Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Veļi

Detaļas
3825 skatījumi

Mirušo dvēseles latviešu mitoloģijā.

      Nāci, nāci, Veļu māte,
      Ko par miegu bēdājies?
      Atradīsi biezu putru
      Gara galda galiņā.

Vēsture. Nav šaubu, ka veļu mielošanas tradīcija ir krietni senāka par rakstību un noturējās vēl ilgi pēc kristietības ieviešanās.
Eiropa pirmās rakstītās liecības par aizgājēju mielošanu saglabājušās no 567.gada Tūras koncila un 743.gada ģermāņu nacionālas sinodes, kad tika izdoti rīkojumi un aizliegums ziedot mirušajiem un rīkot tiem svinības.
Latvijā aizliegumi, kas saistīti ar mirušo pieminēšanu, rakstos pieminēti 1570.gadā Kurzemē kristīgās baznīcas noteikumos.
Veļu mielošanas tradīcija latviešu tautā sīksti turējās lidz XIX gs.

Latviešu folklorā cilvēks ir Dieva laists radījums ar augumu, dvēseli un veli. Mirušā cilvēka dvēsele dodas atpakaļ pie Dieva, augumu saņem Zemes māte, bet auguma neredzamais dvīnis velis dodas pie Veļu mātes.

Veļus veido atlikušie cilveka enerģētiskie ķermeņi, kas ar laiku kļūst plānāki. Vistuvāk fiziskajai pasaulei veļi ir veļu laikā . Senie latvieši laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem veļus mieloja: Kazdangā - iļģu laiks, Valtaiķos - garu laiks, Puzē - ķauķu laiks, Zemītē - pauru laiks, Limbažos - paurīšu laiks. Veļus saukuši arī par  leļiem, urgučiem, raudučiem, mānekļiem un māžekļiem.