Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Anhela ūdenskritums

Salto Angel.
„Eņģeļa ūdenskritums.”
Augstākais ūdenskritums pasaulē, kas atrodas Venecuēlā.

Nokļūšana. Atrodas Kanaīmas Valsts dabas parka teritorijā.
No Kamaratas apmēram 100 km jābrauc pa upi ar curiara. Tā kā laivām ir jaudīgi motori, tas šo attālumu var pārvarēt 3 dienās. Pa ceļam ir Ķirzaku krāces. Pēc tam Rio Churun ieteka. Pirms paša Velna kanjona upe paliek pagalam sekla, laiva jānes un jāvelk.

Atklāšana. Atklājis amerikāņu pilots Džeimss Endžels 1935.gadā, kura lidaparāts avarējis netālu no tā. Viņš to nosauca savā vārdā. Pirmais kājām no baltajiem pie tā atnāca latvietis Aleksandrs Laime un krītošo upi nosauca par Rio Gauja. 1947.gadā Laime uz šejieni atveda National Geographic ekspedīciju, kas pirmo reizi noteica ūdenskrituma augstumu.

Apraksts. Visaugstākais ūdenskritums pasaulē - 979 m, tāpēc, skatoties no ūdenskrituma apkašas, liekas, ka tas sākas nekurienē. Ūdens gāžas pār Velna galdakalna (Auyantepui) malu gandrīz no kilometra augstuma. Ūdenskrituma augšu var redzēt, ja nav mākoņu. Garajā ceļā ūdens straume sadalās pilienos un lejā nonāk kā blīvs lietus. A.Laime krītošo upi nosaucis par Rio Gauja (Kerepas upe), bet vietējie to sauc par Kerepu.
Roca Laime – klintsbluķis, no kura attāli var vērot ūdenskritumu. Skatupunkts Laime Mirador, no tā ūdenskritums šķiet vai ar roku sasniedzams. Apmēram 5 km tālāk Rio Ogre krīt 500 m augstajā Salto Cortina, un vēl pēc 5 km no velna kalna gāžas Rio Daugava.
Te ir helikoptera nosēšanās laukumiņš tiem, kas vēlas lekt no ūdenskrituma ar izplētni.
Ūdeņiem bagātākais Anhels ir laika posmā no jūlija līdz novembrim.

----------------------------

Nokļūšana. Atrodas Kanaimas Valsts dabas parka teritorijā.
No Kamaratas apmēram 100 km jābrauc pa upi ar curiara. Tā kā laivām ir jaudīgi motori, tas šo attālumu var pārvarēt 3 dienās. Pa ceļam ir Ķirzaku krāces. Pēc tam Rio Churun ieteka. Pirms paša Velna kanjona upe paliek pagalam sekla, laiva jānes un jāvelk.

Atklāšana, Atklājis amerikāņu pilots Endžels 1935.gadā, kura lidaparāts avarējis netālu no tā. Viņš to nosauca savā vārdā. Pirmais kājām no baltajiem pie tā atnāca latvietis Aleksandrs Laime un krītošo upi nosauca par Rio Gauja. 1947.gadā Laime uz šejieni atveda National Geographic ekspedīciju, kas pirmo reizi noteica ūdenskrituma augstumu.

Apraksts. Visaugstākais ūdenskritums pasaulē. Ūdens gāžas pār Velna galdakalna (Auyantepui) malu gandrīz no kilometra augstuma. Ūdenskrituma augšu var redzēt, ja nav mākoņu. Garajā ceļā ūdens straume sadalās pilienos un lejā nonāk kā blīvs lietus. A.Laime krītošo upi nosaucis par Rio Gauja.
Roca Laime – klintsbluķis, no kura attāli var vērot ūdenskritumu. Skatupunkts Laime Mirador, no tā ūdenskritums šķiet vai ar roku sasniedzams. Apmēram 5 km tālāk Rio Ogre krīt 500 m augstajā Salto Cortina, un vēl pēc 5 km no velna kalna gāžas Rio Daugava.
Te ir helikoptera nosēšanās laukumiņš tiem, kas vēlas lekt no ūdenskrituma ar izplētni.

