Serapeons
Serapeum - "Serapija svētnīca."
Plaša apakšzemes nekropole Sakārā, kas nosaukta par godu ēģiptiešu dievam Serapijam, un kurā milzīgos sarkofāgos apglabāja svētos vēršus Āpijus.
Tūristam. Apakšzemes kompleksa apskate maksā 150 Ēģiptes mārciņas.
Vēsture. Pirmie svēto vēršu Āpiju apbedījumi Sakārā parādījās jau XVIII dinastijas laikā - faraona Amenhotepa III valdīšanas laikā ap 1370.g.pmē. Tomēr tās vēl nebija katakombas. Katru Āpiju glabāja atsevišķā klints kapenē. Dažas tādas kapenes netraucētas uzgāja jau O.Mariets. No laupītājiem tās bija paglābušās tādēļ, ka bija ļoti rūpīgi nomaskētas klintī.
Apakšzemes galerijas kaļķakmenī sāka izcirsts XIX dinastijas laikā.
Āpijus mumificēt kā veselus sāka tikai vēlāk.
Faraona Ramzesa II valdīšanas laikā rituālu mainīja - 1235.g.pmē. sāka apkašzemē cirst galeriju un katakombas, ko sauca par "mazo pazemi." Tagad Āpijus sāka glabāt uz abām pusēm no galerijas kapa kamerās. Āpijus joprojām glabāja koka sarkofāgos.
XXVI dinastijas faraona Psametiha I valdīšanas laikā laikam "mazā pazeme" iegruva. 620.g.pmē. ēģiptieši sāka jaunu katakombu būvi - nu tā bija "lielā pazeme." Šis tad nu arī ir tas Serapeons, par kuru mēs zinām. Sākumā arī te pirmos Āpijus (vismaz 3) glabāja koka sarkofāgos.
Līdz ar faraona Jahmesa II valdīšanu 545.g.pmē. Serapeonā parādījās pirmais akmens sarkofāgs, kas liecina par izmaiņām Āpija kultā. Par to rakstīts uz akmens sarkofāga (Serapeonā) un oficiālās stēlas (Luvrā).
Kad Āpijs nomira, tam Serapeonā sarīkoja krāšņu izvadīšanu, pēc tam devās jauna svētā vērša meklējumos.
No avotiem ir zināms, ka IV gs.pmē. sākumā Āpija kults sasniedzis savu kulmināciju. Āpija mūmija tika uzlūkota kā dievības iemiesojums zemes virsū, spēja būt dziedējoša un pareģot nākotni. Līdz ar to Serapeons kļuva par svētceļnieku ļoti apmeklētu vietu. Iespējams, izklausās dīvaini, tomēr ekonomika šai vietā uzplauka.
Liekas, pēdējo Āpiju akmens sarkofāgā apglabāja faraonu Ptolemaja XIII un Kleopatras VII valdīšanas laikā I gs.
Serapeona pēdējie celtniecības darbi bija notikuši vēl Ptolemaju laikos, kad darbi pēkšņi pārtraukti, jo viens no milzīgajiem melnajiem zārkiem tā arī palicis pie ieejas un nav aiznests līdz paredzētajai vietai.
Domājams tomēr, ka Āpija kults turpinājās līdz pat mūsu ēras IV gs., kad Romas imperators Teodosijs faktiski aizliedza visas reliģijas, izņemot kristietību. Līdz ar to sākās pagānu vajāšanas. Tika sagrauta Serapija svētnīca Aleksandrijā. Droši vien ap to pašu laiku kristiešu fanātiķi izpostīja arī Serapeonu. Tiem sekoja kapeņu aplaupītāji.
Pēc tam šeit bija vien postaža, ko pamazām ieputināja smiltis. Tādu to ieraudzīja atklājējs O.Mariets.
Informācijas avoti. Šis tas par Serapeonā notikušajām ceremonijām nāk no antīko autoru - Strabona, Hērodota (rakstīja par vērša pielūgšanu V gs.pmē.), Sicīlijas Diodora (I gs.mē.), Plīnija (I gs.mē.) un Plūtarha (I gs.mē.) darbos.
Daudz precīzas informācijas smelts no apbedīšanas stēlām, kuras vairāk kā 1000 skaitā uzgājuši arheologi izrakumu laikā Serapeonā.
Vēl informācija iegūta no seniem uzrakstiem, ostrakām un pat seniem papirusiem, piemēram, Vīnes papirusa (II gs.pmē., uziets Sakārā).
