Trafalgāras kauja
Kauja pie Trafalgāras zemesraga Spānijā 1805.gadā, kurā britu flote sakāva apvienoto spāņu-franču floti.
Politiskais stāvoklis pirms kaujas. 1805.gada sākumā Napoleons I aktīvi gatavoja iebrukumu Anglijā. Buloņas nometnē bija sapulcēti vairāk kā 150 000 cilvēku, kurus tika plānots nogādāt pāri Lamanšam ar vairāk kā 2200 baržām. Uz sauszemes tolaik angļi Napoleonam I neradīja nekādas briesmas - galvenā slodze cīņai uz sauszemes krita uz divām Lielbritānijas sabiedrotajām - Austriju un Krieviju. Napoleons I lieliski saprata, ka Anglijas sakāve spētu stipri atvieglot viņa stāvokli arī citās frontēs. Pie tam britu flote organizēja Francijas krastu blokādi.
Britu spēkus vadīja slavenais admirālis Horācijs Nelsons, kas 1805.gadā guva vairākas uzvaras pār frančiem. Vispār jāatzīst, ka franču flote XVIII gs. bija pienācīgs pretinieks britu flotei. Taču revolūcijas laikā daudzi virsnieki bija vai nu sodīti ar nāvi vai aizbēguši - britiem tādas problēmas nebija. Franču sabiedrotie bija arī spāņi, apvienoto franču un spāņu floti komandēja franču admirālis Pjērs Vilnevs.
Kaujas gaita. 1805.gada 21.oktobrī Nelsona komandētā angļu eskadra pārtvēra franču un spāņu kuģus pie Trafalgāras zemesraga Spānijas Atlantijas piekrastē, netālu no Kadisas.
Kaujas gaitā Nelsons tika nāvējoši ievainots, taču spāņu-franču flotes sagrāve bija pilnīga.
Kaujas rezultāti. Angļi sagrāba gandrīz pusi sabiedroto kuģus - veselus 17, vēl viens tika nogremdēts. Paši angļi nezaudēja nevienu kuģi, lai gan daudzi bija nopietni bojāti.
Kaujas nozīme bija tā, ka franči uz ilgu laiku zaudēja spēju konkurēt ar britiem jūrā un Lielbritānija galīgi un pavisam kļuva par "jūru saimnieci" - līdz pat I Pasaules karam. Līdz ar to Napoleons I atteicās no plāniem iebrukt Lielbritānijā, jo bez flotes aizsardzības tas nebūtu iespējams. Napoleons I koncentrējās uz kaujas darbību pret Austriju un Krieviju - jau pēc mēneša viņš sakāva abas pie Austrerlicas.
Saites.
Napoleona kari.
Kauju saraksts.
