Adaptācija
- Detaļas
- 1965 skatījumi
Adaptare - "pielāgot," "piemērot" (latīņu val.).
Spēja piemēroties.
Bioloģiskā adaptācija. Evolucionārs uzskats par struktūras, funkcijas vai formas pārmaiņām, ka rezultātā dzīvnieks vai augs labāk pielāgojas savai videi. Tā izpaužas kā atsevišķu organismu un to kopu (populāciju, sugu, biocenožu) struktūras un funkcijas pielāgošanās un pielāgotība apkārtējās vides apstākļiem.
Atsevišķa organisma adaptācija - indivīda jeb fizioloģiskā adaptācija - ir fizioloģisku un bioķīmisku reakciju kopums, kas nodrošina organismam iespēju pielāgoties videi, mainot atsevišķas reakcijas un funkcijas vai arī saglabājot tās relatīvi nemeinīgas. Piemēram, aukstasiņu organismiem ārējās vides temperatūras maiņa ietekmē ķermeņa temperatūru, bet siltasiņu organismiem to praktiski neietekmē. Ja atmosfērā pazeminās skābekļa parciālais spiediens, dzīvnieku audu pietiekamu apgādi ar skābekli nodrošina eritrocītu skaita palielināšanās, jo līdz ar to palielinās hemoglobīna atdotā skābekļa daudzums audos. Indivīda adaptācija noris kā orgānu, tā šūnu limenī.
Sevišķi labi adaptējas nervu sistēma un tās veidojumi - receptori, sinapses, maņu orgāni. Piemēram, acs tīklenei piemērojoties apgaismojuma maiņai, stipri mainās pigmentu daudzums receptoros, kā arī optiskās informācijas apstrāde tīklenes nervu šūnās.
Ekstremālās situācijās adaptācijai ir vairākas fāzes: dekompensācija, nepilnīgā pielāgošanās un relatīvi pilnīga pielāgošanās jeb nosacītā adaptācija. Indivīda adaptācijas izpētei ir praktiska nozīme kosmiskajā bioloģijā, sportā, psiholoģijā, lauksaimniecība.
Sugu adaptāciju izskaidro dzīvās dabas evolūcijas teorija, ko izstrādāja Č.Dārvins 1859.gadā. Viņš pierādīja, ka šāda adaptācija ir neatgriezeniska, tā rodas un attīstās 3 evolūcijas pamatfaktoru - mainības, izlases un iedzimtības mijiedarbības rezultātā. Pēc Dārvina teorijas. dzīvības formas (bioloģiskās sistēmas) var evolucionēt tikai ar adaptācijas starpniecību. Viņš parādīja, kā veidojas augu un dzīvnieku organismu struktūras un funkcijas savstarpēja saskaņotība un atbilstība vides apstākļiem, kā arī dažādu sugu savstarpēja pielāgotība (koadaptācija), kas palielina izdzīvošanas iespējas un vairošan;as tempus. Populācijas līmenī adaptācija noris izlases ceļā, kad pārsvarā iet bojā mazāk piemēroti indivīdi. nejaušas atsevišķa organisma genotipiskās pārmaiņas (mutācijas, attālā hibridizācija) izjauc populācijas adaptīvo organizāciju, rada jaunu materiālu izlasei, kas daudzu paaudžu maiņas gaitā sekmē gan populāciju adaptāciju jauniem apstākļiem (paplašina ekoloģisko nišu), gan nākamo paaudžu indivīdu struktūras un funkcijas organizācijas līmeņa paaugstināšanos. Daļa genotipisko pārmaiņu ir neitrālas, tās uzkrājas populācijas genotipā un iegūst adaptācijas nozīmi citos vides apstākļos.
Adaptācijai ir relatīvs raksturs. Veidojusies vēsturiski konkrētā bioģeocenozē, pielāgotība, kas vienā vides apstākļu kopumā ir lietderīga, citā var būt kaitīga. Piemēram, uz pārāk agri uzsniguša sniega fona labi saskatāmi zvēri un putni, kas vēl nav ieguvuši ziemas nokrāsu.
Kibernētiskā adaptācija. Tehnisku ierīču vai sistēmu spēja piemēroties mainīgai vadības situācijai.
Adaptīvā sistēmā informācijas uzkrāšanas un izmantošanas process tiek virzīts uz noteikta nosacīti optimāla sistēmas stāvokļa vai izturēšanās veida sasniegšanu. Adaptācijas procesam raksturīga sakotnējās situācijas nenoteiktība un ārējo apstākļu, sistēmas parametru, struktūras, funkcionēšanas algoritmu un vadības iedarbju mainīgums.
Psiholoģiskā adaptācija. Indivīda vai sociālās grupas apzināta, brīva pielāgošanās sociālajām prasībām, morāles likumiem, pieņemtajai vērtību sistēmai utt. Psiholoģiskā adaptācija norisinās socializācijas procesā, tās nozīme palielinās, kad sociālās izmaiņas skar svarīgas dzīves puses un norisinās samērā īsā laikā (piemēram, migrācija). Psiholoģiskās adaptācijas traucējumus var izraisīt īpašas nelabvēlīgas dzīves situācijas, ka arī personības atsevišķas īpašības.
Saites.
Evolūcijas teorija.
