Sīrija
Valsts Tuvojos Austrumos, tagad pilsoņu kara plosīta.
Galvaspilsēta - Damaska.
Karogs. Pēc tam, kad 1961.gadā izjuka apvienotā valsts ar Ēģipti, Sīrija 1963.gadā pārņēma toreizējo Irākas karogu ar trim zvaigznēm, kas sīriešu variantā simbolizēja cerības, ka kaut kad nākotnē Sīrija, Irāka un Ēģipte spēs izveidot vienotu vispārēju arābu valsti.
Vēsture. Sīrijas ziemeļos, Eifratas upes krāstā uzieti vecākie gleznojumi Tuvajos Austrumos - tiem ir 11 000 gadu.
Ieņēmis Karhemišu, Sargona II varā nonāca visa Sīrija - no Mazāzijas līdz pat Ēģiptei un Arābijai.
325.gadā, kad Romas imperators Konstantīns I kristietību pasludināja par valsts reliģiju, tā jau bija populāra arī Sīrijā.
Kopš 1920.gada pēc Osmaņu impērijas sabrukuma pārvaldīja franči.
Sīrijas Republikas nodibināšana (1930.g.). Tā tika nodibināta 1930.gadā Francijas mandāta teritorijā. Tās pirmajā karogā 3 zvaigznes simbolizēja Alepu, Damasku un Deirezoru - trīs galveno provinču lielākās pilsētas.
1936.gadā Sīrijai pievienoja arī Lādikījas (Latākijas?) un Džebelas (Turkmendžebelas?) apgabalus, tad mainījās arī zvaigžņu nozīme: tagad viena no tām simbolizēja pirmās 3 provinces, bet pārējās - jauniegūtās teritorijas.
1946.gada aprīlī Sīrijā pasludināja neatkarību.
Sīrijas dalība I Arābu-žīdu karā (1948.-1949.g.). Ben Guriona Izraēlas Valsts pasludināšanas iniciatīva kļuva par grūdienu Pirmā žīdu-arābu kara sākumam. Karā ņēma dalību jaunā Izraēlas Valsts, kas karoja pret visām savām arābu kaimiņvalstīm – Ēģipti, Jordāniju un Sīriju. Šis karš izvērtās arābiem neveiksmīgi, arābu armijas, arī Sīrijas, tika sakautas. Kara rezultātā Izraēlas Valsts ieguva teritorijas, kādas sākotnēji nemaz netika plānotas jaunās valsts sastāvā (netika paredzējusi ANO). Tika saglabāti tikai divi patiesi arābiski anklāvi – Jordānas Rietumkrasts (Jordānijas kontrolē) un Gazas sektors, kas atradās tiešā Ēģiptes tuvumā.
1949.gada 24.februārī Ēģipte un Izraēla noslēdza miera līgumu. Pēc tam to pašu izdarīja Jordānija, Irāka un Sīrija. Kara rezultātā Palestīnu pameta ap 750 000 musulmaņu. Tā sākās lielā palestīniešu bēgļu problēma, kas nav atrisināta līdz pat šodienai.
1953.gadā gāza no varas diktatoru Adibu Šisakli. Pie varas Damaskā nāca partija Baas – Arābu sociālistiskā atdzimšanas partija, kas dibināta 1947.gadā, izsludināja kara un ārkārtas stāvokļus.
Apvienotās Arābu republikas izveide (1958.-1961.g.). 1958.gada 1.februārī pēc Ēģiptes prezidenta Nasera iniciatīvas Sīrija un Ēģipte izveidoja Apvienoto Arābu republiku, lai pretotos ASV un rietumvalstu ietekmei. Tad Sīrijas karogā palika 2 zvaigznes. 1961.gada septembrī Sīrija izstājās no AAR un atgrieza sev neatkarību, tādejādi apvienotā valsts izjuka.
1962.gadā Sīrijā notika, iespējams, Nāsera atbalstīts apvērsums, kurā pie varas nāca proēģiptiski orientēta militāra hunta.
1966.gadā Sīrija ar Ēģiptes Nāseru noslēdza paktu par aizsardzību un sāka apsvērt kara plānu pret Izraēlu.
Sīrija Sešu dienu karā (1967.g.). Sešu dienu karš ilga 132 stundas un sākās 1967.gada 5.jūnijā. Kara rezultātā uzvarēja Izraēla - Ēģiptei okupēja Gazas sektoru un Sinaja pussalu, Jordānijai atņēma Austrumjeruzālemi un Jordānas rietumkrastu, Sīrijai Golānas augstienes. 1967.gada 22.novembrī ANO Drošības padome pieņēma Rezolūciju Nr.242, kura nosodīja žīdu agresiju un pieprasīja izvest Izraēlas armiju no okupētajām teritorijām. Izraēla atteicās to pildīt.
Sešu dienu karš kļuva par vienu no slavenākajām lappaspusēm žīdu nacionālajā cīņā un pazemojošākajām arābu vēsturē. Tāda uzvara bija iespējama pateicoties jaunajam amerikāņu bruņojumam un ļoti labai armijas militāro operāciju plānošanai. Izraēlas uzvara bija pilnīga un neapstrīdama.
Hafeza al Asdada valdīšana (1970.-?). 1970.gada 19.novembrī pēc veiksmīga valsts apvērsuma pie varas nāca sekulārists Hafezs el Asads, kas gāza prezidentu Nuredinu Atasi.
1976.gada maijā Sīrijas vadība, paredzot žīdu aviācijas triecienu intensitātes pieaugumu palestīniešu bēgļu nometnēm Libānas dienvidos, nosūtīja karaspēku uz Libānu „kārtības atjaunošanai.” Pēc būtības – Libāna kļuva par Sīrijas protektoriātu.