Serapeonu sagrāva kristieši 391.gadā kopā ar visu viņa milzīgo un unikālo seno rakstu bibliotēku. Daļu grāmatu spēja saglābt alķīmiķe Ipātija, kuru vēlāk pašu nogalināja.
Apraksts. Kaļķakmens pamatiezī izcirstas galerijas.
Galerijās atrodas milzīgie granīta sarkofāgi.
Atklāšana un izpēte.
O.Marieta darbība (1852.-?). 1852.gadā Serapeumu atklāja franču arheologs O.Mariets. Viņš ieraudzīja no smiltīm rēgojošos sfinksas galvu, un atcerejās, ka grieķu ģeogrāfs Strabons bija minējis sfinksu aleju, kas ved uz svētnīcu - jau mē. I gs. tā pa pusei bijusi aizputināta ar smiltīm. Viņš uzsāka izrakumus un atraka plašu svētnīcu kompleksu, 141 sfinksas aleju, kas savienoja divas svētnīcas, katakombas ar sarkofāgiem.
Tika uziets arī liels daudzums statuju, tostarp arī Āpija statuja - mūsdienās aplūkojama Luvrā.
O.Mariets uzgaja arī vairākas laupītāju netraucētas agrīnās Āpiju kapenes, kas kā atsevišķas bija iekaltas klintī. No laupītājiem tās bija paglābušās tādēļ, ka bija ļoti rūpīgi nomaskētas. O.Mariets atrada ļoti daudz rotājumu no zelta un dārgakmeņiem, Āpija un citu dievību statuetes, rituālos traukus. Kapenēs atradās arī koka sarkofāgi, tomēr tajos franču arheologs uzgāja tikai bezformīgu melnu sveķu masu, kurā bija sīkas kaulu šķembas. Vienā no kapenēm atradās vērša galvaskauss. Tieši šī neparastā situācija krietni vēlāk un jau mūsu laikos radīja pseidozinātnisko Ē.Dēnikena leģendu par citplanētiešu briesmoņiem sarkofāgos. Eģiptologi piedāvā citu versiju - iespējams, priesteri bērēs Āpija gaļu apēda un glabāja tikai to, kas bija palicis pāri - kaulus.
Āpijus mumificēt kā veselus sāka tikai vēlāk.
Pavisam O.Mariets Serapeonā saskaitīja 64 Āpiju kapus, no tiem akmens sarkofāgu bija 24.
Liela daļa O.Marieta sarakstītā materiāla gāja bojā Kairas Eģiptoloģijas muzeja applūšanas laikā. Tomēr saglabājies viņa 1857.gada darbs "Serapeons Memfisā" ("Le Serapeum de Memphis"). Pēc arheologa nāves 1881.gadā tika izdots jau pamatīgāk izstrādāts izrakumu atskaites darbs - "Le Serapeum de Memphis - Primary Source Edition."
Bez tam te tika atrasti arī tā sauktie svēto vēršu Āpiju kapi. Te atrodas milzīgākie sarkofāgi pasaulē: to svars ir no 70–100 t un vāki sver no 20–30 t. Zārku izmēri ir 2 m plati, vismaz 4 m gari un vairāk kā 3 m augsti. Tie pagatavoti no pulēta Asuānas granīta. Līdzīgi sarkofāgi atrodas arī Heliopolē, Bakarijā un Abusīrā.
O.Mariets savu izrakumu rezultātā spēja restaurēt Serapeiona celtniecības hronoloģisko gaitu. Viņa darbu turpināja citi pētnieki.
Eģiptologi uzskata, ka milzīgajos sarkofāgos glabātas svēto vēršu Āpiju atliekas.
Milzīgie sarkofāgi - iepriekšējās augsti tehnoloģiskās civilizācijas mantojums. Alternatīvie vēsturnieki apgalvo, ka senie ēģiptieši tādus sarkofāgus nav spējuši ne izgatavot, ne arī pārvietot. Tie paši atraduši šos sarkofāgus, uz kuriem tad arī iekaluši savus tekstus,
Jautājums par sarkofāgu saturu. Eģiptologi uzskata, ka milzīgajos sarkofāgos glabātas svēto vēršu Āpiju atliekas, bet tam iebilst alternatīvie vēsturnieki.
