Aliens

Zemūdens NLO

Ir pierasts, ka ar NLO saprot lidojošus objektus. Taču daudzkārtēji novērojumi liecina, ka tie tikpat brīvi spēj ienirt, iznirt, ātri pārvietoties zem ūdens, gulēt uz grunts un pat uzbrukt cilvēku kuģniecības aparātiem. 2/3 no planētas virsmas klāj ūdeņi, un tā ir pasaule, kas vēl joprojām ir maz izpētīta. Jau simtiem gadu jūrnieki stāsta par noslēpumainiem objektiem, kurus tie redzējuši ienisrstam un iznirstam jūras plašumos. Tāpat stāsta arī par gaismas apļiem zem ūdens. Tie pavada kuģus un griežas kā vējdzirnavu spārni. Jūrnieki tos iesaukuši par "Velna ratiem."
Šai esejā centīsimies apkopot šādas liecības. Bez tam daudzas noslēpumainas kuģu katastrofas arī varētu būt Svešo roku darbs. Īpaši kāri viņi esot uz kuģiem, kas piekrauti ar metālu. Vēl citas interesantas parādības pasaules ūdeņos ir gaismas parādības ūdeņos, kuru avoti atrodas dziļi ūdenī un arī Svešo zemūdens bāzes, dažas no kurām ir ieraudzījusi arī cilvēka acs. Par to visu kādos citos rakstos, jo materiāls ir pārlieku plašs.

1928.gadā Karēlijā, Valdezerā, vietējie zemnieki redzējuši kā milzīgs cilindra formas objekts, no kura astes izvirdušas sarkanas liesmas, iegāzies ezerā. Zvejnieki stāsta, ka vēl tagad traucējot zvejot šis dīvainais nogrimušais ķermenis. Vēl viņi stāsta arī, ka ezerā redzējuši metru garas būtnes ar tievām rociņām, kas nokarājās līdz zemei, un kuru plaukstām bija 4 gari pirksti. Ieraudzījušas cilvēkus

1947.gada 26.februāra mistiskajā kaujā ar Bērda flotili pie Karalienes Modas zemes, tās zibenīgi pazudušas zem ūdens. zemes krastiem uzbrūkošie šķīvīši esot niruši ārā no ūdens. Notikums, visdrīzāk, izdomāts.

1951.gadā padomju zemūdene uzgājusi PSRS teritoriālajos ūdeņos milzīgu zemūdens objektu, kas lēni pārvietojās apmēram 2 km dziļumā. Tas nekā neesot reaģējis uz pieprasījumu atbildēt (kā gan to var izdarīt, ja radioviļņi ūdenī neizplatās?) un pārtraukt kustību pa PSRS ūdeņiem, tas nesteidzīgi turpināja savu gaitu. netālu esošajam robežapsardzības kuģim tika pavēlēts atbilstošajā kvadrātā nomest dziļumbumbas.
Nodunēja vairāki zemūdens sprādzieni, bet objekts nekādi nelikās traucēts, tāpat arī turpināja pārvietoties. Tomēr pēc kāda brīža tas strauji sāka pacelties. Apmēram 50 m dziļumā tas pārtrauca pacelšanos un lielā ātrumā devās atklātā jūrā, kur pēc pāris mirkļiem izzuda no zemūdenes mēraparātu "redzes lauka."

1963.gadā slavenais okeānu pētnieks Pikārs šai gadā izdotajā grāmatā "Dziļums 700 m" apraksta zem ūdens sastapto milzu diskveida ķermeni, no kura spīdēja daudzi gaismas logi.

