atlantīdas ķēniņi, lai pierādītu, ka viņi cēlušies no Poseidona (Dž.Duglass Kenjons „Aizliegtā vēsture).
Rakstīdams par „jūras auniem” (laikam roņiem), Eliāns apgalvojis (darbā „Dzīvnieku daba”), ka „...ziemā jūras šaurumā, kas šķir Korsiku no Sardīnijas, tēviņiem ap pieri ir balta josla. Dažs teiktu, ka tā līdzinās Luzimaha, Antigona vai kāda cita Maķedonijas ķēniņa diadēmai. Bet okeāna krasta iedzīvotāji stāsta, ka senos laikos Atlantīdas ķēniņi, Poseidona pēcnācēji, kā varas zīmi nēsājuši ap galvu apsējus no šā dzīvnieka tēviņa ādas, bet viņu sievas, ķēniņienes, tādā pašā nolūkā - apsējus no mātīšu ādas...” (no Čārzla Berlica grāmatas „Atlantīda”).
Eliāns darbā Varia Historia aprakstījis Frīģijas ķēniņa sastapšanos ar Silēnu. Silēns Frīgijas ķēniņam pavēstījis par lielu kontinentu Atlantijas okeānā, kura platība līdzinājusies Āzijas, Eiropas un Lībijas kopplatībai. Uz šā kontinenta auguši milzīgu apmēru stādi un mituši milzīgu apmēru dzīvnieki. Šajā kontinentā dzīvojošie cilvēki bijuši divreiz lielāki, kā stāstītāja laikā, un dzīvojuši arī divreiz ilgāk. Galvaspilsētā dzīvojuši vairāk nekā miljons iedzīvotāju (Jānis Kārkliņš „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme”).

Arnobijs Afera (III gs.). Agrīnais kristietis Arnobijs Afera konstatējis, ka kristieši iebilduši, kad viņš tiem jautājis: „Vai mums [kristiešiem] jāizplata vēsts, ka pirms 10 000 gadiem milzums cilvēku izlauzušies no salas, kas dēvēta par Neptūna Atlantīdu, kā mums stāstījis Platons, un pilnīgi izpostījuši un iznīcinājuši neskaitāmas ciltis?”

Marcelīns (330.-395.g.). Romiešu vēsturnieks Marcelīns apliecinājis, ka Aleksandrijas inteliģence Atlantīdas nogrimšanu uzskatījusi par vēsturisku faktu. Viņš raksturojis zemestrīci: „Pēkšņi ar briesmīgu grūdienu atvērās milzīgas mutes un rija zemi tā, ka Atlantijas jūrā pie Eiropas krastiem tika aprīta liela sala.”

Prokls (410.-485.g.). Neoplatonisma skolas filozofs paudis ticību Platona stāstam par Atlantīdu, rakstīdams par jau minētā Platona piekritēja Krantora ceļojumu uz Ēģiptes pilsētu Saisu, kas noticis 271./60.g.pmē. Prokls apgalvojis, ka netālu no Eiropas rietumkrasta bijušas salas, kuru iedzīvotāji vēl atminējušies kādu lielu salu, kas valdījusi par viņiem, bet nogrimusi jūrā. Viņš rakstīja: „Ka tik liela sala reiz pastāvējusi, kļūst skaidrs no tā, ko uzticami vēsturnieki sacījuši par ārējo jūru. Tajā laikā tur bija septiņas salas, kurās pielūgta Peserfone, un trīs lielākas: vienā par dievu uzskatīts Plūtons, otrā - Amons, trešajā - Poseidons (tās lielums bijis tūkstoš stadiju). Salas iemītnieki upurējuši Poseidonam, saglabādami piemiņu par saviem senčiem. Atlantīdas sala tiešām bijusi brīnumaina, četrus gadsimtus valdījusi par visām citām Atlantijas jūras salām, kuras tāpat upurējušas Poseidonam.”

Viduslaiki. Sākoties viduslaikiem antīko autoru darbi zaudēja savu autoritāti, izņemot varbūt Aristoteli, kurš, kā zināms, bija skeptiķis Atlantīdas jautājumā. Stātu par Atlantīdu nodēvēja par ķecerību, jo tas nav atrodams Bībelē. Šis temats palika slēgts līdz Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetam, kas lielā mērā sakrita ar renesansi - atdzimšanas laikmetu, kad viss, kas saistījās ar antīko kultūru pēkšņi bija atkal atzīts un respektēts.

Kosma Indikopleists (VI gs.). Kristiešu Kosmogrāfijas autors Kosma Indikopleists rakstīja par Atlantīdu kā lielu salu rietumu okeānā, kuru Dievs par sodu nogremdēja. Viņš arī piebilda, savijot stāstu ar radošo tradīciju, ka Noāss dzīvojis Atlantīdā. Laikam Kosma bija pirmais rakstinieks, kas izmantoja Platona stāstu kā pierādījumu Bībeles ticamībai.

Renesanse. Renesansē izglītoti cilvēki pastiprināti interesējās par antīko kultūras mantojumu un reizē ar to no jauna radās interese par Atlantīdas mīklu, kas viduslaikos bija pieklususi, jo tajā laikā universitātēs Aristotelis bija galvenā autoritāte, ne Platons, savādāk viduslaiku zinātnieki būtu ne vienu vien karstu disputu par Atlantīdu sarīkojuši.
Renesanse bija arī Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets. Kolumbs un citi jūrasbraucēji atklāja jaunas neapzīstamas zemes. Centrālamerikā tika atklātas, bet pēc tam arī iznīcinātas, acteku un maiju augsti attīstītās civilizācijas. Radās jautājums: varbūt šīs tautas ir atlantu pēcteces? Pirmais šādu pieņēmumu 1530.gadā izteica itāļu humānists Džirolamo Frakastoro. Tālāk šo viedokli pārņēma spāņu hronisti Valdess un Sarate.

Lopess de Gomara. Šis spāņu hronists 1552.gadā iznākušajā „Indijas vispārējā vēsture un Meksikas iekarošana” minējis, ka Kolumbs „...bija lasījis Platona „Tīmaju” un „Krītiju,” no kā uzzinājis par plašo Atlantijas okeāna salu, nogrimušo zemi, lielāku par Āziju un Āfriku.”
Šajā darbā Gomara visā nopietnībā apgalvojis, ka Amerikas augstās civilizācijas ir atlantu roku darbs.

Fernandess de Ovjedo. Viņš darbā „Indiju vispārēja un dabas vēsture,” kas iznāca 1525.gada pauda pretnenziju, ka Spānijas valdniekiem ir likumīgas tiesības uz jaunatklātajam Amerikas zemēm, jo senais Spānijas ķēniņš Hespērs, Atlanta brālis, valdījis zemē pretī Marokai un kā sava īpašuma daļā valdījis arī Hesperīdās - rietumu salās - „aptuveni četrdesmit dienu burājuma attālumā... Kolumbs tās atrada savā otrajā ceļojumā... tāpēc tās jāatzīst par šīm Indijām kopš Hespēra laika Spānijas zemēm... kuras tai atgūtas (ar Kolumba starpniecību)...”

Bartolome de Laskass. Indiāņu tiesību aizstāvis, bīskaps Laskass savā 1527.gadā iznākušajā „Indiju vēsture” rakstījis: „Kristofors Kolumbs pamatoti ticēja un cerēja, ka, lai gan lielā sala ir nogrimusi, varēja palikt citas salas vai vismaz kāda sauszeme, kuru viņš atradīs, ja meklēs.”

Pedro Sarmjento de Gamboa. De Gamboa 1572.gadā rakstīja: „Spānijas Indijas bijušas kontinenti līdz ar Atlantīdas salu un, pēc pašas salas nosaukuma, arī ar jūru, kuru šķērsojam, kad dodamies uz Indijām, visi karšu zīmētāji to dēvē par Atlantijas okeānu, jo tajā atradusies Atlantīdas sala. Un tā mēs tagad burājam pāri kādreizējai zemei.”

XVII gadsimts.
Frānsiss Bēkons. Filozofs, dabas pētnieks un politiķis Fransiss Bēkons 1624.gadā uzrakstīja romānu „Jaunā Atlantīda” (Nova Atlantis, opus imperretum), kas gan tika publicēts 1635.gadā, kad autors jau bija aizgājis tai saulē.
Lai arī šis darbs bija daiļliteratūra, ar šo romānu aizsākās dedzīga diskusija par Atlantīdu. Diskusijās tika skarts Amerikas apceļotāju stāstītais. No ceļotāju stāstiem izrietēja, ka Amerikas vietējām tautām bijuši mutvārdu nostāsti par zemi, kas atgādinājusi Platona Atlantīdu. Acteki savu senču pirmdzimteni saukuši par Actlānu un nosaukums stipri līdzīgs grieķu Atlantīdai. Ziemeļu Amerikas indiāņu teiksmas vēsta par kādu austrumu zemi, kas atradusies okeānā. Aijovas un Dakotas indiāņu ciltis savā folklorā stāsta, ka viņu senči dzīvojuši lielā salā, kas atradusies uz austrumiem no Ziemeļamerikas krastiem. Romānā „Jaunā Atlantīda” iekļauti vairāki indiāņu mīti par „Atlantīdu,” kurus Bēkons dzirdējis Londonā. Šis romāns izraisījis mūka Atanāsija Kirhera interesi par zudušo zemi Atlantīdu.
Tālāk sniegsim īsu romāna sižeta izklāstu. Bēkona romāns ir kaut kur pa vidu starp utopiju un ceļojuma romānu. Kuģis cieš avārijā, izdzīvojušo cilvēku grupa nonāk neapdzīvotā salā. Pēc dažiem piedzīvojumiem izdzīvojušie nonāk Zālamana templī - Jaunās Atlantīdas galvaspilsētā. Tā bija zinātnes svētnīca. Darbība pārtrūkst brīdi, kad ceļotāji nonāk Zālamana templī un tālāk seko garš tempļa vēstījums par Jaunās Atlantīdas zinātnes sasniegumiem. Mūsu rīcībā ir neliels fragments no šā fantastiskā romāna, kurā uzskaitīti pārsteidzoši tehnikas sasniegumi, kas nebija pazīstami 17.gadsimtā, bet mums ir tīri labi saprotami:
„...Izmantojam salas jūras vidū, kā arīdzan saulainas vietas pašā jūras krastā tādiem darbiem, kur vajadzīgs jūras vējš.”
„Mēs tāpat izmantojam straujus atvarus un krāces dažādām kustībām, kas rada lielu spēku...”
„Ir tādas ierīces, kas ar savu kustību rada siltumu...”
„...visāda veida kara ieroči un mašīnas. Pulveris pēc jaunām receptēm un grieķu uguns, kas deg ūdenī un nav nodzēšama...”
„Mums ir kuģi un laivas, kas var braukt pa ūdens apakšu un iztur viesuļvētras vēl labāk nekā parastie...”
„Mums ir zināmas tādas īpašības un proporcijas, kas nepieciešamas lidojumam pa gaisu līdzīgi spārnotajiem dzīvniekiem...”
„...krāsnis, kas labi regulējamas un dod pat Saules un debesu ķermeņu siltumu...”
„...varam dažādi pastiprināt starus, tā ka izdodas raidīt gaismu milzīgos attālumos...”
„Esam radījuši ierīci, kas tuvina mūsu acīm tālus priekšmetus...”
„...stiklu no metāliem...”
„Ierīces, kas atdarina artikulētas valodas skaņas, vārdus un dziedāšanu - tiklab cilvēku, kā arīdzan zvēru un putnu...”
„...ierīces skaņas pastiprināšanai un klusināšanai...”
„Esam atraduši paņēmienu, kā raidīt skaņas lielā attālumā pa caurulēm un citiem dobiem priekšmetiem, kā arī līkumotām tievām caurulītēm...”
„...jostas peldēšanai...”
„...hronometru, kas dibinās uz gaisa un ūdens kustību...”
„Izdevies radīt visādas ilūzijas un redzes māņus, likt parādīties dažādām ēnām un lidojošiem attēliem...”
„...mākslīgi dārgakmeņi...”
„Ar apgaismotu caurspīdīgu ķermeņu palīdzību mēs iegūstam atsevišķus vienkāršus krāsainus attēlus...”
„Dārzos izdarām mēģinājumus, sējot un potējot meža un augļu kokus. Mēs padarām kokus lielākus, to augļus prāvākus un tīkamākus par parastajiem...”
„...veselības telpas, kur gaisu pēc vēlēšanās var padarīt mitrāku vai sausāku...”

