Aliens

Sihirti

Senie Sibīrijas un Ziemeļu iedzīvotāji.

Krievi, kas kolonizēja Ziemeļus, vietējos iedzīvotājus nosauca par čudiem (krieviski - чудь). Atsevišķi tika izdalīti aborigēni, kas kalnos nodarbojās ar zelta un sudraba ietekmi - "baltacainie čudi" (krieviski - чудь белoглaзaя). Ilgu laiku senās Sibīrijas raktuves, kur ieguva zeltu, sudrabu un varu, tautā sauca par "čudu raktuvēm" (krieviski - чудскиe копя). 

Somugru tautas, piemēram, komi un permieši, arī mums vēsta nostāstus par čudiem, saucot tos par citu tautu. Pieurālu folklorā piemin čudu cietokšņus, pilskalnus un kapuvietas. Tas, iespējams attiecas uz noslēpumaino sihirtu (krieviski - Сихиртя) tautu, kas esot nogājusi dzīvošanai pazemē.

Sihirtus uzskata par zeno Ziemeļu aborigēniem, tie savulaik apdzīvojuši milzīgos ziemeļu plašumus no Kolas pussalas līdz Hidanas pussalai. Ņenci tos esot saukuši par sīrtiem (krieviski - сииртя). Antropoloģiski tie bijuši gaišmataini, gaišacaini, tomēr maza auguma. Tiem bijušas greznas drānas ar metāla piekariņiem. Tiem bijušas baltas acis, tāpat kā "baltacainajiem čudiem," runāja viegli stostoties. Sihirti dzīvojuši lielās uzkalniņu formas kūdras-velēnu mājās. Ieejas tajās bijušas augšpusē, nevis sānos - kā parasti. Tādēļ ņenciem, kas pirmo reizi ieraudzījuši sīrtus, radās iespaids, ka tie slēpjas, dzīvojot zem zemes.

Nostāsti par punduriem (krieviski - ульдры), kas mituši alās vai zem zemes bijuši visām Somijas tautām, no kurām senākie Ziemeļu iedzīvotāji ir lapi (sāmi, lopi, lopari). Lapi ir klejotāji. Uzslējuši savus vieglas konstrukcijas mitekļus, tie reizumis varējuši dzirdēt neskaidras balsis un dzelžu šķindoņu no pazemes. Tādā gadījumā mītnes tūdaļ tikušas pārnestas uz citu vietu, jo iepriekšējā vietā bija aizkrāmējušas ieeju pazemes punduru dzīvesvietā. Lapi izvairījās konfliktēt ar pazemē mītošo punduru tautu - tie bija vareni burvji, bet vairījās dienasgaismas un tādēļ negāja virszemē dienas laikā. Naktī satiekot pazemiešus, bija vēlams izturēties pec iespējas uzmanīgāk - kā nekā vareni burvji. 

Leģendas par mazajiem pazemes iedzīvotājiem, kas prot apstrādāt dzelzi un apveltīti ar pārdabiskām spējām, saglabājušās visām tautām, kas mīt mūsdienu Krievijas ziemeļos. Tā, piemēram, Pečoras lejtecē dzīvojošie komieši arī zin par mazu cilvēciņu eksistenci - tie darījuši brīnumus un pareģojuši nākotni. Punduri nākuši no ziemeļiem. Sākumā cilvēciņi nepratuši runāt komiešu valodā, vēlāk pamazām iemācījušies. Toties mazā tautiņa komiešiem iemācījusi apstrādāt dzelzi. Mazos cilvēciņus šeit dēvē par čudiem. Čudu burvestības bijušas varenas - pēc viņu pavēles aptumsuši Saule un Mēness, diena pārvērtusies naktī, bet nakts - dienā.

Ziemeļu ledus okeāna piekrastē pundurīšu leģendu ziņā stafeti no komiešiem paŗņēmuši ņenci. "Sensenos laikos, kad mūsu ļauža šeit vēl nav bijis, te dzīvoja sīrti - maza auguma cilvēciņi. Kad mūsu cilvēku te kļuva daudz, viņi stāvus zemē aizgājuši." Šī neparastā tautiņa esot apdzīvojusi telpu no Kaņinanosa (Канин Нос) līdz Jeņisejai. 

