Aliens

Zilākalna Marta (1908.-1992.g.)

Radniecība. Brālis – Jānis Rācenis. Viņš bijis leģionārs – karā pazudis bez vēsts.

Biogrāfija. Marta nākusi no Dauguļu pagasta. Dzimusi 1908.gada 30.martā, īstā vārdā Marta Rācene.
Marta dzīvoja Zilākalna tuvumā – „Žāzēnu” mājās daudzus gadus. No šīm mājām bija jāaiziet, jo blakus sāka celt kūdas fabriku. Cēlāji bija zeki, gandrīz katru nakti tie lauzās mājā. Tas bijis šausmīgs laiks. Pēdējos dzīves gadus dzīvoja Raunā, arī Iecavā. Mīļākie ziedi – baltas rozes. Mīļākā dziesma – „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”.
Pie viņas visās dzīvesvietās nāca daudz slimnieku. Brauca arī no Maskavas. Gribējuši aizvilināt uz ārzemēm ( ?! ).
Mirusi Iecavā, 1992.gada 22.maijā. Izdziedinājusi ap 75 000 cilvēku.

Alda Ķeviņa stāstījums par Martu.
A.Ķeviņš stāsta, ka Martai īpašas spējas bijušas jau no tālas jaunības,varot teikt ka pat no bērnības. Bērnībā viņas brālītis Jānis Rācenis saslimis ar difteriju, bijis stipri slims. Viņa ņēmusi destilēto petroleju – lējusi brālītim mutē. Brālītis izveseļojies.
Pati Marta esot atcerējusies, ka bērnībā tēvam rokas likusi uz galvas un viņam galvassāpes pārgājušas.
Reiz bērnībā Ziemassvētkos skrējusi uz Dikļu dievnamu un redzējusi, kā atveras debesis, redzējusi eņģeļus. Brīnišķīga un skaista balss dziedāusi: „Gods Dievam augstībā...” Pēc tam eņģeļi dziedājuši.
Kad viņa vēl bijusi maza, bijis liels ugunsgrēks. Viņa lūgusi Dievu, un atkal atvērusies debess. Kāda balss nākusi pār uguni un tā norimusi.
Augstrozes pilskalnā viņa redzējusi jātnieku sudraba zirgā. Tas viņai esot parādījies vairākkārt un arī kaut ko stāstījis. Citi to neesot redzējuši.
Kad karā pazudis viņas brālis Jānis Rācenis, viņa kājām gāja pa Kurzemi un tās katlu to meklēt. Neviens viņu neaiztika.
Marta vienmēr mīlējusi rumulēties ar aukstu ūdeni, pat tādu, kam jau ledus kārtiņa pāri.
Zilakalna Žāžēnos Martas tante vienmēr likusi lasīt viņas lielo Bībeli. Viņai bija tāda milzīga Bībele melnos vākos. Katru vakaru, kad iestājās tumsa, mēs tā sēdējām: Martiņa, Vera un es. Es [Aldis Ķeviņš] blakus Martas tantei uz sola. Viņa jau zināja Bībeli no galvas, bet vienmēr lika man lasīt.
Citreiz pie durvīm atskanēja klauvējieni, tad Martas tante teica: „Neej, tur mūs sauc ciemā, drīz brauksim pavadīt.” Viņa teica, ka tur nāk gars, cilvēks ir aizgājis, un gars nāk lūgt ciemos, tad nevajag vērt durvis vaļā. Citreiz atkal pie loga divi tādi klauvējieni, trešais tā noslīd.
Tā kā Aldis bija Raunas dravinieks, tad tika sameklēta māja Raunā – „Renslavas.” Pēc tam bija kāds šaher-mahers, kā rezultātā Raunas pusmāja tika zaudēta un Martu pie sevis paņēma kāda zootehniķe Elziņa no Iecavas. No Raunas viņu izmitināt ieradās formās tērpti cilvēki (laikam taču miliči?). Te viņa pavadīja savus pēdējos gadus.
Marta visu laiu esot skaitījusi lūgšanas. Viņa vienmēr teikusi, ka aiziešot no šīs pasaules, tadviņa būšot Jēzum pi labās rokas. Viņa teikusi, ka Jezus visu dzīvi ir vadājis viņu pie rokas. Ārkārtīgi daudz Jēzu redzējusi vīzijās.

Martas arests. No Valmieras laikam ieradušies miliči arestēt Martu, nezin kādēļ. Dzirdēts, ka viņa mājas priekš sēdējusi uz ķeblīša, menti nav varējuši viņu pa vairākiem pacelt un ielikt mašīnā, kamēr viņa to nav atļāvusi.