Atanasijs Kirhers (1602.-1680.g.). XVII gs. vācu zinātnieks, jezuītu priesteris. Atanasijs Kirhers bija jaunu ceļu meklētājs un atklājējs matemātikā, fizikā, ķīmijā, valodniecībā un arheoloģijā. Viņš bija pirmais, kas pētīja fosforescenci. Tāpat Kirhers bija daudzu futūristisku izgudrojumu autors: izgudroja diapozitīvu projektoru un mikroskopa prototipu. Vācu zinātnieks ir uzskatāms arī par ēģiptoloģijas zinātnes dibinātāju. Viņš nopietni nodarbojās ar tempļu hieroglifu pētījumiem. Lieli nopelni Kirheram ir Atlantīdas jautājuma pētniecībā. Sākumā viņš ļoti skeptiski izturējās pret leģendu par Atlantīdu, bet skrupulozi vāca mītus par Lielajiem plūdiem daudzās senajās kultūrās.
Kirhera atradums. Pētījumi Kirheru aizveda pie bagātīgas materiālu kolekcijas Vatikāna bibliotēkā. Šeit viņš uzgāja vienu ļoti vērtīgu liecību, kas pierādīja, ka leģenda par Atlantīdu atspoguļo reālu notikumu.
Starp nedaudzajiem Romas impērijas laika dokumentiem Kirhers uzgāja labi saglabājušos ādā iestrādātu karti, kurā bija attēlots Atlantīdas kontinents un tā atrašanās vieta. Karte nebija darināta Romā. To 1.gs. uz Itāliju atgādāja no Ēģiptes, kur tā arī bija tikusi izgatavota. Kirhers šo karti precīzi pārzīmējis, klāt pievienodams norādes uz Jauno pasauli un publicēja to The Subterrenean World. Zem attēla Kirhers pievienoja paskaidrojumu, ka tā ir Atlantīdas karte, kas sākotnēji izgatavotā Ēģiptē pēc Platona apraksta. Domājams, ka Atlantīdas karte zīmēta pēc 4.gs.pmē., un, iespējams, karti zīmējis kāds Ptolemaja dienestā esošs grieķu kartogrāfs. Sākotnēji karte glabājusies Aleksandrijas Lielajā bibliotēkā, kurā lieliskais grāmatu fonds gāja bojā, kad reliģiskie fanātiķi nodedzināja bibliotēku. Atlantīdas karte saglabājās tāpēc, ka tā tika pārvesta uz Romu.
Atlantīda Kirhera kartē attēlota nevis kā kontinents, bet gan kā liela sala ar platību kā Spānija un Francija kopā. Salas centrā attēlots vulkāns, iespējams ar to domāts Atlanta kalns, kā arī sešas lielas upes, kuras Platons nepiemin ("Krītijā" Platons raksta par lielām upēm Atlantīdā, bet nav minējis cik to bijis). Diemžēl Atlantīdas kartes oriģināls no senās pasaules pazuda pēc Kirhera nāves 1680.gadā. Par laimi Kirhers Atlantīdas karti bija pārkopējis savā grāmatā un tā ir saglabājusies tādā veidolā, kas tiek uzskatīts par oriģinālam tuvu kopiju.
Kirhera pārkopētajai Atlantīdas kartei ir interesanta iezīme. Tā uzzīmēta ar apakšu uz augšu (dienvidi atradās kartes augšpusē) - pretēji karšu zīmēšanas tradīcijām kā viņa laikā, tā mūsdienās. Tieši šī anomālija ir pierādījums kartes autentiskumam. Ēģiptiešu kartogrāfi pat Ptolemaja laikmetā zīmēja kartes ar Nīlas augšieleju (tā atradās dienvidos; „augš”- norāda uz augstāku vietu virs jūras līmeņa) augšēja daļā, jo upes galvenā satece atrodas Sudānā.

Olafs Rūdbeks (1630.-1702.g.). Ģeniāls zviedru zinātnieks, medicīnas profesors Upsalā. Viņa kontā ir vairāki izcili atklājumi: atklāja limfa dziedzeru, izgudroja anatomikuma kupolu, viņš ir arī mūsdienu botānikas celmlauzis, pirmos universitātes dārzu plānotājs, latīņu valodas ieviesējs zinātnē, Zviedrijas senvēstures speciālists. Izcils zinātnieks, kas brīvi pārvaldīja latīņu, grieķu un žīdu valodas. Rūdbekam bija enciklopēdiskas zināšanas klasiskajā literatūrā.

Rūdbeka Atlantīdas pētījumi. Balstoties uz savām plašajām zināšanām par seno pasauli un paša veiktajiem izrakumiem savā zemē (no 1651. līdz 1698.gadam), Rudbēks secinājis, ka Atlantīda reāli pastāvējusi, ka tā nav bijusi izdoma. Tā bijusi dižena aizvēstures civilizācija.
Pēc Rūdbeka domām, skandināvu mīti un megalītiskās drupas pierāda, kādu ietekmi Zviedrijā atstājuši atlanti, kuri izdzīvojuši katastrofā, kas iznīcināja Atlantīdu. Bēgļi no Atlantīdas devuši lielu ieguldījumu Zviedrijas kultūras attīstībā, ielikuši pamatus (īpaši kuģu būvniecībā) laikmetam, kuru mēs zinām kā Vikingu laikmetu (9.-12.gs.).
No šī īsā izklāsta redzams, ka nepamatoti piedēvēts Rūdbekam apgalvojums, ka Atlantīda atradusies Skandināvijā un, ka tās galvaspilsētā bijusi Upsala. Rūdbeks savā pētījumā par Atlantīdu runājis tikai par šīs zudušās civilizācijas ietekmi Zviedrijas kultūrvēsturē. Tādi ir Frenka Džozefa piedāvātie argumenti.
Pēc citiem avotiem Olafa Rūdbeka teorija izklāstāma sekojoši. 1679.gadā Olafs publicēja Atlantica, kurā zudušo zemi novietoja Zviedrijā. Tas bija apjomīgs 2500 lappušu darbs, kas izdots ar Zviedrijas ķēniņa finansiālu palīdzību, kurā Rudbeks piedāvā 102 „pierādījumus, kas atbalsta viņa tēzes."
Rūdbeks būvēja savu Atlantīdas teoriju, izmantojot lielu daudzumu detaļu:
· viņš pieņēma, ka mītiskais zviedru ķēniņš Atle bija oriģinālais Atlants (Atlass). Viņš saistīja zviedru Atlefjell (Atle kalnu) ar Atlasa kalniem un senais Zviedrijas nosaukums esot bijis Atland;
· viņš minējis Zviedrijas lielās vara atradnes kā vienu no saviem pierādījumiem savas zemes identitātei ar Platona Atlantīdu.
Interesanti, ka Rūdbeks bija izteicis ideju, ka Platona nosauktie gadi bija īstenībā sākotnēji ēģiptiešu „Mēness gadi” un secināja, ka Atlantīdas bojāeja notikusi ap 1500.g.pmē.
Rūdbeks arī atzīmējis, ka grieķu vārds nesos nozīmē „salu” vai „pussalu” un Zviedrija taču atrodas uz Skandināvijas pussalas. Pēc zviedru zinātnieka pētījumiem, senatnē ar „Hērakla stabiem” apzīmēja vairākas vietas. Rudbeks apgalvojis, ka Ēresuna jūras šaurums starp Zviedriju un Dāniju bijusi Atlantīdas stabu vieta.
Rūdbeks savā teorijā bija attīstījis agrāka cita zviedru zinātnieka Johanesa Burē (Johannes Bureu) (1568.- 1652.g.) idejas. Šis zinātnieks arī bija dzimis netālu no Upsalas.

Sansons. 1689.gadā francūzis Sansons Atlantīdu novietoja Dienvidamerikā, Brazīlijā.

XVIII gadsimts.
Īzaks Ņūtons (1643.-1727.g.). Ģeniālais angļu dabas zinātnieks izrādās arī pētījis Atlantīdas jautājumu. Īzaka Ņūtona 1728.gadā iznākušajā The Chronology of the Ancient Kingdoms Amended pētīta mitoloģisko saikņu ar Atlantīdu daudzveidība, tostarp iespējamais sakars ar Homēra Ogigiju. Ņūtona interese par tematu bija tāda, ka viņš pasūtīja Olafa Rūdbeka daudzsējumu Atlantica kopiju.
The Chronology of Ancient Kingdoms ir atrodami vairāki fragmenti, kas tieši piemin mītisko Atlantīdas zemi. Pirmais tāds fragments ir no viņa "Īsās hronikas," kurā pausta pārliecība, ka Homēra Odisejs Ogigijas salu pametis 896.g.pmē. Saskaņā ar grieķu mitoloģiju, Ogigijas salā dzīvoja Atlanta meita Kalipso. Daži zinātnieki ierosinājuši domu, ka Ogigijas un Atlantīdas atrašanās vietas ir saistītas, vai, iespējams, ir viena un tā pati sala. Ņūtons arī ierakstīja sarakstā Kadisu vai Cales kā iespējamo Ogigijas kandidāti. Tajā pašā darbā Ņūtons pieminējis, ka saskaņā ar antīkajiem avotiem, Atlantīda bijusi tik liela kā Eiropa, Āfrika un Āzija kopā, bet nogrimusi jūrā.
Ņūtons bija pirmais, kas savā 1687.gadā publicētājā darbā Principia Mathematical izteica ideju par polu ceļošanu.

Roberts Vogudī. Franču kartogrāfs Vogudī izdeva atlantu, kurā bija attēlota arī Atlantīda. Tā atradusies Brazīlijā. Franču apgaismības filozofs Voltērs esot smējies kā kutināts, apskatot šīs kartes.

Žans Baljī (Bellī). Franču astronoms Žans Baljī, Voltēra draugs, savus pētījumus par Atlantīdu apkopoja grāmatā „Vēstules par Platona Atlantīdām,” kas iznāca 1773.gadā Parīzē (cik saprotu, minētais darbs bija radies sarakstes starp Baljī un Voltēru rezultātā). Šajās vēstulēs Baljī rakstīja, ka tajos tālajos laikos, par kuriem rakstījis Platons, klimats bijis daudz siltāks nekā mūsu laikos. Atlantīdu Baljī novietojis Ziemeļu Ledus okeānā tagadējās Špicbergenas rajonā. Kad klimats kļuva aukstāks, atlanti sākuši pamest Atlantīdu un izkāpuši malā Obas grīvā, kur pēc Balji domām, novietoti Hērakla stabi. No šejienes atlanti „šī apgaismotā tauta, pirmā zinātņu izgudrotāja un cilvēku cilts audzinātāja” virzījusies tālāk Sībirijas plašumos, devusies uz Mongoliju, Ķīnu, Indiju, Ēģipti un Palestīnu, nesot cilvēcei zināšanas. Tikai neticami liekas, ka ēģiptiešu priesteri varēja zināt par Obas pastāvēšanu.

