Saksavamāna
Saksavamānas klints - „vanaga vieta.” Jaman - "vanags" (kečvu val.).
Saksaiuman - "plēsīgs putns pelēka akmens krāsā" (kečvu val.). Nosaukums radies no tā, ka no augšas raugoties, cietokšņa aprises atgādina milzu putna kontūras.
Senas un varenas pilsētas vai cietokšņa drupas, kas atrodas pie Kuskas pilsētas tagadējā Peru, Andu kalnos vairāk kā 3000 m augstumā.
Vēsture. Visdrīzāk, pilsēta tikusi ierīkota vēl pirmsinku valdīšanas laikā un to veikusi kāda mūsdienās nepazīstama augstu tehnoloģiju pārvaldoša civilizācija. Megalītisku akmeņu sienas saliktas no daudzskaldņu ārkārtīgi precīzi pieslīpētiem akmeņiem.
Jau senatnē izpostīts, tiek atzīmēts, ka cietokšņa teritorijā iedarbojies kāds ļoti spēcīgs termisks faktors.
Akadēmiskie vēsturnieki uzskata, ka cietoksnis tomēr būvēts jau inku laikos. Arī Garsilasio de la Vega savā hronikā par Saksavamānu raksta: "Tas ir lieliskākais, cienīgākais darbs, ko inki radījuši, lai pierādītu savu lielumu un varenību." Ideja par cietokšņa izbūvi esot radusies 9.inkam Pačakutekam, bet realizējis to viņa dēls - 10.inka Tupaks Jupanks. Tiek apgalvots, ka 70 000 indiāņu smagā darbā stiepuši un vilkuši akmeņus cietoksnim (M.Stingls). celtniecība esot vilkusies vairākas desmitgades un beigusies jau 11.inkas Vaina Kapaka valdīšanas laikā.
Cīņās pret spāņu konkistadoriem Saksavamānu tā arī neizmantoja militāriem mērķiem.
Nodibinājuši savu varu Peru, spāņu varas iestādes katram gadījumam vairumu cietokšņa celtņu nolīdzināja līdz ar zemi, lai pašu spāņu tautiešu sacelšanās gadījumā nemiernieki to nevarētu izmantot cīņās pret spāņu varas iestādēm. Dīvaini, jo varas iestādes to varēja izmantot pašas savām militārajam vajadzībām, turot tur garnizonu. Neaiztika tikai trīs ciklopiskās zigzaga formas sienas, kuras līdz mūsu dienām nonākušas labā stāvoklī.
Atrašanās vieta. Peru, Kuskas pilsētas nomalē, būtībā tā ir Kuskas daļa. Tās atrodas kalnu virsotnē un ir 20 m augstas.
Apraksts. Saksavamānas klintij, uz kuras atrodas cietoksnis, ir trijstūra forma, kura pamats vērsts uz ZA, bet virsotne slejas 800 pēdu augstumā pār pilsētu. Trijstūra sāni ir aizas, kas cietoksni atdala no pārējās kalnu grēdas. Pašu kalnu nosacīti var iedalīt trīs daļās: pamatne, vidējā daļa un virsotne.
Pamatne ar tuneļiem. Pamatne sastāv no gigantiskiem klinšu veidojumiem, kurus kāds pārvērtis pakāpienos un laukumiņos, kā arī izveidojis tajos spraugas, tuneļus un nišas. Tuneļi iet it kā bez jēgas – pēkšņi sākoties un pēkšņi apraujoties. Viens no tiem iet 40 pēdu dziļumā, citi beidzas ar klintīs izcirstiem pakāpieniem. Vēlākie izrakumi atklāja rezervuāru, slūžas zemākas par zemes līmeni, ar kuru palīdzību no rezervuāra varēja nolaist ūdeni. Kanāls no šīm slūžām ved uz Čingane - "labirintu."
Trīs ciklopiskās sienas. Vidējo kalna daļu aizņem vairāku simtu pēdu garšs un plats laukums.
Kalna virsotnes daļu ar daudzajām celtnēm no pārējā (vidusdaļas) atdala trīs masīvas zigzaga sienas, kuras stiepjas no vienas malas līdz otrai un ir paralēlas. Katras sienas garums ir apmēram 360 m un katra sastāv no 21 "bastiona" (brustvēra?), kas bija nepieciešami aizsardzībai. Daļa no t.s. bastioniem bija izvirzīta uz priekšu, bet citi - palikuši iepakaļ.