Gadījums ar Valmieras milici.
Stāsta Aldis Ķeviņš.
„Tas jau noticis pēc viņas apcietināšanas, lai vestu uz Valmieru. Viens no tiem miličiem, kas toreiz palīdzēja viņu saņemt, dzīvoja Dikļos. Kad viņš brauca uz Valmieru, viņam vienmēr bija jābrauc garām „Žāžēnu” ceļa galam, tāpat braucot mājās. Viņam bija motocikls ar blakusvāģi. Rudens, auksts laiks, lūk viņš brauc ar savu motociklu uz Valmieru. Kā nonāk pie Martas tantes ceļa gala, tā – pukš, pukš, un cauri – motocikls vairs neiet, un vairs nekādi nevar iedarbināt. Viņš iet pie Martas tantes lūgt, lai viņa pielaiž motoru. Martas tabte varēja gan pielaist, gan apstādināt mašīnas: uzmeta krustu pavilka kādu apli gaisā, paskaitīa vēl kādus vārdus, un viss kārtībā! Milicis ienāk pie Martas tantes mājā lūgt viņu, bet pie viņas daudz cilvēku, visi sēž ap galdu. Martas tante viņu visu priešā nokaunina: „Nu kā tad tu tā, tepat n Dikļiem, savs cilvēks, bet palīdzēji mani vest projām.” Pēc tam saka: „Ej vien uz ceļa, tev jau tagad tas motocikls ies!” Un viņš iet, darbina, motocikls darbojas un viņš brauc uz Valmieru. Brauc atpakaļ no Valmieras, vienalga, kādā diennakts laikā, - kā pie Martas tantes ceļa gala, motocikls atkal apstājas! Atkal jāiet lūgt palīdzību. Tā tas gāja diezgan ilgi, beigās mēs uzzinājām, ka viņš sācis braukt kaut kur pa apkārtceļu, ārkārtīgi lielu līkumu, lai vairs nebūtu jābrauc gar „Žāzēniem.””

Gadījums ar ugunsgrēku.
Stāsta Aldis Ķeviņš.
„Tas notika pavasarī. Zilākalna puikas bija aizdedzinājuši Martas tantes pļavu, tālāk aiz pļavas – valsts mežs. Nu būs slikti! Tik liela kūla un uguns nāk no viņas pļavas! Bija tāda vakara krēsla, saulīte jau gāja uz leju, viņa sēž pie trijžuburu gobas, skaita savus vārdiņus, velk apļus gaisā: „Vai dievī! Vai dievī!” Un tad: „dievs augstais, nāc nu man par palīgu,” - tā viņa vienmēr teica. Dūmi ir, bet neko arī vairāk neredz. Tā vienā brīdī viņa nosaka, ka nu jau būs labi un ka pati ir ļoti nogurusi.
Tajā laikā es ganīju Martas tantes govis, nākamajā rītā izdzenu gotiņas un aizdzinu speciāli uz turieni, lai apskatītos. Jā, uguns apstādināta, nevarētu teikt, ka gluži kā ar nazi nogriezts, citur tā kūla vairāk iekšā krūmos, skatos, liela zāle, bet nav vairs dedzis tālāk, tas bija apmēram puskilometra garumā. Tas bija kaut kas īpašs.”

Marta paceļ mašīnu.
Stāsta Aldis Ķeviņš.
„Un tad vēl tas gadījums, kad Martas tante pacēla mašīnu! Bija tā, ka katru svētdienu viņa brauca uz Dikļiem, uz Dievnamu. Viņai bija viens tāds cilvēks no Zilākalna, kuru viņa sauca par Dimu, tas parasti veda. Braucam no rīta ar žīgulīti, peļķes sasalušas, ceļš tur bija tāds, ka traktori grima, - tik milzīgas bedres! Aizbraucm uz baznīcu, aizbraucam vēl pie Martas tantes radiem, vēl uz kapiem, - viņai Augstrozes kapos tēvs apglabāts, viņa vienmēr teica: „Jāaizbrauc pie mīļā tētiņa.” Braucam atpakaļ, ir jau pēcpusdiena, ūdens ir vaļā, bedres atkusušas. Atceros, toreiz netālu no viņas mājas bija traktors nogrimis, pēc tam izvilka ar citu traktoru, tur vispār nebija izbraucams, gar ceļa malām – liepiņas, tā ka apkārt arī nevarēja. Martas tante saka Dimam: „Brauc!” Dima brauc, un, protams, pirmajā bedrē tas žigulis iekšā! Martas tante sēdēja priekšpusē, blakus šoferim, es aizmugurē. Martas tante atkal skaita vārdus, velk apļus gaiā. Bija tāda sajūta, ka ceļas mati gaisā, deniņos spiediens, it kā sēdētu lidmašīnā. Ausīs džinkst un ļoti liels siltums, varēja arī just, ka ceļ uz augšu. Sviedri lija aumļām! Sajūta vispār vienreizēja – it kā mašīnā būtu divas atmosfēras! Martes tante saka: „Brauc!” Šoferis sāka stumt mašīnu – uz priekšu un atpakaļ, kā jau parasti mēdz iešūpot. Protams, mašīna no tās milzīgās peļķes arā un mēs braucam! Nevarētu teikt, ka mēs vairs nekur neiegrimām, bet fakts ir tas, ka mašīna vairs neapstājās. Protams, šoferis jau nu centās tā braukt, lai netrāpītu tajās dziļākajās bedrēs, bet tur nemaz nebija iespējams citādi izbraukt! Mašīna pie mājas klāt gan! Reāls brīnums, kā tas var notikt? Bet tā tas notika! Un tādu gadījumu bija daudz.”

