Arābu-bizantiešu kari
Bruņota cīņa starp Arābu kalifātu (omeijādu un abasīdu) un Bizantijas impēriju par ietekmi Mazāzijā, Aizkaukāzā un Vidusjūras baseinā VII-X gs. Tā sākās arābu iekarojumu pirmā posma beigās.
668.-669.g., 673.-678.g., 716.-717.g. - arābi ar flotes atbalstu devās karagājienos cauri Mazāzijai uz Konstantinopoli un nesekmīgi to aplenca.
739.gadā bizantiešu armija imperatora Leona III vadībā smagi sakāva arābu karaspēku pie Akroīnas (tagad Karahisāra), pēc kuras arābi atstāja Mazāzijas rieteņu daļu.
VIII gs. otrajā pusē bizantieši gandrīz pilnībā izspieda no visas Mazāzijas.
IX gs. karadarbība notika gandrīz katru vasaru zonā, kurā arābi bija sabūvējuši cietokšņus - to virknes stiepās no Ziemeļsīrijas līdz pat Armēnijai. Iepretim šai arābu nocietinājumu līnijai bizantieši sabūvēja savu.
Tautas sacelšanās kādā no karojošajām valstīm stipri aktivizēja otras valsts armijas aktivitāti. Tā, piemēram, Babeka sacelšanās laikā kalifāta pakļautajā Azerbaidžānā notika bizantiešu armijas karagājieni dziļi arābu valstī. Un otrādi - Fomas Slāva vadītā tautas sacelšanās (dumpinieki pat nodibināja diplomātiskās attiecības ar arābu kalifu) Bizantijā ļāva arābiem iebrukt dziļi Mazāzijā - 838.gadā kalifa Mutasima karaspēks nonāca līdz Amorijai Frīģijā, ieņēma to un sāka gatavoties karagājienam uz Konstantinopoli. Tomēr iekšēju sarežģījumu dēļ kalifātā tam nācās atkāpties.
Sekmīgas sīriešu un ziemeļafrikāņu flotes darbības rezultātā Bizantijai nācās zaudēt Krētu (823.g.), Sicīliju (827.-878.g.) un Maltu (IX gs. vidū), kā arī virkni svarīgu vietu Dienviditālijā.
Arābi ieņem Sirakūzas (878.g.). 878.gada 20.maijā (264.g. 14.ramadāna datumā pēc hidžras) pēc 9 mēnešu aplenkuma musulmaņi ieņēma Sirakūzas - pēdējo kristiešu atbalsta punktu Sicīlijā. Arābi jau iepriekš bija mēģinājušie ieņemt Sirakūzas, taču tas nebija izdevies Āfrikas arābu valdnieku vājuma dēļ. Viss izmainījās tad, kad izvēlēja jaunu Āfrikas ķēniņu - Ibrahimu ibn Ahmadu. Viņš pavēlēja arābu flotei doties uz Sicīliju, kur darboties saskaņoti ar Sicīlijas musulmaņu karaspēku.
Pēc Ibn Al Asīra atstātajām liecībām Sicīlijas musulmaņu karadarbību vadīja salas ķēniņš Džafars ibn Muhameds. Militāro uzbrukumu viņš sāka ar to, ka iznīcināja sējumus pie Sirakūzām, Katānijas, Taormīnas, Rametas u.c. cietokšņiem. Pēc tam 877.gada augustā tie aplenca Sirakūzas no ūdens un sauszemes, ieņemot vairākas priekšpilsētas.
Bizantieši bija labi sagatavojušies aizsardzībai. Tomēr arī musulmaņiem bija pašas dažādākās un modernākās aplenkuma mašīnas. To darbība bija tik postoša, ka to izskats vien jau iedvesa kristiešiem šausmas. Dienu un nakti cietoksnis tika apšaudīts ar katapultām, bet tā pieejās izraisījās niknas sadursmes.
Pēc kāda laika Sirakūzās jau sāka izjust akūtu pārtikas trūkumu. Krasi pacēlās pārtikas cenas, nomocītie iedzīvotāji bija novesti tiktāl, ka sāka ēst nogalināto līķus un bērnus. Rezultātā uzliesmoja epidēmijas, kas nopļāva tūkstošiem pilsētnieku.
