Ašūra, svētki
Šahsei-Vahsei - no persiešu val. Šah Husein, vah, Husein - "Ķēniņ Husein, ai, Husein" vai Ašūra (no arābu val. burtiski - "desmitā" [diena]).
Šiītu mocekļa Huseina godināšanas svētki.
Šiītu bēru ceremonija piemiņai par "lielmocekļa" un Muhameda mazdēla Huseina bojāeju kaujā pie Kerbelas (680.g., 61.g. 10 muharama) pret omeijādu kalīfa Jazīda I karavīriem.
Šīs piemiņas reliģiskās ceremonijas pavada mokošs gavēnis, lūgsnu dziedājumi, pašsaustīšanās - gājiena dalībnieki sit sevi ar ķēdēm un skandē: "Šah Husein, vah, Husein!" (šos saukli eiropieši saīsināti uztver kā Šahsei-Vahsei), ievaino sevi ar zobeniem un kinžaliem (saskaņā ar nostāstu Huseinam bijušas 33 durtas un 34 cirstas brūces), teatralizētas mistērijas, kas ataino kalīfa Ali dzīves ainas, kā arī imāmu Huseinu un viņa slepkavību.
No XVI gs. (laiks, kad šiisms tika pasludināts par valsts reliģiju Persijā) Huseina piemiņas dienu šiīti sāka atzīmēt oficiāli. Šie svētki kalpoja kā reliģiskā fanātisma uzjundīšanas līdzeklis.
Savulaik PSRS tie bija aizliegti - to 1929.gadā aizliedza Gruzijā, Turkmēnijā un Azerbaidžānā.
Huseina kulta izveidošanās. Vēstures fakti gan liecina, ka Huseins nav miris nekadā mocekļa nāvē un "nav izpircis cilvēku brīvību un tiesības," kā māca musulmaņu sprediķotāji. Huseins krita politiskā cīņa par varu.
Tomēr kalīfam Jazīdam I neizdevās iznīcināt visus Huseina piekritējus. Tie sāka plaši izplatīt nostāstus par Huseina svētumu, bet viņa nogalināšanas gadadienā rīkoja sēru ceremonijas. Tika izvirzīts lozungs: "Atriebība par Huseinu!" Nostāstu par Huseina bojāeju pavadīja izsauciens "Šah Husein, vah, Husein!", kas pamazām ieviesās rituālajā sēru ceremonijā un vēlāk eiropiešiem kļuva par ašūras nosaukuma, šahseivahseja sinonīmu.
VIII gs. ievērojama daļa Huseina piekritēju pārcēlās uz Kumu, un sāka izplatīt savu mācību Persijā.
Ap XVI gs., kad šiisms kļuva par Persijas valsts reliģiju, bija izveidots sarežģīts Huseina kults. Viņa nāves diena tika izsludināta par sēru dienu, ko atzīmēja ar reliģiskām ceremonijām.
Daudzas no šīm ceremonijām, to skaitā asiņainu sevis mocīšanu un šaustīšanu, islāma šiītu virziens aizguvis no mirstošo un atdzimstošo augu valsts dievu Tammuza, Adonīsa u.c. senajiem kultiem. Tajos cilvēki akli ticēja, ka reliģisko svētjku dienās izlejot savas asinis, izkastrējot sevi, it kā ar to v ar izraisīt dabas atdzīvošanos, pavasara iestāšanos u.tml.
Šai šiītu tradīcijā labi var vērot sociālo noslāņošanos pēc turīguma principa. Piemēram, saskaņā ar šiītu islāma noteikumiem, bagātniks varēja atbrīvotis no pienākuma pašam sevi sist un mocīt šahseivahseja dienās - savā vietā varēja salīgt citu personu (trūcīgu), kas to darīs vina vietā. Durot ādā adatas, ievainojot sevi ar zobeniem un kinžaliem, sitot sevi ar ķēdēm, fanātiķi lēja asinis, pašmocības bieži izraisīja smagus ievainojumus un pat nāvi.
Saites.
Huseins (?-680.g.).