Gadījums ar krievu robežsargiem Kurzemē. Vienreiz Martu uz Kurzemi vedis kāds Imants ar žigulīti, līdzi brauca arī viņa māte. Kurzemes piekrastē bija nepieciešamas caurlaides. Tā viņi nonāca līdz pirmajam postenim, kur bijis daudz miliču. Marta Imantam saka: „Brauc!” Imants kļuvis sarkans: „Nebraukšu, būs jāmaksā sods, var iznākt nepatikšanas.” Martas tante saka: „Nekas, brauc!” Tie miliči stāv un skatās – viena pati mašīna stāv un svārstās, uz priekšu nebrauc un tad beidzot brauc. Aldis Ķeviņš teicis: „Paskaties, cik daudz tur to miliču!” Martas tante tik noteikusi: „Nekas, nekas,” un uzmetusi krustiņu. Visi miliči skriešus izklīduši un žigulītis iebraucis bez caurlaides. Otrā postenī neviena nav bijis. Pēdējā postenī pa gabalu redzam kā divi miliči skrien pa savas mājiņas kāpnītēm lejā un krūmos iekšā. Martas tante tik nosmējusi: „Nu tagad ir rudens, ābolu laiks, es viņiem paātrināju vēdera izeju.”

Par galvassapēm.
Stāsta Aldis Ķeviņš.
„Tad es vēl atceros vienu reizi, man ārkārtīgi sāpēja galva, tas bija šausmīgi. Martas tante teica: „Lūdz Dievu. Lūdz, tā lai Jēzus nāk dziedināt.” Un es tiešām lūdzu, jo man bija ļoti smagi, neciešamas sāpes. Tas bija vienā naktī, es gulēju kā parasti uz soliem blakus Martas tantes gultai. Aizmigt jau es nevarēju, tik ļoti man sāpēja, es vienkārši gulēju un lūdzu, tad arī es redzēju vīziju. Redzēju baltu tēlu, nākot ar lielu gaisu, viņš teica, ka ir Jēzus un Viņš ir atnācis. Varbūt tas bija pusmiegā, bet es redzēju Viņu un lielu, spožu gaismas laukumu. Es atceros, ka saņēmu Viņa roku un lūdzu, lai uzliek man uz galvas. No tās reizes man galva vairs nekad nav sāpējusi! Otrā dienā es vairs nezināju, kas ir galvas sāpes.”

Martas tantes gaišredzība.
Žāžēnos rakuši viņai aku. Viņa sēdējusi stabā pie galda un teikusi: „Nu jau ir izrakta, nu ja ūdens parādās.” Pēc kāda laiciņa: „Nu jau tūlīt nāks prasīt naudu...” Jā, pēc brīža klāt un prasa naudu.

Martas tante regulē laiku.
Stāsta Aldis Ķeviņš.
Bij Raunas dravnieks u Zilajākalnā biju Martai ierīkojis mazu draviņu. Martai, ja bija laiks, patika braukt man līdzi ar veterinārmašīnu. Reiz man sarkanā āboliņa laukā bija bites, man bija jābrauc viņas stimulēt, lai labāk apputeksnētu āboliņu. Aizbraucam, pērkons nāk virsū. Saku: „Martin, nu nav ko, jābrauc vien projām.” – „Nekas, būs jau labi, atstāj tikai to mašīnu lauka vidū.”
Nu labi, aizbraucu drusku uz malu. Martas tanti atstāju mašīnā, pats dodos pie bitēm. Negaiss nāk pāri laukam, un tad notika tas brīnums – apkārt lija lietus, dārdēja pērkons, bet pa vidu spīdēja sule, nu, varbūt kāda pile nokrita! Turpat aiz mežiņa, pāri ceļam, negaisa mākoņi atkal savienojās. Bites ļoti dzēla, jo tas bija kaut kas nenormāls, apkārt taču lija!
Eju atpakaļ pie mašīnas, Martas tante smejas: „Nu, izdarīji visu?” – „Jā.”- „Tad braucam!” Mākoņi atkal sagāja kopā un sāka līt.
Raunā toreiz bija kolhozs „Sarkanais oktobris,” tur bija tāds zootehiķis – Brunis. Viņš vienmēr teica: „Kamēr Martas tantei to sienu neievedīs, tikmēr lietu negaidiet.” Visi lauki izkaltuši, lietus ļoti vajadzīgs, visur līst, bet Raunā nelīst. Kas tad Martas tantei uzreiz dos mašīnu, kolhozam pašam vajag! Bet tā arī bija, kā pēdējā mašīna ar Martas tantes sienu ielīgo iekšā, tā lietus klāt! Tāds brīnums.

