Ziemeļu korpuss
Ziemeļu korpusu sāka veidot 1918.gada oktobrī vācu okupētajā Pleskavas guberņā ar mērķi iekarot Petrogradu un gāzt padomju varu Krievijā. Tā nosaukums sākotnēji bija Ziemeļu armijas Atsevišķais Pleskavas brīvprātīgo korpuss. Tas formējās ar vācu okupācijas armijas svētību no pretlielinieciski noskaņotajiem (baltajiem) krievu virsniekiem, brīvprātīgajiem pārbēdzējiem no Padomju Krievijas un gūstekņiem. Apgādi un bruņojumu nodrošināja Vācijas armija. Novembrī, kad Vācija no kara izstājās, korpusa apgāde izbeidzās. Tam sekojošais Sarkanās armijas uzbrukums spieda korpusu atkāpties uz Igauniju. Tur 6.decembrī tika parakstīts līgums ar Igaunijas valdību, kā rezultātā tas tika pārdēvēts par Atsevišķo Ziemeļu armijas korpusu un pakļauts Igaunijas armijas virspavēlniekam Laidoneram tikmēr, kamēr korpuss karo pret lieliniekiem Igaunijas teritorijā. Korpusa apgādi uzņēmās Igaunijas valdība. Korpuss tika ievērojami papildināts, mobilizējot Igaunijas teritorijā dzīvojošos Krievijas pilsoņus. Tā sastāvs palielinājās līdz 5640 cilvēkiem.
1919.gada 13.maijā Ziemeļu korpuss no Narvas uzsāka ofensīvu Petrogradas virzienā. Kopā ar igauņiem viņi ieņēma Izborsku.
Ziemeļu korpusa aktivitātes Petrogradas virzienā igauņiem bija izdevīgas, jo tās piesaistīja Sarkanās armijas spēkus un ļāva igauņiem pievērsties savai dienvidu robežai. Laidoners aizstāvēja ideju par to, ka Igaunijas robežu var nosargāt, veidojot buferzonu pret boļševikiem. Tāpēc igauņiem bija svarīgi gan atbalstīt Ziemeļu korpusu, gan padzīt sarkanos no Latvijas. Tas arī sekmīgi tika īstenots.
Maijā uzsāktais Ziemeļu korpusa uzbrukums Petrogradas virzienā sekmīgi turpinājās. Korpusu papildināj pārbēdzēji un gūstekņi (nu jau korpusā ir 12 000 durkļu un zobenu). Korpuss izgāja no Igaunijas pakļautības un tika pārdēvēts par Ziemeļrietumu armiju (ZRA), par kuras virspavēlnieku kļuva ģenerālis Nikolajs Judeničs.
