Aliens

Seno amerikāņu lidojumi

Centrālamerikā ir saglabājusies teiksma par kādu varenu valdnieci, sauktu par „Lidojošo tīģerieni” (?!). Viņa atnesusi cilvēkiem zināšanas un pēc kāda laika likusi aiznest sevi uz kalna virsotni, kur „pazuda pērkonā un zibenī.”

Ketcalkoatls. Kecalkoatls acīmredzot bijis atnācējs. Tā uzskatījis etnogrāfs un rakstnieks Karls Kolenbergs. Par Kecalkoatla aiziešanu vēsta trīs versijas:
· Kecalkoatls „ceļojis līdz debesu ūdeņu krastam” un pats sadedzinājies. Karls Kolenbergs šajā nostāstā saskata deformētas atmiņas par kosmosa kuģa startu. Zvaigžņu kuģa startu acteki, tolteki un maiji šinī gadījumā attēlojuši, kā dieva pašsadedzināšanos.
· Kecalkoatls(Kukulkans) atgriezies „dzimtenē ar majestātisku plostu.”
· Kecalkoatls uzbrauca debesīs. Kā „debesu un zvaigžņu pavēlnieks viņš no tā brīža dzīvoja Piena ceļa, kas ir ceļš starp debesu ārēm. No tā brīža viņš mājoja tais sfērās.”

Pirms došanās prom Kecalkoatls solījies kādreiz atgriezties. Šo solījumu Meksikā dzīvojošas tautas uztvēra ar dalītām jūtām.
„Jaguāra priesteru grāmatā” ir teikts: „Viņš nolaidās no zvaigžņu ceļa lejup.
Viņi runāja maģiskajā zvaigžņu valodā. Viņu zīmes dod mums pārliecību, ka viņi nākuši no debesīm. Un kad viņi atkal nolaidīsies lejup, tad viņi atkal radīs kārtību par to, ko viņi reiz radījuši.”

Lidojumi maiju eposā "Popol Vuh."
Arī maiji apraksta cilvēku debesīs braukšanu: „Tās bija viņu atvadas. Viņi izgaisa virs Hakavicas kalna virsotnes. To sievas un bērni neapglabāja viņus; jo to prom došanos neredzēja neviens.”
Vai arī: „Un atstāja Balamkitce kādu zīmi, savas esības simbolu. „Lai kalpo tas jums par atgādinājumu par mani, par to, ko atstāju jums, kamī ir jūsu spēks! – teica viņš. Un atstāja savas esības zīmi, „saistīto spēku,” kā to sauc kopš tiem laikiem: spēks arī šobaltien paliek saistīts, un nevienam nav pa spēkam to atbrīvot, jo neviens nezin’, kā un ar ko tas saistīts, jo neviens neredzēja kā tas tika saistīts.” 