Piemēram, Ē.Dēnikens savā grāmatā "Sfinkas acs" apgalvo, ka sarkofāgos glabājuši kaut kādu monstru un citplanētiešu izveidotu hibrīdu atliekas. Neatkarīgais pētnieks Kristofers Dans (Christopher Dunn) šajā grāmatā "Senās Ēģiptes zudušās tehnoloģijas" ("Lost technologies of Ancient Egypt") uzskata, ka sarkofāgu pagatavošanā izmantotas tādas modernas tehnoloģijas, kas nevarēja būt seno ēģiptiešu rīcībā. Eģiptologi uzskata, ka milzīgajos sarkofāgos glabātas svēto vēršu Āpiju atliekas.
Mistiski un ezotēriski noskaņoti interesenti uzskata, ka sarkofāgus radījis Nezin kas un Nezin kādiem mērķiem desmitiem tūkstošu gadu atpakaļ, un senie ēģiptieši tos tikai sekundāri izmantojuši jau lietotus.
Tomēr, kad Serapeonu atklāja franču arheologs O.Mariets, sarkofāgi jau bija tukši - Āpiju mūmijas uzietas nav. Ir tikai viena Āpija galva Luvrā, par ko Mazais Zaļais neko vairāk gan nezina.
Aplūkojamie objekti.
Katakombas. Serapeiona pazeme atrodas gari un plaši koridori ar nišām - tajos atrodas gigantiski sarkofāgi ar, kā eģiptologi uzskata, Āpiju vēršu mumificētajām atliekām. O.Marieta atklāšanas brīdī XIX gs. katakombas jau sen bija izlaupītas un sagrautas.
Atradumi.
Milzīgi sarkofāgi. Te atrodas milzīgākie sarkofāgi pasaulē: to svars ir no 70–100 t un vāki sver no 20–30 t, 24 saskaitīja O.Mariets, bet katakombu shēmā iezīmēti 26 (laikam 2 uzieti vēl pēc O.Marieta). Zārku izmēri ir 2 m plati, vismaz 4 m gari un vairāk kā 3 m augsti. Tie pagatavoti no pulēta Asuānas granīta. Tomēr rakstīts, ka sarkofāgi ir visai dažādi - dažāda ir to forma, izmēri un materiāls. Vairums sarkofģu atrodas apbedīšanas nišās, bet 5 no tiem pamesti gaiteņos. Līdzīgi sarkofāgi atrodas arī Heliopolē, Bakarijā un Abusīrā. Arheologi un neskaitāmie gidi stāsta, ka tajos kādreiz ir bijušas svēto vēršu Āpiju mūmijas, taču tas diez vai ir tiesa. Kad sarkofāgus atvēra, daļa no tiem bija tukša, bet citos bija bituma masa, sajaukta ar miljoniem sīksīku kaula šķembu.
Pirmo akmens sarkofāgu Serapeonā ievietoja 545.g.pmē. faraona Jahmesa II valdīšanas laikā.
Celtniecības darbi pārtraukti pēkšņi, jo viens no milzīgajiem melnajiem zārkiem tā arī palicis pie ieejas un nav aiznests līdz paredzētajai vietai.
Uz 4 sarkofāgiem ir uzraksti.
Interesanti, ka Serapeona pirmatklājējs O.Mariets uz daudziem sarkofāgiem uzgāja no rupjiem nepastrādātiem akmeņiem sakrautas sienas. Senatnē celtniecību virs kapiem uzskatīja par briesmīgu ķecerību, tādēļ, iespējams, šos akmens krāvumus virs sarkofāgiem bija sakrāvuši kristiešu demolētāji IV gs., lai tādējādi pēc iespējas vairāk apgānītu Serapeonu.
Jahmesa II sarkofāgs. Melns, labi nostrādāts. Pirmo akmens sarkofāgu Serapeonā ievietoja 545.g.pmē. faraona Jahmesa II valdīšanas laikā. Uz sarkofāga ir attiecīgi uzraksti, tiesa gan, izpildīti visai nevīžīgi, it kā steigā. Šis ir iemesls, kādēļ alternatīvie vēsturnieki uzskata - ēģiptieši pašu sarkofāgu piesavinājušies no senākas augsti attīstītas kultūras, bet tikai aprakstījuši ar savām rakstu zīmēm. Uz šī sarkofāga augšējām malām ir ķīļu pēdas, ar kuriem kapeņu laupītāji dzinušies zem vāka malas.