1964.g., Klusais okeāns. ASV JKS zemūdene sev blakus pamanīja visai līdzīgu objektu. Uzskatot, ka ir darīšana ar krievu zemūdeni, amerikāņi pieņēma lēmumu robežpārkāpēju aizturēt. Nav zināms kādu iemeslu dēļ, taču notika sadursme un spēcīgs sprādziens. No pavadošā kuģa lejā tika nosūtīts aparāts, ar kura palīdzīb virs ūdens nogādāja savāda metāla kuģa apšuvuma daļu.
Tad pēkšņi sākās kas neticams. Līdzko glābšanas operācija jau bij izvērsta, akustiķi sāka ziņot, ka katastrofas rajonā parādījušies 15 nezināmi zemūdens objekti. Katrs no tiem ir ne mazāk kā 200 m garš. Nezināmie objekti pilnībā nobloķēja visu negadījuma rajonu. Kad pēc vairākām stundām tie pazuda, katastrofas vietā vairs neatrada neko. Tai skaitā nebija ne vēsts arī no amerikāņu zemūdenes.
Tomēr bija palicis pirmais paceltais metāla gabals. Zinātnieki noskaidroja, ka tāds mūsdienu cilvēcei nav pazīstams, jo Zemes apstākļos tehnoloģiski tādu neesot iespējams iegūt.
Pēc informācijas noplūdes par šo gadījumu, amerikāņu militāristi nekādu oficiālu komentāru par to nav sniegši. Līdz ar to paliek atklāts jautājums, vai tāds vispār ir bijis? Ir izvirzīta arī versija, ka amerikāņi vienkārši aizmalē acis un slēpj īstos katastrofas cēloņus. Viss jau būtu labi, tikai paliek jautājums – kam tad pieder tie 15 zemūdens objekti, kurus akustiskajos ekrānos novēroja ne viens vien desmits jūrnieku?

1968.gada zemūdeņu avārijas. Šis gads tādā ziņā bijis visai „ražīgs," jo 4 mēnešu laikā mīklainos apstākļos gāja bojā 4 zemūdenes:

· žīdu zemūdene „Dakāra” Vidusjūrā,
· franču zemūdene „Minerva” arī Vidusjūrā,
· krievu zemūdene „K-129” Klusajā okeānā martā,
· amerikāņu flotes lepnums atomzemūdene „Skorpions” pazuda bez vēsts Atlantijas okeānā maijā.

Kad tika pētīti katastrofu apstākļi, tad noskaidrojās, ka 3 no 4 gadījumiem kuģu komandieri ziņoja par NLO parādīšanos tiešā tuvumā.

Laikam kaut kad ap 1964.g. Atlantijas okeānā iepretim Senegālai un Gvinejai-Bisavai. Šeit ar zemūdens NLO sastapās krievu kara jūrnieki. Krievu zemūdenes plānveida izniršanas laikā virs tās tika pamanīts liels cigārveida objekts. Iesākumā nodomāja, ka tas ir kāds patruļdirižablis (vai tad tai laikā kāds tādus izmantoja?), un pavēlēja steidzīgi gatavoties ieniršanai.
Tālākais bija pavisam pārsteidzoši. „Dirižablis” sāka lēni ienirt ūdenī, līdz pilnīgi pazuda skatienam. Akustiķu hidrolokatori fiksēja ieniršanas trokšņus. Tad no objekta parādījās jaudīgas gaismas stars.
Stāsta Aleksejs Korževs, jūras virsnieks no šīs zemūdenes: „Apmēram pēc 10 s – otrs gaismas stars tā kuģa virzienā, kas peldēja pa labi no borta. Nu tad kādu laiku tas arī tā palika, līdz uguņi nodzisa. Taču šis priekšmets sāka tuvoties zemūdenei. NLO burtiski karājās virs zemūdenes [tātad zemūdene arī bija jau ienirusi]. Es jau vairs neredzēju joslas, tikai redzēju tā tumšo apakšējo daļu, vairs nevarēja redzēt neko spīdošu. Pēc kāda laika, nu apmēram pēc kādas minūtes, tas no jauna sāka kustēties tai virzienā no kurienes parādījās [laikam taču augšup]. Tā izmēri diametrā varētu būt kādi 8–15 m [kur cigārveida objektam ir diametrs?], lūk tādā diapazonā. Nu tas ir precīzi [nedomāju, ka visai precīzi], tā kā tas atradās visai tuvu zemūdenei un es tā malas, tā sacīt, piefiksēju.