Aleksandrs Laime (1911. gada 9. jūlijs — 1994. gada 21. marts) bija pazīstams latviešu ceļotājs un pētnieks, slavu iegūdams kā pirmais vēsturē atzīmētais cilvēks, kurš ar kājām ticis līdz Anhela ūdenskritumam Venecuēlas augstienē. Viņš arī pirmais atklājis upi, uz kuras atrodas šis pasaules augstākais ūdenskritums un nosaucis upi Gaujas vārdā. Kaut arī vietējie pemoņu cilts indiāņi lieto rietumu vārdu ūdenskritumam (to sauc Kerepakupai meru viņu valodā), upes vārds bieži tiek minēts iezemiešu valodā - Kerep.


 

-----------------------

Eseja no iepriekšējās aliens.lv versijas Eņģeļa ūdenskritums, tepuji un NLO.

Venecuēlas DA daļu aizņem Liela savanna (La Granda Sabana), ko šķērso Karonas upe, galvenā Orinoko pieteka. Šai savannā tad arī sastopami Venecuēlas tepuji – „galda kalni.” Tie ir vairākus simtus metru augsti, stavām un grūti pieejamam sienām, pēc formas atgādina atgādina galdus (spāniski – mazasi). 
Viens no lielākajiem ir Roraima (Brazīlijas robežas tuvumā).

Atrašanās vieta. Venecuēla, pie Brazīlijas un Gajānas robežpunkta.

Ģeoloģija. Šie kalni ir superkontinenta Gondvānas paliekas. Pirms diviem miljardiem gadu Eirāzija atšķēlās un aizpeldēja no Amērikas. Tie ir neparasti ģeoloģiski veidojumi – daudzās aizas un plaisas to malās darbojas kā notekcaurules. Vislielākajā tādā - Velna kalnā -izvietojas pasaules lielākais ūdenskritums –Eņģeļa ūdenskritums.