Rozā granīta sarkofāgs. Uzraksti uz tā izpildīti augstā līmenī. Teksts ir pārstrādāts lāstu teksts no Piramīdu tekstiem. Sākums: "O, Āpij-Ozīris, rietumnieku pārstāvi! Apģērbies un atnāc pie manis! Esmu tavs dēls - Hors!" Sarkofāga tekstā var ieraudzīt arī vērša Āpija attēlu, iegravētajā simbolā pat saglabājies melnais pigments Āpija plankumiem, jo teksts kādreiz bijis izkrāšļots. Vēl interesantāks ir uzraksts uz sarkofāga vāka. Tas gan ir noņemts un atrodas pie ieejas kapa kamerā, tādēļ apmeklētāji pievērš tam maz uzmanības. Lai ieraudzītu uzrakstu, jāuzrāpjas uz vāka augšpusē un jānotrauš putekļi: "Hor! Semen-Maat ["Patiesību nostiprinājušais" - faraona Jahmesa II Hora vārds]! Apakšējās un Augšējās Ēģiptes ķēniņ! Henem-ib-Ra ["Tas, kas aptver Ra sirdi" - Jahmesa II troņa vārds]! Radījis viņš dzīvajam Āpijam šo monumentu - granīta sarkofāgu, un Viņa Augstība apjautis, ka līdz tam no dārgā akmens tādu nebija pagatavojis neviens ķēniņš un nekad. Jo viņš ir tas, kam dota mūžīgā dzīve."
Daudz statuju.
Uzraksts. Uz Serapeona griestiem O.Mariets atklāja uzrakstu veltītu svētajam vērsim: „Tev nav tēva, tevi radījušas debesis.”
Āpija statuja. Tādu izrakumos uzgāja O.Mariets. Tagad tā aplūkojama Luvrā.
Āpiju mūmijas uzietas nav.
Āpija galva. Tāda tomēr ir uzieta un tagad to var aplūkot Luvrā. tam pierē ir balts trijstūris, tātad pats Āpijs!
Stēlas. O.Mariets atrada katakombās daudz stēlu ar uzrakstiem. Nišas, kur agrāk atradušās stēlas, arī tagad labi redzamas pie ieejas pazemes galerijās. Pats O.Mariets raksta, ka viņam izdevies savākt vairāk nekā 120 tādu stēlu. Turpmākajā arheologu darba gaitā uzieto stēlu skaits stipri pieauga un beigu beigās tika uzietas vairāk par 1000. Liela daļa no tām tika izvestas uz Franciju un tagad aplūkojamas Luvrā.
Daļa no stēlām uzskatāmas par oficiālām. Kādreiz tās bijušas iemūrētas sienā, kas atdala sarkofāgu kameras no centrālās galerijas. Faraonu laikos neviens nevarēja ieiet apbedīšanas kamerās, jo tās bija aizmūrētas, un uzzinat, kas atdusas kamerā, varēja tikai pēc oficiālās stēlas uzraksta. Paraksti bija rakstīts apmēram tā: "Svētais Āpijs, dzimis tādā un tādā gadā, tāda un tāda faraona valdīšanas laikā. Tad un tad tika vests tronī svētnīcā Memfisā. Tad un tad miris. Tad un tad apglabāts Serapeionā. Paisam valdīja tik un tik gadus, tik un tik mēnešus un tik un tik dienas."
Piemēram, kādā Luvras kolekcijas stēlā teikts sekojošais: faraona Ptolemaja VIII Emergeta 52.valdīšanas gadā, t.i. 119.g.pmē., Lielais dievs Āpijs-Ozīriss tika nonests kapenē un ievietots iekš liela akmens sarkofāga pēc tam, kad ar to bija tikušas veiktas visas ceremonijas svētā vietā.
Tādejādi no stēlām var iegūt precīzus datus, kādā secībā glabāti Āpiji, bet iegūta arī vērtīga informācija Ēģiptes Ptolemaju dinastijas ķēniņu valdīšanas sakarā.