1982.gadā saskaņā ar Kempdeividas vienošanos Izraēla izveda savu karaspēku no Sināja pussalas. Tā kā vienošanās ar Sīriju netika panākta, tad žīdi joprojām paturēja Golānas augstienes. Žīdu fundamentālisti sāka veidot savas apmetnes augstienēs.
1982.gada februārī sunītu musulmaņi pārņēma savā kontrolē Hamu (Sīrijas ziemeļos) ar mērķi izraisīt vispārēju islāmisku sacelšanos. Prezidents Asads to nežēlīgi apspieda – gāja bojā ap 10 000 cilvēku.
1982.gada jūnijā Sīrija atļāva 1200 „Islāma revolūcijas sargiem” apmesties pie Bālbekas Bekā ielejā Libānā.
1983.gada 18.aprīlī kravas mašīna ar nāviniekiem un sprāgstvielām no kaujinieku organizācijas „Islāma džīhāds” ietriecās ASV vēstniecības ēkā Beirūtā, gāja bojā 46 cilvēki.
Tā paša gada maijā ASV administrācija pierunāja Izraēlu izvest visu karaspēku no Libānas, bet Sīriju – izvest karaspēku no Bekā ielejas. Jūnijā Sīrija piekāpās un savas bāzes atdeva PAP rīcībā ar Abu Masu rīcībā. Tāpat Sīrija arī palielināja atbalstu Libānas minoritātei šiītiem-drūziem.
2000.gada jūlijā pēc tēva nāves par prezidentu tika ievēlēts Bašers el Asads. 2007.gada referendumā viņa valdīšana tiek pagarunāta vēl uz 7 gadiem.
2004.gada maijā ASV pret Sīriju ieviesa ekonomiskās sankcijas, apsūdzot to terorisma atbalstīšanā.
„Arābu pavasaris” Sīrijā (2011.g.). 2011.gadā Bašārs el Asads paziņoja, ka arābu revolucionārās vēsmas Sīrijā nemanefestēs. Tomēr 2011.gada 15.martā notika protesta demonstrācija Damaskā. Pēc dažām dienām Derā (valsts dienvidos) sākās plaši grautiņi, jo drošībnieki bija spīdzinājuši nepilngadīgus zēnus par pretvalstiskiem grafiti. Dumpinieki pārņēma kontroli pār Deru.
Drīz valsti pārņēma demonstrācijas, kuru apspiešanai valdība izmantoja armiju. Tādēļ arī opozicionāri ķērās pie ieročiem un tā radās Brīvās Sīrijas armija (BSA). Ar to sākās pilsoņu karš.
Pilsoņu karš (2011.-patlaban). Iesākumā tā bija sadursme starp valsts sunnītisko iedzīvotāju vairākumu un alavītiskā Bašera drošības spēkiem un armiju. Jau pirmajās nedēļās tika nogalināti simtiem protestētāju, visvairāk dienvidu cilšu reģionā Derā.
Ja sākumā pretestībai bija sekulārs raksturs (Brīvās Sīrijas armija), tad vēlāk karš ieguva arvien lielāku reliģisko sastāvdaļu un tajā radās dažādi karojoši džihādistu novirzieni - Al Nusras fronte, Islāma valsts u.c.
Asada režīms tikām piesaistījis arī ārzemniekus - šiītus no Libānas (Hisballah), Saūda Arābijas, Afganistānas, Irākas, Irānas armijas vienības, kā arī algotņus un regulārās armijas karavīrus no Krievijas.
Asada pretinieku pusē karo brīvprātīgie no sunnītu valstīm, kā arī islāmisti no Rietumiem (lēš līdz par 4000).
Uzskata, ka 4 gadu laikā kopš pilsoņu kara sākuma Sīrijā dzīvību zaudējuši 215 000 cilvēku, no tiem 66 000 ir civiliedzīvotāji.
Asada režīma zaudējumi - 46 000 karavīru, 30 000 lojālo brīvprātīgo, 3400 šiītu no ārvalstīm (tostarp vairāki simti Hesballah kareivju).
Džihādistu zaudējumi - 27 000 no Al Nusras un IV, vēl 39 000 no citiem džihādistu grupējumiem. Tūkstošiem Asada režīma apcietinato, par kuriem trūkst drošu ziņu.
2015.gada sākumā dumpinieki guvuši vērā ņemamus panākumus - nodibinājuši kontroli pār visu Sīrijas-Jordānijas robežu, ieņēma lielo Idlibas pilsētu uz rieteņiem no Alepas un ieņēma vairākus rajonus pašā Damaskā.
Tikmēr paši savu neatkarības karu pret sunnītu džihādistiem ved kurdi (daudzi no tiem ir jezīdi), kuru Kobanas pilsētu sunnītiem tā arī neizdevās ieņemt.
Valsti pametuši ap 3 miljoniem bēgļu. 1,2 no tiem uzņēmusi Libāna.
Aplūkojamie objekti.
Alepa.
Damaska.
Palmīra.
Raka.
Homsa. Vēsture. Trešais aiz Dūra Eiropa un Palmiras kamieļu apstāšanās punkt senajā Zīda ceļā. Tagad trešā lielākā pilsēta Sīrijā.
Khaled Ibn Al Walid mošeja. Saukta par Dieva zobenu.
Krakdeševaljē pils.
Sudraba akas. 4 neparastas akas senpilsētas drupās Resofā.
Marmūsa klosteris. Sīriešu ortodoksālo kristiešu klosteris no VIII gs. Kaut kur kalnos pie Libānas robežas.Grūti pieejamā vietā, ar mašīnu piebraukt nevar.
Telhaznas svētnīca.
Ceļojumu apraksti.
Vilnis Strods. Ar ričuku pa hisballahiem.
