Aliens

Teilora un Janga signāli

1927.gadā divi amerikāņi Teilors un Jangs informēja norvēģu profesoru Karlu Strēmeru par to, ka viņi, eksperimentējot ar radio viļņiem, saņēmuši no Zemei tuvas pasaules telpas savādi novilcinātus signālus. Strēmers, speciālists elektromagnētisko viļņu jomā, sazinājās ar holandieti Van der Polu, Philips firmas eksperimentētāju grupas vadītāju Eindhovenā. 1928.gada 25.septembrī viņi uzsāka savu plašu eksperimentu sēriju.

Ar 30 sekunžu intervālu tika noraidīti signāli visvisādos viļņu garumos. Pagāja tieši trīs nedēļas, un tie paši radiosignāli tika reģistrēti uztvērējā. Un tie bija ar skaidri izmērāmiem atbildes novilcinājumiem robežās no trim līdz 15 sekundēm. 1928.gada 24.oktobrī tāpat tika saņemti 48 agrāk noraidīti signāli ar raksturīgajām laika novirzēm. Apmulsušie eksperimentētāji Van der Pols un Strēmers griezās pie speciālistiem, cerēdami gūt kādu izskaidrojumu.
1928.gadā par šo fenomenu rakstīja zinātniskā prese.

Skaidrojumi. Tie bija visādi, taču neko neizskaidroja, jo mistiskās atbalsis pienāca ar atšķirīgiem intervāliem.

Turpinājums. 1929.gadā fenomens atkārtoti izpaudās 14.,15., 18., 19. un 28.februārī, tāpat 4., 9., 11. un 23. aprīlī. Atbalsis reģistrēja zinātnieki visā pasaulē.
Strēmers 15 minūšu laikā atzīmēja šādus uztveršanas intervālus (sekundēs):
15 – 9 – 4 – 8 – 13 – 8 – 12 – 10 -9 – 5 – 8 -7 – 6 – 12 -14 – 12 – 8 -12 – 5 – 8 – 12 – 8 – 14 – 14 – 15 – 12 – 7 – 5 – 5 – 13 – 8 – 8 – 8 – 13 -9 – 10 – 7 -14 – 6 – 9 – 5 – 9.
Atbilstoši novērojumi atkārtojās 1934., 1947., 1949. un 1970.gadā.

Lunana pētījumi. 70.gadu sākumā mīklainais fenomens piesaistīja skotu astronoma Dunkana Lunana uzmanību. Tai laikā viņš bija Scottish Association for Technology and Research prezidents, savā specialitātē atzīta autoritāte.
Viņa pētījumu rezultāti bija sensacionāli: kad 1928.gada 11.oktobrī uztvertās radio signālu atbalsis ievietoja savā sekunžu režģī, tās pārtapa par zvaigžņu karti, kas attēloja 103 gaismas gadu (1 gaismas gads – 9461 miljards kilometru) attālumā esošo Epsilon Bootis saules sistēmu! Vairākkārt pārbaudot, ieguva tos pašus rezultātus. Visbeidzot pētnieka rīcībā bija sešas detalizētas zvaigžņu kartes. Ikreiz tie bija Visuma apvidus ap Epsilon Bootis zvaigžņu sistēmas palielinājumi, un ikreiz no nedaudz citādas perspektīvas.
1973.gadā žurnālā Spaceflight Dunkans Lunans ziņojumā ar virsrakstu „Space-Probe from Epsilon Bootis” publicēja savu aprēķinu rezultātus. Nākamajā gadā tie parādījās arī aprēķinu veidā. Skotu astronoms, balstoties uz stāvzvaigznes Epsilon Bootis konstalāciju zvaigžņu kartē, secināja, ka jau kopš apmēram 12 600 gadiem mākslīgs pavadonis veic savus lokus mūsu Saules sistēmā. Tas esot tā programmēts, ka reaģē uz radio viļņiem no Zemes, tiklīdz tā ceļš ved caur uztveramības zonu. No mūsu planētas raidītie signāli tiekot reģistrēti un tad ar tīšiem novēlojumiem tajos pašos viļņu garumos raidīti atpakaļ.

Saites.
Signāli no kosmosa.