Ardžūna
Vārds. Seno indiešu valodā Arjuna - „gaišais,” "baltais,”„darināts no sudraba.”
Ardžūna vēl tiek saukts šādos vārdos:
1. Partha jeb "Prithi (citā vārdā - Kunti) dēls.”
2. Phalguni jeb „Phalguni zvaigznājā dzimušo.”
3. Dhanandžaja jeb „Dārgumu iekarotājs.”
4. Gudakeša jeb „Sprogainais."
5. Svetavahana jeb „Baltā zirgā jājošais.”
Raksturojums. Viens no galvenajiem senindiešu eposa „Mahabhāratas” varoņiem. Trešais pēc vecuma no pieciem brāļiem pandaviem. Izcils karotājs un ieroču pazinējs.
Radniecība. Indras un Kunti dēls. Kaut gan oficiāli par Ardžūnas tēvu tika uzskatīts valdnieks Pandu (Pandu medībās bija nogalinājis antilopi, kura tajā brīdī pārojās. Dievi viņu par to sodīja uzliekot lāstu. Pandu mirs, ja viņš pārgulēs ar sievieti. Tā arī notika. Reiz viņš neizturēja un apskāva savu otro sievu Madri. Viņš nomira savas sievas apskāvienos). Brāļi - Judhišthira, Bhima, Nakula, Sahadeva.
Bija trīs dēli no trim sievietēm. Iravata - Ardžūnas un nagu valdnieka meitas Ulūpi dēls. Babhruvahana - Ardžūnas un Čitrangadas dēls. Abhimanju - Ardžūnas un Krišnas māsas Subhadras dēls. Mazdēls - Parikšits.
Ardžuna un Krišna. Krišna bija Ardžūnas labākais draugs. Turklāt viņus saistīja radnieciskas saites. Krišna bija Kunti pandavu mātes brāļadēls - nerunājot par piederību Mēness dinastijai. Eposā „Mahabhārata” Krišna vietām tiek identificēts ar Narajanu, bet Ardžūna - ar Naru. Vēlākajā komentāru literatūrā Ardžūna pat tika identificēts ar Krišnu. Kurukšetras kaujā Krišna bija Ardžūnas kaujas ratu vadītājs un stundu pirms kaujas sākuma mācīja Ardžūnam „Bhagavat-Gītu.”
Biogrāfija. Ardžūna bija izcils karavīrs, kura spēks un drosme apvienojas ar tādām īpašībām kā cēlsirdība un taisnprātība. Turklāt Ardžūna bija lielisks runu teicējs. Viņš bija ļoti labs ieroču pazinējs un prata tos arī lietot - arī baismos dievu ieročus, kurus viņš veiksmīgi izmantoja kaujās ar asūrām un arī Kurukšetras kaujas laukā. Šaušanā ar loku viņš bija nepārspējams. Ardžūnas skolotājs karamākslā bija Drona, kura karavīra slava tajā laikā neprasīja komentārus. Arī sacensībās, kurās gan pandavi, gan kauravi radīja savu prasmi rīkoties ar ieročiem un vadīt kaujas ratus u.tml., Ardžūna vienmēr uzvarēja. Un kad viņš šaudams no loka divdesmit reizes no vietas trāpīja augstu gaisā pakārtā un vēja grūstītā govs raga caurumā, visu sacensību laukumu pāršalca cilvēku gaviles.
Ardžūnas slavu neapēnoja pat incidents ar Karnu, kuru viņš dziļi aizvainoja, atteikdamies no divkaujas ar viņu.
Eposs „Mahahbhārata” vēsta, ka Ardžuna uzvarējis Draupadi svajamvāra (svajamvāra bija precinieku sacensības, kuras līgava pati sev izraudzījās līgavaini). Ardžūnam bija jāuzvelk ļoti stingri nostiepts loka stiegrs un jātrāpa zelta mērķi, kas bija pacelts augstu jo augstu gaisā. Viņš to paveica un daiļa Pančalas zemes valdnieka meita Draupadi aplika viņam ap kaklu ziedu vīteni. Taču viņš atteicās apprecēt Pančalas valdnieka meitu sakot, ka viņam neklājās apprecēties pirms vecākā brāļa. Draupadi kļuva par Judhišthīras sievu.
Pats Ardžūna par sievu apņēma sava labākā drauga Krišnas daiļo māsu Subhadru.
Pēc tam, kad Judhišthira kauliņu spēle ar kauravu viltīgo tēvoci Šakuni bija paspēlējis valsti, pandavi uz trīspadsmit gadiem devās izraidījumā. Ardžūna tajā pavadīja trīspadsmit savas dzīves gadus, no tiem piecus gadus viņš pavadīja uz debesu planētām un vienu gadu viņš valdnieka Virata pilī nodzīvoja kā jokdaris; tērpies sieviešu drānās.