Bifons. XVIII gadsimta beigās pazīstamais franču dabaszinātnieks Bifons izteica domu, ka mazās saliņas Dienvidamerikas piekrastes tuvumā - Debesbraukšanas sala un Sv.Helēnas sala - ir Platona Atlantīdas paliekas.

Kade. Bifona tautietis Kade publicēja darbu, kurā mēģināja pieradīt, ka tieši Ziemeļatlantijas salas, nevis Dienvidatlantijas ir nogrimušās zemes paliekas.

XIX un XX gadsimts.

Borī de Senvisents. Viņš kāda rakstā 1803.gadā apgalvoja, ka Azoru un Kanāriju salas ir Atlantīdas paliekas un, balstoties uz antīko autoru darbiem, uzzīmēja Atlantīdas karti.

Ābrams Norovs. Krievu ceļotājs un senatnes pazinējs, 1812.gada krievu-franču kara dalībnieks, Nikolaja I laikā izglītības ministrs, Norovs izdeva grāmatu, kurā mēģināja pierādīt, atsaukdamies uz antīkajiem autoriem, arābu un citu austrumzemju autoriem, ka nogrimusī zeme atradusies Vidusjūrā un tā stiepusies no Sicīlijas līdz Kiprai. „Pēc mūsu domām Atlantīda aizņēma visu Vidusjūras daļu no Kipras līdz Sicīlijai,” viņš rakstīja.

A.Karnoržickis. Krievu ģeologs Karnoržickis precizēja Atlantīdas atrašanos Vidusjūrā. Viņš apgalvojis, ka daudzās Egeja jūras salas ir Atlantīdas paliekas. Karnoržickis nepiekrita Norovam Hērakla stabu jautājumā, kurš tos bija lokalizējis Bosforā. Pēc viņa domām Hērakla stabi atradušies Nīlas grīvā.

Osvalds Heiers (1809.-1883.g.).

Šarls Etjēns Brasērs de Burbūrs (1814.-1874.g.). Franču zinātnieks Burbūrs maiju Trojānas kodeksā atradis, kā pats domājis, vietu, kur sniegta apbrīnojama liecība par Platona Atlantīdu. Te būs šis tulkojums: „...6.Kan gadā, Zac mēneša 11. Muluc´ā notika briesmīga zemestrīce, kura nepārtraukti turpinājās līdz 13.Chuen. Mālaino kalnu apgabals Mū un Muda zeme kļuva par upuriem. Divreiz satricināti, tie pazuda kādā naktī. Apakšzemes spēki bez rimas pacēla un iegremdēja zemes garozu daudzās vietās, līdz beidzot tā vairs neizturēja un vairāki apgabali atdalījās cits no cita. Tā pienāca brīdis, kad no šausmīgiem satricinājumiem nogrima abas pieminētās zemes un līdz ar tām 64 miljoni iedzīvotāju. Tas notika 8060 gadus priekš šīs grāmatas sarakstīšanas.” Protams, ka Burbūra tulkojums nav nopietni ņemams, lai gan viņš pārvaldīja maiju valodu, bet francūzis nezināja to, ko mēs zinām. Proti, Landa, sastādīdams savu maiju alfabētu, nezināja, ka maijiem nebija alfabēta, bet gan hieroglifu un fonētisko simbolu sajaukums. Vaicādams par burtiem a, b, c, bīskaps Landa no maiju indiāņiem dzirdēja kādu vārdu, kas visvairāk atbilda spāņu valodas a, b, c. skaņām un tādā veidā viņš savāca īsu vārdu kolekciju, kurai nebija nekāda sakara ar alfabētu vai pat fonētisko sistēmu. Un Šarls Etjēns Brasērs de Burbūrs, tulkojot Trojānas kodeksu, izmantoja aplamo Landas maiju alfabētu. Uz tā paša grābekļa uzkāpa cits franču zinātnieks, maiju pilsētu atracējs un pētnieks Le Planžons.

Augusts Le Planžons (1826.-1902.g.). Šis zinātnieks iztulkojis Sočikalkas (Meksikā) piramīdas uzrakstu tā: „...okeānā iznicināta zeme un daudz ļaužu, lai tos pārvērstu pīšļos.”

Hosea. Amerikāņu pētnieks 1875.gadā iznākušajā grāmatā „Atlantīda” Amerikas indiāņu kultūru pielīdzināja Ēģiptes kultūrai.

Helēna Blavatska (1831.-1891.g.). Krievu mistiķe, Teozofijas biedrības dibinātāja Helēna Blavatska par Atlantīdu raksta „Slepenajā doktrīnā.”
Citētais gabals ņemts no Jāņa Kārkliņa grāmatas „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme”: „Un noskuma Mirdzošā Vaiga Lielais Valdnieks, visu dzelteno vaigu vadonis, kad tas redzēja melno vaigu grēkus.
Un izsūtīja viņš savus gaisa kuģus (vimānas), ar cildeniem ļaudīm tajos, pie visiem saviem brāļiem- valdniekiem (citu tautu un cilšu vadoņiem), teikdams:
„Gatavojaties, Ceļaties jūs, Labā Likuma ļaudis un pārejiet zemi, kamēr tā (vēl) sausa.
Brāzis vētru valdnieki. Viņu rati jau tuvojas zemei. Tikai vienu nakti un divas dienas nodzīvos Tumšā Vaiga Valdnieki (burvji) uz šīs pacietīgās zemes. Tās liktenis ir jau izlemts un viņi kritīs reizē ar to. Zemes dzīļu valdnieki (gnomi) gatavo savas maģiskās agniastras (uguns bruņas). Bet Tumšās Acs (ļaunās acs) Vadnieki ir stiprāki par viņiem un viņi vergo varenajiem. Tie pieprot Astru (maģijas augstāko mākslu). Ceļaties un izlietojiet jūsu (maģiskos spēkus, lai pretotos burvjiem). Lai katrs Mirdzošā Vaiga Valdnieks (baltās maģijas adepts) liek Tumšā vaiga vaimanām krist savās rokās, lai neviens (burvis) nespētu glābties no ūdeņiem, izbēgt no Četru (karmas dievību) Zižļa un glābt savu ļaunos (sekotājus vai tautu).
Lai katrs Dzeltenais Vaigs uzsūta miegu katram Melnajam Vaigam. Lai pat viņus (burvjus) sāpes un ciešanas. Lai katrs cilvēks, kas uzticīgs Saules Dieviem, sasien (paralizē) katru cilvēku, kas uzticīgs Mēness Dieviem, lai tas neciestu un neizbēgtu savam liktenim.
Un lai katrs Dzeltenais Vaigs dot savu dzīvības ūdeni (asinis) runājošiem dzīvniekiem, kuri pieder Melnajam Vaigam, lai tie neatmodinātu savus saimnieku.”
Stunda ir situsi, Melnā nakts iestājusies...
...Lielais Valdnieks nokrita uz sava Mirdzošā Vaiga un raudāja...
Kad Valdnieki sapulcējās, ūdeņi jau cēlās.
(Bet) viņu tautas jau bija pārgājušas sauso zemi. Tās atradās aiz ūdens līmeņa robežām. Valdnieki viņas panāca savās vimanās un veda uz Uguns un Metāla (austrumu un ziemeļu) zemēm.
Vēl citā vietā ir teikts:
„Zvaigznes (meteorīti) bira kā krusa uz Melno Vaigu zemes; bet viņi gulēja.
Runājošie zvēri (maģiskie sargi) bija mierīgi.
Dziļumu Valdnieki gaidīja pavēles, bet tās nenāca, jo viņu Pavēlnieki gulēja.
Ūdeņu cēlās un pārklāja ielejas no viena Zemes gala līdz otram. Augstienes palika; Zemes dibens (antipodu zemes) palika sausas. Tur mita tie, kuri izglābās: Dzeltena Vaiga un Taisnās Acs (atklātie un sirsnīgie) ļaudis.
Kad Tumsas Vaiga Valdnieki atmodās un atcerējās savas vaimanas, lai glābtos no kāpjošiem ūdeņiem, viņi redzēja, ka tās ir pazudušas...”
Kāda vieta vēl tālāk vēsta, ka daži Tumšie Vaigu varenākie magi atmodušies agrāk par citiem un vajājuši tos, kuri „viņus aplaupījuši,” bet bēgot atradušies pēdējās rindās, jo aizvesto tautu bijis „tik daudz, cik zvaigžņu Piena ceļā.”
„Tāpat kā čūska-pūķis lēnām atritina savu ķermeni, tā arī Ļaužu Dēli, kurus aizveda Gudrības Dēli, atrisināja savas rindas un izplatījās līdzīgi skaidru ūdeņu straumei. Tie, kuri baiļojās, ceļā aizgāja bojā, bet vairums izglabās.”
Vajātāji, kuru „galvas un krūtis” augstu izcēlās pār ūdeņiem” bēgļiem sekoja „trijus mēness periodus,” līdz beidzot plūdi tos aprija. Zeme iegrima zem viņu kājām un iznīcināja tos, kuri to bija apgānījuši.”
Pati madama Blavatska savā „Slepenajā doktrīnā” apgalvo, ka nule citētais teksts ir no kāda manuskripta, kas pieder tā sauktajai Tun-šag-kji san-gje so-inga grupai. Un šis manuskripts esot norakstīts no akmens plāksnēm, kas piederēja vienam no piektās (āriešu) rases sākuma Budām, kas bijis Lielo plūdu un Atlantīdas nogrimšanas aculiecinieks. Gribi tici, gribi netici.

Ideja, ka mītiskā Atlantīda ir reāla vēsturiska vieta, ne tikai Platona aprakstīta leģenda, radās vien XIX gs. To 1882.gadā grāmatā “Atlantīda: aizvēsturiskā pasaule” aprakstīja Ignācijs Donelijs.

Ignācijs Donelijs (1831.-1901.g.). Ignācijs Donelijs (Ignatius Loyola Donnelly) bija ASV kongresmenis, populārs rakstnieks zinātnieks amatieris. Viņš ir pazīstams galvenokārt ar savām teorijām saistībā ar Atlantīdu un katastrofismu.
1882.gadā Donelijs publicēja savu vislabāk zināmo darbu „Atlantīda - pirmsplūdu pasaule.” Tajā viņš sīki izklāsta teorijas par zudušo kontinentu Atlantīdu, tajā apgalvoja, ka seno civilizāciju sasniegumus, piemēram, metāla apstrādē, valodās un lauksaimniecībā ir radījusi kāda vēl senāka un attīstītāka civilizācija, jo cilvēki nebija pietiekami attīstīti, lai to sasniegtu paši. Grāmata tika labi pārdota un tās pamatdoma bija, ka Atlantīda bija augsti attīstīta pirmsplūdu civilizācija. Donelijs apgalvoja, ka Atlantīda, par kuru Platons stāsta savos dialogos „Timajs” un „Kritijs,” gāja bojā katastrofā, kuru Bībelē atceras kā Lielos plūdus. Citējot maiju civilizācijas pētniekus Čārlzu Etjēnu Braseru Burbūru un Augustu Le Planžonu, Donelijs pauda pārliecību, ka Atlantīda bija kopēja seno civilizāciju (Āfrikā, Eiropā un Amerikā) izcelsmes vieta. Viņš arī uzskatīja, ka Atlantīdas sala/kontinents bija sākotnējās mājas āriešu (indoeiropiešu) rasei, kuras sarkanmatainie, zilacainie pēcteči varētu būt vēl sastopami Īrijā. Tā kā Atlantijas okeāns nav pārāk dziļš, tad Donelijs mītisko kontinentu “novietoja” turpat, kur Platons, proti, “aiz Herkulesa stabiem” okeāna pusē. Donelija teorijas par Atlantīdu kā lielu zemes masīvu Atlantijas okeānā un tās bojāeju mūsu laiku ģeologi noraida, sakot, ka tas ir pretrunā ar plātņu tektoniku.
Vairāk par šo pētnieku atsevišķā esejā Ignācijs Donēlijs - Atlantīdas pētnieks.

