Saules sala, Titikakas
Lielākā no Titikakas ezera salām – te atrodas Svētā klints ar neidentificētām drupām.
Salā nav elektrības, tur ir vismaz viena viesnīca. Ēst var dabūt zivi ar kartupeļiem. Inki salā bija uzbūvējuši 80 svētnīcas.
Saules sala ir 7 km gara, to var izstaigāt kājām. Nekādas civilizācijas ietekmes salā nav, indiāņi dzīvo tāpat kā viņu senči pirms gadu tūkstošiem dzīvojuši.
Indiāņu leģenda vēsta, ka tieši Saules salā dievs Kontiki Virakoča radījis Sauli un Mēnesi. Sala savu nosaukumu ieguvusi mūsdienās. Senatnē tā saukta par Titikaku („Pumas klints”). Vēlāk tās vārdā tika nosaukts viss ezers.
Visā salā atrodami senu būvju pamati. Uz Saules salu doties drīkstēja tikai Augstākais inka, viņa ģimenes locekļi un valdnieka ģimenei pietuvinātas personas. Pavasara ekvinokcijas dienā Augstākais inka meldru laivā ar ieaustiem sarkaniem pavedieniem piepeldēja pie Saules salas. Tur jau bija uzslieta telts Saules dēlam.
Augstākais inka salā pavadīja veselu diennakti. Ticēja, ka Saule nokāpusi no debesīm, visu nakti pavadīja teltī, sarunājoties ar Augstāko inku. Neviens šajā laikā neuzdrīkstējās pat paskatīties uz telts pusi, lai nekļūtu akls no spožā Saules atspulga dzidrajā ezera ūdenī.
Aplūkojamie objekti.
Aka. Uz salas ir viena aka.
Pumas klints. Teiksmas vēsta, ka svētās salas klints - "Pumas klints," lai tā nesagrūtu, bija pārklāta ar smalkākās vikunu (lamu paveids) vilnas pārvalku. No šo dzīvnieku vilnas izgatavoto apģērbu valkāja tikai augstākās valsts personas. Klints iekšienē atradās savstarpēji saistīta alu sistēma. Tajā Augstākais inks veica reliģiskus rituālus un upurēja savam tēvam, saules dievam Inti. Alu sienas bija noklātas ar plānām zelta plāksnēm. Vēl uz klints redzami nezināmas izcelsmes pēdu nospiedumi, kurus dēvē par „Saules pēdām.”
Saules templis.
Saules līgavu māja u.c.
Tempļi uz salām. Saskaņā ar vispārpieņemtajiem uzskatiem, tempļi uz salām (Saules un Mēness salām u.c.) celti ap 1500.gadu, kad ezers un tā apkārtne kļuva par populāru svētceļojumu vietu. Taču amerikāņu antropologu Čārlza Štaniša un Braiana Boiera atklājumi liek pārvērtēt līdzšinējos uzskatus. Viņi, pētot salu senās drupas, uzgājuši svētnīcas, kuras datējamas ar 500.g.pmē. Tas liecina, ka arī civilizācijas pirms inkiem ezeru un tā apkārtni uzskatīja par svētu vietu.
Stanišs secinājis: „Rituālas ceremonijas uz šīs salas tika veiktas, kad Sokrāts lasīja lekcijas Atēnās, tomēr inki neizgudroja neko jaunu, viņi šo svēto vietu mantoja no saviem priekštečiem.
Pavisam amerikāņu zinātnieki atklājuši 185 arheoloģiskos pieminekļus. Jeņķu pētnieki konstatējuši, ka salas bija apdzīvotas jau 2000.g.pmē.
Drupu kartēšana atklājusi seno svētceļnieku maršrutus, kas veda no ezera krasta uz svētvietām salas vistālākajā galā.
Saites.
Titikakas Atlantīda.
Titikakas ezers.