Eposa „Mahābharatas” trešā grāmata „Pana Parva” vēsta, ka Ardžūna, vecākā brāļa Judhišthira uzdevumā devies uz Himalajiem, lai izlūgtos no dieviem brīnumieroci, par kuru pandavi bija dzirdējuši no mežā dzīvojošajiem vientuļniekiem. Nokļuvis Himalajos, Ardžūna iemaldījās neparastā mežā, kur viņam izraisījās strīds ar trejaci Šivu par medījumu. Sākās divkauja starp mirstīgo un dievu, kurā, protams, uzvarēja dievs Šiva.
Taču Šiva bija apmierināts ar Ardžūnu un slavēja viņu, kā labāko karavīru pasaulē. Šiva bija ar mieru Ardžūnam atdot teiksmaino brīnumieroci pašupatu, kurš varēja iznīcināt visu pasauli. Dodot baismo dievu ieroci, Šiva brīdināja Ardžūnu: „O, lielais varoni, es gribu dot tev savu mīļāko ieroci. Taču tev jāuzmanās, lai to nepavērstu nepareizi. Ja tu to vērsīsi pret vāju ienaidnieku, tas var sagraut visu pasauli. Nav neviena, kuru nevarētu pieveikt ar šo ieroci...”
Pēc attīrīšanās upura Šiva viņu iepazīstināja ar šī ieroča lietošanas noslēpumiem. Tad viņš lika Ardžūnam nākt uz debesu valstību. Ardžūna noskaitīja lūgsnu Šivam - Visuma valdniekam, kurš ar... ”savu sievu pazuda mākoņos, kā rietoša saule."
Par to pašu vēstīts citā senindiešu grāmatā „Šrimad-Bhagavat.” Šoreiz Ardžūna pats stāsta par to kā Šiva viņam uzdāvināja savu dievišķo ieroci [1,15, 12/13]: „Šivam tas patika, un viņš kā atalgojumu dāvāja man savu personīgo ieroci. Arī citi pusdievi nodeva manā rīcībā savus ieročus, un es pat biju spējīgs tagadējā ķermenī apmeklēt debesu planētas, kur man bija atvēlēts pa pusei paaugstināts sēdeklis. Ja es kādu dienu kā viesis uzkavētos uz debesu planētas...”
No bagātību glabātāja Kuberas Ardžūna saņēma ieroci antardhana, kas spēja iemidzināt pretinieku. Savus ieročus dāvāja Ardžūnam arī Varuna, Mitra un citi dievi.
Tad atskanēja pērkona gravieniem līdzīgs troksnis. No debesīm nolaidās Indras sūtīts kosmosa kuģis. Pilots lūdza Ardžūnu sēsties iekšā kosmosa kuģī un lidot uz Indras pārvaldīto planētu Svargu. Eposā „Mahabhārata” sniegts iespaidīgs Ardžūnas kosmiskā lidojuma apraksts: „Kad pasauļu sargi bija projām. Ardžūna ienaidnieku bieds, vēlējās, lai Indras debesu rati nonāk pie viņa. Un pēkšņi nāca rati gaismas mirdzumā, aizbaidot tumsu no gaisa un apgaismojot visus mākoņus, piepildot pasaules apkārtni ar briesmīgu troksni līdzīgu pērkonam. Tas bija debesu burvju darinājums, patiesi apžilbinošs.
Tad viņš iekāpa ratos, mirdzošos, kā dienas kungs. Nu viņš Kuru cilts baltais pēcnācējs priecīgs brauca augšup ar šo burvju darinājumu, ar debesu ratiem, kas līdzinājās saulei. Kad viņš tuvojās debesu iecirknim, kas neredzams mirstīgajiem zemes iemītniekiem, viņš redzēja debesu ratus brīnišķīgākos no tūkstošiem (arī salauztus).
Tur nespīdēja ne Saule, ne Mēness, arī uguns ne, bet gan dīvainā mirdzumā, cēlā radīšanas spēkā tur staroja, tas, kas lejā uz zemes redzams, kā zvaigžņu atveidi, lielā attāluma dēļ līdzīgi lampiņām, kaut arī ir lieli ķermeņi.”