Seno leģendu atbalss par sihirtiem krievu folklorā ir krievu pasakas, kurās ķēniņa dēlm Ivanam ar burvja kamolu palīdz atrast ceļu pie Kaščeja nolaupītās daiļavas, dāvina neredzamības cepuri un tad piepeši pazūd zem zemes. 

Domājams, ka sihirtu "noiešanu pazemē" izsauca lopkopju ņencu invāzija reģionā un starpetniskā konkurence. Iespējams, tautu starpā tika slēgtas laulības, gadījās pa bruņotai sadursmei, tirdzniecība. Ņencu un sihirtu  alodas bija līdzīgas, tādēļ to kontakti bija atviegloti. 

«Toreiz es mācījos vienā skolā ar ņenciem (klasē no 25 skolniekiem bija tikai 2 "krievi" - tā pie mums sauca visus, kam bija eiropeīdi acu loki sejā). Saskaņā ar nostāstiem, kurus es pats dzirdēju, sihirti bija starp cilvēkiem līdz pat XX gs. sākumam. Daži no maniem klasesbiedriem paši bija cēlušies no sihirtiem - tomēr nezin kādēļ visiem saknes bija pa sieviesu līniju (sihirti bija vecmāmiņa vai vecvecmāmiņa, bet es nekad neesmu sastapies ar sihirta-vectētina pieminējumu). Likumsakarīgi, ka šie puiši un meitenes atšķīrās o citiem ar mazu augumu un sejas pantu apaļumu, īpaši jauka tā bija meitenēm - tāda, ziniet, kardioīda - t.i. sejai ir sirds forma. Visu to es uztvēru kā pats par sevi saprotamu.»

Atšķirībā no mūsdienu vietējiem tundras iedzīvotājiem, kas klejo kopā ar briežu ganāmpulkiem un dzīvo čumos, senie iedzīvotāji dzīvoja pa pusei zemnīcās, kas platībā reizumis sasniedza 150 kvadrātmetrus. Mītņu ieejas bija veidotas kā krāšņu mutes, kas ļāva uturēt siltumu ziemā. Tātad tie piekopa nometnieku dzīvesveidu un saimniecība sastāvēja no medībām, zvejniecības un vākšanas. Glvenie medījumi bija ziemeļbrieži, bebri un aļņi. Neatņemams viņu pavadonis bija suns. 

Dzīvoja dzimtām, kurām bija stingri noteiktas zemju robežas. Tāda saimniecības sistēma nesekmēja iedzīvotāju savstarpējos kontaktus. Dzimtas bija savstarpēji izolētas, un pirmās bruņotās sadursmes fiksētas no I tk.g.pmē.  Lietoja māla un bronzas traukus, zināja kā iegūt un apstrādāt sudrabu. Arheoloģisko izrakumu laikā uzietas metalurģiskās ražošanas atliekas. Tas liecina par augstu kutūras līmeni salīdzinoši ar tā laika citām kultūrām, neko daudz neatpaliekot no eiropiešiem. 

Ņenci par sihirtiem. «Sihirti zvejoja zivis, medīja, tā arī dzīvoja. Neparasti, ka šīs tautas cilvēki dienā gulēja. Dzīvība viņiem mutuļoja naktī. Bet vēl runāja, ka sihirtiem piemītot pārdabiski spēki. Saskaņā ar nostāstiem, parastie cilvēki, ieraudzījuši sihirtus, drīzumā mira.  
Senos laikos mani tautieši kraujās vai nogruvumos uzgāja skaistu māla trauku lauskas, sieviešu rotaslietas no bronzas un citas krāšņas sadzīves lietas.