1972.gadā krievu kreisera komanda pie Kuriļu salām novēroja neparastu objektu, kas burtiski "nokrita" no debesīm okeānā. Pats NLO bija lodes formā, kritiena brīdī tas pieņēma konusa formu. Interesanti, ka kritiens ūenī neradīja šļakatas.
1978.gadā Laptjevu jūrā mīnukuģa kapteinim ziņoja, ka uz kuģa gandrīz visi mēraparāti rāda nepareizi, daži no tiem pavisam saplīsa. Tai pat laikā vakts matrozis ziņoja, ka red neparastu objektu, ka karājas tieši virs kuģa. Gandrīz visa komanda izskrēja uz klāja un redzēja kā apmēram 30 m augstumā virs kuģa karājas NLO zvana formā. Tas viss špreksteļoja gaiši dzeltenā krāsā un rādījās puscaurspīdīgs. Tā viducī bija kaut kas viegli pulsējošs - līdzīgi sirdij. Kapteinis un komanda sastinga izbrīnā. Pēc kāda laika NLO lēni un piesardzīgi nolaidās uz ūdens virsmas un ātri devās prom, pazūdot skatienam. Konda tad attapās, normāli sāka rādīt arī visi mēraparāti. Vēlāk izrādījās, ka arī cits kuģis, kas atradās pāris kilometrus atstatus no mīnu kuģa, arī pamanīja neparastu dzeltenas krāsas objektu, kas netālu pārvietojās pa ūdens virsmu.

NLO pie Ziemeļbimini. 1979.gada 24.martā amerikāņi Džims Ventana un Harolds H.Vilsons ieniršanas laikā pie Ziemeļbimini sešos pēcpusdienā redzēja ūdenī izgaismotu trijstūra NLO apmēram 12 m platumā. Trijstūris mērķtiecīgi kustējās virs paša jūras dibena, veica vairākus asus pagriezienus, tad iznira no ūdens un, pacēlies debesīs, pazuda skatienam. Šo objektu redzēja arī cilvēki uz kutera, kas augšā gaidīja ūdenslīdējus.
1998.gada jūnijā franču ekspedīcija D.Vaplo vadībā vēlā vakarā novēroja okeāna dibena gaiši zilganu gaismošanos Ziemeļbimini rajonā. Gaismas parādības tika novērotas platā un taisnā joslā ar strikti norobežotām malām. Pie tam josla nav stāvējusi uz vietas, bet gan kustējusies. Gaismošanās avots tā arī palika neskaidrs. Parādība ilgusi 40 minūtes. Vēlāk noskaidrojās, ka spīdošo joslu redzējuši arī no zvejniecības kuģa, kas atradies netālu. Parādību fiksējis arī amerikāņu ZMP.
Pavisam neticamu notikumu pastāstīja Džons Marčs, kas nira „Bimini ceļa” rajonā 2000.gadā. Saulrietā, labas redzamības apstākļos, viņš pamanījis tumšu cilvēka siluetu, kas soļoja pa senajām akmens plāksnēm (pēc Mārča vārdiem tieši „soļoja”). Pārsteidzošākais bijis tas, ka cilvēks bijis bez skafandra un ļoti gara auguma – ap 3 m. Nepazīstamais kustējies Mārča virzienā un tad nirējam sācis likties, ka apspīlēts kombinezons nepazīstamajam tomēr ir. Zilganajā zemūdens krēslā gan ne seju, ne apģērbu tuvāk nav izdevies saskatīt – figūra bija un palika kā tumšs siluets. Kā atceras Marčs, tobrīd pat domas nav bijis peldēt tuvāk nepazīstamajam – gluži otrādi, viņš vēlējies pazust no turienes cik ātri vien iespējams, parādījušās spēcīgas galvassāpes. Tā arī noticis – viņš uzpeldējis pie jahtas, kas to gaidījusi augšā. Juties tik nespēcīgs, ka knapi spējis pieķerties pie trapa, kas karājies no borta. Pēc 10 minūtēm atkāpušās arī galvassāpes. Tad noskaidrojies, ka galvassāpes piemetušās visai jahtas komandai vienlaicīgi ar Marča galvassāpēm.