Ardžūna kādu laiku padzīvoja Amaravati (planētas Svargas galvaspilsēta) pie Indras: kopumā Ardžūna uz debesu planētām pavadīja 5 gadus, apgūstot zināšanas un prasmi rīkoties ar dievu ieročiem. Ardžūnas apmācība nebija tikai teorētiska. Ardžūnam bija jāpiedalās arī dievu karos ar asūrām. Tā sakot, jāliek lietā iegūtās zināšanas par dievu ieročiem.
„Dievi parādījās savos lidojošajos ratos, lai būtu klāt cīniņā starp Kripakāriju un Ardžūnu. Pats Indra debesu valdnieks parādījās savā lidaparātā un 33 dieviem līdzīgas būtnes līdz ar viņu.” (274. un 275.nodaļa).
„Mahabhāratas” 1.grāmata „Vana Parva” vēsta par asūru zemūdens pilsētu sagraušanu (asūrām arī tādas piederēja!): „Ardžūna devās augšā debesīs, lai no debesu būtnēm iegūtu dievišķos ieročus un iemācītos ar tiem rīkoties. Šai laikā Indra, debesu pavēlnieks prasīja, lai Ardžūna izpostītu visu vareno asūru karapulku.
Trīsdesmit miljoni dēmonu mita cietokšņos jūras dzīlēs. Indra, debesu pavēlnieks, šim nolūkam Ardžunam iedeva savu gaisa kuģi, kuru vadīja viņa pavadonis Matali. Šis kuģis varēja pārvietoties arī zem ūdens.
Nesaudzīgajā kaujā, kas tagad sekoja, asūras lika līt grēku plūdiem līdzīgiem lietiem, bet Ardžūna viņiem stājās pretī ar dievišķo ieroci, kurš visu ūdeni izžāvēja.
Asūras tika uzvarēti, un pēc kaujas Ardžūna nokāpa lejā uzvarēto dēmonu pilsētās. Viņš bija pārsteigts par zemūdens pilsētu skaistumu un greznību. Ardžūna izjautāja Matali par šo pilsētu vēsturi un uzzināja, ka tās reiz esot būvējuši dievi savām vajadzībām.”
Tad Ardžuna savā amfībijas tipa lidaparātā atkal pacēlās debesīs (kosmosā). Ceļā Ardžūna redzēja kosmosa pilsētu, kas rotēja ap savu asi: „Pilsētā bija gaiša un skaista ar mājām, kokiem un ūdenskritumiem. Tai bija četras ieejas, kuras apsargāja sargi ar dažādiem ieročiem.” No Matali Ardžūna uzzināja, ka dievs Brahma uzbūvējis šo kosmosa pilsētu un nosaucis par Hirnandžapuru - Zelta pilsētu. Taču pilsētā dzīvoja dēmonu sievietes Puloma un Kalaka, kas dieviem liedza ieeju šajā pilsētā. Uzzinājis visu par šīs kosmosa pilsētas vēsturi, Ardžūna izlēma sākt uzbrukumu. Tālāk seko iespaidīgs kosmiskās kaujas apraksts: „Iedegās šaušalīga kauja, kuras laikā gaisa pilsēta tika uzsviesta augstu debesīs un tad atkal gandrīz nokrita uz zemes, tika dzenāta no vienās puses uz otru un pat iegrima dziļi jūrā. Pēc tam, kad kauja ilgi bija trakojusi, Ardžūna izšāva nāvējošu šāviņu, kas visu pilsētu saplosīja gabalos, un tie nokrita uz zemes. Dzīvi palīkušie asuras piecēlās no drupām un neatlaidīgi cīnījās tālāk. Bet Ardžūna cīnījās līdz galam. Visi asūras tika iznīcināti. Indra un citi dievi cildināja Ardžūnu kā varoni."
„Vana Parvas” XLII nodaļā "Indralokagamana Parva" teikts: „Kamēr Gudakeša (Ardžūna), kavējoties pārdomās, mocījās neizlēmība, no mākoņiem, Matali vadīts, parādījās gaisa kuģis, vēl varenāks kā iepriekš. Viss debesu jums apgaismojās, tūdaļ visa apkārtne piepildījās ar murdoņu un dārdēšanu, līdzīgu pērkonam. No priekšas pašā šausmīgākā izskatā... spārnotas bultas debesu skaistumā un ugunis visā savā apžilbinošajā lieliskumā, kā arī zibeņi un tutugudas [nesaprotams vārds!], apgādāti riteņiem, un tie darbojās, izdzenājot gaisu, un izraisīja troksni, kas bija kā pērkoni no daudziem mākoņiem - viss tas pavadīja debesu ratu atlidošanu.
