Zelta vārtu tilts
Golden Gate Bridge.
Visā Amerikā un pasaulē slavens automobīļu tilts Sanfranciskā.
Amerikāņu tūrisma ceļvežos tilts tiek saukts par "pasaulē visvairāk fotografēto" tiltu.
Vēsture. Ar šādu ideju par tilta būvniecību pār ....līcim inženieris un projektētājs Džozefs Strauss bija nācis klajā jau 1917.gadā. Toreiz projektu noraidīja ASV Kara ministrija. Militāristus uzrtrauca hipotētiskā iespēja, ka tilta sabrukšanas gadījumā zemestrīcē vai uzbrukumā, kara kuģi nespētu iebraukt un izbraukt no līča.
Galu galā militāristus izdevās nomierināt un grandiozā 2,7 km garā tilta būvniecību uzsāka 1933.gada janvārī tā pašā Dž.Strausa vadībā.
Visu celtniecības laiku zem tilta atradās drošības tīkls, kas izglāba no nāves 11 krītošus strādniekus. Tas izmaksāja 130 000 ASV dolāru, kas mūsdienu izteiksmē varētu būt ap 2 miljoniem dolāru.
Tomēr pilnīgi bez nelaimēm neiztika - 1937.gada sākumā vairākas tonnas smagā celtniecības platforma ar 19 cilvēkiem uz tās notrūka no trosēm un iztriecā cauri tīklam, visi gāja bojā.
Jaunā tilta atklāšanas svinības Fiesta ilga veselu nedēļu, sākot ar 1937.gada 27.maiju. Tolaik tas bija izcils celtniecības sasniegums, jo tilts bija gan garākais, gan arī augstākais uzkārtais tilts pasaulē. Pirmajā dienā pa tiltu varēja pārvietoties tikai gājēji - tādu bija ap 200 000, daļa uz skrituļslidām. Ar ovācijām tika sagaidīta Sanfranciskas mēra Andželo Rosi uzruna. 28.maijā ASV prezidents F.D.Rūzvelts Baltajā namā (Vašingtona) nospieda signālpogu, tā paziņodams, ka pār tiltu atļauta arī automašīnu kustība.
Tilta dizains tika uzskatīts par unikālu, arī tikai 1,2 m augstās tilta margas - tās esot bijušas tik zemas tādēļ, ka pats Dž.Strauss bijis ļoti neliela auguma, tikai nedaudz pāri 1,5 m.
1937.gada 7.augustā no tilta nolēca pirmais pašnāvnieks H.Vobers, tā atvērdams Pandoras lādi.
Tilts kā pašnāvību vieta. Bēdīgi pazīstams arī kā pašnāvnieku vieta. Jau pirmajā tilta būšanas gadā - 1937.gada 7.augustā no tilta nolēca pirmais pašnāvnieks H.Vobers, tā atvērdams Pandoras lādi. Tas bija 47 gadu vecais Herolds Vobers - I Pasaules kara dalībnieks, laivinieks. Līdz tiltam aizbraucis ar satiksmes autobusu un vairākas stundas pastaigājies pa to. pstaigas laikā paspējis iepazīties ar kādu Konektikutas augstskolas profesoru, kurš atvaļinājuma laikā arī bija ieradies palūkoties uz "pasaules brīnumu." Kādā brīdī H.Vobers novilka žaketi un vesti, pasniedzot profesoram, teica: "Nu ir klāt mana pietura. Es lēkšu lejā." Profesors nav paguvis viņu atturēt un H.Vobers no tilta nolēca. Notikums sacēla zināmu ažiotāžu presē un sabiedrībā.
H.Voberam drīzi vien atradās sekotāji un amerikāņi pie šīs nelāgās tilta puses jau sāka pierast. Tomēr vairāki gadījumi vēl un vēl sašūpoja sabiedrību.
1945.gadā, kad vēl nebija beidzies II Pasaules karš, no tilta, 37 gadus vecā tēva Augusta pamudināta, nolēca 5 gadus vecā meita Merilina Demonta. Tūdaļ pēc viņas to izdarīja arī tēvs. "Mēs ar meitu esam izdarījuši pašnāvību," - tā īsi vēstīja tēva atstātā zīmīte automašīna stāvvietā pie tilta.