1979.g., Dienviddžordžijas salas. Šeit no ūdens apakšas izlidojušo objektu nofotografēja zvejnieki.

1972.gada februāris, uz austrumiem no Farēru salām. Stāsta Jurijs Kvjatkovskis, PSRS Izlūkošanas nodaļas priekšnieks: „Kādā no 1972.gada februāra naktīm uzpeldēju, sāku aplūkot horizontu un pēkšņi ieraudzīju kaut ko nesaprotamu. Tas ir, vispār... virs horizonta, nu vieta tāda... leņķis maksimāli 3, 4 vai 5 grādi bija. Kaut kas tāds līdzīgs apaļam, maķenīt līdzīgs elipsveidīgam, maķenīt... Taču pietiekami liels likās. Un netālu, kā man likās... Mēness bija pilnīgi citā pusē, bet šis Kaut kas bija tādā kā sarkani oranžā krāsā, tas radīja tādu nepatīkamu psiholoģisku sajūtu. Pilnīgi tādu kā psihiski nospiedošu, es pat teiktu, ka baiļu sajūtu tādu kā radīja. Tas nebija kuģis, tas ir tas nebija nekas, kas ir uz ūdens. Tas bija kaut kas virs ūdens līmeņa. Tādēļ mēs pieņēmām lēmumu neko žurnālā nerakstīt, tā kā nespējam izskaidrot kas tas bija, bet ienirt un turpināt pildīt uzdevumu.”
„Zemūdene atgriezās bāzē, Gremihā. Dienu vēlāk man mājās savācās komandieri ar savām sievām. Nu, atzīmēt laimīgu atgriešanos! Es viņiem – puiši, bija tāds gadījums. Pat neērti tā kā atzīties, taču patiešām kaut kāds nospiedošs iespaids, pat kaut kāda baiļu sajūta. Virtuvē sēdēja Viktors Kulakovs, zemūdenes kapteinis mūsu pašu brigādē, kurš pirms manis gāja uz šo vietu janvārī. Un man saka: „Jura, es tieši tāpat viens pret vienu, šai pašā vietā redzēju to pašu. Tieši tāpat kā tu mēģināju pieiet tuvāk, tikt skaidrībā, bet tad atmetu ar roku, iegremdējos un gāju prom. Dabiski, ka arī nekur neierakstīju. Tad vēl direktīvu nekādu nebija. Ziņot par nezināmiem objektiem nevajadzēja.”

Notikums pie Kanāriju salām. Šeit liels tumšs objekts izniris no ūdens un pacēlies gaisā. Pēc mirkļa tas uzliesmoja kā milzīga ugunīga bumba, kādu laiku pakarājies gaisā netālu no kuģa, izgaisis, aiz sevis atstājot mirdzošu spilgtu mākoni. Jūrnieki paspējuši veikt vairākus fotouzņēmumus, tāda veida foto ir ļoti reti.

Melnā jūra. Pēc diviem mēnešiem analoģisku ainu tika vērojuši jūrnieki Melnajā jūrā. Tieši kuģa priekšā no ūdens izlidoja starojošs disks, gaiši apgaismodams visu apkārtni. Šo brīdi arī ir nofotografējuši.