Etjēns Berliū. Franču zinātnieks, ģeogrāfs, Lionas Universitātes profesors Berliū 1883.gadā izdeva „Atlantu vēsturi,” kurā ar vērā ņemamiem faktiem mēģināja pierādīt, ka Atlantīda atradusies Āfrikas ZR - Atlasa kalnos.
Franču ģeogrāfs domāja, ka pilsēta Kerna, kuru Sicīlijas Diodors minējis kā Atlantīdas galvaspilsētu, atradusies Atlasa kalnos.
Savos rasu tipu pētījumos Berliu atzīmēja faktu, ka bieži vien berberiem bijusi balta āda, zilas acis un gaiši mati.

Viljams Skots Eliots (18?.-1930.g.). Šis anglis 1896.gadā publicēja "Atlantīdas stāstu" (The Story of Atlantis), kurā apgalvojis pat, ka atlantiem bija gaisa kuģi - vimānas. Šajā darbā ir iekļauta kāda daļa Donēlija materiāla, kombinēta ar teozofu teorijām. Pats Skots Eliots apgalvojis, ka informāciju par Atlantīdu ieguvis daļēji no Baltās brālības arhīviem un daļēji no Akašas hronikām. Viņā grāmatas satura īss pārstāsts latviešu valodā lasāms Jāņa Kārkliņa grāmatā „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme.”

Pjērs Termjē (1859.-1930.g.). 1913.gadā Monāko Okeanogrāfijas institūtā franču ģeologs profesors Pjērs Termjē (Pierre-Marie Termier) nolasīja referātu, kurā viņš paziņoja, ka Atlantijas okeāna dibens izveidojies relatīvi nesenā pagātnē. Šo apgalvojumu viņš pamatojis ar tahilītu, stiklveida lavas gabalu, kas izcelts no 3 m dziļuma, uz ziemeļiem no Azoru salām. Neparastā atraduma vēsture ir sekojoša. 1898.gadā, velkot zemūdens kabeli no Brestas uz Koda ragu, apmēram 500 jūdzes uz ziemeļiem no Azoru salām, tas pārtrūcis. To nācies izzvejojot no 3100 m dziļuma. Veicot šos darbus, konstatēja, ka okeāna dibenā ir klinšaini kalni un dziļas ielejas un dzelme šajā rajonā vairāk atgādina sauszemi, nekā jūras dibenu. Lejā nolaista draga bieži augšā līdzi uznesusi stiklainas bazalta lavas - tahilīta drumslas. Tahilīts veidojas, lavai atdziestot atmosfēras apstākļos, nevis zem ūdens.
Pjērs Termjē secinājis, ka, ja lava būtu sacietējusi zem ūdens, tā būtu kristāliska, nevis stiklveida. Viņaprāt lava nonākusi zem ūdens drīz pēc atdzišanas, jo izceltie paraugi bija diezgan cieti. Lava sairst 15 000 gadu laikā. Tātad lava izplūdusi un izveidojusies tajā laikā, kad vulkāni vēl atradušies virs ūdens. Katra ziņā, 1898.gadā izceltie tahilīta gabali kalpo kā netiešs Atlantīdas teorijas pierādījums. Vēl Pjērs Termjē ziņo par tahilīta gabalu, kas uziets 1000 jūdžu attālumā no Azoru salām, 3000 m dziļumā un tas glabājoties Parīzes Kalnu institūtā.
Termjē referātā minēts arī tāds fakts, ka kabeļa zvejošanas rajonā zemūdens reljefs bijis ar asām šķautnēm un lavas straumēm. Tas arī liecina par to, ka vulkānu izvirdumi notikuši neilgu laiku pirms to iegrimšanas. Ja šis vulkāniskais apvidus būtu pēc tam vēl ilgu laiku atradies virs ūdens, vai pakāpeniski nogrimis, tad atmosfēras procesi un viļņi būt asumus nogludinājuši. Pjērs Termjē taisa noteiktu slēdzienu, ka katastrofa notikusi antropogēnajā periodā, cilvēks bijis šās katastrofas liecinieks. Pats galvenais, šī katastrofa bija tik pēkšņa, ka tā varēja atbilst Platona vārdiem: „...un, lūk - vienā ļaunā dienā, vienā ļaunā nakti Atlantīdas sala, iegrimusi jūrā, pazuda...”

P.Borhards. Vācu rakstnieks 1923.gadā izteica domu, ka Atlantīdas galvaspilsēta atradusies Ahagārā, kur mājo noslēpumainas izcelsmes tauta - tuaregi, kam ir sava rakstu valoda.
Viņš berberus uzskatīja par atlantu pēcnācējiem un mēģināja tos saistīt ar Poseidona desmit dēlu vārdiem. Borhardam izdevās atrast divas atbilstības. Kāda berberu cilts saukusies par Uneur, kas atbilstot Euneor, kuru Platons minējis, kā pirmo Atlantīdas iemītnieci, savukārt berberu cilts no Hameinas ezera Tunisijā dēvēta par „Avota dēliem - Attala.”

Ludvigs Borhards (1863.-1938.g.). Ludvigs Borhards bija vācu ēģiptologs, kurš 1912.gadā Amarnā uzgāja slaveno Nofretetes krūšu attēlu. 19.gs. 20.gadu vidū viņš sāka interesēties par Atlantīdas meklējumiem. 1926.gadā Parīzē konferencē Borhards paziņojis, ka Atlantīda atrodas Šot el Džeridā, Tunisijā.

Vladimirs Obruščevs. Akadēmiķis Obruščevs rakstījis: „Leģendas ir ticamas, jo visas Atlantijas okeāna austrumu daļas salas ir vulkāniskas, un par labu tam, ka agrāk starp Eiropu un Ameriku atradusies plaša sauszeme, liecina vairāki ģeoloģiski un zooloģiski dati...” Vēl viens citāts: „Varbūt Atlantijas okeāna ziemeļdaļas dibena izpētīšana dos iespēju zem ūdens atklāt ēku drupas un citas senas kultūras atliekas, kas apgaismos ļoti interesantu periodu cilvēces dzīvē un reizē ar to noskaidros ledus laikmeta izbeigšanās īsto cēloni ziemeļu puslodē.”

Rūdolfs Šteiners (1861.-1925.g.). Rūdolfs Šteiners dzimis 1861.gada 27.februārī Austroungārijas impērijas Kraljevicā (tagad Horvātijā), dzelzceļa ierēdņa ģimenē. Viņš bija universitātes izglītību ieguvis zinātnieks(1891.gadā Rostokas Universitāte aizstāvējis Dr.Phil. zinātņu grādu), redaktors un mākslinieks, kurš nodibināja garīgās pasaules izpratnē balstītu gnostisku kustību - antropozofiju. Mēs šeit negrasāmies iztirzāt Šteinera mācību, tāpēc ķersimies vērsim pie ragiem un sniegsim īsu viņa okulto Atlantīdas pētījumu izklāstu.
1904.gadā iznāca Rūdolfa Šteinera grāmata „Kosmiskā atmiņa: Zemes un cilvēku aizvēsture” (Cosmic Memory: Prehistory of Earth and Man), kurā izklāstīta cilvēces attīstības vēsture. Rūdolfs Šteiners apgalvoja, ka pirms pakāpeniskās Atlantīdas nogrimšanas 7227.g.pmē. nogrimušās zemes agrīnie iedzīvotāji veidojuši vienu no cilvēces pamatrasēm - tautu, kurai nebija vajdzīga runa un, kura sazinājās telepātiski ar tēlu, nevis vārdu palīdzību.
Rūdolfs Šteiners raksta, ka bijušas septiņas atlantu apakšrases (tāds pats sadalījums ir arī angļu teozofa Skota Eliota darbā The Story of Atlantis):
1. rmoahali - piemita augsti attīstīta atmiņa un prata izmantot vārda maģisko spēku,
2. tlaviatli - piemita godkāres jūtas un saglabāja atmiņas par saviem darbiem un uzvarām,
3. tolteki - nodeva savus sasniegumus un spējas pašu pēctečiem, tā veidojot klanus un vadoņu kultus,
4. proturāņi - spēcīgi tiecās realizēt savas savtīgās vēlmes un tieksmes,
5. prosemīti - piemita attīstītas spriešanas spējas,
6. akādieši - attīstīja domāšanas spēku,
7. mongoļi - vēl vairāk attīstīja domāšanas spēku, taču nonāca pie atziņas, ka lielāka gudrība ir vissenākā.

Saskaņā ar Šteineru, stāsts pa Atlantīdu dramatiski attēlots ģermāņu/skandināvu mītā, kur ugunīgā Mūspelheima atbilst vulkānu rajonam Atlantīdas zemes dienvidu daļā, bet saltā Nīflheima atrodas ziemeļos. Pēc Šteinerta rakstītā, Atlantīdas iedzīvotāji radījuši pirmo priekšstatu par labā un ļaunā pretstatu un likuši pamatu visām ētikas un likumu sistēmām. Atlantu vadoņi bija garīgo noslēpumu glabātāji, kas mācēja apieties ar dabas spēkiem, kontrolēdami dzīvības spēku un ēteriskās tehnoloģijas attīstību.
Dzīvības spēks ir tas, kas, piemēram, liek no grauda izaugt stiebram ar vārpu. Atlantiem bija ierīces, ar kurām šis dzīvības spēks tika pārvērsts enerģijā, kuru varēja izmantot lidaparātu un citas tehnikas pārvietošanai.
Šteiners definēja Atlantīdu kā pavērsiena punktu nemitīgajā cīņā starp cilvēka tieksmi pēc sabiedrību un mūsu individuālo pieredzi.
Šī pretstatu cīņas kulminācijā Atlantīda nogrima. Pēc Šteinerta domām Atlantīdas bojāejas cēlonis bija ļaunums šās civilizācijas dzīles. Pastiprinoties materiālistiskajām tendencēm, garīgā attīstība pavājinājās. Pēc Šteinerta tieši gars ir vēstures virzītājs, nevis ekonomika, kā domā marksisti.