Kāds nostāsts vēsta, ka garām kādai augstai sopkai braucis argišs(???). Tas bijis vasarā un garāmbraucošie nolēmuši pie sopkas piestāt atpūtai. Nolēmuši sopku apsekot. Nefaidīti uzgājuši te guļam neliela auguma meiteni. Tā bijusi ļoti skaista. Bijusi tērpā ar izrakstītām pogām, sudraba karekļiem. Blakus meitenei bijis izšūšanai paredzēts maisiņš (krieviski - туча). Atbraucēji tādu skaistumu nekad nebija redzējuši. Maisiņš bijis izšūts zaiguļojošām un saulē dzirkstošām pērlītēm un krellēm. Ažūri bronzas piekariņi radīja smalku un melodisku skaņu. Tad piepeši meitene pamodās, strauji pielēca kājās un tūdaļ pa pazuda vietējos krūmos. Atrast viņu vairs nevarēja - bija kā zemē iekritusi. 
Nolēmuši paņemt sev līdzi meitenes maisiņu. Braukuši prom un dienas beigās nonākuši vajadzīgajā vietā, uzslējuši čumus. Jau pret nakti sākusi skanēt žēlabaina sievietes balss: "Kur mans maisiņš? Kur mans maisiņš?" Runā, ka balss kliegusi līdz pat rītam. Nevienam nav bijis dūšas iziet no čumas un iznest tundrā maisiņu. Ģimene, kura šo maisiņu glabāja, visai drīzi nomira. Bet tās radinieki viena alga maisiņu saglabājuši. Runa, ka līdz pat šai dienai maisiņš atrodas svētajā nartā (???) kādam Nahodkinas tundras iedzīvotājam. Slimības laikā šo maisiņu radinieki kāruši uz horeja (хорей), kamēr slimnieks atveseļojies.

Ņenciem saglabājušies dažādi nostāsti par sihirtiem, piemēram - "Sihirtu meitenes raudas" ("Плач девушки-сихиртя"). Ņencu folklora tad nu arī ir galvenais avots zināšanām par sihirtiem. Tajās veidots tēls par neliela auguma ļaudīm ar gaišām acīm, kas agrāk mituši Rietumsibīrijas un Pieurālu tundrā. Dzīvojuši augstās sopkās. Par ārdurvju rokturi tiem kaplojis "rags" - mamuta ilknis (я' хора - "земляного оленя"). Sihirtu apģērbs, īpaši sieviešu, bijuši ārkārtīgi skaisti, rotāti metāla piekariņiem, tādēļ par sihirtu tuvošanos jau iepriekš bieži liecinājusi šķindoša skaņa.
Jamalas ņencu vidū izplatīti daudzi stāsti par sastaptiem sihirtiem, kas dāvinājuši cilvēkiem dažādas mantas, kas darinātas no neparasta metāla - kausus, nažus, uzpirksteņus. Dažos nostāstos sihirti aprakstīti kā sudraba un zelt glabātāji vai arī kā kalēji, pēc kuriem virszemē un zem zemes paliek "dzelzīši." "mazo ļautiņu" tēls tik cieši saistīts ar metālu, ka to mājas pakalnos (sopkās) pat tika iztēlotas piesaitētas pie mūžīgi sasalušās zemes ar dzelzs virvēm. 
Paši mazie ļautiņi nodarbojās ar jūras zīdītāju medībām ziemeļu platumos un savvaļas briežu medīšanu milzīgajos plašumos no Jeņisejas līdz Kanīna degunam (Канин нос). Nostāstos apgalvots, ka visumā tie vairījušies no kontaktiem ar citiem cilvēkiem. Siharti esot jūguši nartās suņus, bet apģērbu šuvuši no suņu dzislām darinātiem diegiem. Reizēm tos attēlo kā medniekus, bet citkārt kā zvejniekus, kas lietojuši neparastus zvejas rīkus, piemēram, tīklus ar balberiem (pludiņiem) un akmens atsvariem. Visbiežāk ņencu tikšanās ar sihartiem notika tieši pie zvejošanai piemērotiem ezeriem, kur tie pārmaiņus piesavinājās viens otra lomus - pie tam ņenci zvejoja dienās, bet sihirti - naktīs. Ņencu atieksmē pret sihirtiem nebija naidīguma, reizēm tikšanis ar tiem iztulkoja kā laimes zīmi. 
Eksistē pat diezgan daudzi nostāsti par to, kā ņenci stājušies laulībā ar sihirtiem, par to sadarbību cīņā pret ienaidniekiem un ļauniem spēkiem. Citos stāstos sihirti zaguši bērnus, ja tie pavisam vēlu spēlējušies prom no čumiem, nolādējuši cilvēkus vai vienkārši tos nobiedējuši. Pieminētas arī bruņotas sadursmes starp ņenciem un sihirtiem, pie tam pēdējie izcēlušies ne tik daudz ar drošsirdību kā gan ar māku spēji pazust un negaidīti parādīties no jauna. Ņenci šādu mācēšanu pierakstīja sihirtu burvju spējām.

Saites.
Čudi.