Grūtajam stāvoklim pēdējā lielā Bizantijas centrā Sicīlijā vajadzēja piespiest imperatoru Mihailu III izrādīt tam palīdzību. Tomēr viņš bija tik ļoti nodevies savas jaunās pils un baznīcas būvei, ka neuzskatīja par vajadzīgu nosūtīt spēcīgu floti Sirakūzu aizstāvībai. Tā flotes daļa, kas bija jau nosūtīta uz Sirakūzām, tā arī neko nepaveica - flotes komandieris Adriāns, aizkuģiejis līdz Monemvasijas pilsētai Peloponēsā, un apstājies tās ostā, tik ilgi gaidīja ceļavēju uz Sicīliju, ka ziņa par Sirakūzu krišanu musulmaņu rokās sasniedza viņu vēl Grieķijā. Bez tam Konstantinopoles uzmanību no Sirakūzām novērsa arī piepeši radušies sarežģījumi impērijas austreņu robežās - Mazāzijā.
Tikmēr musulmaņi, kas valdīja uz jūras, nopostīja nocietinājumus, kas aizsargāja pieeju abām Sirakūzu ostām. No pastāvīgās apšaudes ar akmeņiem viens no piejūras torņiem ostā iesprāga un nogāzās, bet vēl pēc 5 dienām nogāzās arī tam pieguļošā sienas daļa, tā izveidodama visai nozīmīgu robu aizsardzības sistēmā.
Šeit tad arī virzīja galveno triecienu musulmaņi. Tomēr bizantieši sirdīgi aizstāvējās sava patrīcija vadībā, cīņu vieta bija kā nosēta ar līķiem. Līdz ar ramadāna mēneša sākšans sākās arī cīņas izšķirošā fāze, kas turpinājās 9 mēnešus. 20.maija rīts bizantiešiem likās mierīgs, tādēļ patrīcijs ar lielāko daļu karaspēka devās prom no sienām atpūtai. Izbrukumā palika tikai neliela karavīru vienība Joana Patrina vadībā, kas negaidīja nekādu uzbrukumu.
Negaidīti musulmaņi sāka stipru cietokšņa apšaudi ar visām akmeņu metamajām mašīnām. Tika sadragātas koka kāpnes, pa kurām aplenktie sazinājās ar pussagruvušo torni. Padzirdējuši troksni, patrīciji steidzās uz sienām aizsardzībai, taču bija jau par vēlu. Musulmaņi ātri pieveica nelielo vienību, ieņēma torni. Visa Joana Patrina vienība un viņš pats gāja bojā. Pēc tam arābi ielauzās pilsētā. Tos mēģināja apturēt pie Pestītāja baznīcas kāda bizantiešu vienība, kas tūdaļ tika sakauta. Patrīcijs ar kādiem 70 kareivjiem ieslēdzās kādā tornī, izmisīgi pretojās, tomēr nākamajā dienā tika sagūstīts, un 8.dienā pēc pilsētas ieņemšanas sodīts ar nāvi.
Kā raksta viens no mūkiem, kas Sirakūzu krišanas brīdī bija pilsētā, kas musulmaņi iegājuši pilsētā, galvenajā pilsētas baznīcā noticis dievkalpojums. Kad ziņa par pilsētas krišanu nonākusi līdz baznīcai, kristiešus pārņēmušas šausmas. Garīdznieki nometuši savas drēbes un pārģērbušies parastās. Pēc tam tie paslēpušies altārī, kur lūgušies viens par otra grēkiem.
Drīzumā musulmaņi ielauzās baznīcā ar kailiem zobeniem. Viens no tiem iegāja altārī, kur ieraudzīja bīskapu un citus garīdzniekus. Ar5ābs tiem nenodarīja neko ļaunu, citādi jau šis mūks nebūtu rakstījis vēstuli par Sirakūzu ieņemšanu, bet painteresējās, kur atrodas sakristeja ar baznīcas dārgumiem. Bīskaps atveda iebrucējus uz sakristeju un garīdznieki netika aizskarti.
Tai pat dienā gūstekņi tika izvesti no pilsētas pie galvenā emīra. Emīrs pavēlēja tos ieslodzīt. Tie, kas bija zaimojuši pravieti Muhamedu no Sirakūzu sienām pilsētas aplenkuma laikā, nežēlīgi sodīja ar nāvi.