Tajā tāpat bija mežonīgie nagi (redakcija saka, ka nozīme nav skaidra, jo nagi indiešu mitoloģijā bija čūskas), ar karstām atverēm... Un debesu mašīna traucās augšup, it kā to vilktu tūkstoš zelta zirgu, un tā ātri sasniedza vēja ātrumu. Jau visai drīz debesu mašīna kustējās jau ar tādu ātrumu, ka acij bija grūti tai sekot. Un Ardžūna tāpat uz debesu ratiem redzēja ko līdzīgu karoga mastam, izrotātu ar zaigojošu zelta ornamentu, - „karoga masts” laistījās un izstaroja gaismu, līdzīgu tumša smaragda vizuļošanai."
XLII nodaļā teikts, ka Dievu debesu pilsētā viņš (laikam Ardžūna) ”redzēja citus debesu ratus, to tūkstošus, gatavus pēc dievu gribas doties ceļā - tie stāvēja rindām savās vietās, bet pēc tam viņš ieraudzīja desmitiem tūkstošus tādu ratu, kas kustējās visos iespējamajos virzienos.”
Pēc pieciem gadiem Ardžūna atgriezās uz zemes.
Izraidījums beidzās. Taču kauravi nevēlējās pandaviem atdot viņu mantojuma daļu. Karš par spīti visiem Judhišthiras centieniem konfliktu atrisināt diplomātiskā ceļā bija neizbēgams. Abas puses sapulcinājušas milzīgu karaspēku satikās Kurukšetrā.
Ardžūna kopa ar savu draugu Krišnu, kuru viņš bija lūdzis kļūt par viņa kaujas ratu vadītāju, stundu pirms kaujas veica karaspēka apskati. Viņš redzēja, ka abas armijas ir lielas, vienlīdz spēcīgas. Viņš saprata, ka karš būs asiņains, ka tajā ies bojā viņa radinieki, kuri karos abās frontēs. Ardžūna zināja, ka kauravu pusē cīnīsies sentēvs Bhišma, kuru viņš mīlēja, viņa skolotājs Drona. Viņš saprata, ka nevēlās šo divu viņam dārgo cilvēku nāvi. Ardžūna šī iemesla dēļ bija gatavs atteikties no cīņās. Taču Krišna viņu no tā atrunāja, atgādinot, ka viņš ir karavīrs un viņām nav tiesību izvairīties no karavīra pienākumu pildīšanas. Viņš Ardžūnam pasludināja dievišķās atklāsmes mācību - „Bhagavat-Gītu,” kurā Krišna atklājās kā augstākā Dieva personība.
Kauja, kas ilga 18 dienas notika vai nu 6800.g.pmē vai 3102.g.pmē.
Kurukšetras kaujas laukā Ardžūna izcēlās ar sevišķu varonību, pārspēdams visus karamākslā. Pandavu un kauravu karā tika pielietoti, līdzās parastajiem ieročiem, ko cilvēki pazina, arī rafinētie dievu ieroči (par to jau rakstīts esejā "Dievu kari"). Kaujās bija brīži, kad Ardžūnam likās, ka pandavi zaudē un uzvara svērās kauravu pusē. Tādos momentos Ardžūna grasījās laist darbā Šivas dāvināto ieroci. Un Krišna vienmēr Ardžūnu no tā atturēja, ieteicot izmantot citus dievu ieročus. Taču arī tie nebija nekādas rotaļlietas: „Ieroči šāva augstu gaisā un no tiem ārā lauzās liesmas, kas līdzinājās lielajai ugunij, kas beigu beigās aprij zemi. Tūkstošiem kritušo zvaigžņu nogāzās no debesīm. Dzīvnieki uz zemes un ūdeņos bailēs trīcēja. Visa zeme drebēja.”
„Ardžūna izšāva savas bultas. Izdedzinātu arī akmeni, tie nāves scepterī liesmu drānās.” To, ka šeit nav runa par parastām bultām liecina nākošais citāts: „Bultas aizlidoja un draudīgas liesmas apņēma visu zemi ar mežiem, laukiem.” Turklāt tās radīja šausmīgu troksni: „Bulta lika nodrebēt mokās, likās, ka tika sašķeltas skaņas.”
Beigu beigās pandavi uzvarēja šajā karā. Tiesa abas puses zaudēja visus savus kareivjus. Durjodhans piedzīvoja pat pandavu armijas iznīcināšanu, ko paveica Dronas dēls.
Pēc uzvaras brāļu karā Ardžūna veica ašvamedhas rituālu Judhišthiram (par to, kas ir ašvamedha, tiks uzrakstīta atsevišķa eseja).
Ardžuna nomira Himalajos pēdēja pandavu klejojumā laikā.
Saites.
Hindu mitoloģija.
Mahabhārata.