Bijusī gadījumi, kad vecāki no tilta iemet savus zīdaiņus, pēc tam tiem sekojot paši.
1939.gadā policija nāca klajā ar ierosinājumu padarīt augstākas tilta margas, jo tās bija tikai 1,2 m augstumā. Tomēr tilta pārvaldnieki ilgi tam pretojušies, apgalvodami, ka tas izjauks tilta unikālo dizainu.
pamazām sabiedrība ar šo negāciju apradusi un vietējās avīzes publicēja un radiostacijas pārraidīja tikai īsas ziņas par kārtējiem bojā gājušajiem.
1973.gadā gan sacēlās neliela ažiotāža, jo nolējkušo skaits jau tuvojās 5 simtiem.
XX gs. 80.gados vietējās kokzāģētavas strādnieki bija organizējuši pat ko līdzīgu pagrīdes totalizatoram, liekot likmes uz to, kurā nedēļas dienā kāds nolēks no tilta.
60 gadu viņa pastāvēšanas laikā te dzīvību beiguši vairāk par tūkstoti ļaužu, metoties no viņa ūdenī. Avīze "Losangeles Time" apgalvo, ka kopš 1937.gada tie ir 1800 cilvēki, gan piebilstot, ka tie esot tikai tie, kurus ielecam redzējuši aculiecinieki, vai kuru līķi izskaloti malā. Vidēji tas ir 17 pašnāvnieki gadā.
1995.gads šai ziņā izrādījās rekordists - veseli 45 pašnāvnieki. Tas notika tādēļ, ka tilta upuru skaits sāka tuvoties tūkstotim un dažādu psihiski nenosvērtu ļautiņu vēlme bija kļūt par tūkstošo pašnāvnieku. Vietējās varas iestādes pat noņēmās neko neziņot par lēcējiem, lai nevairotu ažiotāžu potenciālo lēcēju vidū. Par tiem neziņoja arī vietējās radiostacijas un avīzes.
Tilts ir ļoti augsts un visdrīzāk krītošie cilvēki apdulst vai pat nositas no sitiena pret ūdeni. Psihologi nav īsti atraduši izskaidrojumu šādai tilta "popularitātei." Tikmēr pilsētas varas iestādes norīkojušas patruļas uz tilta, dienā tie ir arī policisti bez uniformas. To rezultātā 1996.gadā tika novērstas vairāku desmitu cilvēku pašnāvības. Daudzi no izglābtajiem apgalvojuši, ka tāda pēkšņa doma mezties bezdibenī ienākusi tiem prātā burtiski pēdējā minūtē. Iespējams, šai vietai ir kāda neizprasta suicidāla vilkme.
2013.gada augusts šai ziņā bija rekordists - tai mēnesī no tilta nolēca 10 pašnāvnieki. Togad kopējais pašnāvniekus kaits sasniedza 46, bet vēl 118 izdevās atturēt policistiem vai garāmgājējiem.
2014.gadā apstiprināja drošības tīkla ierīkošanas projektu 6 m zem paša tilta. Sākotnējās izmaksas lēsa uz 76 miljoniem dolāru, bet vēlāk tās pieauga līdz 206,7 miljoniem.
Statistika liecina, ka vīriešu skaits starp pašnāvniekiem ir 3 reizes lielāks par sieviešu skaits un lēcēju vidējais vecums ir 42 gadi. Iespējas izdzīvot pēc lēciena ir visai nelielas, pa visu laiku tomēr reģistrēti 39 izdzīvošanas gadījumi. Izdzīvojušie intervēti, bet divi no tiem lēkuši vēlreiz - šoreiz nāvīgi. Pārējiem pašnāvnieciskas domas nekad prātā vairs neesot nākušas.
Mūsdienās viss turpinās. Tilts gājējiem gan slēgts no 18:30 līdz 5:00 rītā, pa to patrulē policisti, izvietotas neskaitāmas novērošanas kameras un vēl 13 tālruņu aparāti, pa kuriem iespējams sazināties ar krīzes centru. Ir cerības, ka situāciju uzlabos drošības tīkla ierīkošana.
Saites.
Sanfranciska.
Tilti.