Ļaunais gars.
Stāsta Aldis Ķeviņš.
„Reiz tur, Žāžēnos, redzēju arī sātanu, nešķīsto garu. Viņš nogriezās kā melns kaķis ar milzīgām, ugunīgām acīm. Toreiz bija atvesti divi ļoti smagi slim bērniņino Piebalgas. Viens bija sevišķi smagi slims, - viņam bija pavisam slikti ar galviņu, viņš tika atstāts Martas tantes mājās, noguldīts viņas gultā. Un tad es redzējuto melno nešķīsteni, viņš it kā gribeja paņemt to bērnu! Milzīgās, ugunīgās acis nozibsnīja! Martas tante loti lūdza Dievu, jo tas ērniņš varēja arī aiziet no šīs zemes. Martas tante nepārtraukti viņu uzraudzīja un lūdza Dievu. Tagad šīs smagi slimais bērniņš jau noteiti izaudzis liels...”

Skolnieki. Viņas skolnieks – Aldis Ķeviņš. Martas tante viņam devusi vārdu – Jānis, daudzi viņu arī zina ar tādu vārdu. Ieradies pie Martas 1979.gada Ziemassvētkos. Marta bijusi Pārgaujas māsīca viņa vecaimātei. Pats Aldis bija pārcietis smagu traumu un ieradās ārstēties. Marta ar viņa tēvu ilgi runājusi, līdz paņēmui Aldi-Jāni pie sevis. Viņš tur nodzīvojis 7 gadus. Otrs pastāvīgais cilvēks Martas mājā bija Vera Beitāne no Valmieras, kas nodarbojās ar saimniecību. Vera bjusi laba masiere, masējusi arī Martu.
Jau dzīvojot Raunā, Marta Aldim mācījusi fluidēt, izjust flīdus, nervu strāvas. Katru nakti pēc ārstēšanām viņi abi masējuši un rūpējušies par Martu.
Pirmo reizi Aldis Raunā ārstējis sāpošu zobu ar rokām, kurš pa nakti bez sāpēm izvēlies laukā.
Pēc Martas nāves Aldis esot ar viņu ticies kapos – reāli, fiziski: „Es reāli redzēju viņas garu un saņēmu reālu dāvanu, kura man tagad vienmēr līdzi.” Un: „Jā tā bija. Es to garu tiešām redzēju, ļoti spēcīgs gars. Un dāvana taču ir! Tas bija kaut kas vienreizējs. Brīnums! Nokritu ceļos, pielūdzu Dievu, pateicos. Arī pie tiem vārdiem, ko zinu, kurus lietoju, reiz saņēmu dažus klāt, uzzināju, kas jādara tālāk. Tas arī notika kapos. Pavisam skaidri dzirdēju balsi, kas man to pateica.”

Martas tantes vārdi. Tos veselām kladēm esot pierakstījis Aldis Ķeviņš. Marta esot teikusi: „Jāraksta, jāraksta.”

Avoti. Par Zilākalna Martas dzīvi zināms tikai no laikabiedru nostāstiem. Pavisam maz esot balss ierakstu, jo viņa to nav ļāvusi. Viens tāds no Renslavu laika ir Aldim Ķeviņam, Martas balsi viņš ierakstījis no otras istabas. Viņai nav paticis arī kad pierakstīja, ja sāka rakstīt, tad viņa vairs nerunāja.
Fotografējusies labprāt. Zilākalnā esot bijis kāds Anatolijs – Toļiks. Tas esot daudz fotografējis. Arī viņas šoferim Dimam varētu būt kādas foto. d pierakstīja, ja sāka rakstīt, tad viņa vairs nerunāja. 

Literatūra.
"Leģendārā Zlākalna Marta," 2003.g., izdevn. "Aplis" - šai grāmatā Jānis Arvīds Plaudis apkopojis ziņas par dziednieci galvenokārt pēc laikabiedru atmiņām. 
"Ar mīlestību Jūsu Zilākalna Marta." Jānis Arvīds Plaudis.

Saites:
Mistiķi.