Kuriļu salas. Pēc pusgada par tādu notikumu ziņoja no Kuriļu salu apkaimes. Kreiserim „Varjags” mācību pārgājiena laikā lielā ātrumā pietuvojies NLO, aplidojis to, it kā novērodams ķuģa darbību, un tad spēji ieniris, pie tam bez šļakatām.

24.10.1974, Norvēģija. NATO krasta apsardze Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos uzgāja objektu, ko noturēja par krievu zemūdeni. Bija pārsteidzoši, ka zemūdene izgājusi cauri aizsprostojumiem neskarta un pat nepamanīta. NATO virspavēlniecība uzskatīja to par ļoti rupju robežpārkāpšanas gadījumu un pieņēma bezprecedenta lēmumu – laivu iznīcināt. Zemūdnes atliekas tika nolemts stādīt priekšā ANO kā krievu agresijas pierādījumu. Veseli 4 desmiti NATO kuģu nomētāja okeāna dibenu ar dziļumbumbām tūristu iemīļotās vietiņas Satnafjordas piekrastē. Taču, kad katrs teritorijas metrs jau bija sprādzienu izvagots, pēkšņi virs ūdens pacēlās milzīgu izmēru un neredzētas formas objekts. Gludajam korpusam laistoties izbrīnīto kara jūrnieku acu priekšā NLO devās atklātā jūrā.
Tad NATO palika divas versijas: vai nu krievi tika šeit izmēģinājuši jaunu tehniku, jebšu te bija darīšana ar zinātnei nepzīstamu briesmoni vai citplanētiešu tehniku.

Notikuma laikā arī debesīs tika pamanīti vairāki NLO. Tie pārvietojās ļoti ātri un, domājams, pavadīja zemūdens objektu. Laikam arī bija vairāki bezrezultatīvi mēģinājumi lidojošos NLO notriekt. 

Ziņas par šo gadījumu drukāja daudzas pasaules avīzes un tas kļuva par veselu sensāciju.

Atkal Kanāriju salas. Krievu jūrnieku komanda novērojusi NLO, kas bijis skaidri redzams kā nezināmas konstrukcijas lidaparāts. Stāsta aculiecinieks Vaginaks Grigorjans: „Man bija iespēja ne tikai novērot ar skatienu, bet arī ielūkoties binokulārā ar 20 x palielinājumu. Objektu varēja novērot apmēram 20 minūtes, un es labi viņu paspēju aplūkot stereocaurulē. Tas bija klasisks „šķīvis” ar trim kājiņām. Augšpuse pilnīgi gluda kā izplētnim, apakšējā vairāk līdzīga leņķim. Dabiski, no liela attāluma grūti spriest par izmēriem, taču krāsa... uguns krāsā. Dzelteni sarkani tādi toņi. Bez pārliešanās, viendabīga gaisma. To redzēja liels daudzums cilvēku, bez dežūrvirsnieka, signālista, kas pamanīja... uz augšu paaicinātais komandieris, es to redzēju, un kādi 50 kursanti.
Lai gan to redzēja liels daudzums liecinieku, tehniski šis NLO netika fiksēts.

1980.gads. Netālu no Kalifornijas piekrastes okeāna dibenā tika atklāts milzīgs dobums, apmēram 100 m dziļš. No zemūdeņu braucējiem reizēm tika saņemti ziņojumi par to, ka kuģu akustiskās sistēmas reģistrē neizprotamas skaņas, kas atgādina dzinēja vai kāda cita iedarbināta mehānisma skaņu. Zemūdens komandieris Džons Viljamsons pats redzēja, ka tajā vietā no okeāna dibena iznira kāds objekts un uzlidoja debesīs.

