Velna kaps

Detaļas: 3348 skatījumi

Мoгилa дьяoвлa, Šaitanmazāra ("Velna kapene" - kirgīzu val., Шайтан-Мазар).
Savrupiene Tjaņšaņa kalnos Kirgīzijā, iepējama anomāla vieta, kam jau izsenis ir slikta slava vietējo iedzīvotāju vidū.

Atrašanās vieta. Kirgīzijas DA, Tjanšaņa kalni.
Nokļūšana - No Biškekas vai Almātas (Kazahija) ar auto līdz Karakolai (iepriekšējā Preževaļska). Tļāk vai nu ar heklikopteri līdz pašai anomālajai vietai vai arī ar auto caur Akbulaku (Ак-Булак), Kuilu (Куйлуу), Enilčeku (Эныльчек) uz tiltu pār Saridžazu (Сары-Джаз). No tilta tālāk kājām, jāizmanto alpīnistu metodes. Norā'ditā ieta atrodas netālu no Ķīnas robežas, iespējams, nepieciešamas īpašas atļaujas.

Apraksts. Eksistē noturīga leģenda, ka tieši šeit aizā 1991.gada 28.septembrī nogāzies milzīgs cigāra formas NLO. Daudzajos nostāsta pārpublicējumos avīzēs minēti izmēri 600 m garumā un 120 m diametrā.
No rašanās brīža stāsts ir "apaudzis" ar dažādām apbrīnojamām detaļām un pārspīlējumiem un šīs neparastās katastrofas norise ir tumša un miglaina. Tuvāka notikuma izpēte par informācijas pirmavotu liek uzskatīt slaveno krievu ufologu E.Bačurinu, kas vairāk gan pazīstams kā Molebkas trijstūra anomālās zonas pirmatklājējs.
1988.gadā avīzē "Trud" ("Труд") tika publicēts raksts ar nosaukumu "Šaitenmazāras savrupienes noslēpums" (Тайна урочища Шайтан-Мазар), autors bija Permas ufologs Nikolajs Subotins (Николай Валерьевич Суббoтин): "1991.gada 28.augustā radiolokācijas sekošanas stacija Mangišlakas pussalā pamanīja ļoti lielu objektu, kas "ne no kurienes" parādījās gandrīz pašā ekrānu centrā. Fiksētajais objekts bija 600 m garš un ap 110 m diametrā. Objekts milzīgā ātrumā devās uz ziemeļrietumiem no stacijas virs Kaspijas jūras. Uz pieprasījumiem "savs-svešais" neatbildēja. Operatori veica pieprasījumu Kapustinjāras kosmodromā, vai nav kaut ko palaiduši neplānoti ārpus kārtas. No turienes atbildēja: "Nē, taču mūsu RLS arī novēro doto objektu." Kā nolikts, šī informācija operatīvi tika nosūtīta Aizbaikāla PGA štābam, pie objekta nosūtīja divus MIG-us, kas atradās patruļlidojumā uz dienvidiem no Ševčenko pilsētas un vēl viena eskadriļa no divām patruļlidmašīnām MIG tika pacelta no aerodroma K. Lidotāji novēroja NLO vizuāli. Tas lidinājās gigantiskam dirižablim bez jebkādām reljefām detaļām, bāli spīdēja saulē, neapgaismotā virsma izskatījās kā pelēks nerūsējošais tērauds. Galvgalī katrā sānā bija novietoti divi lieli "iluminatori" 1/6 augstumā. Objekts neveica nekādas naidīgas darbības. Grupas komandieris sazinājās ar štābu un piedāvāja ar diviem iznīcinātājiem pieiet objektam cik iespējams tuvāk no sāniem, izšaut brīdinājuma kārtas no lielgabaliem paralēli tā kursam un, tādā veidā to ieskaujot, likt viņam nolaisties. Plāns tika atbalstīts un viena eskadriļa veica šo manevru, pietuvojoties objektam 800 m attālumā. Tādā attālumā abi piloti spēja saskatīt tādas kā zaļas zīmes gaisakuģa astes daļā. "Dirižabļa" pārtveršanas operācija beidzās ļoti ātri. Pieejot tam 500-600 m attālumā lidmašīnām sākās dzinēju darbības traucējumi, sāka gļukot visi mēraparāti. Vajāšanu nācās pārtraukt. Objekts pazuda no RLS redzamības Isikula ezera rajonā.
