Sinaheribs (704./705.-681./680.g.pmē.)
Asīrijas ķēniņš no 704./705. līdz 681./680.g.pmē.
Radiecība. Tēvs – Sargons II.
Dēli - Asarhadons (iecēla par troņmantnieku), Adramelehs un Šarecers.
Dzīvesgājums. Asīrijas ķēniņš no 404./705.-681./680.g.pmē.
Viņa laikā pastāvēja trešā milzīgā ķēniņvalsts. Lielās Asīrijas varenība tomēr bija nestabila, un pēc Sinaheriba priekšteča un tēva Sargona II nāves valsts sāka sliekties uz panīkumu. Mazās Sīrijas, Feniķijas un Palestīnas valstiņas apvienojās pret to. Tīra un Jūdeja, jūtot aiz sevis Ēģiptes atbalstu, sacēla dumpi. Neskatoties uz lielajiem militārajiem spēkiem, Sinaheribam neizdevās nostiprināt Asīriju.
Iekšpolitika. Sinaheribs pārcēla valsts galvaspilsētu no Duršarukinas (tur to pārcēla viņa tēvs) uz Nīnivi. No šejienes viņš valdīja pār visu valsti, kas ietvēra Babiloniju, stiepās līdz pat Sīrijai un Palestīnai, bet austrumos līdz mežonīgu kalniešu teritorijai, kuru nekad neizdevās pakļaut uz ilgu laiku.
Raksturojums. Sinaheribs bija pirmais pusvājprātīgais ķēniņš šai civilizētajā pilsētā. Savu valdīšanu viņš uzsāka ar tēva Sargona II noliegšanu. Viņš paziņoja, ka cēlies no ķēniņiem, kas valdījuši pirms Lielajiem plūdiem – tādiem kā Adapa un Gilgamešs, respektīvi, pusdieviem. Pats viņš bija visai apdāvināts: aizrāvās ar sportu, zinātni, mākslu un īpaši ar tehniku. Taču viņam bija stūrgalvīgs raksturs un viņš bieži iesvilās ātrās un trakās dusmās. Par katru cenu mēģināja sasniegt savu mērķi.
Ārpolitika. Veda nebeidzamus karus: pret Babiloniju, gutiem un kasītiem.
701.g.pmē. karoja pret feniķiešu pilsētām Tīru, Sidonu, Askalonu un Ekronu.
Aplenca jūdu Jeruzālemi ķēniņa Hiskijas valdīšanas laikā 701.g.pmē., neskatoties uz meslu nomaksu, bet ieņemt to nespēja. Pēc pravieša Jesajas padoma jūdu ķēniņš atteicās nodot Jeruzālemi asīriešiem. Tad asīriešu ķēniņš atsūtīja Hiskijam vēstuli ar draudiem iznīcināt pilsētu un nogalināt iedzīvotājus. Žīdu ķēniņš devās uz Templi lūgt Dievu. Dievs atbildēja caur Jesaju un apsolīja aizsardzību. Un tā Dieva Eņģelis iznīcināja iebrucējus – 185 000 karotāju un Sinaheribs atkāpās.
Šī Bībeles versija tiek apstiprināta arī arheoloģiski: asīrieši patiesi aplenca Jeruzālemi 701.g.pmē., bet tad pēkšņi noņēma aplenkumu un bēga. Zinātnieki izvirza hipotēzi, ka asīriešu armiju skāris buboņu mēris (tropu malārija) taču tad nav skaidrs, kādēļ ar šo viegli transmisīvo slimību nesaslima pilsētas aizstāvji.
Devās karagājienos uz Armēniju, atkal un atkal karoja ar Babilonu, kas negribēja samerināties ar viņa despotiskajiem vietvalžiem. Ar floti aizgāja līdz Persijas līcim, kur viņa armijas „kā siseņu bars” iebruka turienes zemēs.
Viņam nācās apspiest sacelšanos arī Babilonijā. Sinaheriba despotisms sasniedza kulmināciju 689.g.pmē., kad nolēma pilnīgi iznīcināt Bābeli. Viņš to ieņēma, izslepkavoja iedzīvotājus un pilnīgi sagrāva pilsētu.
Ķēniņa nāve. Ķēniņš atgriezās Nīnivē, kur savai favorītei Nakijai par prieku par savu troņmantnieku pasludināja vienu no jaunākajiem troņmantniekiem – Asarhadonu. Ar ārkārtējiem līdzekļiem piespieda dievu orākulu atzīt šo izvēli par pareizu. Sapulcē priekšstāvji un arī vecākie dēli piekrita ķēniņa izvēlei. Taču 681.g.pmē. beigās to lūgšanas laikā nogalināja divi viņa dēli Adramelehs un Šarecers, kas pēc tam aizbēga uz Ararata zemi.
Aplūkojamie objekti.
Sinaheriba pils Ninivē. Uzgāja Leijards 1849.gadā Ninives izrakumos Kujundžika pakalnā.
Atradumi.
Nīnives stēla. Uz smilšakmens stēlas, kas uzieta Nīnivē, attēlots Sinaheribs, kas lūdzas un ķīļraksta teksts.
