Zaķi, zaķu dzimta
Zaķveidīgo kārtā pasaulē ir 32 zaķu sugas, Eiropā - 8, Latvijā - tikai divas.
Zaķiem izteiktāk nekā trušiem ir raksturīgas spēcīgas pakaļkājas, to pēdu apakšpuse ir klāta ar elastīgiem matiņiem, kuri lēkšanas laikāpārtop par "amortizatoriem."
Zaķi ir vienpatņi, pulcējas tikai pārošanās laikos. Dzīvo virszemē, lielā ātrumā glābjas no plēsoņiem - piemēram, pelēkaiszaķis var jozt ar ātrumu līdz pat 50 km/st. Zaķa izvairīšanās stratēģija ir skriet ātri un spēji mainīt virzienu (zigzagā, mest cilpas), tā nogurdinot vajātāju.
Zaķi ir aktīvi visu cauru gadu, barības meklējumos visbiežāk dodas krēslas stundās un naktīs. Zaķi ir tipiski augēdāji ar agu izcelsmes barībai piemērotu gremošanas sistēmu. kad zaķis ēd, tā augšžokļa un apakšžokļa zobi rīvējas viens pret otru, t'dejādi dilstot un vienlaikus paliekot asi. Tie ir zobi, kas aug visu zaķa mūžu. Starp priekšzobiem un dzerokļiem ir paliela bezzobu atstarpe jeb diastēma.
Zaķiem ir plats redzes leņķis, jo acis tam izvietotas galvas sānos un ir izvelbtas. Redze tomēr nav visai laba - tālumā zaķis spēj saredzēt tikai kustīgus objektus, tāpasargājot sevi no iespējamā ienaidnieka tuvošanās.
Zaķiemi rliela auglība, lieli metieni, tomēr arī zaķu mirstība ir liela, jotie bieži krīt par upuriem plēsējiem- caunām,vilkiem,lūšiem,lapsām unpat putniem, iemēram, plēšputniem un vārnveidīgajiem.
Zaķumazuļi, atšķirībā no aklajiem un kailajiem trušu mazuļiem piedzimst uzreiz attīstīti. tas tiek skaidrots ar savvaļas dzīvnieka piedzimšanu virszemē, nevis midzenī - tam ir nepieciešamība uzreiz cīnīties par izdzīvošanu. Zaķu mirstību ietekmē arī autotransports, laikasiamniecības tehnika un lauksaimniecībā izmantotie ķīmiekie līdzekļi, arī dažādas slimības.
Eiropas zaķis. Invazīva suga Dienvidamerikā (Patagonijā).
Zaķi Latvijā. Latvijā dzīvo divas zaķu pasugas - baltais (Lepus timidus) un pelēkais (Lepus europaeus) zaķis. Baltais zaķis Latvijā dzīvo jau izsenis, kopš leduslaikmeta beigām. Pelēkais zaķis uzskatāms par lielāko zaķi dzimtā, ienācis vien XVII gs. - tad, pateicoties laiksaimniecībai, paplašinājās ainava. Kopš XIX gs. otrās puses pelēkais zaķis kļuva par dominējošo zaķa sugu Latvijā.
2020.gadā peleko zaķu bija ap 26 000 īpatņu, baltie zaķi - tikai ap 11 000 (baltajiem zaķiem nav vērojams pieaugums). Abu zaķu dzīvesveids, uzturs, vairošanās, metieni un mazuļu skaits gadā, dzīves ilgums, diennakts ritms ir samērā līdzīgi. Atšķirīgas ir tikai dzīvesvietas - pelēkie zaķi sastopami kultūrainavās, pļavās, laukos, mežmalās, birztalās; baltie zaķi - plašos lapu koku un jauktos mežos,sūnu purvu malās, bet izcirtumos un citās atklātās vietās uzturās nelabprāt.
Pēdas raksturīgas - pakaļkājas ar 4 pirkstiem atrodas pirms piecpirkstu priekškāju pēdām. Atšķirība vērojama abu sugu (baltā un pelēkā) asnagaino pēdu nospieduma formā - baltajam zaķim itā ir ieapaļa, bet pelēkajam zaķim - garena un garāka. Baltajam zaķim ir biezi apmatotas pēdas, kas ļauj vieglāk pārvietoties pa sniegu. Arī augumā un svarā pelēkais zaķis ir raženāks - līdz pat 70 cm garš un līdz pat 7 kg smags. Baltais zaķis - garumā no 45-65 cm, svarā no 3-5 kg.
Abiem zaķiem ir atšķirīgas arī astes formas - baltajam zaķim ir ieapaļa ļipa, bet pelēkajiem - iegarena aste, gandrīz tikpat gara kā pakaļkājas pēda, ar pelēku plankumu augšpusē; Baltajam zaķim ausu apmale ir ar baltu svītru, turpretī pelēkajam zaķim ausu ārmalai ir tumša apmale.
Kažoku zaķi maina divas reizes gadā. Rudenī pelēkais zaķis "uzvelk" ziemas kažoku, kas ir biezāks un gaišāks, ķermeņa mugurpusē saglabājot vasaras rūsganpelēko toni, bet sāni un kājas tam kļūst baltganas. Baltais zaķis ziemākļūst pilnīgi balts, tikai ausu gali paliek melni. Pavasarī abas zaķu sugas atgriežas savā vasaras rūsganpelēkajā kažokā. Neparasti, ka baltais zaķis vasarā izskatās pat tumšāks par pelēko zaķi. Arī acu krāsas abiem zaķiem atšķiras: pelēkajam zaķim acis ir gaiši dzeltenīgas, bet baltajam - sarkanbrūnas.
Zaķiem garšo pienenes, āboliņš, graudzāles, tauriņzieži, sīki zariņi, kokaugu mizas. Zaķi nokož zaru ābelei vai bumbierei un apgrauž tā mizu. Baltais zaķis spēj daudz labāk izmantot barībā kokaugus nekā pelēkais zaķis. Visparastākā maltīte tam ir bērza zari. Pelēkie zaķi izvairās baroties augstā un biezā augājā. vasarās barojas pļavu malās, jo tur ir zemāki augi, bet pļavu vidū novēroti jau pēc augu nopļaušanas. Ziemās zaķi sastopami arī meža dzīvnieku barotavās, kur barojas stirnas.
Abas Latvijas zaķu sugas ir medījamo dzīvnieku sarakstā.
Saites.
Zaķveidīgo kārta.
