Tanu dinastija (618.-690.g.) un (705.-907.g.)
Tang.
Tanu (Tang) dinastija (618.-690.g.) - pirmo reizi. Tanu dinastijas valdīšana pirmajā pusē līdz VIII gs. vidum raksturojās ar centrālās varas nostiprināšanos un impērijas varas pieaugumu. Tanu dinastijas laikā nostiprinājās lielās zemes īpašnieku muižas, arī baznīcu muižas. Galvenā pilsēta bija Čanaņa/Siaņa. 780.gadā tika veiktas reformas (t.s. Jan Jana reformas), kas padarīja likumīgus lielo muižnieku privātos zemes īpašumus.
No VIII gs. vidus centrālā vara sāka vājināties un pieaugt savstarpējās feodāļu nesaskaņas.
Tanu dinastijas valdīšana beidzās ar karu, kad Ķīnas teritorijā iebruka klejotāju tautas, īpaši kidaņi. Feodālās ekspluatācijas palielināšanās izraisīja sacelšanos un zemnieku karu (874.-884.g.) - to vadīja Van Sjaņčži, Huan Čao u.c., jo tauta bija novesta nabadzībā un badā. Feodāļi, kas apspieda zemnieku kustību, gāza Tanu dinastiju 907.gadā un Ķīnas terotorijā nodibināja vairākas valstis (Sk. - Piecu dinastiju laiks).
Lī Juaņs (618.-626.g.).
Taisongs (627.–649.g.).
Gaoczuns (650.-683.g.).
Tad pārtraukumā valdīja Čžou dinastija (690.-705.g.). Par tādu 690.gadā Tanu dinastiju pasludināja vienīgā sieviešu dzimtes ķīniešu imperatore U Cze Tjaņa, kas arī pati valdīja līdz 707.gadam kā vienīgā šīs dinastijas pārstāve.
Tanu dinastija (705.-907.g.) - otro reizi.
Sjuaņ Czuns (713.-756.g.).
De Czuns (780.-805.g.).
Aidi (?-907.g.).