Sienas veidotas poligonālā akmeņu klājumā ar ciklopisku akmeņu klātbūtni. Vietumis tikai sienu augšējās malās vērojama jaunāka un nekvalitatīvāka sienu izdrupumu vietu aizvietošana (jau inku laikos?) ar nepoligonāliem, bet nelieliem un vienkārši šķeltiem akmeņiem. Katra nākošā (augstāk izvietotā) ir zemāka par iepriekšējo, visu sienu kopējais augstums ir 18 m. Zemākā siena ir arī visaugstākā (tas vēl būtu jāpārbauda!), un tā veidota no lielākiem akmeņiem, tajā sastopami arī paši lielākie akmens bluķi visā cietokšņa kompleksā. Lielākais no akmeņiem ir tāds, kas ielikts stāvis zigzaga stūrī un tā aplēstā masa ir ap 360 tonnām.
Zemes uzbērumi aiz katras no tām veido terasi. Uz terasēm saglabājušās inku laiku būvju paliekas no tēstiem akmeņiem.
Saksavamānas zigzaga veida sienās ir vairākas durvis - kā jau tradicionāli Dienvidamerikas megalītiskajai celtniecībai, tās ir trapeces formā. Briesmu gadījumā šīm durvīm no iekšpuses esot varēts pievelt priekšā akmens blokus (tādi gan nav nekur apskatāmi!). Kaut kur šājās sienās esot "Virkočas vārti" - īsts senais tehnikas brīnums.
Zemākajā sienā vietēji gidi demonstrē lamas atveidu.
Visas 3 sienas līdz mūsdienām nonākušas labā stāvoklī, nav daudz cietušas. Uz tām (vai visām?) var uziet tādus kā akmens apkusumus, vai kādreizējas mīkstas konsistences pēdas, kas ir dīvains un neizskaidrots fenomens. Atsevišķi šis fenomens aplūkots šķirklī Saksavamānas mīkstie akmeņi.
Virsotne. Virsotne sākas aiz trim zigzaga formas ciklopiskajām sienām, kas to atdala no kompleksa vidusdaļas. Izrakumi un aerofotogrāfija parāda, ka virsotnē bijušas daudz dažādas celtnes, kuras gājušas bojā inku un spāniešu karos. Celtņu atliekas noteikti pieder inku kultūrai, un tām nav nekāda sakara ar pazemes tuneļu sistēmu.
Mūsdienās šis rejons tiek saukts par Mujukmarku (Muyuqmarka). M.Stingls apgalvo, ka tur bijuši 3 lieli torņi, kas kalpojuši kā kazarmas karavīriem. Katrā ziņā celtnes nopostītas un mūsdienās arheologi atseguši to pamatus. Te XX gs. 30.gados uzieta kvadrātu un taisnstūra celtņu grupa, kuras centrā atrodas apaļas celtnes pamati. Interesanti, ka zem šīm celtnēm atrodas pazemes ejas un kanāli - ejas savieno ar tā laika inkas vadības bunkuri un štābu šeit, Mujakmarkā un vēl arī tālāk ar krietni zemāk esošu Kusku, kopumā veidojot apbrīnojamu labirintu klints masā.
Kompleksa funkcija. Saksavamāna literatūrā bieži tiek saukta par "cietoksni," lai gan tā militārā funkcija ir diskutabla. Piemēram, arī čehu ceļotājs un pētnieks M.Stingls apgalvo, ka Saksavamānas komplekss atrodas tieši tai vietā, no kuras potenciāli varētu nākt ienaidnieka uzbrukums Kuskai.
Ir pētnieki, kas uzskata, ka komplekss bijis iekārtots zelta skalošanai. Piemēram, tā uzskata alternatīvais vēstrnieks Z.Sitčins, kas par to rakstījis savā grāmatā .... Tajā viņš apraksta, ka ķīmiskais šķidrums tecēja lejā pa Rododero klints aizmugurējo sienu, sakrājoties gludajā rezervuārā. No otras puses tajā ielaida ūdeni. Visbeidzot ūdeni laida caur slūžām un novadīja kanālu labirintā. Iedobumos palika zelts.
Taču triju ciklopisko mūru funkcija nav skaidra vēl šodien. Iespējams, ka komplekss kalpojis vairākiem mērķiem - zelta skalošanai, aizsardzībai briesmu brīžos un varbūt vēl kam.
Pazemes ejas. Tātad, tādas bija virsotnes daļā zem torņa ēku kompleksa, kas devās uz Mujakmarku - Inkas pazemes š'tābu un bunkuru.