Ibn al Aīrs raksta: "Un viņi (t.i. musulmaņi) palika pilsētā vēl 2mēnešus pēc tās ieņemšanas, pēc tam sagrāva to. Tad pēc tās iznīcināšanas pienāca flote no Konstantinopoles. Musulmaņi satikās ar to un uzvarēja, sagrāba četrus kuģus un nogalināja tajos esošos. Un devās musulmaņi uz savu apgabalu zulkāda mēnesī (878.gada 5.jūlijā-3.augustā)." Tādejādi uzvarētāji jūlija beigās kopā ar gūstekņiem un laupījumu atgriezās musulmaņu Sicīlijas galvaspilsētā - Palermā, kur tos sagaidīja līksmojošā tauta.
Sirakūzu krišana piespieda imperatoru Vasīliju atteikties no nodoma cīnīties ar muslmaņu pasauli, jo iebrukt Sicīlijā ar pietiekamu skaitu kuģu un sauszemes karaspēka bizantiešiem nebija iespēju.
902.gadā arābi ieņēma pēdējo bizantiešiem piederošo placdarmu Sicīlijā un Regijas pilsētu Dienviditālijas piekrastes Mesīnas jūras šaurumā.
IX gs. beigās un X gs. sākumā arābu pirāti no Krētas pastāvīgi apdraudēja Peloponēsas pussalas piekrasti un Egejas jūras salas. 904.gadā viņi izlaupīja Salonikus.
Tikai abasīdu kalifāta sabrukums XI gs. beidzot ļāva bizantiešiem atkal uz laiku kļūt par noteicējiem Ziemeļsīrijā. Nu tiem pretī stājās seldžuku turki.
Safedas ieņemšana (1188.g.). 1188.gada 7.novembrī (pēc hidžras - 584.gada ramadāna 15.datumā) arābi ieņēma seno Safeda cietoksni, kas bija svarīgs krustnešu atbalsta punkts Jeruzālemes karalistē, no 900 m augstuma virs jūras līmeņa varēja labi pārredzēt ceļu uz Damasku. Vēl 1140.gadā krustneši vecāieņemtā cietokšņa vietā uzcēla jaunu, kas bija labi nostiprināts. Templieši uzcēla lielu cietoksni ar divkāršu sienu, kuru augstums sniedzās līdz pat 28 m, pie tam ārējā sienā bija 7 aizsargtorņi.
Arābus vadīja karavadonis Salahudīns al Ajūbs, kas cēlsirdīgi novērtēja cietokšņa aizstāvju izturību un gūstekņus atlaida uz Tīru.
XIII gs. vidū saskaņā ar nolīgumu pilsēta uz vairāk kā 20 gadiem pārgāja krustnešu rīcībā, un tie nolēma to atkal pārbūvēt. 2000 sagūstīto musulmaņu ne vairāk kā 200 templiešu uzraudzībā veica būvniecības darbus. Sagūstītie musulmaņi deva vēsti Damaskai, ka, iespējams, varētu sagrābt cietoksni. Viņi gan pavēstīja, taču vietējai varai bija izdevīgi saglabāt labas attiecības ar krustnešiem, un sazvērniekus nosūdzēja templiešiem. sacelšanās organizatorus sodīja ar nāvi.
Pilnīgi krustneši no cietokšņa tika padzīti 1266.gadā, kad to izdarīja Ēģiptes mameluku sultāns Beibarss, jo krustneši bija stājušies militārā savienībā ar mongoļiem.
Musulmaņi atjaunoja cietoksni un padarīja to par Sefādijas valsts galvaspilsētu. Tās valdījumi stiepās no Litānijas upes ziemeļos līdz pat Samarīnu kalniem dienvidos. Tajā atradās musulmaņu ķēniņu rezidence un karaspēka garnizons.
Vēlāk pilsētu kontrolē pārņēma osmaņu turki. Kad 1492.gadā Spānijas karalis un karaliene izdeva rīkojumu, ar kuru no valsts izdzina kristietību nepieņēmušos žīdus, daudzi no viņiem ieradās tieši Safedā - turki bija atļāvuši pilsētā iemitināties Mozus ticīgajiem.
Pēc pustūkstoša gadu žīdi pa pilnam atmaksāja par viemīlību: pilsētu okupēja, bet visus musulmaņu iedzīvotājus padzina.
Saites:
Arābu kalifāts.
Bizantijas impērija.