Roraimas izpēte. Ilgu laiku tanī uzrāpas tikai vietējie indiāņi, un arī tie visai reti. Paši indiāņi uzskata vietu par diezgan draudīgu un svētu – Raroimas 900 km2 lielā virsma bieži ir vētru uz zibeņu plosīšanās vieta. Tie plosās turpat vai katru dienu, nav gandrīz neviena koka, kas nebūtu zibens sasperts. 
Pirmie eiropieši šai rajonā bija vācu zinātnieks Roberts Šombruks un angļu botāniķis Ivs Serns 19.gs. vidū. Atskaiti par savu ceļojumu tie publicēja kādā no vācu zinātniskajiem žurnāliem, bet tai laikā to uztvēra kā ne īpaši ticamu. Neviens tolaik neticēja, ka tur ir daudzkrasainu ūdeņu upes, nezināmi augi un dzīvnieki, neparasti maigs klimats – mūžīga vasara ar neparastu dienas un nakts nomaiņu. Vairākas diennaktis plato varēja apspīdēt saule, bet tad pēkšņi iestājās necaurredzama tumsa.
Nākamos 100 gadus baltie te nerādījās. Tas dēļ pavisam grūta ceļa uz šejieni.
Nākamais bija amerikāņu lidotājs, kuru šeit sagaidīja pasaules slava – Džeimss Kraufords Eindžels (spāņu – Huans Anhels). 1937.gadā, lidodams virs Orinoko upes baseina, tas novirzījās no kursa un ieraudzīja upīti, kas nebija atzīmēta kartē. Sekojot tās tecējumam, Eindžels piepeši ieraudzīja ka lido jau iekš aizas – lidmašīnīti no divām pusēm ieskāva klintis. Nebija vairs nekādas iespējas pagriezties un atgriezties pie iepriekšējā lidojuma virziena. Lidotājam, izmantojot visu savu mācēšanu un pieredzi, izdevās nosēsties uz plato. Tomēr lidmašīna bija iestrēgusi purvā. Pats lidotājs divas nedēļas cirtās cauri biežņām ārā no šīs apburtās paradīzes, kamēr sasniedza tuvāko indiāņu ciemu. Savus iespaidus un piedzīvojumus viņš pēc tam aprakstīja grāmatā, kuru zinātnieki uzreiz ierindoja fantāziju sarakstā.
Huans Anhels savus pēdējos dzīves gadus pavadīja Venecuēlā, kur arī nomira 1956.gadā. Saskaņā ar mirušā pēdējo gribu, viņa pīšļi tika izkaisīti vējā virs plato. Bet tikai vēl pēc 10 gadiem viņa dēls Rolāns, kas ticēja katram tēva grāmatas vārdam, sadūšojās doties ceļā un uzriktēja palielu ekspedīciju. Rolāna ekspedīcija atklaja pasaulē augstāko ūdenskritumu, kuru nosauca pilota-atklājēja vārdā par Anhela ūdenskritumu, jeb vienkārši latviski – par "Eņģeļa ūdenskritumu." Šis ūdenskritums ir ievērojams ar to, ka parasti ūdenskritumus rada krītošas upes, bet Eņģeļa ūdenskritums pats rada upi.
Rolāna ekspedīcijas dienasgrāmatā rakstīts: „Plato izrādījās fantastisku aprišu klints. Plakanajā virsmā paceļas sēnēm līdzīgi pakalniņi, it visur izkaisīti savdabīgi padziļinājumi „bļodiņu” veidā, kas pildīti ar ūdeni. Augstāko plato vietu – 2810 metru augsto kalnu – no pārējās teritorijas atdala platas plaisas, nav iespējams tās šķērsot bez kāpnēm.
Rolāna ekspedīcija esot uzgājuši daudz dīvainu atradumu – izmirušu dzīvnieku kaulus, zīmējumus un apbedījumus alās.
Galu galā pienāca laiks doties mājup. Rācijas sen jau bija beigušas darboties. Esot bijusi izmainījusies ainava tā, ka visas zīmētās kartes neko vairs nav devušas. Roraima nelaida vaļā savus gūstekņus. Nomocītie pētnieki tikai pēc vairāku mēnešu pūliņiem spēja izkļūt no "Zudušās pasaules" un atgriezties mājās. Pēc viņu vārdiem „kāds neizprotams spēks kā viesulis līgani tos satvēris un maigi nolaidis vienā no indiāņu ciema centrālajiem laukumiem.” Ekspedīcijai tolaik jau bija beigušies produkti, sabojājies apģērbs un daudzi atradušies uz nervu sabrukuma robežas.
Kad nu ceļotāji beidzot patiesi nonākuši mājās, tad izrādījies, ka dažu mēnešu vieta tie atsabijuši prom veselus 4 gadus! 
Vairāk oficiālu ekspedīciju turp neesot rīkotas. Laiku pa laikam turpu dodas tikai atsevišķi drosminieki, kuri ne vienmēr atgriežas...
Tikai nesen ap kalnu dzīvojošie indiāņi atļāva ceļotājiem to apmeklēt. Uz augšu nelielās grupās pa vienu lēzenu taku šamanis ved ceļotājus. Kalnam tuvojoties jālūdz atļauja ienākt, jāapmazgājas. Nedrīkst skaļi runāt, domāt sliktas domas un neko no turienes ņemt līdzi. 
Kalns ir ar kilometru vai pusotra stāvām sienām, augša plakana. Apkārtējā vide ap kalnu laika gaitā ir izskalota, pārvērtusies par neauglīgu savannu. Kalna virsotnē ir dinozauru laika daba. Melnas vardītes, kas nemāk lēkt, gaļēdājas puķes.

Vietējā fauna. Ta izrādījusies visai neparasta. Bez zinātnei jau pazīstamajiem oposumiem, ķirzakām, melnajiem krupjiem un vardēm, zirnekļiem un čūskām, pētniekiem šeit izdevās uziet arī lielu daudzumu agrāk nezināmu tauriņu sugu un kādu pavisam dīvainu dzīvnieku – pētnieki to nosauca par kadborozauru. Tas atgādināja lielu čūsku ar zirga galvu un kupriem uz muguras. Tā garums bija 15 m! 
Tāpat šeit bija nelielas vardītes, kas, līdzīgi putniem, perēja savus mazuļus, sikspārņi, asinssūcēji kukaiņi, pret kuriem nelīdzēja nekādi aerosoli, ļoti bīstami ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Milzu skudras, kas bija pat lielākas par 5 cm, tās ar saviem spēcīgajiem žokļiem spēja pāŗkost koku zarus.
Interesantas te ir izmirušo dzīvnieku atliekas, kuri, liekas, te mituši vēl pavisam nesen. Nav zināms to izmiršanas cēlonis.