Mariānu ieplaka. Tā ir dziļākā vieta jūrā - 11 022 m. Kaut kad amerikāņi tur iegremdēja batiskafu, aprīkotu ar spēcīgiem prožektoriem, TV sistēmām un īpašām spiedienizturīgām metāla konstrukcijām. Novērotājiem uz bāzes kuģa ekrāniem parādījās un izzuda kaut kādi milzīgi silueti, mikrofonos atskanēja šņirkstošas skaņas un dobji klaudzieni. Kad platformu uzvilka uz klāja, atklājās, ka visa aizsargsistēma ir sadauzīta, samīcīta, saliekta, it kā kāds neiedomājams spēks būtu mazliet ar to parotaļājies, tā likdams manīt, ka ielaušanās viņu pasaulē nav vēlama.

Krievu zemūdeņu skandāli. Tikai 1986.gadā vien Skandināvijas valstis fiksēja 16 gadījumus, kad krievu zemūdenes pārkāpa to robežas, un iesniedza protestus PSRS. Krievu militāristus apsūdzēja, ka tie izmantojot kādas ļoti modernas zemūdenes un/vai peldošos robotus. Rietumu presē pat tika publicēti fotoattēli, kas attēloja dīvainas vagas vai sliedes, ko jūras dibena atstājis nezināms aparāts.
Paši krievi noliedza savu vainu. Iesākumā Maskavā tas izraisīja izbrīnu, bet pēcāk arī bažas – arī krievi sacījās nezinām šo notikumu vaininieku. Taču pasaulē krievam neviens neticēja, un pamatoti. Skandināvu protesta notas turpināja pienākt viena pēc otras. Bez tam skandināvi cēla gaisā arvien jaunas liecības par to, ka Kāds tomēr darbojas pie viņu krastiem.
Beigu beigās tas viss kļuva tik nopietni, ka PSRS un NATO nonāca konflikta situācijā. Tad krievu Ziemeļu flotes komandieris admirāls Vladimirs Čerņavins ar augstākās PSRS vadības atļauju, protams, sasauca ārkārtēju preses konferenci un izdarīja sensacionālu paziņojumu. Paziņojuma būtība bija tā, ka PSRS neatzīst savu līdzdalību regulārā skandināvu robežu pārkāpšanā, un būti tikai priecīga, ja NATO spēki šīs zemūdenes – pārkāpējas iznīcinātu un to atliekas uzrādītu. Tikai tā PSRS varētu pierādīt, ka ir nepamatoti apsūdzēta.
Rietumos šo krievu gājienu uztvēra kā izaicinājumu. Pentagons pat sāka gatavot speciālu operāciju ar kodētu nosaukumu „Eneīda.” Tās uzdevums bija par katru cenu sagūstīt vai iznīcināt kādu no šīm spokainajām zemūdenēm.
Jau 1987.(?)gada novembrī norvēģi atkal ziņoja par jaunu robežas pārkāpšanas gadījumu. Objekta iznīcināšanai tika nolemts izmantot kādu jaunu un īpaši modernu amerikāņu zemūdens torpēdu. Torpēda nekam netrāpīja un pēc tam amerikāņi sarīkoja veselu ambrāžu, lai to savu superslepeno torpēdu atkal izvilktu no jūras. Protams, torpedēšanas neveiksme amerikāņu militāristus sarūgtināja. Bet vēl lielākas bažas viņos izraisīja versija, ka krievu rīcībā ir tik modernas un neievainojamas zemūdenes.
Lai ietekmētu savu sabiedrisko domu, amerikāņu militāristi nodeva atklātībai lielu daudzumu šai sakarā savākto materiālu, kam būtu jāpamato krievu zemūdeņu agresija. Tur bija arī skaņu ieraksti, kuros bija dzirdamas zemūdens dzinējiem līdzīgas skaņas. Jāsaka gan, ka vēl līdz šai dienai tā arī nav tapis skaidrs, kas tad īsti vainojams šai konfrontācijā.

