Acteku Plūdu stāsts
Teokipaktli jeb Tezpi ar sievu un bērniem, dažādiem dzīvniekiem un sēklām uzkāpis uz liela plosta, darināta no cipreses. Kad lielais dievs Teckatlipoka pavēlēja ūdeņiem atkāpties, Tezpi no plosta aizsūtījis maitu ērgli. Tas uz Zemes atradis maitas un nav atgriezies. Tad Tezpi sūtīja citus putnus, no kuriem atgriezies vienīgi kolibri ar lapotu zariņu knābī. Tad arī Tezpi atstājis savu plostu Kolhuakanas kalnā. Tur tas iekūra guni upurim. „Un paraudzījās lejup uz zemi, dievi, kuri mitinājās zvaigžņu plašumos, zvaigžņu valstībās. Un teica tie: O dievi! Kurš gan iededzināja (šo liesmu?). Kurš uzdrīkstas piedūmot debesis? Un tad no debesīm uz zemi nolaidās Tas, kura kalpi mēs bijām un būsim, - lielais Teckatlipoka.”
Kolhuakana valsts un Meksikas vēsture. „Tai laikā gāja bojā cilvēku dzimums; tais laikos visiem viņiem pienāca gals. Un tad pienāca gals arī pašai Saulei.” Ļaudis aiznesa traki vēji, arī kokus un mājas. Pēc katastrofas nāca kārta debesu ugunij: „Un tā viņi visi gāja bojā: viņus nogalēja ugunīgs lietus... Ugunīgs lietus lija no debesīm visu dienu”. Tad sekoja plūdi, kuru viļņi pat nosedza kalnus: „Un tā viņi visi gāja bojā; tos noslīcināja jūras ūdeņi, un viņi pārvērtās zivīs... Un laiks, kad ūdens turējās (augstu), bija 52 gadi.”
Nenu un Tate bija priesteris ar savu sievu, kas vienīgie pārdzīvoja Lielos plūdus izdobtā baļķī.
--------------------------
Acteku teksts vēsta, ka dievs Titlakahuans brīdinājis cilvēku vārdā Nata par to, ka tuvojās plūdi un ieteica viņam būvēt priekš sevis šķirstu. Sākoties plūdiem Nata šķirstā ņēma dažādus dzīvniekus. Dievi bija pārliecināti, ka visi cilvēki ir gājuši bojā. Taču, kad plūdi bija beigušies, ūdens bija nokrities, Nata un viņa sieva iekurināja uguni un sāka cept zivis. Smaržas pacēlās debesīs un dievi saprata, ka kāds cilvēks pārdzīvojis plūdus. „Kas tur par uguni?” aiz pārsteiguma iesaucās dievi. „Kāpēc viņš tā kvēpina debesis?” Dievi bija saniknoti, viņi gribēja pilnībā iznīcināt cilvēku dzimumu, bet Titlakahuans pierunāja piedod tiem, kas izglābušies.
Pēc citas versijas, tā cilvēka vārds, kas izglābās lielajos plūdos, bija Teokipaktli vai Tezpi. Viņš ar sievu izglābies laivā vai uz plosta, kas bija izgatavots no cipreses. Uz plosta Tezpi uzkāpis kopā ar sievu, bērniem, dažādiem dzīvniekiem un sēklām. Plosts piestājis pie Kolhuakanas kalnā. Kad ūdeņi pēc dieva Teskatlipoka pavēles atkāpušies, Tezpi no plosta aizsūtījis maitu ērgli. Ērglis atradis uz zemes maitas un nav atgriezies. Tad Tezpi sūtījis citus putnus, kuri arī nav atgriezušies. Vienīgi kolibri atgriezies ar lapotu zariņu knābī. Tezpi sapratis, ka plūdi ir beigušies, viņš pametis plostu Kolhuakanas kalnā.
Cits acteku stāsts: "Pienāca diena, kurā nāve pārņēma cilvēci. Tad pieaugušajiem bija jādodas uz Mictlānas zemi, bet paši mazākie no bērniem ieņēma vietas pie brīnumdarītāja koka. Šis koks pabaroja bērnus ar savu pienu, kā māte. Tā izveidojās jauna milžu rase, kura eksistēja 4008 gadus. Tad dievi, kas bija ar tiem neapmierināti, sūtīja uz zemi Plūdus. Visi cilvēki pārvērtās par zivīm, izņemot vienu pāri, kas bija paslēpies ahuehuete koka zaros. Katastrofa notika atla desmitajā dienā."
Reiz atnācis Radītājs un brīdinājis cilvēkus, ka drīz debesis sagrūs par zemi. Cilvēki neieklausījās Radītāja brīdinošajos vārdos, taču drīz pēc tam no debesīm sāka līt smags uguns, akmeņu un asins lietus. Aizdegās mājas, aizdegās lauki un izdega raža. Ugunsgrēkos gāja bojā meži. Cilvēki meklēja paslēptuves, kur patverties no liesmām. Viņu apģērbs dega un nebija, kur glābties no liesmām. No debesīm krītošie nokaitētie akmeņi satricināja zemi. Kalni uzsprāga un par nelaimīgajiem cilvēkiem gāzās vēl vairāk liesmojošu atlūzu. No zemes dzīlēm izlauzās pazemes uguns. Visur valdīja neiedomājams karstums. Cilvēki nezināja, ko darīt, kur glābties un lielākā daļa cilvēku aizgāja bojā. Mūsu laikos upes oļos un grantī vēl arvien atrod īpašus akmeņus - meteorītus, kas nokrituši no debesīm šās katastrofas laikā.
(Šāds pats mīts ir arī toltekiem)
Seno meksikāņu rakstu piemineklis „Čimalpopokas kodekss”: „Debess tuvojās zemei, un vienā dienā viss gāja bojā. Pat kalni nogrima zem ūdens...Stāsta, ka klintis, kuras mēs redzam tagad, pārklāja visu zemi, bet lava verda un mutuļoja ar lielu troksni, un pacēlās sarkani kalni...”
Saites.
Acteki.
Acteku mitoloģija.
Pasaules Plūdu stāsti.