Tālāk raksta autors stāsta, ka reiz pie viņa atbraucis E.Bačurins un paziņojis: "Nikolaj, es pabiju Tjaņšaņa NLO katastrofas vietā! Tas ir kaut kas neticams! "Cigārs" Ostankinas torņa lielumā guļ neapdzīvotā Šaitanmazāras savrupienē Saridžazas upes augštecē. Spriežot pēc visa, katastrofu cietušais objekts lielā ātrumā ar apakšējo daļu aizķēries aiz klints. "Cigārs" pārlūzis divās gandrīz vienādās daļās. Visdrīzāk, tā iekšienē noticis sprādziens. Par to liecina bojājumu raksturs - "dirižabļa" apšuvums burtiski izvērsts uz āru, starp atlūzām skaidri redzama sekla piltuve. "Cigārā" ir nesaprotami zaļas krāsas simboli. Lūzumā skaidri redzami klāji un nesošās konstrukcijas."
Subotins bija taujājis pēc pierādījumiem fotogrāfiju veidā, taču, pēc Bačurina vārdiem, "pēc attīstīšanas izrādījās, ka filma ir pilnībā izgaismota." Tādejādi mākslinieks uzzīmējis "cigāru" pēc Bačurina apraksta.
N.Subotins operatīvi tīmeklī organizēja ufologu-entuziastu konferenci NVS valstīs, tās rezultātā tika pieņemts lēmums organizēt ekspedīciju uz Tjaņšaņu. Avīze "Trud" pavēstīja, ka "Subotins, Bačurins un divi viņu domubiedri izlidoja no Krievijas uz Kirgīziju dirižabļa formas lidaparāta meklēšanai."
Kosmopoisk ekspedīcija? Un tā, 1998.gadā šo dīvaino datu pārbaudei Kirgīzijā ieradās ekspedīcija 5 cilvēku sastāvā. Tie noīrēja helikopteru un ar to nolidoja gar visu Saridžazas upi. Uzmanīgi tika izpētītas nogāzes taču objekts, kas, pēc Bačurina vārdiem gulēja uz maza kalnu laukumiņa ("pats savām acīm redzēju!"), bija pagaisis bez pēdām. Ufologi godprātīgi pārskatīja visu apkārtni, tomēr bezgalīgi īrēt helikopteru arī nebija iespējams. Pēc ekspedīcijas materiāliem tika uzņemts videorullītis, kas tika izplatīts interesentu vidū. Tajā redzamas kalnu nogāzes, aiza, krūmi, zāles kumšķi un tas arī viss...
Vairāki interesenti veica savu personīgo izmeklēšanu. Iespējams, interesantākā no tām bija žurnālista Erlana Satibekova (Эрлан Сaтыбекoв) veiktā, ko viņš aprakstījis 2003.gada 20.janvārī avīzē "Vakara Biškeka" publicētā rakstā "Humanoīdi" ("Гуманоиды," "Вечерний Бишкек," 20.01.2003.) "...Ieintriģēts es nolēmu izzināt, ar ko gan beidzies krievu "šķīvīšu" specu brauciens uz mūsu Šaitanmazaru. To parādīšanos pie ārējās robežas ar Ķīnu man apstiprināja Krievijas un Kirgīzijas Republikas Federālās robežapsardzes operatīvās grupas preses dienesta vadītājs Leonīds Sumarokovs (Леонид Сумароков). Un piemetināja: "Tiesa, nav zināms, atrada tie kaut ko vai ne. Mūsu robežsargi paši neko tādu nav redzējuši."
Tad es sazinājos ar Maskavu, piezvanot tieši uz mājām Viskrievijas Informatīvās un lietišķās ufoloģijas akadēmijas prezidentam, filozofijas doktoram Vladimiram Ažažam (Владимир Ажажa). "Gadījums ar Tjaņšaņa NLO - viens no daudzajiem... Tādēļ šai informācijas plūsmā es gluži vienkārši nevaru atcerēties, ar ko beidzās Subotina un Bačurina NLO meklējumi pagājušajā gadā." Piezvanīju uz Maskavu citam pazīstamam speciālistam - Vadimam Černobrovam (Вадим Чернобров), ekspedīciju apvienības "Kosmopoisk," Maskavas Aviācijas institūta "Astras" (ОКБ "Астра") vadītājam. Lūk šeit mani gaidīja sensācija! - Es jums paziņoju pilnīgi droši - Šaitanmazāras NLO neeksistē! Un, visdrīzāk, nekad arī nav bijis... Man ir videokasetes ieraksts, kas tapis Subotina un Bačurina meklējumos gar Saridžazas upi 1998.gadā. Notika pārlidojums ar lidmašīnu, meklējumi kājām. Rezultāts - nulle. Pat ja pieņemt, ka objekts tad jau aizvilkuši un noslēpuši kādi īpašie dienesti, tad 600 m gara kosmiskā "cigāra" avārijas pēdas viena alga būtu palikušas! Bet to nav. Kad es pirmo reizi uzzināju par Tjaņšaņa "dirižabli," tad, ticiet man, veicu milzīgu darbu, lai pārbaudītu šo ziņojumu, ieskaitot PGA datus. Neapstiprinājās! Neviens no militāristiem neko nav redzējis, nav fiksējis, jo vairāk - nav notriecis. Šīs, teiksim tā, "pīles," avots bija Emīls Bačurins... Kantaktieru informācijai nav vērts īpaši uzticēties..."