Kaut kad divas zvejas laivas Vidusjūras ūdeņos gatavojās nakts zvejai. Bija skaidra, zvaigžņota nakts stunda. Zvejnieki redzēja, ka netālu no laivām uzpeld garš metālisks ķermenis ar tornīti vidū. mazliet tālāk tas apstājās, un uz viņa sāka rāpties no dzelkmes iznirušie akvalangisti. Zvejnieki visai loģiski nosprieda, ka tā ir zemūdene, kas šeit veic nakts manevru. Tas uz "zemūdenes" klāja uznāca komandas locekļi, apspriedās savā starpā un tad nokāpa atkal lejā. Pēdējais no viņiem pameta zvejas vīriem ar roku, kā sūtīdams atvadu sveicienu.
Tālāk notika kas neticams. "Zemūdene" pacēlās gaisā un palika nekustīga, līdz iedegās sarkanas un zaļas ugunis, tad viss korpuss kļuva oranžs, sāka griezties un pacēlās virs viļņiem 20 m augstumā. Nu varēja skaidri redzēt, ka tā ir apaļa, vidējas zemūdenes lielumā. Griešanās ātrums arvien pieauga, un ar spilgtu uzliesmojumu tā pazuda starp zvaigznēm.

Aivens Sandersons ir amerikāņu zinātnieks, kas gadiem ilgi pētījis jūras un okeānu dzelmes. Pats redzējis šādu gadījumu, ceļodams uz ledlauža Atlantijas okeānā. Ar milzīgu spēku un troksni kaut kas izlauzās no ledus apakšas netālu no kuģa un augstu gaisā, bet ūdens, burbuļodams no pēkšņā karstuma, ātri iztvaikoja, visu apkārtni ietinot miglā. Cigārveida objekts vienā mirklī pazuda debesīs.

1997.gada 18.augustā franču kuģa "Viktorija" komanda, kas atradās Vidusjūrā, kļuva par neparastas parādības liecinieci. Aptuveni divu jūdžu attālumā uz ziemeļiem no "Viktorijas" negaidīti no ūdens iznira ugunīga sfēra, kas palika gaisā virs jūras un to apgaismoja. Sfēra, kuras diametrs bija apmēram 60 metru, attālinādamās no "Viktorijas," lēni pārvietojās 50 metru augstumā virs ūdens virsmas. Pēc piecām minūtēm virs viļņiem pacēlās gigantisks ūdens stabs, kas it kā aprija ugunīgo lodi, un tā pazuda dzelmē. Tajā brīdī notika momentāns gaismas uzliesmojums, kas atgādināja sprādzienu, taču nekāda skaņa nesekoja. Sfēra parādījās un pazuda pilnīgā klusumā.
Savukārt 1997.gada 20.septembrī norvēģu tralera "Polārā zvaigzne" komanda tajā pašā rajonā novēroja ko ekstraordināru. Pusjūdzes attālumā no tralera no ūdens gaisā pacēlās barankai līdzīgs objekts, kura diametrs bija apmēram 300 metru. Objekts aptuveni četru kilometru garumā pārvietojās paralēli «Polārās zvaigznes» kursam. Kad objekts parādījās, kuģa radaru sistēm sabojājās. "Baranka," pārvietojoties paralēli "Polārajai zvaigznei," virs jūras atradās pusotru stundu. Šis NLO bija līdzīgs sabiezinātai plazmai, un tas pazuda pēkšņi, it kā izgaroja gaisā.

NLO pētījumi krievu karaflotē. Ziņojumi no kara jūrniekiem sakrājās tik daudz, ka kaut kas ar tiem bija jāuzsāk. Savāktie ziņojumi tika nolikti uz galda JKF izlūkošanas priekšniekam viceadmirālim Jurijam Ivanovam. Šai sakarā viņš pie sevis izsaucis Vladimiru Ažažu – zemūdenes „Severjanka” ekspedīcijas vadītāju.
Tālāk stāsta pats V.Ažaža: „Un tā Ivanovs iedeva man vairākus sējumus ar ziņojumiem par novērotiem NLO, kas bija veikti flotēs un flotilēs. Es izlasīju šos ziņojumus un trijās stundās no parasta cilvēka transformējos par ufologu. Es sapratu, ka tas ir nopietni un tas prasa dziļus un fundamentālus zinātniskus pētījumus.”
Bija šaubas tomēr, vai novērotās parādības pastāv dabā reāli. Tomēr par tādām ziņoja ļoti pieredzējuši un autoratīvi jūrasbraucēji.