E.H.Tomsons. Amerikāņu arheologs Tomsons, kurš 1904.gadā izdarīja pārsteidzošus atklājumus Čičenicas upurakā, 1879.gadā savā rakstā „Atlantīda nav mīts” (žurnālā Popular Saience monthly) mēģināja pamatot maiju kultūras izcelsmi no Atlantīdas. Bēgļi no Atlantīdas esot piestājuši Ziemeļamerikas austreņu piekrastē un apmetušies Augšezera rajonā. Tomēr vietējās mežonīgās ciltis esot piespiedušas maijus pamest šos rajonus un tā tie pakāpeniski nonākuši līdz Jukatānai. Arī pēc saviem pētījumiem Upurakā nonāca pie līdzīgiem secinājumiem - maiji tomēr nākuši no Atlantīdas.

Dmitrijs Mereškovskis (1866.-1941.g.). Cariskajā Krievijā dzimušais krievu vēsturnieks Dmitrijs Mereškovskis ir grāmatas "Atlantīda - Eiropa, Rietumu noslēpums" (Atlantis - Europe, the Secret of the West) autors, kas apraksta Atlantīdu kā impēriju pirms 10 000 gadiem, ar kolonijām Eiropā, Rietumāfrikā un Centrālamerikā. Autors aplūkoja Atlantīdu kā ļoti progresīvu tehniskajās zinātnēs un praktizējot reliģiju, kas bija priekštece kristietībai. Šo Atlantīdu iznīcināja katastrofisks notikums, atstājot Kanāriju un Azoru salas kā paliekas.
Mereškovskis aplūkoja šo iznīcināšanu kā sodu par nolaišanos grēcīgos ceļos Atlantīdā. Viņš bez tam izsacīja brīdinājumu, ka Eiropa ir otrā Atlantīda un vēlreiz var tikt iznīcināta, ja tā neatteiksies no tās amorālajiem/netikumīgajiem ceļiem, īpaši militārisma. Šis brīdinājums izteikts 1930.gadā un redzam, cik tas bija pravietiski.

Džeimss Lūiss Tomass Čālmers Spenss (1874.-1955.g.). Dzimis 1874.gada 25.novembrī Forfāršīrā Skotijā. Lūiss Spenss bija ievērojams mitoloģijas pētnieks, uzreiz pēc Ignācija Donēlija 20.gs. sākuma kļuva par pasaules vadošo atlantologu.
Absolvējis Edinburgas Universitāti. Kļuvis par Lielbritānijas un Īrijas karaliskās antropoloģijas institūta biedru un tika ievēlēts par Skotijas Antropoloģijas un folkloras biedrības viceprezidentu. Lūisam Spensam par nopelniem kultūrā piešķīra karalisko pensiju. Viņš publicējis vairāk nekā 40 grāmatu. Daudzas no tām, piemēram, „Neklasiskās mitoloģijas vārdnīca,” ir sarakstītas kopā ar Merianu Edvardsu. Lūisa Spensa skaidrojums par maiju „Padomes grāmatu” Popol Vuh ieguva starptautisku atzinību.
Skotu mitoloģijas pētnieka devums atlantoloģijā. Tomēr Lūiss Spenss ir vislabāk pazīstams kā Atlantīdas pētnieks. Viņš laika posmā no 1924.-1943.gadam uzrakstījis 5 grāmatas par Atlantīdu: „Atlantīdas problēma” (The Problem of Atlantis) iznākusi 1924. gadā, „Atlantīda Amerikā” (Atlantis in America) iznākusi 1925.gadā, „Atlantīdas vēsture” (The History of Atlantis) iznākusi 1926.gadā, „Vai Eiropa sekos Atlantīdai” (Will Europe Follow Atlantis?) iznākusi 1942.gadā un „Okultās zinātnes Atlantīdā” (The Occult Sciences in Atlantis) iznākusi 1943.gadā.
Lūiss Spenss uzskatījis, ka bijušas divas Atlantīdas. Viena, par kuru savos dialogos vēstījis Platons, otra - atradusies Antiļu salu tuvumā, Saragasu jūras rajonā un dēvēta par Antiliju. Luīss Spenss piekritis tiem teorētiķiem, kuri pieņēmuši, ka Atlantīda nogrimusi pakāpeniski, ilgākā laika periodā, atsevišķu kataklizmu sērijās.
Pētot salīdzinošo mitoloģiju, Lūisss Spenss atradis daudzas sakritības starp pirmskolumba Amerikas indiāņu teikām un Vecās pasaules tautu teikām, ne tikai Vidusjūras, bet arī ķeltu mitoloģijā, kuru viņš labi pārzinājis. Tikai viens piemērs. Tolteku (arī acteku un maiju) dievs Kecalkoatls, kurš atnesis Meksikas tautām civilizāciju un pēc tam atgriezies savā austrumu dzimtenē Tlapalanā, ir līdzīgs grieķu titānam Atlantam:
· Atlanta tēvs bijis Poseidons - jūras valdnieks, zemes tricinātājs, bet Kecalkoatla tēvs bijis Goukumaca - okeāna un zemestrīces dievs, „vecā čūska... kas dzīvoja okeāna dzīlēs;”
· Atlants un Kecalkoatls bija bārdaini;
· abi turējuši debesis.

Īpaši interesanta ir skotu mitoloģijas pētnieka teorija par migrācijas viļņiem no Atlantīdas, laikam sakarā ar tās pakāpenisko nogrimšanu. Bijuši trīs lieli migrācijas viļņi:
· Kromaņjonas-Oriņjakas kultūra pirms 25 000 gadiem - pirmais atlantu vilnis;
· Madlēnas kultūra pirms 16 000 gadiem - otrais atlantu migrācijas vilnis;
· trešais atlantu vilnis jeb asīliešu-tardenosiešu vilnis pirms 11 500 gadiem, kas sakrīt ar Platona vēstīto par Atlantīdas bojāejas laiku.

Tas, ka šīs akmens laikmeta kultūras dažādos laikos pēkšņi uzradušās Eiropas DR un izplatījušās uz austrumiem no Pireneju-Biskajas līča reģiona, varētu liecināt par to izcelsmi Atlantīdā. Rakstot par Atlantīdas nogrimšanas un aizvēsturiskās asīliešu-tardenosiešu parādīšanās sakritību, Spenss atzina: „Asīliešu-tardesoniešu ierašanās, kā apgalvo lielākās autoritātes, visumā saskan ar laiku, kuru Platons parādījis kā Atlantīdas izpostīšanas brīdi.”
Donēlija aprakstītā Atlantīda atbilst bronzas-dzelzs laikmeta civilizācijai, tikai laika skala jāpabīda par 12 000 gadiem atpakaļ. Savukārt Spensa aprakstītā Atlantīda ir „akmens laikmeta” civilizācija.

Aleksandrs Bragins (1878.-1942.g.). Aleksandrs Bragins ir vislabāk zināms pēc savas grāmatas par Atlantīdu, kuru viņš uzskatīja par daudzu Dienvidamerikas cilšu sākotnējo dzimteni. Viņš attiecināja Atlantīdas bojāeju, vismaz vienas tuvas sastapšanās sekas starp Zemi un Haleja komētu holocēna perioda laikā, uz 4015.gada 7.jūnijā pmē. Viņš apgalvoja, ka šī sastapšanās izjauca Zemes un Venēras orbītas, izraisot vispasaules katastrofu. Daudzas no Bragina katastrofisma idejām ir atrodamas Imanuēla Veļikovska vēlākajās grāmatās, bez jebkādām atsaucēm uz viņu.
Bragins savā grāmatā „Atlantīdas ēna” (Shadow of Atlantis) pieminējis baltādainu indiāņu cilti, sauktu Paria, Venecuēlas rajonā, sauktā par Atlan. Viņš apgalvojis, ka viņu leģendas atsaucās uz viņu sākotnējo dzimteni aiz okeāna, kas tika iznīcināta drausmīgā kataklizmā.

