Sivanma
Sivanmu.
Raksturojums. Nemirstības dieve. Galvenā Ķīnas dievība, kuru godāja jau Šanu dinastijas laikos (no 1600.g.pmē.).
Galvenais tās pienākums bija kopt firziķu koku – Dzjaņ Mu, kas auga tās dārzā. Katrs, kas ēda augļus no šī koka, kļuva nemirstīgs. Koks tika uzskatīts par Pasaules asi, pasaules centru, kam riņķī griezās visa Zemes dzīve.
Citos šī mīta variantos tika stāstīts par dzīvības koku, kas iesākumā atradies Austrumu okeāna otrā pusē, leģendāras salu valsts Taišaņas vidū. Tajā dzīvojuši ļaudis ar baltu ādu un gaišiem matiem. Pēc tam, kad Sivanma pameta Taišaņu, viņa iestādīja dzīvības koku savas jaunās pils viducī aiz Kunluņa kalna.
Biogrāfija. Iesākumā dzīvojusi laimīgajās salās, iekams Šulao, Fusiņs un Lusiņs tās pametuši. Pārcēlusies uz Ķīnu no savas pasakainās pils austrumos (domā, ka no grimušās Mu zemes), kad pils pazudusi jūras viļņos.
Atradumi.
Keramikas šķīvis. XVIII gs. sākums. Atrodas Viktorijas & Alberta muzejā Londonā. Attēlota dieve Sivanma, kas pavada šos dievus ceļā uz jūru.
Bronzas spieģelis. Haņu dinastijas laiks. Uz tā attēlota evakuācija no Mu zemes. Sivanmu pavada gari-apsargi jāšus uz briežiem.
Saites:
Ķīniešu mitoloģija.