NLO bāzes Klusajā okeānā. Par šo gadījumu zināms pēc V.Ažaža vārdiem: „Ko ir vērta kaut vai tikai Klusā okeāna flotes izlūkošanas priekšnieka kontradmirāļa Vladimira Domislovska liecība, kuru pazinu personīgi. Viņš vairākkārtīgi ziņoja par to, ka attālos Klusā okeāna akvatorijas rajonos virs ūdens „iekaras” gigantisks cilindrs vairāku simtu metru garumā. It kā sudrabaini metāliskā krāsas ķermenis. No viena tā gala kā bites no stropa izlidoja mazi NLO – „lidojošie šķīvīši,” kas nira zem ūdens, pēc tam iznira atpakaļ, no jauna ielidoja šai pašā cilindrā un, daudzkārtīgi atkārtojot savus ciklus, piekrāva cilindru un tas devās prom aiz horizonta.
Pēc ziņojuma sanāca, ka lielais cilindrs ir bāzes kuģis, kurš tiek piekrāmēts ar kaut ko no zemūdens bāzes.

Krievu karaflotei bija arī ziņojumi, kas lika domāt, ka NLO novēro zemūdenes un karakuģus. Vēl vairāk – ir fiksēti arī kaut kādi gadījumi, kad NLO zemūdenēm ir uzbrukuši. Diemžēl www.aliens.lv redakcijas rīcībā nav sīkākas informācijas.

Ietekme uz tehniku. Novērotāji atzīmē, ka vienmēr pirms NLO parādīšanās peldlīdzekļu mēraparāti vienmēr fiksē stipras elektromagnētiskas svārstības. Krievu militārpersonas (piem. Igors Barklajs) tagad atzīst, ka vairākkārt pienākuši ziņojumi par spēcīgu elektromagnētisku lauku zem ūdens. Jāpiezīmē, ka ne zemūdenes, ne batiskafi, ne arī kādi citi cilvēku peldlīdzekļi tādus radīt nevar. Tādējādi šo enerģijas sabiezējumu avoti nav zināmi. Iespējams, tieši tie ir kļuvuši par cēloni četru zemūdeņu avārijām 1968.gadā un arīdzan citām.
Daļā gadījumu, lai gan cilvēki NLO redzēja, mēraparāti neko fiksējuši nebija. Tie rādīja, ka desmitiem kilometru apkārt viss bijis tukšs. Radies iespaids, ka lauks, kas ir ap NLO, absorbē mēraparāta viļņus, tie neatgriežas pie izstarotāja, un tādējādi NLO netiek fiksēts tehniski. Tieši tāds tehniskais princips ir amerikāņu „neredzamās” Stelth lidmašīnas pamatā.

Psihiskā ietekme. Jūrnieki, kas novēroja dažādās planētas vietās NLO, atzīmē, ka tie ir psihiski nospiedoši iedarbojušies, radījuši pat tādas kā bailes, galvassāpes un vispārēji sliktu pašsajūtu.

Skaidrojumi.
"Velna ratu" gaismas efektus mēģina skaidrot ar planktona gaismošanos, bet izskaidrojums gan tāds pašvaks.
Amerikāņu okeanologs Aivens Sandersons, izpētījis ASV JKS savāktos materiālus, izvirzīja hipotēzi, ka jūru un okeānu dzīlēs atrodas kāda augsti attīstīta civilizācija 

Saites.
NLO.