Edgars Keisijs (1877.-1945.g.). Amerikāņu gaišreģis E.Keisijs darījis pasaulei zināmu interesantu informāciju par Atlantīdu, kuru viņš ieguvis savos psihes pētījumos, strādājot ar pacientiem, kuri pie viņa meklējuši palīdzību. Viņš laikā no 1923.-1943.gadam Virdžīnijas pavalstī uzstājies ar daudziem priekšlasījumiem un sniedzis intervijas par Atlantīdu.
Saskaņā ar Keisiju, daļa no nogrimušā Atlantīdas kontinenta atradusies Bahamu salu tuvumā. Tādējādi Bahamu salas uzskatāmas par nogrimušās Atlantīdas rietumdaļas - Poseidonijas salas, kalnu virsotnēm. 1940.gadā Edgars Keisijs pareģoja: „Poseidonija atkal pacelsies kā viens no pirmajiem Atlantīdas posmiem, sagaidāms - 1968. vai 1969.gadā. Tā nemaz nav tāla nākotne!”
Gribi tici, gribi netici, bet tas nu ir fakts, ka 1968.gadā netālu no Bimini un Androsas ziemeļdaļā divi piloti no gaisa nofotografēja zemūdens būves. Un šīs zemūdens būves tika atklātas tieši tajā vietā, kuru savā pareģojumā 1940. gadā bija norādījis Edgars Keisijs.
Kopumā Keisijs transa stāvoklī sniedzis 700 intervijas par Atlantīdas vēsturi. Viņš pareģoja arī „Pierakstu zāles” atklāšanu zem sfinksas. Minēto pazemes kameru zem sfinksas ķēpām ar seismiskām metodēm atklāja Džons Entonijs Vests un ģeologs Roberts Šohs. Taču iekšā neviens tajā nav bijis, tāpēc grūti apstiprināt vai noliegt Keisija pareģojuma piepildīšanos. Oficiālā eģiptoloģija ar Zahi Havasu priekšgalā kategoriski noliedz šādas kameras esamību. Ja abu amerikāņu pētnieku atklātā pazemes kamera zem sfinksas ķēpām ir Keisija „Pierakstu zāle,” tad Atlantīdas atdzimšanas laiks ir tuvu.
Keisijs priekšlasījumos aprakstījis Atlantīdas vēsturi no tās pirmsākumiem līdz Zelta laikmetam (200 000.-10 000.g.pmē.), kuru raksturo tādi zinātnes un tehnoloģiju sasniegumi, kas bijuši pat pārāki par 20.gs. sasniegtajiem. Atlantīdas iedzīvotāji izmantojuši lidmašīnas un zemūdenes. Edgars Keisijs apgalvojis, ka atlantu gaisa kuģi no ziloņu ādām tika ”ierīkotas tvertnes ar gāzi, ko izmantoja gan lidaparāta pacelšanai gaisā, gan arī par dzinējspēku, lai to nogādātu dažādās kontinenta vietās un vēl tālāk... Viņi spēja pārvietoties ne tikai pa gaisu, bet arī pa ūdeni.”
Frenks Džozefs raksta: ”Atlanti acīmredzot izmantojuši divu veidu lidaparātus: ar gāzi pildītu dirižablim līdzīgu aparātu un vimānas, kas bija smagākas par gaisu un tika vadītas no centrāla enerģijas avota uz zemes. Kaut gan vimānas pārstāvēja tādu aeronautikas tehnoloģiju, kādas nav nevienam zināmam lidaparātam, Keisija balonu aprakstos ir kāda detaļa, kas vedina domāt, ka tie ir autentiski.”
Keisijs apgalvoja, ka gaisa balonu apvalks bija darināts no ziloņu ādām. Ziloņu ādas, iespējams, bijušas pārāk smagas, lai kalpotu par apvalku jebkurai gāzei, kas vieglāka par gaisu. Taču vieglākie, izplešamie un necaurlaidīgie ziloņu pūšļi varēja tikt izmantoti šim nolūkam.
Platona darbā ”Krītijs” minēts, ka Atlantīdas salā bijuši ziloņi. Par to Platonu skeptiķi dikti ilgi kritizēja. 20.gs. 60.gados okeanogrāfi, bagarējot Atantijas okeāna dibenu, aptuveni 200 jūdžu uz rietumiem no Portugāles krasta, dažādās vietās izcēla simtiem ziloņu kaulu. Tā kā Keisija apgalvojumiem esot zināms pamats. Tā uzskata Frenks Džozefs.
Šā civilizācija bija apguvusi pat antigravitāciju. Atlantu zinātniekiem bija izdevies „sadalīt atoma spēku, lai radītu enerģiju, kas darbinātu visas ierīces un aparātus, ko lietoja transportēšanai vai ceļošanai, smagumu celšanai vai pašu dabas spēku pārveidošanai.”
Senās [atlantu] tehnoloģijas pamatā bijusi izpratne par elektriskajiem kristāliem jeb ugunīgajiem akmeņiem. Šī enerģija, kas tikusi iegūta no kristāliem, tika izmantota jūras, gaisa un zemūdens transportā.
Jau 1933.gadā Keisijs rakstījis par „nāves staru, kas [...] raidīja no Zemes dzīlēm iznīcību atsevišķiem zemes rajoniem.” Iespējams, ka Keisijs runāja par lāzeru, kura atklāšanu viņš tajā gadā prognozēja turpmāko 25 gadu laikā. Keisijs apgalvojis, ka Atlantīdas iedzīvotāji mācējuši „lietot elektrības spēkus un ietekmi saistībā ar šo spēku iedarbību uz metāliem - ne tikai, lai noteiktu to atrašanās vietu, bet arī to īpašības sakarā ar to attīrīšanu un citu metālu atklāšanu, kā arī dažādu transporta veidu lietošanu, vai arī to pārveidošanu, izmantojot gūto pieredzi.”
Vēl Keisijs rakstījis: „Viņi izmantoja skaņas viļņus, kas līdzīgi gaismām tika izmantoti par sakaru līdzekļiem.”
Atlantu celtnēs bija „lifti un sakaru caurules, ko darbināja ar saspiestu gaisu un tvaiku.”
Ne mazāk apbrīnojami bijuši atlantu sasniegumi „fotografēšanā no attāluma” un „uzrakstu lasīšanā caur sienām - pat no liela attāluma.”
Tāpat nevaram paiet garām atlantu medicīnai. Keisijs rakstījis, ka atlantu „elektriskajam nazim bijusi tāda forma, un tas bija izgatavots no tādiem metāliem, lai to varētu lietot bezasiņu ķirurģijā, kā teiktu tagad, izmantojot spēkus, kas izraisīja recētspēju ķermeņos, tajās vietās, kur vajadzēja iekļūt artērijās vai vēnās, vai izdarīt tajās iegriezumus.”
Atlantīdas bojāejas cēlonis bija tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana. Atlantīdas civilizācijai degradējoties, pieauga pilsoņu neapmierinātība, strādnieku un jaukteņu (cilvēku un dzīvnieku krustojuma pēcnācēju) paverdzināšana, konflikti starp dažādām atlantu grupām, cilvēku upurēšana.
Saskaņā ar Keisiju, atlantus pārņēma vēlme dzīvot arvien lielākā pārpilnībā un greznībā, kuru viņiem nodrošināja kristāla tehnoloģiju izmantošana. Šīs tehnoloģijas tika plaši izmantotas kalnrūpniecībā, īpaši vara un zelta ieguvē. Frenks Džozefs pieņem, ka atlantu kalnrači ierakās pārāk dziļi seismiski nestabilajā Vidusatlantijas grēdā. Acīmredzot šā ekoloģiskā savtīguma sekas izpaudās drausmīgā ģeoloģiskā katastrofā, kā rezultātā Atlantīda nogrimusi.
Neviens nav spiests ticēt šiem „murgiem,” bet tomēr apbrīnojami, ka Keisijs savos priekšlasījumos aprakstīja lāzera tehnoloģijas, kas viņa laikā vēl nebija izgudrotas. Es teikšu tā, Keisijs, atrazdamies izmainītas apziņas stāvoklī, spēja pieslēgties „akašas hronikai,” „Visuma semantiskajam laukam,” sauciet to, kā vēlaties!

Arturs Poznaņskis (1873.-1946.g.). Vīnē dzimušais Arturs Poznaņskis bija pašmācības ceļā kļuvis par arheologu. Kā viņa tautība minēta poļu. Viņš ir vislabāk zināms pēc sava darba Tiavanakā, Bolīvijā. 1943.gadā viņš publicēja darbu četros sējumos „Tiavanaka: amerikāniskā cilvēka šūpulis” (Tiahuanaca: The Cradle of American Man). Šajā milzīgajā darbā viņš polemiski apgalvo, ka Tiavanaka tika uzcelta ap 10 000.g.pmē. Poznaņskis nomira Bolīvijas galvaspilsētā Lapasā.
Poznaņskis divās agrākajās grāmatās izvirzīja teoriju par aizvēsturisku ģermāņu migrāciju uz Dienvidameriku, kuru atbalstīja arī Edmunds Kiss. Divi pētnieki 20.gs. 20.gados Bolīvijā strādāja kopā. Poznaņski lietoja terminu ziemeļnieciskie atlanti, paužot savu pārliecību par Atlantīdu. Edmunds Kiss un Arturs Poznaņskis bija pārliecināti, ka Tiavanaku uzcēla izglābušies ziemeļnieciskās rases pārstāvji no Atlantīdas.

Edmunds Kiss (1886.-1960. g.). Edmunds Kiss bija vācu arheologs, kurš kopā ar Artūru Poznaņski virzīja uz priekšu tēzi, ka Tiavanaku uzcēla nordiskie bēgļi no Atlantīdas (starp citu, tam par labu liecina pašas Tiavanakas monolītās statujas, kā arī leģendas par Virakoču). 1920.gados viņš kopā ar Poznaņski strādāja Tiavanakā, pie reizes meklējot liecības, kas atbalstītu Hansa Horbigera teorijas.
Trešā reiha laikā tika uzņemts pētniecības komandā no "Anenerbes" turpināt pētījumus Tiavanakā, bet ekspedīcija tika atlikta vai atsaukta. Saprotams, ka viņš uz īsu laiku pievienojās Waffen SS. Pēc kara viņš saglabāja savu interesi par Atlantīdu, rakstot grāmatu par Platona „Krītiju” un deva savu ieguldījumu Edžertona Saiksa Atlantīdas pētniecības informatīvajā izdevumā 1950.gados.

Dž.Frosts. Profesors Frosts uzskatīja, ka „tāds liels un briesmīgs notikums kā Knosas pils izpostīšana un visspēcīgo mīnojiešu bojāeja” bija avots Platona mītam par Atlantīdu.

Leo Frobeniuss. Vācu etnogrāfs L.Frobeniuss 1910.gadā Rietumāfrikā, Gvinejas līča krastā atklāja jorubu tautas kultūru. Viņaprāt šī tauta cēlusies no atlantiem.

Jurgens Španuts. 1952.gadā vācu Atlantīdas pētnieks Jirgens Španuts publicēja grāmatu, kurā apgalvoja, ka Atlantīda atradusies Ziemeļjūrā un tās palieka esot Helgolandes sala.

Edžertons Saikss (1894.-1983.g.). Britu zinātnieks, inženieris, britu preses ārzemju korespondents, prata četras valodas. Viss Edžertona Saiksa mūžs aizritēja britu diplomātiskajā dienestā un Karaliskajā ģeogrāfu biedrībā. Viņš sarakstījis neskaitāmas grāmatas un žurnālu rakstus, no kuriem daudzi bija veltīti centieniem izprast strīdu par Atlantīdu. Saiksa atstātais mantojums - ar Atlantīdu saistīto materiālu lielā bibliotēka, tagad glabājās atsevišķā telpā Edgara Keisija Izpētes un apgaismības biedrībā Virdžīnijā.
Devums atlantoloģijā. Edžertons Saikss bija 20.gadsimta vadošais britu atlantologs, neapšaubāma autoritāte šajā jomā.
Saikss Otrā pasaules kara laika nodibināja Atlantīdas Pētniecības centru (Atlantis Research Centre) un bija ikmēneša žurnāla Atlantis redaktors, kas darbojās no 1948.-1975.gadam. 1949.gadā viņš arī pārstrādāja un rediģēja Ignācija Donelija „Atlantīda - pirmsplūdu pasaule” atkārtoto izdevumu.
Viņu vēl interesēja daudzi citi temati un jautājumi, kā, piemēram, ley līnijas, bijis kādu laiku Old Straight Track kluba biedrs. Viņš arī uzrakstījis daudzas grāmatas par mitoloģiju.
Saikss postulēja, ka Atlantīdas civilizācija bija sākusies ap 18 000.g.pmē. un bijusi liela sala Atlantijas okeāna centrā ar Vidusatlantijas grēdu kā mugurkaulu, kuras paliekas mūsdienās ir Azoru salas. No šejienes, kā viņš uzskatīja, tās kultūras ietekme izplatījās uz austrumiem un rietumiem. Viņš arī uzskatīja, ka Vidusjūra bijusi sadalīta divos lielos saldūdens ezeros, radot divus zemes tiltus pie Gibraltāra un Sicīlijas, kaut gan viņam nelikās šī tēze atbalstīta ar jebkādiem pierādījumiem, lai arī Strato un Seneka norādījuši uz Gibraltāra zemes aizsprostojuma pārraušanu.
Saiksam bija uzskats, ka Atlantīdu iznīcināja kaut kāda veida starpplanētu sadursme. Šī doma viņam lika pārņemt dažus elementus no Hansa Horbigera strīdīgās kosmoloģiskās teorijas, bet bija arī atvērts, ņemt vērā citus variantus par sadursmes tēmu. Saikss arīdzan apkopoja visas pasaules mītus un secināja, ka Bībeles plūdi bija vienlaicīgi ar Atlantīdas applūšanu ap 11 000.g.tk. pmē.

Nikolajs Žirovs. 1964.gadā Padomju zemē iznāca krievu ģeologa N.Žirova grāmata „Atlantīda.” Žirovs tajā izvirzīja argumentus, kas pierāda, ka Atlantīda atrodas Atantijas okeānā. Viņš rakstīja, ka „Atlantīdas problēma bieži izmantota mērķiem, kas ir visai tāli no zinātnes,” un tā ir vēl „stipri piesārņota ar pseidozinātniskiem gružiem, no kuriem noteikti nepieciešams attīrīt zinātnisko atlantoloģiju,” tikai pēc tam „atlantoloģija spēs iziet no zīdaiņa vecuma un iekarot zinātnes pasaules uzticību.”

Pjērs Benuā (1886.-1962.g.). Lai arī mūs īpaši neinteresē daiļliteratūra par Atlantīdu, tomēr Pjēra Benuā gadījumā jāizdara izņēmums, jo viņa romāns iedvesmojis daudzus atlantalogus. Neko daudz par viņu nezinām: Pjērs Benuā bija Franču Akadēmijas loceklis, daudzu romānu autors. Vienu romānu viņš veltījis Atlantīdai. Mums ar kaunu jāatzīst, ka mēs nezinām pat šā romāna nosaukumu.
Zinām tikai to, ka romāna varone ir Antineja. Pjērs Benua Atlantīdu novietojis Ahagārā.
Vēl romānā darbojās profesors Lemēžs, kuram par prototipu Benuā izmantojis franču profesoru Etjēnu Berliu. Profesors Lemēžs Antinejas bibliotēkā uzgājis Platona diologa „Krītijs” nobeigumu. Benuā fantāzijas ietekmēja vācu ģeologu Borhartu, kurš Atlantīdu meklējis Tunisijas šotos un Ahagarā.
Franču arheologs Anri Lots vienā no Džabarenas alām atrasto sievietes tēlu nosaucis Benuā romāna Antinejas vārdā.
Nezinu vai Pjērs Benuā pats ticējis Atlantīdai, bet fakts ir tāds, ka viņa īpašumā atradies Milētas Dionīsija manuskripts „Ceļojums uz Atlantīdu.” Diemžēl tas ticis nozaudēts.