Tomēr lielākais stēlu vairākums ir privātas. Tās pazemē atstājuši dievticīgie apmeklētāji (mūsdienās liek svecītes vai atstāj zīmītes ar lūgumiem). Ptolemaju laikos turīgākie apmeklētāji pakāra šeit savas stēlas, kurās bija uzrakstīta lūgšana Āpijam-Ozīrisam, vārds, nodarbošanos, savu semču vārdus, apmeklējuma datumu un reizēm arī darbu sarakstu, kurus tas veicis šai nekropolē. Piemēram, viena no tādām stēlām mums pavēsta, ka Ptolemaja X valdīšnas 18.gadā tādā un tādā datumā Samehs, Pahitera un Isituretas dēls, vadījis Āpija sarkofāga pārvietošanu no Memfisas uz nekropoli Sakārā. Darbs ildzis 19 dienas, no kurām 5 bijušas izejamās. Tātad, no šīs stēlas mēs uzzinām, ka masīvā sarkofāga tramsportēšana 8 km attālumā aizņēmusi 2 nedēļas.
Vēl citās stēlās aprakstīta apbedījuma kameras izkalšanas sākšana, katakombu paplašināšana, darbi Āpija-Ozīrisa svētnīcās Memfisā utt. Dažās stēlās aprakstītas interesantas Āpija-Ozīrisa apbedīšanas ceremonijas detaļas. Piemēram, kāda no stēlām vēsta no faraona Jahmesa II dēla personas: "Āpija debesīs došanās laikā es atturējos no maizes un ūdens 4 dienas. Es noģērbu savas drēbes, atrados grūtdieņu vidū sērās un vaidos. 70 dienas nekāds cits ēdiens, kā vien maize, ūdens un dārzeņi nenonāca manā vēderā, kamēr dižais dievs atdusējās savā dižajā vietā nekropolē Rieteņu tuksnesī."
Gan govju katakombu (Sakārā), gan Serapeona katakombu stēlās bieži vien atrasti vienādi akmeņkaļu vārdi - tātad tie strādājuši abos objektos.
Ptolemeja raksti. Tā ir kapeņu darbinieka vēstules no II gs.pmē. To vidū ir lūgumraksts no divām dvīņu māsām. Viņu māte sagājusies ar grieķu karavīru - dvīnīšu tēva slepkavu un padzinusi māsas no mājām. Tomēr tām paveicies - tieši tad miris kārtējais Āpijs un abas dvīnes nolīgtas bēru procesijās spēlēt divas dieves - Izīdu un Neftīdu. Interesanti, ka britu par to uzņēmuši filmu - vienu no sērijām seriālā "Senie ēģiptieši" (Ancient Egyptians).
Stēla Āpijam, kas miris faraona Jahmesa II 23.valdīšanas gadā. Oficiālā stēla, tagad atrodas Luvrā. Tajā iekalts līdzīgs teksts, kā uz lielā melnā akmens sarkofāga: "Viņa Augstībai, Viņa Godībai ir labpaticis tas, ko ar Hora palīdzību izdarījis sava tēva Ozīrisa labā, pagatavojot viņam lielu sarkofāgu no granīta. Tagad Viņa Augstība atradis, ka līdz viņam tādu sarkofāgu no dārgā akmens nebija izgatavojis neviens ķēniņš un nekad."
Mistiskais Serapions. Alternatīvie vesturnieki uzskata, ka milzīgie sarkofāgi nav vis senēģiptiešu radīti, bet saņemti mantojumā no kādas senākas civilizācijas, kuras rīcībā bijušas modernas akmens apstrādes tehnoloģijas. Faraoni, tas pats Jahmess II, tikai sarkofāgus aprakstījuši ar saviem tekstiem un uzdevuši par savējiem.
Tomēr nē, pat ja iedomājamies, ka faraoni varētu būt aprakstījuši sarkofāgus, tad tomēr eksistē liels daudzums stēlu, arī oficiālo, kur visai detalizēti aprakstīti veiktie darbi, strādnieku vārdi, kā par darbiem un ar ko strādniekiem maksāts. Grūti iedomāties, ka kāds varētu būt veicis tik bezgodīgu un nejēdzīgu viltojumu. Tādejādi šai jautājumā alternatīvajiem vēsturniekiem noteikti nav taisnība - sarkaofāgus izgatavojuši un pārvietojuši ir senēģiptieši.
Sarkofāgu neticamā izgatavošana? Sarkofāgi zināmā skaitā gadījumu ir ārkārtīgi gludi pulēti (ne visi!) un stūri esot tieši 90 grādu leņķī.
