Žīdu-arābu, arābu-žīdu kari
Kari starp žīdiem kā Izraēlas valsts dibinātājiem un arābu valstīm XX gadsimtā.
Pirmais žīdu-arābu karš (1948.-1949.g.).
Suecas krīze (1956.g.).
Sešu dienu karš (1967.g.).
1973.gadā Sīrija neveiksmīgi centās augstienes atgūt Golānas augstienes.
1973.gadā Ēģipte karā pret Izraēlu atguva daļu Sinaja pussalas.
1974.gadā Golānas augstienes šaurā joslā tika izvietoti ANO spēki miera uzturēšnai, kas tur atrodas līdzpat šai dienai.
1975.gadā Izraēla sāka daļēju militāro spēku izvešanu no Sinaja pussalas pēc sarunām, kuras organizēja Kisindžers.
1978.gada 28.septembrī A.Sadata Ēģipte ar M.Begina Izraēlu un ASV prezidenta Džimmija Kārtera starpniecību viņa rezidencē Kempdeividā (ASV) noslēdza miera līgumu pēc triju pusu sarunām. Sadats apstiprināja, ka ievēros 1967.gada ANO 242.rezolūcija noteiktās Izraēlas robežas. Tas bija gluži vai diplomātisks apvērsums, jo faktiki nozīmēja, ka viena no arābu valstīm atzinusi Izraēlu.
1979.gada 19.martā Ēģipte un Izraēla noslēdza oficiālu Vašingtonas miera līgumu, kas darīja galu 30 gadu ilgam vardarbības periodam. Ar to pavisam neapmierināta bija Saūda Arābija, kas īslaicīgi samazināja naftas piegādes, ar to izraisot naftas cenu kāpšanu.
1981.gada 6.oktobrī Anvars el Sadats tika nogalināts islāma fundamentālistu atentātā Kairā militārās parādes laikā. Slepkava bija fundamentālais islāmists, kas tā protestēja pret līgumu slēgšanu un ievērošanu ar Izraēlu.
Iebrukums Libānā.
Gazas karš (2023.g.).
