Apbedīšanas tradīcijas
Pirmie apbedījumi parādījušies mezolītā.
Bēru ceremonijas pamatā ir ticība dvēselei un aizkapa dzīvei.
Vēsture. Neandertālieši bija pirmie cilvēki, kas sāka apglabāt mirušos, parasti sakņupušā stāvoklī.
Kromaņjoniešu vēstures posma reliģiju raksturo apbedīšanas kulta tālāka attīstība. Kosteņkos (Krievija, Voroņežas apgabals) 1953.gadā uzietā apbedījuma centrā atradās pusmūža vīrieša ģindenis, kura poza atgādināja neandertāliešu apbedījumus (arī sakņupis stāvoklis). Zinātnieki uzskata, ka sasaistīšanas iemesls bijis sencilvēku bailes no mirušajiem radiniekiem, cenšanās atņemt tiem iespēju izkļūt no kapa un kaitēt dzīvajiem. Miroņa saistīšanas paražai ir daudz etnogrāfisku paralēļu: tā pastāvējusi eskimosiem, Jaungvinejas papuasiem u.c. tautām. Te samanāmi reliģijas elementi - ticība mirušā pārdabiskajām īpašībām.
Senajiem VII-III gs.pmē. lopkopju apbedījumiem Aizbaikālā un Mongolijā bija raksturīgi nožogojumi no vertikālām akmens plāksnēm - plākšņu apbedījumi.
Senie ģermāņi mirušos dzelzs laikmetā augstdzimušos glabāja t.s. kuģu kapos ar bagātīgām kapa piedevām.
Bali salā bēres svin kā jautrus svētkus - priecājas dzīvi palikušie. Kad līķi sarkofāgā nes uz sadedzinšānu, tad to krata: lai sajauktu ļauno garu plānus kā arī, lai mirušais nenāktu vairs pie dzīvajiem.
Tiek izšķirti uguns kapi un zemes kapi.
Apbedījumu formas ir ļoti dažādas: uzbērumkalnu un bez uzbēruma.
Senās apbedījumu vietas bieži dēvē par nekropolēm, kristiešu un musulmaņu - par kapsētām, vietas, kurās apbedī sadedzināto pelnus - par kolumbārijiem.
Saites.
Dzīve pēc nāves.