Kāds alternatīvais pētnieks Kristofers Dans ieviesa viļņošanos jautājumā, kā gan senie meistari izgatavoja milzīgos granīta sarkofāgus bez mūsdienīgiem instrumentiem. 2001.gada 27.augustā viņš mērīja sarkofāgu stūrus ar celtniecības leņķi un apgalvoja, ka tie esot tieši 90 grādu., viņš neesot varējis nekur atrast neprecizitātes vai kļūdas. K.Dans: "...to gludās plakanās virsmas, ortogonālā pilnība un neticami mazie iekšējo stūru rādiusi, kurus es pārbaudīju ar mūsdienu precīziem lineāliem, leņķiem un leņķmēriem, izsauc manī trīsas..." Precīzus savu mērījumu rezultātus Dans gan neatklāj, tikai piezīmē, ka viņa mērāmais leņķis kalibrēts līdz pat 1/3000 grāda daļai.
Virsmas. Ar pirmo acu skatienu sarkofāgu virsmas tiešām liekas ļoti gludas. Tajās ir defekti, pie tam, radušies apstrādes laikā. Pati pulēšana virsmām gājusi pāri jau ar esošajiem defektiem. Piemēram, melnā sarkofāga aizmugurējā daļā ir ļoti liels virsmas defekts, kam pāri gājusi pulēšana un pat teksta zīmējumi. Vietās, kur slīpēšana un pulēšana nav bijušas tik rūpīgas, redzami arī regulāri virsmas negludumi, kas radušies no sitamā meiseļa pielietojuma. Šur tur pulēšanas nav bijis vispār. Tādejādi, arkofāga veidotājiem bija jāsamierinās ar tādu akmens sagatavi, kāda nu bijusi.
Jūtama tendence - jaunākie sarkofāgi apstrādāti labāk nekā vecākie. Katakombu kreisajā pusē, kur novietoti ptolemaju laika sarkofāgi, no 12 esošajiem pulēti ir 11, bet labajā pusē (senāki apbedījumi) tikai 2 no 12.
Krievu pētnieki no antropogenez.ru pārbaudīja virsmas līdzenumu
Sarkofāga vāka virsmas līdzenuma rezultāti: 180,5 grādi, 180,6 grādi, 180,5 grādi.
Sarkofāga sienu virsmas līdzenuma rezultāti: 180,4 grādi, 180,6 grādi.
Kantes. Tās nu galīgi nav ideālas.
Iekšējās virsmas un stūri. Krievu pētnieki no antropogenez.ru ielīda sarkofāgos un apsekoja to iekšpusi. Viņi, protams, nebija pirmie apsekotāji, taču, iespējams, pirmie, kas šo iekšējo stūru apsekošanu filmējuši. Georgs Sokolovs ielīda 16.sarkofāgā (gatavots no zilā porfīra) un mērīja stūrus ar Elitech elektronisko leņķmēru, pārējie komandas dalībnieki gaismoja un filmēja.
Rezultāti leņķiem starp sakofāga vāku un pašu sarkofāgu: 90,8 grādi, 91,4 grādi, 90,3 grādi. Protams, sarkofāga vāks ir nobīdīts, tas varēja sašķiebties - tādēļ svarīgi ir citi mērījumi.
Rezultāti leņķiem starp sarkofāga sienām: 91,3 grādi, 90,9 grādi, 91,4 grādi, 90,8 grādi, vēl citur - 91,3 grādi.
Vitālijs Krauss ielīda sarkofāgā un nedaudz pafilmēja tā iekšpusi. No filmējuma bija redzams, ka nekādas idealitātes sarkofāga iekšējos stūros, īpaši jau pie tā pamatnes, nav.
Iekšējie 3 skaldņu stūri. Alternatīvie pētnieki apgalvo, ka tie izveidoti nevis ar trdicionāliem primitīviem instrumentiem, bet ar kaut kādu "modernu tehnoloģiju" palīdzību. Tomēr eksperimentāli tādu stūri ar roku darbu 40 stundās izveidojusi kāda Olga Vdovina. Salīdzinot Olgas izveidoto stūri ar sarkofāga stūriem, skaidrs, ka nekādi "moderni" instrumenti sakofāgā pielietoti nav.
Ārējie stūri. Mērīšanas rezultāti: 90,0 grādi, 89,1 grādi, 89,6 grādi, 89,6 grādi, 90,8 grādi.
Tādejādi mērījumi rāda, ka novirze no precizitātes iekšpusē ir līdz pat 1,4 grādiem, bet ārpusē - līdz 0,8 grādiem. Tā ir laba precizitāte roku darbam, bet nekādi nav kosmisku tehnoloģiju pazīme.