Jānis Kārkliņš (1891.-1975. g.). Dzimis Ziemeļvidzemē 1891.gada 6.janvārī. 1908.gadā beidzis Liepiņa tirdzniecības skolu Valmierā. Agri uzsācis žurnālista darbību.
Lielu ieguldījumu Latvijas žurnālistikā devis, darbojoties Benjamiņu presē. No 1919.gada bijis „Jaunāko ziņu" redakcijas sekretārs, bet no 1921.-1928.gadam ieņēma atbildīgā redaktora amatu. 1924.gadā J.Kārkliņš izveidoja otru Benjamiņu izdevumu - žurnālu „Atpūta.” No 1928.-1937.gadam bija abu izdevumu redkolēģijas loceklis un mākslas nodaļas vadītājs.
Jāni Kārkliņu interesējis teātris, 20.gs. 30.gados sarakstījis daudzas teātra izrāžu recenzijas. Viņš arī lasījis lekcijas Latviešu teātra skolā.
Pēc aiziešanas no darba Benjamiņu izdevumos, Kārkliņš daudz ceļojis, savus ceļojumu aprakstus publicējis presē un 30.gadu beigās arī atsevišķās grāmatās. Bijis Rēriha Biedrības biedrs.
1944.gadā emigrējis uz Zviedriju un līdz mūža beigām dzīvoja Stokholmā: darbojies Latviešu palīdzības komitējā, izveidojis Latviešu autoru bibliotēku., tulkojis cittautu literatūru, periodikā un rakstu krājumos publicējis atmiņas par izciliem latviešu kultūras darbiniekiem. Darbojies Raiņa un Aspazijas fondā. Laikā no 1967.-1971.gadam J.Kārkliņš kopā ar V.Rūķi-Draviņu un B.Kalniņu rediģējuši Raiņa un Aspazijas gadagrāmatu.
J.Kārkliņa darbi. Jāņa Kārkliņa darbs Benjamiņu presē aprakstīts viņa atmiņu grāmatā „Latvijas preses karalis,” kas iznācis 1962.gadā. Uzrakstījis trīsdaļīgo romānu „Latviešu Pūcespieģelis” (1964.-1969.g.).
Otrs Jāņa Kārkliņa daiļrades virziens bija saistīts jau ar ezotēriku un reliģiju, kas gan ir mazāk zināmais viņa dzīves aspekts. Šī tendence spilgti izpaužas jau 1938.gadā iznākušajās grāmatās „Aplis par Krustu” (šī grāmata ir manā grāmatu plauktā) un „Kristus leģendas” (arī šo esmu lasījis). Emigrācijā Zviedrijā J.Kārkliņš sava mūža nogalē uzrakstījis divdaļīgu grāmatu „Amen. Dievu maiņa,” kas ir autora ticības apliecinājums (šīs grāmatas fragmenti ir lasāmi žurnāla „Viedas Vēstis,” 1992.gada februāra numurā).
Jāņa Kārkliņa ieguldījums atlantoloģijā. Mums šās esejas kontekstā vairāk interesē Jāņa Kārkliņa sniegums atlantoloģijā. Viņš 1939.gadā uzrakstīja Atlantīdai veltītu grāmatu „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme,” kuras ievadā autors gan kautrīgi atzīst, ka grāmata nepauž sarakstītāja pastāvīgus pētījumus, tajā viņš vienkārši apkopojis un atstāstījis ārzemju zinātnieku pētījumus un atklājumus par Atlantīdu, pievienojot klāt angļu teozofa Skota Eliota daba saīsinātu atstāstījumu. Taču Jānis Kārkliņš bija pirmais, kas latviešu lasītājus iepazīstināja ar Atlantīdas teoriju. Pirms viņa, izņemot Pjēra Benuā romānu par Atlantīdu, latviešu valodā tikpat kā nekas nebija pieejams par šo jautājumu, ja nu vienīgi „Jaunatnes enciklopēdijā” atrodamais īsais raksts par Atlantīdu (mums nudien nav zināms „Jaunatnes enciklopēdijas” izdošanas gads, zinām tikai, ka to izdevis „Grāmatu Draugs,” izglītības ministrijas skolu departamenta direktora K.Ozoliņa redakcijā).
Jāņa Kārkliņa grāmata „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme” ir 176 lappuses bieza un nosacīti sadalāma divās daļās - zinātniskajā un ezoteriskajā. Zinātniskā daļa aizņem grāmatas 122 lappuses, tātad lielāko daļu. Tajā J.Kārkliņš meistarīgi apkopojis vēsturiskos, arheoloģiskos, mitoloģiskos, ģeoloģiskos, botāniskos un zooloģiskos datus par Atlantīdu un domāju, ka šī grāmata būtu pelnījusi, lai to izdotu arī mūsu laikos. Otrajā daļā Jānis Kārkliņš pārstāsta Skota Eliota grāmatu "Atlantīdas stāsts." Mums ir jāapliecina cieņa Jānim Kārkliņam par to, ka viņš pirms 74 gadiem latviešiem pavēra priekškaru uz zudušo zemi, aizvēsturē bojāgājušo civilizāciju - Atlantīdu. Tieši tāpēc es viņam atvēlēju vietu šajā esejā. Un Jāņa Kārkliņa dzīve ir vēl viens piemērs, kas parāda, cik apmelojošs un aprobežots ir dažu gudrinieku ar akadēmiskiem tituliem apgalvojums, ka Atlantīdai tic tikai muļķi un, ka neviens intelektuālis ar tādam blēņām nenodarbojās. Jānis Kārkliņš nenoliedzami bija izcils latviešu kultūras un sabiedriskais darbinieks un ar augstu intelektu apveltīts cilvēks. Par to liecina augstāk aprakstītais viņa mūža veikums.

Žaks Īvs Kusto. Žaks Īvs Kusto, kura ekspedīcija pētīja Egejas jūru 1981.gadā, savā grāmatā „Atlantīdu meklējot” velk paralēles ar Krētu laikā no 2700.-1500.g.pmē. Es atminos, ka pirms kādiem divpadsmit gadiem es, ja atmina neviļ, šo grāmatu pat izlasīju, tikai neko daudz no tās neatceros.

Atlantīdas jautājums Trešajā reihā. Atlantīdas teorija bija pievilcīga arī nacistu teorētiķiem. Bijušais Dancigas senāta priekšsēdētājs Raušnings rakstīja: „Patiesībā katrs vācietis ar vienu kāju stāv Atlantīdā. Viņš tur meklē labāku likteni un labāku mantojumu.”
1938.gadā SS šefs Himlers organizēja vācu ekspedīciju uz Tibetu, meklēt āriešu Atlantīdu, kaut gan šis apgalvojums ticis kritizēts kā kļūdains un ekspedīcijas patiesais mērķis bijis noskaidrot eiropeīdu rases izcelsmi, vai ka tā bijusi bioloģiska ekspedīcija. Saskaņā ar Jūlija Evola (Julius Evola) 1934.gadā rakstīto, atlanti bijuši hiperborejieši - ziemeļnieciski pārcilvēki, kuri izcēlušies ziemeļpolā (Tulē). Tāpat Alfrēds Rozenbergs ("Divdesmitā gadsimta mīts," 1930.g.) runāja par „nordisko atlantu” vai „āriešu-nordisko” kungu rasi.
1943.gadā "Anenerbes" aģenti Brazīlijā mēģināja aplaupīt kādu muzeju. Mēģinājums izgāzās, "Anenerbes" pārstāvji tikai aizturēti. Nopratināšanā vācieši atzinās, ka viņus Dienvidamerikā nogādājis slepens kuģis ar speciālu uzdevumu atrast un iegūt „Nāves dievietes” kristāla galvaskausus. Ar tādu pašu mērķi ieradušas vēl vairākas nacistu grupas.
Te nu vietā ir jautājums: kāpēc "Anenerbe" centās iegūt savā īpašumā kristāla galvaskausus? Pētnieki, kuri interesējās un pēta Trešā reiha noslēpumaino vēsturi, kaut ko zina par tā mistiskajām saknēm un īpaši slepeno mērķi - iegūt kontroli par neredzamās, metafiziskās pasaules spēkiem. Viņi zina arī par galveno SS zinātniski pētniecisko struktūru- elitāru Ahnenerbe ordeni, kuras pakļautībā atradās vairāk par 50 pētnieciskajiem institūtiem. Tāpat viņi zina arī par ordeņa „slepeno kardinālu,” senas maģiskas dzimtas pēctecis, „sātana zināšanu” nesēju SS grupenfīreru Karlu Mariju Viligūru. Pēc viņa iniciatīvas Ahnenerbe emisāri pa visu pasauli meklēja senas zināšanas, arhīvus un slepenu biedrību maģiskos rekvizītus.
Nacistus sevišķi interesēja Atlantīdas priesteri. Viņi cerēja, ka „āriešu rases ciltsmātes” zināšanas palīdzēs viņiem ne tikai radīt pārcilvēku, bet arī pakļaut sev pārējos „necilvēkus.” Laikam jau arī kristāla galvaskausi nacistus interesēja Atlantīdas sakarā. Jo arī tagad daudzi pētnieki domā, ka kristāla galvaskausi ir izgatavoti Atlantīdā, ja vien nav taisnība skeptiķiem, kuri apgalvo, ka kristāla galvaskausi ir izgatavoti XIX gadsimtā.