Vēl ir kaut kāds Wei Tepuy jeb Saules kalns. A.Laime stāstījis, ka tajā esot kāda tikai viņam zināma ala ar akmens kāpnēm, akmens galdu un caurumu griestos, pa kuru esot redzams saules lēkts gandrīz precīzi starp tepuja virsotnēm. Reiz alas smiltīs viņš esot ieraudzījis „mazo cilvēciņu” pēdu nospiedumus, kuriem laikam nav locījušās kājas ceļos. Alas atrašanās vietu viņš nevienam neesot rādījis, tikai sievai Vilmai.

Vislielākais no tepujiem ir Auyan tepuy jeb „elles kalns.” Tajā dzīvo pemon cilts indiāņu ļaunie gari mawariton un varenais ļaunuma dievs Traman-chita. Šis kalns laikam arī tiek saukts par Velna kalnu. Tajā pirmais uzkāpa Aleksandrs laime 1955.gadā. No viņa lejā krīt Rio Gauja, veidodama pasaulē augstāko 979 m augsto Eņģeļa ūdenskritumu. Kalna pakājē atrodas Orhideju sala, kurā reiz mita Laime. Vienīgā taka uz kalna virsotni sākas kalna dienvidu galā pie apmetnes Kavak – „papagailis.” Netālu atrodas divi indiāņu ciemi – Urujen un Kamarata, kā arī Wonken klosteris. Pa tepuja virsmu aiziet līdz Rio Gauja ir ārkārtīgi grūti, jo virsotne ir ļoti nelīdzena. Reāli var aiziet līdz Dinozauru ielejai.

Tepuji un NLO. Uz viena no tepujiem netālu no ūdenskrituma (Roraimas?) uziets pilnīgi apaļš laukumiņš bez jebkādas veģetācijas. Laukumiņš bijis it kā nobērts ar kādu sudrabainu pulveri un laboratoriska analīze pēc tam esot parādījusi, ka tas ir ļoti retu metālu sakausējums. Tādu neesot iespējams radīt Zemes apstākļos.
Indiāņi uzskata, ka kalna iekšienē dzīvo caurspīdīgi cilvēki. 
Mūsu pašu latviešu ceļotāji, kas atgriezās no pārgājiena uz Roraimu, stāsta, ka vietējie gidi visai labprāt stāsta "cipīšu" stāsti`ņus par tepujiem. Iespējams tādēļ, lai uzturētu intrigu un ieinteresētu tūristus. Taču varbūt tomēr ir arī kāds reāls pamats...
Viens tāds stāstiņš vēstījis par nordiski zilacainu un blondu cilvēku ekspedīciju, kurai uz tepuja virsotni indiāņu nesēji stiepuši visai smagas iegarenas koka kastes ar nezināmu saturu. Pēc tam tiem labi samaksāts un palaisti mājup. Piekodināts, lai nenākot atpakaļ, jo lejā tikšot paši. kad pēc vairākām nedēļām indiāņi nekādus promgājējus nemanīja, tad devās paši palūkot. No ekspedīcijas tepujā nebija ne miņas.

Tepuju alas. Uz tepujiem tādu esot ne mazums, un arī tās sagādājušas pārsteigumus. Rolāna ekspedīcija tajās uzgājusi ne mazums klinšu zīmējumu. Tajos meistarīgi attēloti neparasti dzīvnieki un radījumi, kas attāli atgādina cilvēkus.
Rolāna ekspedīcijas pētnieki uzgājuši arī vairākas kapenes, ap kurām esot bijusi tāda kā migla un viegls patīkams aromāts. Daži no pētniekiem to saelpojušies un vairākas dienas krituši bezsamaņā. Atguvušies tie kolēģiem stāstījuši par neparastām vīzijām un ceļojumiem citpasaulēs.

Konana Doila romāns. Slavenā angļu rakstnieka Konana Doils romāns „Zudusī pasaule” tika iznācis vēl 1912.gadā, kad par Venecuēlas tepujiem neviens vēl neko lāga nezināja, lai gan romāna darbība norisinājās apmēram tais pašos apvidos. Interesanti, ka diezgan tuvu tepuju realitātei ir romānā aprakstītie skati, flora un fauna.

Saites
Tepuji.
Aleksandrs Laime.