Projekta "Izīda" komanda 2012. un 2013.gados veica mērījumus vairākos Serapeona sarkofāgos un ieguva līdzīgus rezultātus antropogenez.ru.
Labi ilustrējošs piemērs ir tad, ja Serapeona sarkofāgu leņķus salīdzina ar mūsdienu rūpnieciski pagatavotiem granīta blokiem un plāksnēm. Akmens malas un plāksnes Pēterpils (Krievija) krastmalā uzrāda: 90,3 grādi, 90,6 grādi; granīta klučiem tilta galā - 90,0 grādi, 90,0 grādi.
Vai iespējams tādus sarkofāgus pagatavot šodien? Tas pats slavenais Kristofers Dans vērsies pie mūsdienu akmens apstrādātājiem (Amerikā?) ar lūgumu pagatavot tādu sarkofāgu, bet tie neesot varējuši. Krievu akmens apstrādes firma "Vozroždeņije - Tirdzniecības nams" atbildēja, ka tādu izgatavot varot. 80% darba būtu jāveic ar rokām, tas prasīšot 3-6 mēnešus laika un maksāšot 15-17 miljonus rubļu. Laiks tieši atkarīgs no tā, cik ātri izdosies atrast atbilstošu granīta sagatavi. Tādejādi vēl viens K.Dana apgalvojums izrādījies pilnīgs blefs.
Vēl K.Dans apgalvoja, ka tāda sarkofāga izgatavošanai būtu nepieciešami 50 gadi (vērša Āpija dzīves ilgums ir apmēram 28 gadi). Tomēr, eksperimentāli zināms, ka granīta smalcināšana ar diorīta āmuru spēj sasmalcināt mazliet vairāk kā 5 granīta kubikcentimetrus minūtē. Var aprēķināt - ja sarkofāga iekšējo tilpni izcērt 4 strādnieki, tad viņi šim darbam patērēs mazāk nekā 2 gadus. Cik laika paņems sarkofāga ārējā apstrāde, to grūti novērtēt, taču skaidrs, ka kopā ne par kādiem 50 gadiem runa nevar būt. Pieņemsim - 2 gadi iekšas izciršana + 2 gadi ārējā apstrāde + 1 gads pulēšanai un reljefu iegravēšanai, lai gan sarkofāga ārējie un iekšējie noformēšanas darbi varēja norisināties vienlaicīgi.
Spriežot pēc uzrakstiem, Āpiji dzīvoja Memfisā gadus 10-15, reizēm pat 25 gadus. Ja sarkofāga gatavošanu sāka līdz ar jauna Āpija tronēšanu, tad nekāda laika deficīta šai lietā nebija.
Sarkofāgu pārvietošana Serapeona koridoros. Koridori ir visai knapi, lai sarkofāgu pārvietošanā iesaistītu desmitiem, pat simt, cilvēku. Sarkofāgs pats sver no 27-45 tonnām un tā vāks vēl 17-25 tonnām. Summā 44-70 tonas. Tomēr pats sarkofāgs un tā vāks tika pārvietoti atsevišķi. Tātad, vissmagākajā gadījumā sarkofāga pārvietotājiem būtu jāsastopas ar 45 t pārvietojamu smagumu, kas šaurā koridorī ir visai nopietns uzdevums.
Tomēr sarkofāgu nevajag pacelt, bet gan tikai vilkt.
Mazliet fizikas: lai sarkofāgu stumtu pa 15 apaļiem ripojošiem baļķēniem (10 cm rādiusā), nepieciešams horizontāli pielikt 700 kg spēku. Tas, protams, ideālā gadījumā. Grīda nemaz nav gluda, lai u pielikšanas spēks būtu pat 2000 kg. Izmantojot vinču, kas novietota aiz velkamā sarkofāga, 50 cilvēki to spēs pavilkt, jo kopā pieliks 2500 kg lielu spēku. Grūtākais šai gadījumā ir kravu iekustināt, bet te var izmantot sviru. Izvietot 50 cilvēkus Serapeona galerijās ir iespējams.
Formula: 2PR = (2Q + nG)k, kur k - 0,15, Q - sarkofāga svars (45 000 kg), G - baļķa svars (100 kg), n - baļķu skaits (15), R - baļķa rādiuss (10 cm). Rezultāts P - pieliekamais spēks (~700 kg).