Pazemes eja no Mujakmarkas uz Kusku nebija parasta. Tās bija vairākas, ar līču ločiem un dažādām māņu cilpām kā rezultātā to varētu nosaukt par eju tīklu vai pat par labirintu. Ienaidnieks, kuram būtu izdevies iekļūt šajās ejās, nespētu tās efektīvi izmantot bez eju plāna un varētu apmaldīties. Iespējams, šī eja ved līdz pat Korikančas svētnīcai.
Sakrālā arhitektūra. Ja vsu Kusku uzlūkoja kā pumu, tad Saksavamāna tika uzskatīta par pumas galvu.
Cita senpilsētas mīkla ir neparastie tuneļi ar mazām trepītēm. Tie ir tik mazi, ka iziet tos būtu grūti pat maziem bērniem.
Akmeņi. Zemākā no sienām salikta izmantojot 10-20 t smagus akmeņus. Viens no akmeņiem (h=27 pēdas) sver vairāk kā 300 tonnas (citur teikts, ka lielākais cietokšņa akmens ir 360 t smags). Daudzu bloku augstums ir 15 pēdas, bet biezums – no 10-14 pēdām.
Trahīta (graudaina struktūra) akmeņu virsmas ir labi nopulētas un stūri noapaļoti. Rodas iespaids, ka tie ir "uzpūsti" - kā smilšu maisiem, kas salīkuši paši zem sava svara. Tātad tie nav vienkārši bluķi, atrasti tepat netālu, bet gan akmeņkaļu rūpīga darba produkts. Visi akmeņi ir poligonālas formas, tie guļ viens uz otra, dažreiz atdalīti ar plānu akmens plāksni. Akmeņu izmēri savstarpēji saskan ļoti precīzi, starp tiem nevar iebāzt plānu nazi, pat adatu ne. Dažviet pat nevar atrast salaiduma vietu. Akmeņu stils un vecums sakrīt ar daudzām celtnēm pašā Kuskā, tikai pilsētā tie ir krietni mazāki. Java nekur nav izmantota, bet ciklopiskie mūri labi pārcietuši karus un zemestrīces.
Akmeņi tikuši vesti no tālienes, neraugoties uz to lielo svaru. Tuvākās akmenslauztuves ir Mjune 5 ligu (50 jūdžu?) attālumā. Vēl vairāk tas izbrīna, jo indiāņiem nebija līmeņrāžu, metāla instrumentu, vēršu vilktu ratu, ceļu piemērotu transportēšanai, pacelšanas mehānismu. Spāņu garīdznieki vienbalsīgi apgalvoja, ka to var veikt tikai ar velna palīdzību.
Indiāņu leģenda vēsta, ka bijis zināms kāds augs, kura sula darījusi akmeņus mīkstus. Mirkli tos saspiežot kopā varēja iegūt tik precīzu akmeņu savstarpējo atbilstību. Leģendu pierakstīja Hairams Bingems. Pierakstīja, taču nenoticēja.
Izpēte. Triju torņu pamatus cietokšņa virsotnes daļā uzgāja arheologi XX gs. 30.gados. Viņi pētīja arī pazemes ejas, atzina tās par ļoti sarežģītām un drošības dēļ slēdza.
Pārspīlējumi un piemuldējumi. Čehu ceļotājs un pētnieks M.Stingls savā grāmatā "Saules dēlu slava un nāve" apgalvo, ka sienā sastopami bluķi 9 m augstumā, 5 m platumā un 4 m biezumā, kas gan ir mazticami. Katrā ziņā, apstaigājot cietoksni, tādus neizdodas ieraudzīt.
Aplūkojamie objekti.
Torreons. „Tornis.” Mujakmarkā. Kompleksa teritorijā XX gs. 30.gados uzieta kvadrātu un taisnstūra celtņu grupa, kuras centrā atrodas apaļas celtnes pamati. Interesanti, ka zem šīm celtnēm atrodas pazemes ejas - tās savieno ar tā laika inkas vadības bunkuri un štābu Mujakmarkā. Tātad, ja Inkam draudētu kauč kādas briesmas Kuskā, tad Mujakmarkas pazemē tas varētu droši patverties arī pilnīga aplenkuma laikā. Ja Kuskai draudētu uzbrukums, tad Mujakmarkā būtu jānogādā arī valsts kase no Saules svētnīcas. Savukārt Mujakmarka (tātad arī pati Saksavamāna) ir savienota pa pazemes eju (vai ejām?) ar krietni zemāk esošu Kusku.
Pastāv pieņēmums, ka apaļais tornis varētu būt observatorija. Ja tā, tad tā ir vecākā Dienvidamerikā, iespējams arī visā Jaunajā pasaulē.