"Pīli" izkliedēja arī pie Biškekas esošās GKS zenītraķešu daļas komandieris, pulkvedis Oļegs Popikovs (Олег Попиков): "Es pieņēmu kara daļas komandēšanu 1993.gadā, uzmanīgi izpētīju visus mana priekšgājēja dokumentus un lieku galvu ķīlā - 1991.gadā Isikkula rajonā mūsu sekošanas sistēmas nereģistrēja neko "citplanētisku." Ja "šķīvis" būtu bijis, vēl jo vairāk 600 m garumā (!), PGA spēki noteikti to būtu pamanījuši. Pat pārlidojošu putnu bari rada atzīmi indikatorā... Nē, nekāda objekta nav bijis!"
"Bet varbūt vietējie varas orgāni kaut ko zina?" - es nodomāju un piezvanīju uz Isikkula apgabala Aksujas rajona Teplokļučenkas ciemu Damirai Žanibekovai, tā paša rajona vadītājai, kur atradās nelaimīgā Šaitanmazāras savrupiene, Saridžazas upe un nenotveramais NLO. "Par "šķīvi" man nekas nav zināms," - viņa teica. - "Un, kaut gan rajons mums ir liels, stiepjas līdz pašai Ķīnas robežai, un viss pa kalniem, neviens no man apkārt esošajiem pat tuvu neko tādu nav dzirdējis. Un es pati, cik gadus te strādāju, ar "anomalitāti" neesmu saskārusies."
Likās, jautājums ir izsmelts. Taču E.Satibekovs katram gadījumam piezvanīja uz Karakolas pilsētu, turienes novadpētniecības muzeja vadībai. Galvenā muzeja fondu glabātāja, zinātniskā darbiniece Gulnāra Alijeva (Гульнара Алиева) pastāstīja, ka pati redzējusi NLO! Taču ne 1991.gadā, bet 6 gadus vēlāk: "Tas notika 1997.gada maijā, kad braucu pie radiem uz Karakolas ciemu, tai pat Aksujas rajonā. Reiz vakarā, bija tumšs, izejot no mājas, es pamanīju, ka metrus trīsdesmit no manis kaut kur no zemes pacēlās debesīs 2 spilgti oranži spīdoši objekti, izmēros nelieli. Tiepacēlās un aiztraucās augšup, pie tam aši un galvenais - bez trokšņa, citādi nodomāsiet vēl, ka kāds tur būs šāvis petardes... Es nez kādēļ esmu pārliecināta, ka tās bija kosmiskas mašīnas. Esmu par to pārliecināta!"
G.Alijevas liecība nav vienīgā. 1980.-1990.gados Vidusāzijas un Kazahijas ufoloģisko zinātņu kolēģijas (САККУФОН) vadītājs Mihails Jeļcins (Михаил Сергеевич Ельцин) Atnācēju meklējumos organizēja vairākas ekspedīcijas uz Pamiru un Tjanšaņu. Pētnieki uzgāja kādu anomālo zonu "A" Barskonas upes augštecē, kur neizprotamas parādības tikušas novērotas vairāk kā 50 reižu.
Bijuši arī interesanti NLO novērojumi Isikkula ieplakā, kas vispār ir visai bagāta ar tādiem atgadījumiem. Šeit NLO novēroja pat milicija, 1990.gada septembrī miliči savā "vazikā" sekoja lielam 100 m garam NLO.
Šis stāsts ir visai dzīvelīgs vēl šodien, neskatoties uz to, ka NLO atlūzas nav atradušas vairākas plānotās ekspedīcijas.