Serabitas raktuves
Serabit el-Khadim - "Vergu kolonnu vieta" (arābu val.). Tā arābi šo vietu nodēvējuši pēc Hatoras svētnīcā redzamajām akmens stēlām.
Senēģiptiešu tirkīza un vara raktuves ar apmetni.
Atrašanās vieta. Ēģiptes Sinaja pussalas dienvidos, netālu no Sinaja kalna.
Atklāšana un izpēte. Šo vietu rūpīgi izpētījis angļu arheologs sers V.F.Pitrijs no 1904.–1905.gadam. 1904.gada ekspedīcijas laikā atradis un uzņēmis fotogrāfijās peleosinaītiskus/paleožīdiskus uzrakstus Serabitas raktuvēs, kas vēlāk kļuva par kvēlu zinātnisko diskusiju objektu.
1927.gada pavasarī Hārvardas profesori Kirsops Leiks un Roberts Bleiks, atgriežoties no ekspedīcijas uz Sinaja kalna Sv.Katrīnas klosteri, iegriezās Serabitā, lai atkārtoti fiksētu Pitrija atrastos uzrakstus, kas viņiem, izņemot vienu, arī izdevās. Turklāt darba gaitā viņi atrada vēl trīs citus, iepriekš nezināmus uzrakstus. Visi atrastie priekšmeti ar protosinaiskajiem uzrakstiem tikai nogādāti uz muzeju Kairā. Serabitā palika tikai klints atsegumos iecirstie teksti.
Vēsture. Serabitas raktuves tika ierīkotas Senās Ēģiptes Vidējās valsts XII dinastijas laikā (1991.-1786.g.pmē.) un ar pārtraukumiem pastāvēja līdz pat Jaunās valsts sairumam ap 1130.g.pmē. Galvenais raktuvju darbaspēks, kā pierāda senēģiptiešu rakstisko avotu liecības un Serabitas arheoloģiskie atradumi, primāri, visu vēlāko alfabētisko rakstību priekšteces, semītiskās proto-kanaāniešu rakstības pieminekļi, bija Levantes piekrastes semīti, kuru viens zars vēlāk izveidojās par žīdu tautu. Literatūrā nereti minēts, ka semīti Serabitas raktuvēs strādājuši kā gūstekņi, taču, ņemot vērā, ka šeit, nepārprotamā ēģiptiešu kultūras ietekmē veidojusies un tikusi izmantota viņu rakstība, ka viņi brīvi piekopuši savus kultus, ar to tekstiem publiski iezīmējot vietu, drīzāk jādomā par savstarpēji izdevīgu ēģiptiešu un semītu sadarbību. Tāpat šķiet visai ticami, ka raktuvēs strādāja un kādos brīžos tās, iespējams, arī ēģiptiešu uzdevumā pārvaldīja nevis karagūstekņi, bet Nīlas deltas rajonā izsenis dzīvojošu semītu grupu piederīgie.
Te dzīvojis Mozus kādus 25 gadus, pēc tam, kad bija bēdzis no Ēģiptes par uzrauga slepkavību. Apmēram no 1990.-1190.g.pmē. šī vieta bija liels vara un tirkīzu ieguves centrs.
Arhitektūra. Plakanā kalna virsotnē atrodas apmetnes drupas. Šeit ir obeliski, altāri un greznas kolonnas, kas ir liela ēģiptiešu tempļa atliekas. Visa apmetne ir liels metalurģijas centrs un apkārtnē ir tikuši veikti plaša mēroga kalnrūpniecības darbi.
Aplūkojamie objekti.
Hatoras svētnīca. Akmens stēlas.
Atradumi.
Vairāku akmens plāksnīšu atlūzas. Nezināma piktogrāfiska rakstība no semītu-kanaāniešu grupas. Tādu bija ap 40, literatūrā tie bieži saukti kā kanaāniešu, protokanaāniešu vai protosinajiešu uzraksti. Tie bija uz akmens plāksnēm un pirmos atrada F.Pitrijs 1904.-05.gados. Citi pētnieki vēlāk atrada pārējos. To vecums ir apmēram 1500.g.pmē. Raksts nosaukts par protosinaītisko un ir kanaāniešu rakstu pamatā. Uzrakstus atšifrēja A.H.Gardiners un citi pētnieki, bet ne visus.
Serabitas uzrakstus žīdu pētnieks Barrons tematiski iedala vairākās grupās, divas no kurām, pēc viņa domām, saturiski saistās ar bībelē aprakstītajām iziešanas laika norisēm – monoteisma pieņemšanu (vai virzību uz to) Ēģiptē esošo semītu vidū. Viena no tām satur veltījumus kanaāniešu panteona un izraēliešu senākās reliģijas augstākajai dievībai Elam, kas līdzās Jāvem ir otrs bībelē lietotais Dieva vārds. Otru grupu raksturo neiecietīga vēršanās pret Hatoras (kanaāniešu Bālatas) kultu, tostarp tādas frāzes kā “par kaunu” un aicinājumus “atkāpties” un “pamest” viņas pielūgšanu. Vairākos uzrakstos izdzēsts Hatoras simbols – zivs, to aizvietojot ar Ela slavinājumu ko, acīmredzot, izdarījis kāds vēlāks semītu monoteists.
Daudzi ēģiptiešu raksti ar hieroglifiem.
Saites.
Raktuves.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
