Tomasa Mincera zemnieku karš (1524.-1525.g.)
Līdz ar reformācijas laiku sākšanos Vācijā sāka veidoties arī tautas kustība pret apspiedējiem Tomasa Mincera (1493.-1525.g.) vadībā.
Tomass Mincers (Thomas Muntzer) - sacelšanās vadītājs. Mincers jaunībā bija guvis labu izglītību. Lai varētu atklāti uzstāties tautas priekšā, viņš kļuva par garīdznieku. Visu savu darba mūžu Mincers nodzīvoja darba cilvēlku vidū un labi zināja viņu vajadzības.
Cīņu pret katoļu baznīcu Mincers sāka agrāk nekā Luters. Viņš pienagloja pie kauna staba garīdzniekus, kas domāja tikai par savu kabatu piepildīšanu. Reformācijas sākumā Mincers atbalstīja Luteru, bet pēcāk sāka to nosodīt. Luteru dēvēja par „sliņķi” un „krāpnieku,” jo Luters baidījās no tautas revolucionārās cīņas: „Ja Lutera piekritēji negrib darīt neko vairāk kā tikai nosodīt garīdzniekus un mūkus, tad viņiem vispār nevajadzēja nemaz iesākt.”
Mincers dedzīgi ienīda vācu tautas apspiedējus – firstus, bruņiniekus un bagātos pilsētniekus. Savās runās viņš aicināja zemnieku un pilsētas trūcīgo iedzīvotāju barus bruņotā cīņā iznīcināt feodālo iekārtu un nodibināt tādu sabiedrību, kurā nebūtu ne nabago, ne bagāto. Viņš paziņoja, ka turpinās taborītu cīņu un mēdza teikt: „Visai varai jābūt darba tautas rokās.”
Mincera aicinājumi izsauca bagāto ļaužu pretdarbību. Viņu mēģināja arestēt, taču palīgā nāca ar cērtēm bruņojušies kalnrači un arests neizdevās. Pastāvīgo vajāšanu dēļ Minceram bieži bija jābrauc no viena apgabala uz otru. Visur viņš dibināja slepenas savienības un izplatīja vēstules, kurās pauda savus uzskatus. Pa visu valsti devās Mincera piekritēji un musināja tautu uz dumpi.
Sacelšanās sākums. Zemnieku karš sākās 1525.gada sākumā. Valsts DR darbojās 6 dumpinieku vienības ar apmēram 40 000 zemniekiem. Papildinājumi nāca no citiem rajoniem, tie bija zemnieki un pilsētu nabadzīgie iedzīvotāji.
Dumpinieki dedzināja klosterus un feodāļu pilis, dedzināja dokumentus, uz kuriem bija pierakstītas viņu klaušas. Tie dalīja savā starpā feodāļu lopus, ņēma atpakaļ kopienu zemes. Klosteri tika slēgti un garīdznieki padzīti. Feodāļi šausmās bēga uz pilsētām.
Mincers pats tikām koordinēja sacelšanos, uzturēja sakarus ar dažādām vienībām un bieži arī pats ieradās vietējos rajonos, pamācīdams personiski karojošos ļaužus. Jau pašā sākumā Mincers ar piekritējiem uzrakstīja zemniekiem uzsaukumu. Tajā viņš paskaidoja, kā jārīkojas ar ienaidniekiem un aicināja tautu nodibināt savienību cīņai par pilnīgu atbrīvošanos no feodāļu jūga, nopostīt pilis un klosterus un nogalināt feodāļus, kuri pretojas. Tomēr gluži visos apvidos zemnieki nerīkojās pēc šīs Mincera programmas, jo baidījās no firstiem un vēlējās ar tiem vienoties.
„12 panti.” 1525.gada martā sapulcējās zemnieku vienību vadītāji un sastādīja programmu – sauktu par „12 pantiem,” jo tajā zemnieku prasības bija izteiktas 12 punktos. Tajā zemnieki gribēja, lai tiktu atcelta personiskā atkarība – „Līdz šim bija parasts uzskatīt mūs par kungu īpašumu, bet mēs gribam būt brīvi cilvēki.” Tika prasīts arī atdot feodāļu sagrābtās kopienu zemes, samazināt klaušas, gruntsnomu un desmito tiesu, kā arī atļaut katram ciemam ievēlēt garīdznieku.
„12 panti” tika iespiesti mazā grāmatiņā un to izplatīja zemnieku vidū. Faktiski tās programma bija mērena un tika prasīts tikai vājināt feodāļu un baznīcas varu, nevis likvidēt to pilnībā.
