Tanzimāts
Līdz 1839.gadam daudzi Osmaņu impērija bija parliecinājušies par reformu nepieciešamību. Par to liecināja militārās sakāves no Krievijas un Austrijas puses, ražošanas tehnoloģiskā atpalicība. Modernizācijas labu piemēru demonstrēja Muhameds Ali Ēģiptē.
Tādēļ sultāns Abd al Madžīds 1839.gada 3.novembrī izdeva „augstāko apkārtrakstu” (Hatt i serrif), ar kuru iepazīstināja augstāko ierēdņu asambleju (tajā bija arī eiropiešu emisāri). Šis dokuments iezīmēja reformu (tanzimātu) sākumu un vēsturiski pazīstams ar Hulheinas dekrēta (nosaukums no paviljona Marmora jūras malā, kurā sultans uzstājās impērijas augstāko ierēdņu priekšā) nosaukumu.
Sultāna padomdevēju sagatavotais raksts saturēja veselu rīkojumu sistēmu. Cita starpā taja bija arī tādi, kas garantēja sultāna aizsardzību visiem impērijas pilsoņiem neatkarīgi no rases vai ticības. Tas atcēla patvaļīgu nāvessodu piespriešanu, aizliedza provinču administrācijai iekasēt nodokļus, atcēla valsts monopolu dažāš nozarēs, kuras tas bija izsaucis neapmierinātību. Tomēr reformas bija biklas izglītības jomā.
Tomēr, neskatoties uz reformu plašumu tas nebija pietiekamas, lai likvidētu Osmaņu impērijas atpalicību. Nākamajās desmitgadēs tika veiktas vēl jaunas reformas. Šo procesu vainagoja 1876.gada Konstitūcijas pieņemšana.
Viss šo reformu periods ieguva tanzimāta („pārbūves”) nosaukumu. Tā beigas tiek datētas ar 1878.gadu, kad sultāns Abd al Hamīds atgriezās pie tradicionālās despotiskās varas.
Tanzimāts, par spīti savai nozmībai, ta arīnekļuva par pagrieziena punktu Osmaņu impērijas vēsturē.
Saites:
Osmaņu impērija.