Naskas plakankalnes lidoņi. Vēsturnieki ir vienis prātis, ka senie indiāņi nepazina gaisa kuģniecību. Taču Naskas pampas zīmējumi tīri vai uzspiež pretēju uzskatu. Varbūt zīmējumi domāti citplanētiešiem? Amerikānis Džims Vudmens domāja savādāk. Viņš saka: „...tas, ka zinātnieki līdz šim neko nezināja par seno peruāņu lidaparātiem, nenozīmē, ka indiāņi nav pratuši lidot.” Uz jautājumu, ar ko senie Peru indiāņi lidojuši, Vudmens sniedz atbildi - ar balonu, kas pildīts no silta gaisa.
Šai hipotēzei pamatā bija tagad pilnīgi aizmirstā dienvidamerikāņa Bartolomeo de Gusmanjo darbība. Jau ilgi pirms brāļu Mongolfjēru 1783.gada vēsturiskā lidojuma, viņš piedāvāja veikt lidojumus ar siltu gaisu pildītu balonu. 1685.gadā Brazīlijas ostas pilsētā Satuanā dzimušais Bartolomeo de Gusmanjo bija izglītojies jezuītu Santusas koledžā.
Pasniedzēji jezuīti bija darbojušies vistālākajos šī nesen vēl indiāņiem piederošā kontinenta nostūros, un, iespējams, kāds no viņiem deva jaunajam garīdzniekam ierosmi atveidot indiāņu balonu. Lai kāds būtu balona idejas avots, zināms – un rakstiskās liecības to apstiprina – ka 1709.gada 8.augustā Bartolomeo de Gusmanjo no portugāļu Brazīlijas stāvēja sava karaļa priekšā un demonstrēja savam karalim ar siltu gaisu darbināma balona modeli. Modelis bija no kokvilnas, grozs no klūgām. Gusmanjo iekurināja grozā uguni, un modelis pārsteigto skatītāju priekšā pacēlās gaisā.
Brazīlietis saņēma karaļa atļauju un naudas summu „lidojošās laivas,” kura spēj pacelt pieaugušu vīrieti, izgatavošanai. Jau pēc diviem mēnešiem, novembrī, balons, kuram bija apgāztas piramīdas forma, bija gatavs. Tam deva vārdu La Passarola, kas nozīmē "zvirbulītis."
Balons vairakkārt pacēlās virs Lisabonas, ik reizes veicot pāri par 1000 metru lielu attālumu. Taču lidojošais vīrs tika apsūdzēts grēcīgās domās un viņam draudēja inkvizīcijas tribunāls. Bartolomeo de Gusmanjo bija spiests bēgt uz Spāniju, kur Toledo 38 gadu vecumā mira.
Bartolomeo de Gusmanjo sava balona apvalkam bija izmantojis kokvilnas audumu. Ir zināms, ka senie naskieši arī pazinuši šo audumu. Taču vai viņu tekstīlijas ir tik kvalitatīvas, ka derīgas gaisa balonu apvalkam?
Džims Vudmens ar saviem domubiedriem naskiešu kapenēs atrastos tekstiliju paraugus pārbaudīja Siuksfellas Dienviddakotā gaisa balonu "Raven" rūpnīcas laboratorijā. Mūsdienu gaisa balonus izgatavo no auduma, kam kvadrātcentimetrā 65x35 pavedieni, bet Naskas paraugu blīvumi ir 75x40 pavedieni, bet ceromoniālajiem tērpiem pat 80x45 pavedieni, un pārbaudot gaisa caurlaidību, izrādījās, ka peruāņu audums ir mazāk gaisa caurlaidīgs par mūsdienu izpletni.
Atlika pārbaudīt teoriju praksē. Balona kokvilnas audumu pasūtīja firmā Raven, kura bija sīki izstudējusi visus grupas apkopotos materiālus. Pēc apveida balons, kuru nosauca par "Kondors I" atgādināja Bartolomeo de Gusmanjo "lidojošo laivu" – uz galvas nostatītu 25 m augstu piramīdu. Pamatne augšpusē arī bija 25 m plata, un viss balona tilpums sasniedza 2250 m3. Balons tika uzmeistarots 1977.gadā, ta bija precīza senā zīmējuma kopija.
Titikakas aimaru (urusu?) no totori niedrēm nopītā diviem cilvēkiem paredzētā gondola bija 2,5 m gara, 0,5 m augsta un izskatījās pēc tradicionālās indiāņu laivas, ko lieto Peru kalnu ezeros. Džims Vudmens ar otru domubiedru, pieredzējušu gaisa balonu kuģotāju Džulianu Notu atgriezās pampā Peru dienvidos, netālu no Naskas indiāņu bijušās galvaspilsētas Kavači (20 km no Naskas). Pirmais darbs bija izrakt bedri ugunskuram, un izgatavot ko līdzīgu dūmenim. Pēc vispusīgas sagatavošanās, un papīra baloniņu laišanas izmēģinājumiem (šādus baloniņus bērniem vecāki mēdz darināt daudzos Latīņamerikas novados), beidzot pienāca ilgi gaidītā diena. Palīgs sakūra uguni, un "Kondors I" pamazām pildījās ar karstu gaisu. Balons tiešām pacēlās gaisā. Savā dīvainajā aparātā viņi uzlidoja apmēram 130 m virs pampas un pat no šāda augstuma ieraudzīja Naskas zīmējumus tādus, kādus tos bija skatījuši paši naskieši, gigantiskās galerijas projektētāji un veidotāji.
Drošības dēļ piloti bija apgādājušies ar izpletņiem, taču balons rāmi nolaidās tuksnesī (citur tomēr teikts, ka pilotiem nācās strauji izlēkt 3 m augstumā). Bet tikko gaisa kuģotāji izlēca no gondolas, neparastais balons, no divu vīru auguma svara atbrīvojies, uzšāvās gaisā un vairāku simtu metru augstumā atkal aizpeldēja virs Naskas zīmējumiem. Turklāt tas virzījās īpatnēji, palēcieniem, un tikai pēc 3 kilometriem (pēc 12 miūtēm) nosēdās vientuļā pampas nostūrī.
Vēlāk Raven speciālisti pievērsa uzmanību kādai savdabīgai šādu balonu tipu īpatnībai, īpaši ja tie ir tumšā krāsā, ko varētu nosaukt par „saules efektu.” Ja platuma grādos, kur atrodas Naska, balons sasniedz ap 1 500 m, kur saules stari silda tik svelmaini, ka var apturēt gaisa atdzišanu balonā, tas kāpj un kāpj, kamēr vien spīd saule, un peld aizvien tālāk, līdz iestājas nakts. Šī balonu īpašība ļāva Vudmenam izteikt hipotēzi, ka tas arī esot reālais pamats inku leģendai par valdnieku pēcnāves lidojumiem pretī Saulei.
Šie vīri veica vēl arī otru kuģojumu, kura laika pacēlās 500 m augstumā.
Bet lai nu kā būtu ar valdnieku lidojošajām kapenēm, ļoti ticams, ka Naskas zīmējumu veidotāji prata pacelties gaisā ar sev pieejamām tehnoloģijām.

Materiāls ņemts no Miloslava Stingla grāmatas „Zvaigžņu pielūdzēji.” „Zinātne,” 1986.gads.

Cits drosminieks lidotājs Eduardo Erans Gomess de la Torre noskatīja senos naskiešu un parakasiešu apbedījumos apmetņus no putnu spalvam un pagatavoja to precīzu kopiju, uzskatīdams, ka senos laikos ar to ir lidojuši. Eduardo to uzstiepa uz karkasa, sanāca kas līdzīgs gaisa pūķim un noleca ar to no Pampas De Humanas (laikam tāds pakalns?). Viņu uztvēra spēcīgas gaisa strāvas un drosminieks riņķoja virs tuksneša gandrīz pusotras stundas. 

Saites.
Senatnes lidojumi.