Savukārt bagātie pilsētnieki vēlējās panākt valsts apvienošanu un līdz ar to izvirzīja savas prasības – pastiprināt ķeizara varu, ieviest visā Vācijā vienotu naudu un atcelt iekšējās muitas. Šiem pasākumiem vajadzēja sekmēt tirdzniecību, bet par zemnieku rūpēm pilsētniekiem bēdas nebija. No klausībām tika ieteikts atpirkties ar naudu.
Sacelšanās turpinājums. Tikmēr nemieri vērsās plašumā. Rietumvācijā muižnieku vienības, pārkāpdamas pamiera noteikumus, pēkšņi uzbruka zemniekiem. Atbildot uz to, sacelšanās dalībnieki triecienā ieņēma ķeizara radinieka pili un piesprieda sagūstītajiem muižniekiem apkaunojošu un mokpilnu nāvi – viņus uzdūra uz pīķiem. Tas firstu vidū izraisīja īstu paniku.
Visnoteiktāk dumpinieki rīkojās Tīringenes apgabalā (centrālā Vācija). Šeit notikumus vadīja pats Tomass Mincers. Viņa vadītajiem zemniekiem pievienojās kalnrači un pilsētu trūcīgie iedzīvotāji.
Jau no pašas cīņas sākuma Mincers atradās Mīlhauzenē. Šajā pilsētā tauta padzina agrāko domi, kurā saimniekoja bagātnieki. Jaunajā domē darbojās Mincera piekritēji. Gatavodamies cīņai pret feodāļiem, sacelšanās dalībnieki mācījās karot, lēja no baznīcu zvaniem lielgabalus. Tūkstošiem zemnieku ieradās Mīlhauzenē klausīties Mincera dedzīgās runas. Viņš aicināja dumpiniekus apvienot spēkus. Tomēr tas bija grūti izdarāms un katrā apgabalā zemnieki joprojām darbojās patstāvīgi.
Sacelšanās sagrāve. Galu galā „dievs nemīl, ka nabagi trako” un feodāļu pusē nostājās bagātie pilsētnieki un Luters ar visu savu jauno reformācijas kustību. Luters savās runās bija pavisam tiešs: „Lai ikviens dur, sit un žņaudz viņus slepeni un atklāti, kā nonāvē trakus suņus. Lai ikviens zina, ka nav nekā kaitīgāka un briesmīgāka par dumpiniekiem.” Bagātnieki līdzēja feodāļiem sacelšanās apspiešanā.
Vācijas DR pret zemniekiem uzsāka cīņu steigā sapulcināts muižnieku karaspēks, ko komandēja karavadonis Truhzess. Lai gan zemniekiem bija skaitliskais pārsvars, viņi slikti darbojās taktiski, bija liela sastāva mainība, daudzi patvaļīgi pameta karapulkus un atgriezās mājās.
Truhzess apsolīja izpildīt zemnieku prasības, ja tie dosies mājās. Daļa zemnieku tam noticēja un nolika ieročus. Tad muižnieki uzbruka zemnieku vienībām un sakāva tās katru atsevišķi.
Tīringenē firsti pret sacelšanās dalībniekiem virzīja algotņu karaspēku. Mincers ar 8000 vīru lielu vienību apmetās kalnā pie Frankenhauzenas pilsētas. Zemnieki nostiprināja savu apmetni ar ratiem un izraka tai riņķī dziļu grāvi. Tomēr Mincera vienība bija slikti bruņota.
Firsti pieprasīja: „Izdodiet Minceru un viņa piekritējus! Tad jūs varat cerēt uz mūsu žēlastību!” Tomēr šie zemnieki nebija lētticīgi un atteicās.
Tad algotņi devās uzbrukumā. Lielgabalu zalves nodarīja zemniekiem lielus zaudējumus. Firstu karavīri ielauzās nometnbē un nogalināja ap 5000 cilvēkiem. Mincers tika ievainots galvā un viņu sagūstīja. Viņš izcieta spīdzināšanu un tad viņam nocirta galvu. Tā aizgāja bojā zemnieku vadonis.
Zemnieku vienības vēl ilgi pretojās atsevišķos rajonos, bet feodāļi ar tiem visiem nežēlīgi izrēķinājās. Visur slējās karātavas. Gūstekņus spīdzināja, kāra un dedzināja. Gāja bojā ap 100 000 cilvēku.
"Kristus ir runājis tikai par garīgo brīvību, un kristietim mundri un priecīgi jāpanes sava dzimtbūtnieciskā atkarība," - Lutera cīņu biedrs Melanhtons nolādēja sacēlušos zemniekus.
Sacelšanās sekas. Pēc šī zemnieku kara feodāļi vēl vairāk sāka apspiest zemniekus. Tagad dzimtbūšana izplatījās arī uz austrumiem no Elbas, kur agrāk daudzi zemnieki vēl bija personiski brīvi. Turpretī firsti ieguva vēl lielāku patstāvību un bieži karoja savā starpā.
Saites:
Vācieši.