Šis aprāķins darbojas ideāla situācijā, bet baļķi var nebūt ideāli apaļi un grīda var būt grubuļaina. Tādejādi praktiski pieliekamo spēku var pat palielināt līdz 2000 kg.
Daļu trošu varēja pārmest pāri velkamajam sarkofāgam un ar vinču palīdzību vilcēji vilka uz savu pusi. Tāda vinču iesaiste palīdzētu samazināt pieliekamo spēku turpat vai divas reizes. Pat, ja katrs velkošais cilvēks to dara tikai ar 30 kg spēku, tad 50 cilvēki kopumā spēs pavilkt sarkofāgu ar 2,5 t spēku (30 x 50 x 1,7 = apm. 2,5 t), kjas pietiktu atlikulikām. Grūtākais psākums būtu pašā sākumā sarkofāgu iekustināt, taču to var paveikt ar sviras palīdzību.
Atcerieties - atrasto stēlu tekstos bija runa, ka šo darbu spēj padarīt 30 cilvēki. Arī vinčas Serapeumā ir uzietas - O.Mariets rakstījis, ka vienā no apbedišanas kamerām viņš uzgājis 2 sikamoras (ciets koks) vinčas ar 8 rokturiem. Aprēķini rāda, ka arī koka baļķēni šādu svaru izturētu. Izmantojot vinču spēku pārneses sistēmu, smago sarkofāgu iespējams arī sagriezt.
Tomēr vēl paliek pēdējā operācija - smagais sarkofāgs uzmanīgi jānolaiž nišā, kas ir zemāka par grīdas līmeni. Šis jautājums interesēja arī pašu O.Marietu. To senie meistaro veica ar smilšu palīdzību. No sākuma niša tika piebērta ar smiltīm, tad uz tām uzvilka sarkofāgu un sliltis pakāpeniski ņēma ārā - sarkofāgs zem sava svara laidās zemāk. Lai strādāt būtu ērtāk, nišā jau iepriekš tika izveidotas tranšejas smilšu aizvākšanai. O.Mariets savā grāmatā raksta, ka vienu tādu sarkofāgu viņi atraduši uz smiltīm stāvoši, tikai nedaudz iegremdētu grīdā. Sarkofāgs bijis piebērts ar akmeņiem, lai būtu pavisam smags. O.Mariets izvietoja 4 strādniekus pa malām un izgrābjot smiltis, tie nolaida sarkofāgu uz nišas pamata.
Tādam sarkofāga novietojumam ir vēl kāds pavisam praktisks aspekts - lai to noslēgtu ar akmens vāku, šo vāku nevajadzēja cilāt, bet gan vienkārši uzbīdīt no grīdas, kas bija tieši sarkofāga augšējās virsmas līmenī.
Kapeņu laupītāji. Tiem gan, lai tiktu pie sarkofāgos paslēptajiem "dārgumiem," nācās smagos vākus cilāt. Lielas, ka atbildi uz šo jautājumu guvuši Āpiju māšu katakombu pētnieki. Daudzu kameru sienās zem griestiem tie uzgāja atveres koka siju stiprināšanai. Tādas ir arī da''zās Serapeona kamerās. Pāri šīm sijām pārmeta virves ar vinčām, nedaudz piepacēla un ar svirām nobīdīja tā, lai spraugā varētu iespraukties cilvēks. Interesanti, ka tieši tik arī ir nobīdīti vairums sarkofāgu vāki.
Tomēr ir arī izņēmumi. Viens no sarkofāgiem galā ir sagrauts, ir autori (Dēnikens!), kas raksta, ka O.Mariets to paveicis ar sprāgstvielu. Tiesa, dinamīts tika izgudrots tikai 1867.gadā, t.i. ilgi pēc O.Marieta pētījumiem. Pats O.Mariets gan neko tādu savā grāmatā nepiemin. Visdrīzāk, sagrautais sarkofāgs arī tomēr ir kapeņu laupītāju nopelns.
Jautājumi.
Kā tur ir ar to Āpija galvu? Vai tā ir no Āpija mūmijas?
Kur var aplūkot O.Marieta uzietās divas senēģiptiešu vinčas?
Vēl nebūtu slikti organizēt arī tāda 50 t smaga akmens bluķa praktisku pārvietošanu, saskaņā ar šeit publicētajiem aprēķiniem!