Čingane. ("labirints"). Chinkana chica.
„Labirints.” Klints pārkare, kuras dabiskās plaisas mākslīgi paplašinātas, pārvērstas par ejām, mazām istabiņām un nišām ar ģeometriski regulāru formu.
„Slidkalniņš.” Suchuna (???). Klints virsotnē, kuru pēc formas bērni izmanto par slidkalniņu.
"Inkas tronis." Trono del Inka. Tādu savā grāmatā min M.Stingls. Atrodoties Saksavamānas ziemeļu daļā. Tā esot rūpīgi nopulēta klints, kuras vienā nogāzē senie peruāņi izcirtuši sēdekļus, kas visai līdzinoties ķēniņu tronim. Tā kā šeit paveras lieliska panorāma uz kalniem ar sniegotām virsotnēm, iespējams, Inkas patiešām nākuši te sēdēt. Iespējams, ka tieši šeit novietoja mirušo Inku mūmijas un noturēja savdabīgas valsts "apspriedes," notika svētki un ceremonijas. Vēl te varētu būt noturētas senperuāņu tiesas - useni.
"Inkas baseins." Tampu muchay. Šī vieta gan nav vairs Saksavamānā, bet atsevišķa kompleksa drupas. Tajā agrāk bijusi virkne terasētu sienu. Sienās bija ierīkotas inkiem tipiskas ieejas vietas. netālu no šīs vietas inki esot klintī izveidojuši 5 m garu pumas reljefu - Saksavamānas un visas Kuskas simbolu. Savulaik spāņi to pamanījuši, nodēvējuši var velna inspirētu un iznīcinājuši.
"Dievu altāris." Par šādu objektu Saksavamānā, vai tiešā tās tuvumā, vēsta šveiciešu pētnieks Ē.fon Dēnikens. Interesanti, ka divi tā iespējamie līdzinieki atrodas Ķīnā - Pekinas un Siaņas pilsētās.
"Ezers." Qocha. Laikam domāts tāds baseina tipa veidojums, taču bez ūdens.
Miradora skatu punkts.
Atradumi.
„Nogurušais akmens.” Atvests no akmenslauztuvēm 15 ligu attālumā aiz Jukajas upes. Tā arī nekad nav ticis iebūvēts sienā. Viens no Inkām, vēloties kļūt slavens, nolēma šo akmeni pārvietot. Vairāk kā 20 000 indiāņu to vilka ar resnām tauvām, akmens kustējās ļoti lēnām. Vienā no nogāzēm turošie neizturēja, akmens vēlās un nogalināja trīs vai četrus tūkstošus indiāņu. Par šo notikumu stāstīts Garsilaso de la Vegas hronikā.
„Virakočas vārti.” Inžinierijas brīnums. Viena no trijām ejām ciklopiskajos mūros. Apakšējās sienas centrā akmeņi tika sagrupēti tādā veidā, ka veidoja taisnstūra laukumiņu, kas veda līdz 4 pēdu ieejai sienā. Tālāk pakāpieni ved uz terasi starp pirmo un otro sienu, no kuras atveras ieeja otrajā sienā taisnā leņķī uz otro terasi. Te divas atsevišķas ejas ved pie trešās sienas un cauri tai. Hronisti apgalvoja, ka centrālā ieeja (arī abas sānu) noslēdzās ar lieliem akmens blokiem. To kustību mehānismi esot demontēti jau senatnē, taču spraugas un rievas no viņiem var aplūkot arī tagad.
Saules vārti. Intipunku. Trapecveida durvju aile megalītiskajā zigzaga veida sienā.
„Ģeometriskās zīmes” kaimiņu plato. Kaimiņu plato ir izveidotas zīmes, kurās mēs jēgu neredzam. Tur ir arī vieta, kurā, izskatās, atradies kāds mehānisms.
„Gludais akmens.” Atrodas virsotnē. Izskatās tā it kā tas būtu saspiests mīkstā stāvoklī kā plastilīns un tad sastindzis, saglabājot gludu un spīdīgu virsmu.
Saksavamānas puma. Pumas statuete no kaļķakmens, kurā redzamas "akmens lodāmura" darbības pēdas.
Apkārtnē. 10 jūdzes uz rietumiem ir vieta Pampa de Anta. Šeit klintī izcirsti pakāpieni veido pusmēnesi, tādēļ to sauc par Kuillarimi – Mēness akmeni.
Saites.
Karstuma pēdas Saksavamānā.
Peru.
Inki.