Atlantīdas pētniecības biedrības. Pēc Pirmā pasaules kara pieauga interese par Atlantīdas mīklu. XX gs. 20.gados Atlantīdas „nežēlīgā mīkla” un „drūmais noslēpums” burtiski sāka „mocīt cilvēci” - tā rakstīja žurnālisti. Francijas visvecākajā universitātē Sorbonā tika nodibināta „Atlantīdas pētniecības biedrība.”
Franču laikraksts Le Figaro publicēja šādu ziņu: „Parīzē izveidota Atlantīdas izpētes un ekspluatācijas biedrība.”
1929.gadā Sorbonā, „Atlantīdas pētīšanas biedrībā” tika nolasīts referāts, no kura izrietējusi, ka Platona Atlantīda atradusies Korsikas salā.
„Atlantīdas pētīšanas biedrības” darbībai radās gan fiziski, gan morāli šķēršļi, kad vienu no tās sēdēm Sorbonā izjauca asaru gāzes bumbu eksplozijas. Šās biedrības prezidents Rože Devinjē vēlāk atzinis, ka biedrību „aizskārusi cenšanās tai zinātnes pasaules acīs piedēvēt šos sapņus,” un piebildis, ka „piesardzīgo neuzticēšanos” izraisījuši dalībnieki, kuri uz sapulcēm devušies „ar atlantīdiešu emblēmām pie piedurknēm.”
To, ka liela daļā šo Atlantīdas interesentu biedrību dalībnieku bija atlantomāni, liecina sekojošs piemērs. 1933.gadā Vankūverā notikušajā atlantalogu kongresā atlantomāni paziņoja: „Mēs nekad neatteiksimies no Atlantīdas idejas tikai tādēļ, lai ar to iepriecinātu ģeologus un botāniķus. Atlantīda ir iekarojusi literatūrā pārāk cienījamu stāvokli, lai to varētu sašķobīt garlaicīgi zinātniski argumenti.”
Francijā divu Pasaules karu starplaikā darbojās biedrība „Atlantīdas draugi,” kuru bija nodibinājis Pols Lekūrs. Šī biedrība izdeva pat Atlantīdai veltītu žurnālu.
Dāņu zinātnieku grupa nodibinājusi Atlantīdas meklētāju biedrību „Atlantīdas prinča īpašumi” un izraudzījusies par savu līderi Dānijas princi Kristiānu ar goda nosaukumu „Atlantīdas princis.” Šīs biedrības sekotāju skaits vēlāk sasniedzis vairākus tūkstošus. Vairāk par šo biedrību mums nekas nav zināms.
Pirms dažiem gadiem krievu masu saziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka „Krievu zemūdens problēmu un Atlantīdas izpētes biedrība” sadarbībā ar pētniecisko organizāciju Kosmopoisk organizē unikālu pētniecisku projektu „Ceļojums uz Atlantīdu,” kuras mērķis - atrast liecības par nogrimušo kontinentu/salu.

Čārlzs Hepguds - Antarktīdas teorija (1958.g.). Teoriju, ka Atlantīda patiesībā ir zeme, kuru šodien pazīstam kā Antarktīdu, 1958.gadā izvirzīja Čārlzs Hepguds savā grāmatā “Zemes garozas nobīdes.” Grāmatas priekšvārdu, starp citu, rakstīja slavenais fiziķis Alberts Einšteins. Pēc Hepguda idejas, apmēram pirms 12 000 gadiem notika lielas Zemes garozas nobīdes, kas novirzīja kontinentu, kuru šodien pazīstam kā Antarktīdu, daudz tuvāk tā pašreizējai atrašanās vietai. Mērenākā joslā esošo kontinentu apdzīvoja augsti attīstīta civilizācija, bet pēkšņās izmaiņas iznīcināja gan iedzīvotājus – atlantus, gan brīnišķīgo pilsētu, kas pazuda zem biezas ledus kārtas. Tiesa, šī ideja ir pretrunā modernajai izpratnei par tektonisko plātņu kustību.

Čārls Berlics - Bahamu salu teorija (1970.g.). Pēc Donelija ne viens vien literāts sāka prātot par to, kur tad īsti Atlantīda atradusies. Tā Čārlzs Berlics (starp citu, pazīstamās valodu skolas “Berlitz” dibinātāja mazdēls) 1970.gados izvirzīja teoriju, ka Atlantīda bijis reāls kontinents, kas atradās pie Bahamu salām. Proti, teritorijās, kas zināmas kā Bermudu trīsstūris un kur mīklainos apstākļos pazudis ne viens vien kuģis un lidmašīna. Šīs teorijas piekritējiem svarīgi argumenti ir cilvēka radītas akmens sienas pie Bimini krastiem. Tiesa, zinātniska izpēte liecina, ka tie ir dabiski piekrastes klinšu veidojumi.

Džeimsa Kamerona ekspedīcija. Populāro filmu “Titāniks” un “Avatars” režisora Džeimsa Kamerona daļēji finansēta ekspedīcija Atlantijas okeāna dzelmē atrada sešus aptuveni 3500 - 4000 gadus senus akmens enkurus. Režisors tic, ka atradis mītiskās Atlantīdas pēdas. Bronzas laikmeta artefakti atklāti vietā, kuru uzskata par vienu no iespējamām mītiskās zemes atrašanās vietām. Proti, netālu no Gibraltāra, kas savieno Vidusjūru un Atlantijas okeānu, jeb aiz senajos grieķu mītos minētajam “Herkulesa stabiem.” Tiek uzskatīts, ka viens no tiem ir Gibraltāra kalns, bet otrs – Seutas kalns Āfrikas pusē.
Rūpīgi plānotā ekspedīcija, kurā izmantotas vismodernākās navigācijas un jūras arheoloģijas tehnoloģijas, bija daļa no Kamerona un dokumentālo filmu režisora Simčas Jakoboviča idejas meklēt Atlantīdu, balstoties uz sengrieķu filozofa Platona dialogos “Krītijs” un “Tīmajs” minēto informāciju. Tās rezultātā tapusi dokumentālā filma “Atlantīdas pacelšanās,” kuru skatītāji “National Geographic” redzēs svētdien, 12.martā.

Atlantīda varētu atrasties 5000 kilometru rādiusā no Atēnām. Ja pieņem, ka Platons mītisko zemi aprakstījis, balstoties uz reālām pilsētām, tad pēc dialogos atrodamajām norādēm var mēģināt izskaitļot tās atrašanās vietu. Ja Atlantīda atrodas 5000 kilometru attālumā no Atēnām, tad tā var būt gan Eiropā, gan Āfrikā, gan Tuvajos Austrumos. Piemēram, uz rietumiem no Gibraltāra pie Azoru salām. Tagadējā Spānijā, Dananjas Nacionālajā parka teritorijā. Tur, kur tagad plešas purvs, reiz bijis milzīgs līcis, kas bijis savienots ar Atlantijas okeānu. Filozofa norādes atbilst arī nelielam pilskalnam tuksnesī Marokā, apmēram 160 kilometru uz dienvidiem no Marakešas.

Atlantīdas un Lemūrijas/Mu līdzības. Senie grieķi nav vienīgā kultūra, kuras mītos aprakstīta attīstīta salu civilizācija, kas pazudusi kādas gigantiskas kataklizmas iespaidā. Tā, piemēram, Indijā un Dienvidaustrumāzijā mītiskie stāsti vēsta par diženo impēriju Lemūrijas kontinentā, kurš atradies kaut kur Indijas okeānā. Tāpat Atlantīdu varētu uzskatīt par alegorisku senā kontinenta Mu attēlojumu. Taču līdz šim nav izdevies atrast pārliecinošus artefaktus, kas liecinātu par Lemūrijas vai Mu eksistenci, tādēļ šīm teorijām nav pārāk daudz piekritēju.

Stāstā par Atlantīdu mītiski atspoguļojas plūdi Melnajā jūrā. Šī teorija pieņem, ka Atlantīda ir izdomājums, taču mīts apraksta reālu vēsturisku notikumu: zemestrīci Bosfora jūras šaurumā pie Vidusjūras un tai sekojošus plūdus Melnajā jūrā. Tas notika apmēram 5600 gadus pirms mūsu ēras. Tajā laikā Melnā jūra bija saldūdens ezers un divtik mazāka nekā patlaban. Plūdi ietekmēja visu reģionu, jo aptuveni gada laikā jūras līmenis pacēlās par vairākiem desmitiem metru. Milzīgās kataklizmas pēdas ir atrodamas daudzu tautu leģendās un, iespējams, tās iedvesmoja arī Platonu.

Mīts par Atlantīdu apraksta Mīnojas kultūru. Viena no jaunākajām teorijām saista Atlantīdu ar Mīnojas kultūru, kas uzplauka Grieķijas salās Krētā un Tērā (tagad – Santorini) aptuveni 2500.-1600.g.pmē. Mīnojas kultūra bija pirmā attīstītā civilizācija tagadējās Eiropas teritorijā ar rakstu valodu, lielisku arhitektūru, attīstītiem ceļiem un spēcīgu karafloti. Pašā pilnbriedā tā pēkšņi izzuda – iemesli ilgi nebija zināmi, tas ļāva saistīt senās civilizācijas izzušanu ar Platona aprakstīto Atlantīdu. Vēsturnieki ir pārliecināti, ka aptuveni 1600.g.pmē. Tēras salu satricināja milzīga zemestrīce, bet vulkāns izverda atmosfērā teju desmit miljonus tonnu akmeņu, pelnu un gāzu. Katastrofai sekojošais cunami noslaucīja mīnojiešu pilsētas un padarīja zemi neaizsargātu pret iebrucējiem.

Atlantīda - citplanētiešu kuģis. Tāpat kā jebkuru lielu mistēriju, arī Atlantīdu dažādi ezotēriķi un dīvainu teoriju piekritēji saista ar citplanētiešu vizītēm uz Zemes. Proti, Atlantīda nav nogrimusi, jo tā nemaz nebija ne kontinents, ne arī sala. Patiesībā tas bija citplanētiešu kuģis, kas vienkārši pacēlās un aizlidoja pēc tam, kad iecerētā misija bija izpildīta.

Atlantīda ir Platona fantāzijas auglis. Ideja par augsti attīstītu, bet zudušu civilizāciju ļoti sena. Tomēr lielākā daļa vēsturnieku un zinātnieku uzskata, ka mītiskā Atlantīda ir Platona fantāzijas auglis. Grieķu filozofs to izgudroja kā savu vīziju par ideālu civilizāciju un paredzēja tās bojāeju kā brīdinājumu nenovērsties no dieviem. Jo nav atrodami citi rakstu avoti kā vien Platona dialogi, tostarp ziņu par Atlantīdu nav arī senajos grieķu tekstos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām. Turklāt nekur nav atrasti nekādi taustāmi pierādījumi par nogrimušo civilizāciju.

Post criptum. Šī eseja ir par Atlantīdas pētniecības vēsturi. Tās nolūks nebija sniegt šās zudušās civilizācijas aprakstu (vēsturi, ģeogrāfiju un ģeoloģiju), tas jau ir izdarīts citā esejā. Tikai un vienīgi ieskicēt šā jautājuma pētniecības vēsturiskās aprises, izgaismojot gan sasniegumus, gan maldus. Cik lielā mērā tas man ir izdevies, neņemos spriest. Lai citi lasa un izvērtē.
Protams, mans subjektīvais viedoklis, ir tāds, ka Atlantīda atradusies Atlantijas okeānā un, ka Platona vēstījumam var uzticēties.
Ja esat tikuši līdz šai vietai, tad pateicos par pacietību un esejas lasīšanai atvēlēto laiku.
Atlantīdas jautājums ir tik komplicēts, ka mēs to turpināsim aplūkot arī citās esejās. Uzskatu, ka jāmeklē arvien jauni Atlantīdas eksistenci apliecinoši fakti un pierādījumi. Un pats galvenais - argumentēt pārliecību, ka Atlantīda atradusies Atllantijas okeānā.

Avoti.
Dž.Duglass Kenjons, „Aizliegtā Vēsture.”
Čārlzs Berlics, „Atlantīda.”
Jānis Kārkliņš, „Atlantīda - okeāna dzelmē nogrimusī zeme.”
Ēriks fon Dēnikens, „Zeva Vārdā.”
A.Kondratovs, „Triju okeānu noslēpums.”
Homērs, „Odiseja.”
J.Veinbergs, „Kolumbi pirms Kolumba.”
A.Lots, „Tasili Fresku Meklējumos.”
A.Andrejevs, „Žils Verns.”
Ernsts Muldašovs, „No kā mēs esam cēlušies.”
Žurnāls „Zvaigzne” (numuru nezinu, bet tas iznācis kaut kad XX gs. 50.gados).
"Viedas Vēstis," 1992.gada februāra numurs.
Vikipēdija.

Saites.
Atlantīda.